Bet vai vēsturiskais romāns var veidoties, uz pāris faktiem balstot tik plašu un sazarotu pašradīto norišu spektru? Jo grāmatā, kas uzrakstīta un apgādā “Karogs” izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, tāpat kā senajās hronikās, nav daudz oficiāli dokumentētu tā laika notikumu: 1184.gadā latvju zemēs ierodas augustīniešu mūks Meinarts; 1185.gadā aizsākas Ikšķiles pils celtniecība; 1186. – Brēmenes arhibīskaps iesvēta Meinartu par bīskapu, un 1190.gadā cisterciešu priesteris Teodorihs sludina kristīgo ticību Turaidas lībiešiem. Un Arveds Švābe jau 1936.gadā brīdināja: “Tuvākas ziņas par Tālavas vēsturi iegūstam tikai 13.gs. sākumā no Latviešu Indriķa chronikas. Bet arī šīs ziņas ir trūcīgas un vēstures rekonstrukcijai izlietojamas ar apdomu.”
Vēstures doktore Rita Grāvere uzsver, ka Jāņa Lejiņa apjomīgajā “rekonstrukcijā” līdzās hronikās fiksētajiem notikumiem ir ievīta informācija, kas rodama poļu un senās Krievzemes hronikās, kā arī arheoloģijas un antropoloģijas pētījumos:
– Līdz šim tikai divi mūsu vēsturnieki bija iedrošinājušies senos latviešu cilšu vadoņus saukt par ķēniņiem: Edgars Dunsdorfs “Ķēniņa svecē” – par Viesturu, un Arveds Švābe, kurš Lamekinam uzrakstīja gandrīz vai ģenealoģiju. Ir grūti patiesi izskaidrot, kāpēc reti kurš mūsdienu vēsturnieks atzīst šo pašsaprotamo faktu: rex latīniski ir valdnieks, ķēniņš, un senie hronisti ar šo nosaukumu nemētājās. Jāņem vērā, ka zinātnē vairs ne par vienu pētījumu nevar apgalvot: tam ir pielikts punkts, jo nereti vai nu parādās blakus fakti, vai izgaismojas tas, ko mēs saucam par netiešajiem faktiem, vai arī rodas cita izpratne par sabiedrību. Vēsturniekiem ne tikai ir jākrāj fakts aiz fakta, bet arī jāmeklē motīvi. Motīvi rīcībai, motīvi darbībai.
Tomēr, ja mēs, 21.gadsimta cilvēki, uz šīs tik skopi dokumentētās vēstures ķīļrāmja mēģinām uzvilkt gleznu – Jāņa Lejiņa “Ķēniņu”, – sākumā neviļus rodas bažas: vai glezna un ietvars veidos vienotu veselumu: varbūt audekls kādā vietā izrādīsies par īsu vai krāsas nebūs bijušas noturīgas? Taču Rita Grāvere uzskata, ka autoram patiesi spīdoši ir izdevies vēsturi padarīt dzīvu, laikmetam atbilstošu un reizē negaidīti šodienīgu:
– Iespējams, ka pirmo reizi latviešu literatūrā vēsturiskais romāns tik detalizēti un pārliecinoši tver ļoti būtisku tālaika problēmu: kā, saglabājot savas etniskās vērtības, tautas lepnumu un valstiskumu, nelielam cilvēku kopumam mēģināt izdzīvot un starp divām topošām impērijām atrast savu vietu Eiropā. Reizē gan vēsture, gan mūsdienas. Tā ir apbrīnojama prasme: tik ticami parādīt daudzplākšņaino vēsturi un Tālavu ar tās valdnieku – rex – Tālivaldi vēl pirms lielajiem vēstures konfliktiem, kuru pamatojums kodolīgi formulēts krusta karu ideoloģijas iedvesmotāja pāvesta Urbāna II devīzē “Dievs to grib”, – pirms kristīgās ticības ieviešanas ar uguni un zobenu, kas jau pēc nedaudziem gadiem asiņaini risināsies gan Tālavā un Jersikā, gan Turaidā un Zemgalē, ka pārņem sajūta: tas ir nevis romāns, bet profesionāla vēsturnieka sarakstīta apcere.
