Zīmīgais gads ar dramatisko noslēgumu

Žaneta Ozoliņa, politoloģe, Latvijas Universitātes profesore

Šrilankas goda konsuls Arnis Ančupāns ar Latvijas iedzīvotāju saziedoto zemestrīcē cietušajiem Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Dalībvalsts statuss nenokrita no gaisa

Izvērtējot aizvadīto gadu, teju vai ikviens kā pašu galveno min Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) un NATO.
Taču šie notikumi nav nekas tāds, kas Latvijai būtu nokritis no gaisa. Aiz abiem šiem faktiem bija ilglaicīgs un ļoti nopietns, mērķtiecīgs darbs. Bieži vien mēs, veroties uz politiķu veikumu un arī mūsu sabiedrības attīstību, uzsveram tikai negatīvo. Nepietiekami novērtējot to, kas bijis pozitīvs. Bet šie divi konkrētie fakti ir patiesi ļoti liela darba rezultāts.
Aizvadītais gads bija ļoti zīmīgs arī iekšpolitiski, jo bija jāstrādā ļoti ātrā tempā. Mainot valdības, tempā pieņemot likumus, gatavojoties apgūt ES fondus. Un, ja iestāšanās ES un NATO bija dokumentu parakstīšana, uguņošana un šampanieša dzeršana, tad Latvijas iekšpolitikā 2004.gadā bijusi tāda nemitīga joņošana. Protams, daudz kas ir padarīts. Bet joņojot var arī daudz ko palaist garām nepamanītu.
Latvija var lepoties, ka ekonomikā sasniegts viens vai otrs būtisks rādītājs, bet pēdējā gada laikā pavisam reti ir uzdots pavisam vienkāršs un konkrēts jautājums: kā jūtas cilvēks Latvijā? Vai šie sasniegumi atstājuši iespaidu arī uz cilvēka ikdienu? Uz viņa ekonomisko un garīgo labklājību? Tie ir jautājumi, par kuriem mūsu politiķiem acīmredzot būs jādomā gan šajā, 2005.gadā, bet arī daudzus gadus uz priekšu.
Pagājušajā gadā ļoti bieži tika minēts fakts, ka Latvija ir visnabadzīgākā ES dalībvalsts. Man grūti atbildēt, kas labāk: būt nabadzīgai ES dalībvalstij vai attīstītākajai trešās pasaules valstij.
Kas gaidāms tālāk? Lieli mērķi, sevišķi ja tie beidzot sasniegti, slēpj sevī arī zināmas briesmas. Piemēram, tādas kā psiholoģisks apjukums, atslābums, uzņemtā tempa kritums.
Tomēr, manuprāt, sarunas un diskusijas par to, ka mērķi sasniegti un tagad vajadzīgs cits mērķis, mūs nekur neaizvedīs. Iestāšanās ES nebūt nenozīmē, ka kaut kas ir beidzies. Patiesībā mērķis, ko Latvija izvirzīja vēl 90.gadu sākumā, tagad tikai iegūst konkrētākas aprises.

Dramatisko notikumu mācība

Diemžēl gads, kas visumā bija mums labvēlīgs, beidzās ārkārtīgi traģiski. Turklāt dīvainā kārtā dramatiskie notikumi gada pēdējās dienās nāca cits pēc cita. Tā bija ne vien cunami traģēdija Dienvidaustrumāzijā. Te minams arī baisais ugunsgrēks Brazīlijā ar vairāk nekā simt upuriem. Jāmin arī traģiskā autobusa avārija Latvijā Jēkabpils rajonā…
Manī šie notikumi izraisīja dažādas pārdomas. Piemēram, par cilvēka dzīvības trauslumu. Neatkarīgi no tā, kurā valstī tu dzīvo un kādā sistēmā darbojies. Jo nevar ieplānot un programmēt visas stihijas, kas tev var nākt priekšā.
Taču cunami traģēdija manī izraisīja virkni īpašu asociāciju. Pirmām kārtām par to, cik nesagatavoti šādai situācijai izrādījās politiķi. Par to runā Zviedrijā, Vācijā, sāk runāt Latvijā. Skaidri redzams, ka politiskā vadība nav sagatavota operatīvi reaģēt uz dažādām dabas stihijām.
Labi, Latvijā mēs neesam pakļauti cunami draudiem. Bet mēs esam pakļauti dažādu citu katastrofu draudiem. Piemēram, rūpnieciskas dabas kataklizmām. Kaut vai naftas un naftas produktu tranzīts pa Latvijas dzelzceļiem. Skaidrs, ka šeit var notikt dažādas katastrofas. Jautājums ir, cik lielā mērā politiskā mašinērija gatava operatīvi, jebkurā brīdī, iedarbināt visus nepieciešamos mehānismus, lai cilvēku ciešanas būtu iespējami mazākas.
Otrā asociācija saistīta ar to, ka cilvēks mūsdienu pasaulē nav viens. Tas, kā dažādās valstīs gan organizācijas, gan cilvēki individuāli reaģē uz šo ārkārtīgi lielo nelaimi, rāda: jēdziens “starptautiskā sabiedrība”, kas līdz šim pastāvēja būtībā kā filozofisks koncepts, ko neviens nevar, tā teikt, aptaustīt, šādās traģiskās situācijās pārvēršas par būtisku instrumentu, kas tūkstošiem cilvēku palīdz izdzīvot un pārciest smagos pārbaudījumus.
Un vēl viena, gluži personiska asociācija: ziņa par cunami mani sasniedza Portugālē. Kad īsi pirms gadumijas devos mājup, taksometra šoferis, kurš mani veda uz lidostu, klausoties radio ziņas par aizvien pieaugošo cunami upuru skaitu, centās man ļoti emocionāli pārtulkot, ka bojāgājuši septiņi tūkstoši eiropiešu. Mani īpaši aizkustināja tas, ka viņš nerunāja par vāciešiem, zviedriem vai portugāļiem, bet runāja par eiropiešiem.