Latvijas zelta nezūdošais mirdzums

Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

1953. gadā nomira diktators Staļins, taču PSRS tīkojumi pēc Latvijas zelta turpinājās. Sēru demonstrācija Rīgā. No “Baltijas valstu vēsture”, Zvaigzne ABC, 2002.

Latvijas zelts – britu interešu aizsardzībai

PSRS likumi – Lielbritānijas teritorijā?

Britu Ārlietu ministrijas ierēdņi sagatavotajā dokumentā atzina, ka, no vienas puses, PSRS var pieprasīt Baltijas valstu zeltu, jo tās Valsts banka it kā ir Latvijas, Lietuvas un Igaunijas centrālo banku tiesību pārņēmēja. Bet, no otras puses, izvirzās jautājums par PSRS nacionalizācijas likumu darbību ārpus tās teritorijas. Lielbritānijas pusei jāuzsver, ka šie likumi nav attiecināmi uz tās teritoriju. Diskutējot ar Padomju Savienību, britu pusei ir arī jāatgādina Anglijas tiesas spriedums. Tas savulaik noraidīja PSRS prasības pēc Baltijas valstu zelta, motivējot ar to, ka Lielbritānijas valdība nebija de iure atzinusi Baltijas padomju republikas. Tādā veidā britu pusei bija jāpierāda, ka juridiski Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR nevar mantot īpašumu, kas neatrodas viņu kontrolētajā teritorijā.
Eksperti izteica atzinumu: PSRS savas tiesības centīsies pamatot ar to, ka jau 1940.gada jūlija pirmajā pusē, kad Latvija, Lietuva un Igaunija oficiāli vēl nebija Padomju Savienības sastāvā un bija formāli neatkarīgas, tika izdots šo valstu centrālo banku rīkojums par visa zelta pārskaitīšanu uz PSRS kontiem. Padomju Savienība šo faktu allaž bija uzsvērusi sarunās ar britiem. Anglijas pretargumentiem savukārt bija jābalstās uz to, ka šajā laikā Baltijas valstīs jau atradās padomju karaspēks un visus lēmumus pieņēma Maskavā. Bija arī rekomendācija atgādināt otrai pusei, ka darījums, kas noticis šaubīgos, pretrunīgos apstākļos, ir grūti akceptējams.
Britu Ārlietu ministrijas sagatavotā dokumenta nobeigumā bija atzīmēts: neraugoties uz to, ka valdība de iure neatzīst Baltijas padomju republikas, ka ir attiecīgs tiesas lēmums par šo valstu zelta bloķēšanu, tomēr ilgstoši šāda situācija nevar saglabāties. Ārlietu ministrijas ierēdņi pieļāva iespēju, ka PSRS un Lielbritānijas sarunu noslēgumā par abpusējām finansiālām pretenzijām Baltijas valstu zelts galarezultātā tiks iekļauts Padomju Savienības prasību bilancē. Bet pat pēc šādas vienošanās Anglija neuzskatīs PSRS par likumīgu Baltijas valstu zelta īpašnieci, saglabājot būtiskus aizspriedumus uz šādām PSRS tiesībām.

Anglijā iespiestā Latvijas Bankas naudas zīme – brīvās Latvijas labklājības simbols, ko izņēma no apgrozības pēc padomju okupācijas. Kristīne Ducmane, Ēvalds Vēciņš. “Nauda Latvijā”, Rīga, 1995.

PSRS un Lielbritānija vērtē svešo zeltu

Bez visa apskatītā 1965.gada septembrī sagatavotajā dokumentā kā strīdīgs jautājums britu un padomju diskusijās atzīmēts Baltijas valstu zelta novērtējums. PSRS vienmēr centās uzspiest viedokli, ka zelts jāvērtē pēc tā pašreizējās pasaules cenas. Savukārt briti aicināja pieņemt 1940.gada jūlijā esošo cenu. Tā parādījās divi Baltijas zelta novērtēšanas varianti: 5, 752 miljoni mārciņu 1965.gada cenā un 3, 865 miljoni, izejot no 1940.gada cenas.
Kā atsevišķa problēma, risinot PSRS un Lielbritānijas finansiālās pretenzijas, parādījās Baltijas valstu ārvalstu valūtas (mārciņu) depozīti Anglijas bankās. Kopumā šajās bankās bija noguldīta 215 231 mārciņa. PSRS centās pretendēt arī uz šiem īpašumiem. Briti atteicās tos atdot Padomju Savienībai iepriekšminēto apstākļu dēļ. PSRS arī vēlējās iegūt vairāk nekā vienu miljonu latu lielo depozītu, ko Latvijas Republikas Kara ministrija bija ieskaitījusi Londonas bankā, lai apmaksātu “Vickers Armstrong” rūpnīcās pasūtītos ieročus. Anglija noraidīja šīs PSRS prasības, uzsverot, ka tas ir komerckredīts.
Laikā no 1965.gada 13.oktobra līdz 1.novembrim Maskavā, jau otro reizi šā gada laikā, notika Anglijas un PSRS sarunas par finansiālo pretenziju jautājumiem. Anglijas delegācijas vadītājs bija Tomass Rapps, bet PSRS – Aleksejs Šatovs (finanšu ministrs). Britu delegācijas vadītājs savā pirmajā pārskatā, kas tapa uzreiz pēc atgriešanās no Maskavas, atzīmēja, ka no Anglijas puses galvenais mērķis bija panākt abu pušu plašu vienošanos. Padomju delegācijai diemžēl mandāta šādām sarunām nebija. Tā bija pilnvarota apspriest tikai savstarpējo finansiālo pretenziju atrisināšanu. Neraugoties uz to, padomju puse, pēc T. Rappa domām, tomēr demonstrēja zināmu elastību un pretimnākšanu, salīdzinot ar iepriekšējo sarunu posmu Londonā. Maskavā, piemēram, izdevās vienoties, ka tiks pārbaudītas tikai tās pretenzijas, kas bija lielākas par 500 mārciņām, agrāko 200 mārciņu vietā. T. Rapps atzīst, ka tas nodrošināja zināmu progresu sarunās. Tomēr kopumā PSRS, tāpat kā iepriekš, noraidīja absolūti lielāko daļu Anglijas iesniegto pretenziju.

PSRS noliedz britu īpašumus Latvijā

Padomju puses prasības pēc dokumentāliem pierādījumiem britu finansiālajām pretenzijām reizēm bija grūti apmierināmas laika noilguma vai kara radīto apstākļu dēļ. PSRS arī centās britu bijušajiem īpašumiem Baltijas valstīs noteikt absurdi zemas cenas vai vispār noliegt to esamību. Piemēram, PSRS noraidīja prasību par kādreiz britiem piederējušās “Latviešu akciju bankas” iekļaušanu pretenziju sarakstā. Sarunu gaitā padomju puse pilnībā atteicās kompensēt britiem piederējušo mežu un zemes vērtību. Līdzīgu nostāju PSRS ieņēma arī attiecībā pret kustamo īpašumu.
Kā savā atskaitē norādīja T. Rapps, ļoti smags jautājums bija britu īpašumu objektīvais novērtējums. PSRS turējās pie savas, specifiskas īpašuma aprēķināšanas metodikas. Britiem kādreiz piederējušo īpašumu vērtību noteica tik zemu, ka tā radikāli atšķīrās no uzņēmumu bilancēm, kas tika sastādītas pirms Baltijas valstu okupācijas. PSRS puse, diskutējot par īpašumu vērtību, parasti iesniedza britiem padomju varas 1940.gadā sastādītos uzņēmumu nacionalizācijas aktus, kuros uzrādītā uzņēmumu vērtība ne tuvu neatbilda reālajai īpašumu cenai. Lielbritānija sarunu gaitā principiāli iestājās par Krensholmas tekstilrūpnīcas (Igaunijā) un “Shell” uzņēmuma vērtības objektīvu noteikšanu. 1965.gada rudens sarunās no britu finansiālajām prasībām 8,8 miljonu mārciņu apjomā padomju puse akceptēja tikai 474 500, pārējās noraidot.
PSRS kategoriski nepieņēma kādu saistību uzņemšanos par britu īpašumiem Mēmeles apgabalā, savu nostāju motivējot ar to, ka apgabals 1939.gadā tika atdots Vācijai un nebija Lietuvas sastāvdaļa. PSRS bija gatava runāt par britu īpašumu stāvokli Mēmeles apgabalā pēc 1945.gada janvāra, bet tad to vērtība bija ļoti zema, jo kara laikā apgabals bija pilnībā nopostīts. Anglija vēlējās savās finansiālajās pretenzijās ietvert pirmskara ieguldījumus Mēmeles ostas attīstībā, bet PSRS to nepieņēma. Visvairāk padomju puse pretojās saistību izvirzīšanai pret tā sauktajām PSRS atdotajām teritorijām Austrumeiropā. Britiem arī nebija īpaši daudz pierādījumu par šīs kategorijas pretenzijām. Tās galvenokārt bija privātprasības, turklāt no īpašniekiem, kas līdz 1940. gadam nebija britu pilsoņi. No kopējās šīs grupas prasību summas aptuveni 1,3 miljonu mārciņu apjomā – PSRS akceptēja smieklīgi maz – tikai 1600 mārciņas.