Un tā – ir pieteikts romāns par Saksijas Morica (1696–1750) dēkām Kurzemē apmēram pusotra gada garumā – no 1726.gada aprīļa līdz 1727.gada augustam. Iespējams, ka visā Kurzemes hercogistes pastāvēšanas laikā (1562–1795) tas ir viens no spilgtākajiem un notikumiem bagātākajiem laika posmiem. Kurzemes landtāga vienbalsīgi ievēlētais jaunais hercogs Morics ar visiem spēkiem cenšas šo godu noturēt, kaut gan no Polijas nāk pavēle atteikties, bet Krievija pārmaiņus Meņšikova un Dolgorukija vadībā iesūta karaspēku Morica sagūstīšanai. Pēdējā atbalsta vieta – sala Usmas ezerā – arī tiek aplenkta, un Moricam nākas bēgt no Kurzemes uz visiem laikiem (taču iegūto titulu visu mūžu nepiemirst un lepojas ar to, kaut bijuši augsti posteņi Francijā – maršals un ģenerālfeldmaršals, atzīts par labāko sava laika karavadoni). Romānā darbojas ļoti daudz vēsturisku personu, sākot ar Polijas karali (Morica tēvu) Augustu II, hercoga Fridriha Vilhelma atraitni – vēlāko Krievijas carieni Annu Joanovnu, nākamo hercogu Ernstu Bīronu, daudziem nepelnītiem tituliem apveltīto Menšikovu, veselu virkni Kurzemes muižnieku, sūtņu, padomnieku; netrūkst arī rakstnieku fantāzijas radītu tēlu. Galvenais no tiem – Jēkabs, savulaik uz Tobago salu izbraukuša kurzemnieka dēls, kas kļuvis par pirātu, bet atgriežas Kurzemē, lai izpildītu visai poētisku tēva novēlējumu – atrast ezeru, kura salā aug īpašs koks. Rakstnieku fantāzija savij abu galveno tēlu Morica un Jēkaba gaitas, iekļaujot arī diezgan daudzas vēsturiskas detaļas par kuršu ķoniņiem.
Gan vēsturiski, gan izdomāti notikumi kaleidoskopiskā raibumā seko cits citam – landtāga sēdes, balles, medības, krogi, maltītes, apšaudīšanās, visādas mīlas dēkas, astrologu seansi, biljarda un kāršu spēles. Īpaši amizants rakstnieku fantāzijas auglis ir observatorijas celšana Pukaiņos, ko organizē pseidozinātnieks Rozenštrauhs (vēsturiska persona), liekot zemniekiem savest un visādi sakraut lielu daudzumu akmeņu. Kā jau var domāt, pieminētais meklējamais ezers izrādās Usma, kas Moricam ir vēsturiski liktenīga vieta. Un te atklājas romāna nosaukuma jēga – “Jautrais Rodžers” ir pirātu kuģa karogs, kuru Jēkabs apglabā kā vairs nevajadzīgu. Bet vārdi – “Sveiks, jautrais Rodžer!” ir parole, kas ļaus piekļūt salā noslēptajiem Morica dārgumiem.
Savdabīgā kompozīcijas formā pieminēts lielais mēris un tā upuri. Noslēgumā tradicionāli pasacīts, kas noticis vēlāk ar galvenajām personām. Un jūtams arī autoru dotais akcents – galvenais ir stiprais kurzemnieks Jēkabs, viņa dzimta.
“Kur tad ir viņa – Jēkaba ceļš? Kurā zemē, kurā valstī? Vai ne šeit – Kurzemē? Vai ne tāpēc viņš dzinās pāri zemēm un jūrām, lai noliktu tēva dotās ozolzīles te, uz salas, pie ozola? (..) Viņš, Jēkabs, taču ir brīvs kā putns debesīs.”
Vēsturisko notikumu apraksti un visdažādākās sadzīves epizodes, neapšaubāmi, prasījušas lielu darbu. Andrejs Migla visai bieži ieradās Misiņa bibliotēkā, lai līdz sīkākai detaļai noskaidrotu visu par apģērbiem, ieročiem, ēdieniem u.tml. Vēsturniece Mārīte Jakovļeva gan piemin, ka gluži pareizi nav aprakstīta pases forma, atsperes gan tikušas izgudrotas citā laikā un ieviesusies vēl daža neprecizitāte, bet tādu nav daudz. Nebūtu gan par sliktu personu rādītājs grāmatas beigās.
Ar mūsdienām tālās vēstures lappuses sasaista daži valodas ziediņi: “Kā var nesolīt”, “Eiropa mūs sapratīs” u.tml. Romāns lasās viegli un katrā ziņā rosina interesi par Kurzemi 18.gs. beigās, kad tā vēl bija hercogiste.