Akadēmiķe Janīna Kursīte uzskata, ka Jāņa Lejiņa romānu var pieskaitīt pie tāda neparasta žanra kā maģiskais reālisms:
– Autors vēsturisko faktu veiksmīgi apvieno ar 12.–13. gadsimta folklorisko, mītisko momentu. Un tas nav automātisks savienojums: romānā jūtama dziļa etnopsiholoģijas izpratne. Tas ir notikums ar tālāku perspektīvu, jo ir liela līdzība starp tālaika situāciju un mūsdienām. Mēs – Eiropas krustcelēs. Uz kuru pusi un ar kādām vērtībām mēs dosimies? Kā mēs sevī savienosim vispārējo vērtību virkni ar savu, tikai mums raksturīgo un būtisko? Mana pārliecība ir, ka šo grāmatu nedrīkst palaist pasaulē vienkārši tāpat – literatūras gardēžiem: tai noteikti jānonāk pie jaunatnes. Citādi grāmata nesasniegs autora cerēto mērķi – lai mēs katrs šajā robežsituācijā pārdomātu: kur gāja Tālivaldis, un kur šodien iet mūsu valdnieki.
Lai doma radītu tik panorāmisku laikmeta ainu, vispirms skrupulozi, līdz sīkai niansei ir jāatšifrē norišu teksti un zemteksti, dažādo strāvojumu iespējamais paralēlais tecējums vai saplūsme – viss, kas veido tautu un valstu vēsturi.
– Ja reiz man Dievs ir devis manas acis, manu sirdi, manu galvu, – būtu vienkārši necienīgi pret Dievu neizmantot to, kas man ir dots, – komentē pats rakstnieks. – Nelaime ir tā, ka visplatāk ir iebraukts ierastais ceļš – zināms, kur sliedes sākas, zināms arī, kur tās aizvedīs. Un tu tik klani galvu un ripo uz priekšu un nepamani – tur, aiz tā pagrieziena, paveras pavisam cita aina. Un, ja runā nopietni, mani kaitina, kad nemeklē kontekstus. Raksta, teiksim, par attiecībām ar krieviem, bet nepapēta Krievijas vēsturi. Raksta par attiecībām ar Eiropu, bet nepalūkojas – kas un kāpēc tolaik notika Eiropā. It kā būtu novilkta svītra un – ne soli tālāk: jā, jā tie bija lieli, mēs – mazi… Un ar to viss beidzas. Bet, ja dziļāk ieskaties vēsturē, tu ieraugi savā priekšā tādu šaha galdiņu, ka sēdies tik klāt un spēlē. Kāds kolorīts, kādas ideju sadursmes, kāda varonība un nodevība! – tāda bagātība, ka savureiz nezini pat, kur to likt: grāmatas apjoms par mazu.
Nav “vēstures vispār”. Tāpat kā nav “cilvēka vispār” – ir konkrēts cilvēks. Ar savām jūtām. Ar savu biogrāfiju, savu dzimšanas datumu, saviem vecākiem, vecvecākiem un savu māju. Tāpat arī vēsturē: ir viens izejas punkts, no kura skatīties uz pārējo. Un tā ir tava māja, tavs slieksnis uz pasauli. Nevar, savu slieksni baltu nenominis, lidināties izplatījumā kā gaisa balons – kurp vējiņš aiznesīs, tam arī pāri pārbraukšu. Tu stāvi uz savas zemes, uz zemes, kurai ir sava vēsture un nākotne – un tu esi to abu sastāvdaļa: aiz muguras ir senči, kas ir tavi, un tev pašam šeit jāveido mūžības ķēdes nākamais posms. Brigaderes karalis Brusubārda teica: “Te zemes vidus, kur es stāvu…” Un man liekas, ka viss ir vienkārši un pašsaprotami: katrs cilvēks sākas no savas ģimenes, no savas zemes.
Tagad ceļu pie lasītājiem sāk otrā grāmata. “Ceturtais mums būs zobena dēls,” – ķēniņš paziņoja piepeši aizsmakušā balsī un nopūta sveci,” – tā skan šī romāna pēdējais teikums. Vai “Zīmogs sarkanā vaskā” tiks iespiests arī trešo reizi?
– Protams, tiks. Tikai es šodien vairs neņemos prognozēt: esmu ieracies tik tālu un dziļi, ka nezinu, kā būs turpmāk. Taču ar trešo grāmatu vajadzētu pabeigt ķēniņa Tālivalža dzīvi. Pēc tam, liekas, turpināšu tālāk: Latvijas vēsture ir pārlieku interesanta. Vēl nāk apbrīnojamie viduslaiki, tad – mūsu brīnišķīgie Šteinhaueru brāļi, tad – Piektais gads… Ir tik daudz, uz ko var paskatīties, nevis pa ierastajām sliedēm braucot, bet no nedaudz cita skatupunkta, ka rokas vien niez. Darba būs daudz. Ļoti daudz.