Cik droši esam šajā pasaulē?

Kopš pagājušā gada esam Eiropas Savienībā (ES) un NATO.

Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I

Tagad gan nākas dzirdēt: brauca atpūsties, aizbrauca pēc savas nelaimes. Es vairs nekad...
Gan jau brauksim. Jo kuru vietu gan uz mūsu vecās, tik daudz piedzīvojušās planētas var saukt par pilnīgi drošu?
Un vai droša ir Latvija? Atceroties baiso 2004.gada satiksmes nelaimju statistiku, kad bojāgājušo skaits pietuvojās pustūkstotim, šāds apgalvojums gan nebūtu vietā.
Zinātnieki lēš, cik precīzi iespējams paredzēt, kurā planētas vietā notiks nākamā zemestrīce. Taču baisais paisuma vilnis šķērsoja visu Bengālijas līci. Atbildīgo amatpersonu iespējās bija brīdināt iedzīvotājus par briesmām. Upuru skaits varēja būt simtiem reižu mazāks.
Starptautiskie mediji joprojām rāda, cik lēni katastrofas rajonos nonāk palīdzība. Trūkst transporta, sakaru...
Un tomēr, kaut ko planēta ir iemācījusies. Vismaz atklātību. Mums joprojām prātā ir katastrofa Černobiļas atomelektrostacijā, kad padomju režīms centās noslēpt baiso notikumu, pat sarīkojot Kijevā riteņbraukšanas sacensības.

Kāpēc Dievs to pieļāva?

Man šoreiz jauno gadu iznāca sagaidīt Luksemburgā, ko uzskata – proporcionāli tās niecīgajam (nepilns pusmiljons) iedzīvotāju skaitam – par bagātāko valsti pasaulē. Bet, staigājot pa hercogistes galvaspilsētas ielām, grūti saskatīt īpašus labklājības simbolus – mums ierastajā nozīmē. Ja vērtēt pēc gājēju apģērba vai greznām automašīnām, tad Rīgas centrs droši vien liksies bagātāks. Luksemburgā paliekošāko iespaidu atstāja mierīgā labestība cilvēku sejās. Nepiespiestais “mojēn” (labdien – luksemburgiešu valodā), ko viens otram pasaka nejaušie garāmgājēji. Neierasti korektie šoferi. Arī augu dienu atvērtās baznīcas bez neviena uzrauga. Ja vēlies, ieej vienatnē pielūgt Dievu vai gluži vienkārši sakārtot domas. Sagaidīt dvēseli, kas atpalikusi cilvēka trakajā ikdienas skrejā.
Skatoties televizorā pasaules lielāko ziņu kanālu reportāžas no posta rajoniem, mazmeitiņa, Luksemburgas diplomātu skolas audzēkne, man vaicāja: “Kāpēc Dievs to pieļāva?” Pirmajā mirklī es apjuku. Patiešām – kāpēc? Bet tad es atcerējos cilvēku atbildību. Upuru varēja būt simtiem reižu mazāk. Un joprojām cilvēki katastrofas rajonos mirst, tagad jau no pārtikas un dzeramā ūdens trūkuma, no infekcijas...
Tāpēc, iespējams, cunami ir ne tikai brīdinājums par briesmām, kas neapjaustas atrodas mums līdzās, bet arī atgādinājums par ļaunumu un postu, ko var nodarīt cilvēku bezatbildība. Gan pašiem pret sevi, gan līdzcilvēkiem, gan dabu.