Vēstures dzīvie vaibsti

Pagājušajā nedēļā ar Bauskas novada jauno paaudzi par Latvijas Republikas atdzimšanu un Janvāra barikādēm runāja šo vēsturisko notikumu dalībnieki. Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātu kluba biedri, kas pēdējo divu gadu laikā vadījuši vēstures stundas Talsu, Kuldīgas, Ludzas, Alūksnes un vairāku citu rajonu un Rīgas pilsētas skolās, šoreiz tikās ar Bauskas, Iecavas, Pilsrundāles, Mežotnes, Misas, Saulaines un Īslīces bērniem un jauniešiem.

Oļegs Batarevskis sarunā ar Īslīces vidusskolas audzēkņiem Foto: Ivars Bogdanovs, laikraksts “Bauskas Dzīve”

Stunda par īsu

Īslīces vidusskolas audzēkņi uz vēstures stundu pulcējās lielajā zālē. Vispirms jaunākās, pēc tam vecākās klases. Ar skolēniem tikās Oļegs Batarevskis. “Ne jau mēs šo dziesmu sākuši, ne jau mēs to pabeigt nākuši” – tā, dzejiski izsakoties, varētu raksturot viņa vadītās stundas vadmotīvu. Brīvā Latvija, kurā dzīvojam, neradās pati no sevis. Ceļu uz neatkarības atgūšanu sāka lauzt nacionālie partizāni, nelegālie skolēnu pulciņi. Jauno juristu Oļegu Batarevski par disidentu pataisījis cietums. “Gribēju studēt vēsturi, bet apzinājos, ka padomju augstskolā pie īstās vēstures netikšu. Pabeidzu Juridisko fakultāti, bet zināšanas par Latvijas vēsturi, brīvvalsts laika saimniecisko politiku un kultūras dzīvi meklēju grāmatās. Oficiāli tādas nevarēja dabūt ne grāmatnīcās, ne bibliotēkās. Biju starp interesentiem, kas grāmatas pirka tā sauktajā melnajā tirgū un savstarpēji mainījās ar literatūru. Kāds bija “nostučījis”, un 1980.gadā mani arestēja. Vēlāk uzzināju, ka veselu gadu esmu ticis slepeni izsekots. Par “uzskatu paušanu, kas diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu”, man piesprieda pusotru gadu ilgu cietumsodu. Tas bija jāizcieš kopējā kamerā ar kriminālnoziedzniekiem, kur valdīja mežonīgi vilku likumi. Badā nenomiru, bet sapnī bieži rādījās rupjmaize. Ēdu, ēdu, bet sāta sajūtas nebija.”
Tikt ieslodzītam cietumā tikai par nezin kāpēc aizliegtu grāmatu lasīšanu. Turklāt kopā ar īstiem kriminālistiem. – Pat pamatskolniekam skaidrs, ka tas rada cilvēkā pretestības garu. Oļegs Batarevskis kļuvis par vienu no Vides aizsardzības kluba un Zaļās partijas dibinātājiem. Aktīvi iesaistījies Latvijas Tautas frontes darbībā. Augstākajā padomē vadījis Apkārtējās vides aizsardzības komisiju.
Kāpēc tik daudz vīru sargāja Augstākās padomes, tagadējās Saeimas, namu un ap to tika būvētas barikādes? – Tāpēc, ka likumīgi ievēlētie deputāti steidza pieņemt likumus Latvijas valstiskuma nostiprināšanai, kam būtu tiesiskas sekas. Arī Oļegs Batarevskis kā Augstākās padomes Prezidija loceklis bija starp viņiem.
Stunda bija par īsu, lai visu izstāstītu. Nobeigumā skolēni noskatījās filmu par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu un tautas gavilēm.

Pieredzes graudi

Pēc dažādās skolās aizvadītajām vēstures stundām rīdziniekus kopā pulcināja Bauskas rajona padomes un pilsētas domes priekšsēdētāji Aivars Okmanis un Ārija Gaile. Sarunā piedalījās rajona izglītības darba vadītāji Astrīda Štāla un Ģirts Bernauts. Par to, kā veidojies dialogs ar skolēniem, stāstīja Emerita Buķele, Velta Čebotarenoka, Ints Cālītis, Juris Celmiņš un Gunārs Preinbergs.
Dažā skolā stundu ievadījis paša skolotāja stāstījums par līdzdalību barikāžu būvēšanā, citur pirmais uzdevums bijis “mazināt demonstratīvo žāvāšanos”. Tomēr it visur izdevies modināt interesi, veidot dialogu. Ticis runāts par rakstura audzināšanu un starptautisko sacensību izglītības laukā, par smēķēšanas, dzeršanas un narkotiku postu. Par cilvēkiem, kas garos okupācijas gados neļāva iesūnot neatkarības idejai. Par tiem, kas nebaidījās riskēt. Ints Cālītis: “Balsošana par Neatkarības deklarāciju bija tikai viena epizode garajā ceļā uz brīvu Latviju. Es, piemēram, par pretestību valdošajam režīmam tiku trīs reizes tiesāts.” Gunārs Preinbergs: “Mēs ar savu balsojumu grāvām padomju iekārtu. Ja notikumi būtu attīstījušies citādi, mūs tiesātu kā valsts noziedzniekus.”
Saruna bija arī par obligātas vidējās izglītības nepieciešamību, par Latvijas vēstures mācīšanu un labāko pedagogu centieniem veidot bērnu un jauniešu dvēselēs garīgu režģi, kas palīdzētu izšķirt, kas labs un kas ļauns.
Par to, ka spraigā garīgā darba diena nebija aizvadīta pa tukšo, liecināja arī namatēva Aivara Okmaņa sirsnīgais aicinājums atbraukt vēl.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv