Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Dūma tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Pulkstenis ir deviņi, sākam mūsu darbu. Lūdzu reģistrēties. Deputāt Teikmani, lūdzu reģistrēties. Lūdzu rezultātu. 129 deputāti. Mēs vakar norunājām, ka mēs šodien sāksim intensīvi strādāt no pulksten 9.00. Mūsu darba kārtībā ir daudz jautājumu, un tāpēc es lūdzu netērēt tagad laiku un atkal sākt apspriest jautājumu, kādā secībā un kādā kārtībā tiks ziņots par likumprojektu par valsts pensijām. Sēdē piedalās ministrs, tāpēc ir priekšlikums sākt. Valdība būs gatava izklāstīt savu programmu mums pēc pulksten 11.00. Viss atkarīgs no tā, cik mēs paši būsim operatīvi un konstruktīvi.
Tātad turpinām izskatīt likumprojektu par valsts pensijām. Šajā sakarā vārds komisijas vadītājam Ivaram Krastiņam.

I.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Man būtu priekšlikums vispirms uzklausīt valdības viedokli, ko paudīs sociālās nodrošināšanas ministrs Gundara kungs, tātad vispirms dot viņam vārdu īsam ziņojumam, pēc tam tikpat īsam ziņojumam – Finansu ministrijas pārstāvim Platā kungam par iespējamo šī likumprojekta finansiālo segumu, un pēc tam godājamie kolēģi varētu uzdot jautājumus, uz kuriem mēs pacentīsimies atbildēt.

Priekšsēdētājs: Ir priekšlikums piekrist tādai kārtībai, apspriežot šo jautājumu. Paldies. Lūdzu, ministr Gundar, nāciet tribīnē. Kādu reglamentu jūs iesakāt savai uzrunai? Ministrs lūdz 25 minūtes. Vai iebildumu nav? Lūdzu.

U.Gundars, sociālās nodrošināšanas ministrs: Cienījamie tautas deputāti! Nepieciešamību izstrādāt jaunu republikas valsts pensiju likumprojektu noteica vairāki apstākļi – gan sociālekonomiskie, gan sociālie ražošanas, gan arī politiskie. No politiskajiem varētu minēt to, ka jau ir pieņemts Savienības pensiju likums, kuru mūsu Augstākā padome neratificēja, jo mēs cītīgi strādājām pie jauna likumprojekta izstrādāšanas, kas atbilstu mūsu republikas apstākļiem. Īsumā par to, kā mēs šo likumprojektu izstrādājām.
Latvijas Republikas likuma par valsts pensijām projekts izstrādāts, izmantojot arī likumu par pilsoņu–pensionāru nodrošināšanu pēc PSRS likuma. Tāpat izmantots arī PSRS likuma par pensijām profesora Zaharova alternatīvais projekts, kuru, kā jūs zināt, PSRS Augstākā padome, izskatot komisijās, noraidīja. Mēs to izmantojām. Iepazīti arī ārvalstu – Lielbritānijas, VFR, Čehoslovākijas un citu – mūsu redzeslokā nonākušie pensiju likumi, bet tie, protams, ir citiem apstākļiem domāti. Mēs no tiem varējām tikai mācīties nākotnei.
Latvijas Republikas likumprojektā galvenie kritēriji – pensijas vecums, darba stāžs, nodarbinātības periodi, ko ieskaita stāžā, – tiek saglabāti tādi, kādi tie ir spēkā esošajā likumdošanā – gan PSRS likumā, gan arī mūsu tagadējā projektā – jo tie ir kritēriji, ar kuriem cilvēki rēķinājušies savā darba mūžā, un mēs uzskatījām, ka nav lietderīgi pēkšņi pilnīgi mainīt šo pieeju. Tomēr vienlaikus jāsagatavo pakāpeniska pāreja uz apdrošināšanas principiem, tādēļ republikas likumprojekts paredz darbinieku apdrošināšanas maksājumus. Likumprojekta koncepcija vadās no principa, ka darba stāžā ieskaitāms tikai tāds periods, kurā izdarīti apdrošināšanas maksājumi, un tas saskan ar deklarēto likumu vienotības principu visām kategorijām, jo līdz šim pastāv virkne izņēmumu – armija, militarizētā apsardze, strādnieki, kalpotāji un tā tālāk. Un rezultātā nonākam pie jēdziena “apdrošināšanas stāžs”, pie apdrošināšanas maksājumu grāmatiņas, kurā tad arī būs fiksēta izpeļņa cilvēka darba dzīves laikā. Tas turpmāk ļaus variēt pensiju aprēķināšanas kārtību.
Latvijas Republikas likumprojekta pēdējā redakcija izstrādājama saistībā ar tādiem Latvijas likumdošanas aktiem kā likums par pilsonību un nodokļu likumdošana. Īsi raksturojot, jāteic, ka Latvijas Republikas likumprojekts paredz vienotas pensionēšanas sistēmas ieviešanu, kas aptver visas strādājošo kategorijas. Tas neparedz ne privileģētas personālās pensijas, ne zinātnes darbinieku pensijas, ne arī diskriminējošas apakšsistēmas, kā, piemēram, līdz šim tas bija ar pensijām kolhoza biedriem, par kuriem bija pat atsevišķs likums. Visas tiesiskās attiecības pensionēšanas jomā reglamentē likums, ierobežojot pastāvošajā praksē esošo ārkārtīgi plašo valdības kompetenci. Kā jūs zināt, par pensiju saņemšanu pilnā apmērā ir atsevišķi Ministru padomes lēmumi vienai, otrai, trešai kategorijai, un šie cilvēki saņem pilnā apmērā pensiju arī tad, ja strādā. Latvijas Republikas likumprojekts paredz vienādu visu darba veidu un tā apmaksu novērtējumu, nepieļaujot nekādus izņēmumus. Tādējādi, piešķirot pensiju, tiks novērsta atšķirīga pieeja atkarībā no sociālā stāvokļa.
Jārisina arī viena no svarīgākajām problēmām – jāsaglabā pensijas reālā vērtība, tas ir, jāaizsargā pret inflāciju. Runa ir par tā saucamo pensijas voluntarizācijas principu. Paredzēta republikāniska pieeja pensijas fonda izveidošanai, kas nav atkarīga no valsts budžeta. Tā tas ir paredzēts projektā. Šeit var būt korekcijas, apdrošināšanas maksājumu, piemēram, nepietiks. Vakar valdības sēdē no šī fonda veidošanas momentiem tika izslēgts pensiju ievākums un līdz ar to soda nauda par šī ievākuma nepildīšanu. Bija paredzēts, ka par strādājošiem pensionāriem maksās nelielu pensijas nodevu. Šis jautājums paliek atklāts līdz izskatīšanai Augstākajā padomē. Likumprojekta pants par fondu paver jau pavisam konkrētu iespēju pārejai uz apdrošināšanas principiem. Latvijas Republikas likumprojekta autori vadās no uzskata, ka pensija ir izmaksa, ko cilvēks nopelnījis ar ilggadīgu darbu, tādēļ tās maksāšana turpinās arī darba periodā. Jāņem vērā gan republikas finansiālās iespējas, kā arī attīstīto valstu pieredze. Šeit ir daži interesanti momenti. Vairumā šo valstu, kur pensiju izmaksā strādājošiem pensionāriem, pastāv stingri ierobežojumi. Piemēram, Anglijā, strādājošam pensionāram pensiju neatkarīgi no ienākumiem izmaksā vīriešiem tikai pēc 70 gadiem, sievietēm pēc 65 gadiem. Mēs gribam maksāt ar aiziešanu pensijā visiem, tāpēc uzskatām par sociāli taisnīgu tādu risinājumu, kuru ieviešot, visi strādājošie pensionāri piedalās pensiju fondu veidošanā, bet, kā jau sacīju, valdības sēdē projekts tika labots.
Par vecuma pensijām. Paaugstināts minimālās pensijas nodrošinājuma līmenis oficiāli noteiktā iztikas minimuma līmenī. Mūsu gadījumā tas ir 100 rubļu apmērā. Latvijas Republikas likumprojekta autoriem nav pieņemama PSRS likumā paredzētā pensijas aprēķināšanas kārtība. Šajā likumā izveidots sarežģīts mehānisms tās izpeļņas ierobežošanai, no kuras aprēķina pensiju, tā saucamā regresīvā skala. Pielietojot šo mehānismu, visaugstākā izpeļņa, teiksim, 700 rubļu, no kuras aprēķina pensiju, mākslīgi tiek transformēta atpakaļ uz 480 rubļiem. Tas ir konkrēts piemērs, lai ilustrētu, kas no tā iznāk. Protams, ekonomējot mums kaut kas līdzīgs būs ņemams vērā. Šāda pensiju aprēķināšanas kārtība nekad agrāk nav pastāvējusi PSRS, tādas nav arī citās valstīs, jo tomēr cilvēks to, ko nopelnījis, to ir nopelnījis. Regresīvās skalas priekšrocība tiek argumentēta ar tās elastību – paaugstinot minimālās pensijas apmērus, attiecīgi tiek paaugstināti arī citu agrāk piešķirto pensiju apmēri.
Mūsu likums arī to neizslēdz, tomēr nemainīgi paliek tieši to pensiju apmēri, kas aprēķināti no relatīvi zemas izpeļņas līdz 280 rubļiem mēnesī, turpretī pensijas, kas aprēķinātas no algu sistēmas, palielinās ievērojami, turpat līdz 52 rubļiem mēnesī. Tātad no pensiju paaugstināšanas mehānisma izkrīt pensionāri, kuru pensijas ir nelielas, pret to mēs īpaši gribam darboties.
Tādēļ uzskatām, ka nepieciešama ir vienkārša, katram cilvēkam saprotama un taisnīga pensiju aprēķināšanas kārtība. Vecuma pensijas maksimālais lielums, tāpat kā citu pensiju veidu maksimālais lielums, mūsu pirmajā variantā likumprojektā nebija noteikts, bet, izskatot šo jautājumu valdības sēdē, tika pieņemts lēmums tomēr likumprojektā fiksēt maksimālo pensiju, protams, ne jau ar absolūtu skaitli, bet acīmredzot vai nu divu, vai trīs minimālo pensiju apmērā, līdz ar to mēs iegūtu arī izmaiņu rezultātā, – augot minimālajai pensijai, augtu maksimālā. Acīmredzot maksāt visus 80 procentus, vismaz pirmajos gados, diez vai izdosies.
Latvijas likumprojektā saglabāts iepriekšējais pensijas vecums – 60 gadi vīriešiem, 55 gadi sievietēm. Vecuma pensiju piešķir 55 procentu apmērā no izpeļņas. Faktiski mēneša vidējo izpeļņu pensijas aprēķināšanai nosaka par jebkuriem 5 gadiem pēc kārtas no pēdējiem 15 gadiem pirms pensijas piešķiršanas neatkarīgi no pārtraukumiem darbā. Par katru pilnu darba gadu virs 25 gadiem vīriešiem un virs 20 gadiem sievietēm pensija tiek palielināta par 2 procentiem no izpeļņas, un, kā jau sacīju, tā nepārsniedz 80 procentus, tas ir, nenosakot maksimālo pensijas ierobežojumu – tā mums bija projektā. Tātad maksimālo pensiju, šādi rēķinot, saņem cilvēks, kas nostrādājis 38 gadus vīrietis, 33 gadus sieviete.
Ņemot vērā nelabvēlīgos darba un sadzīves apstākļus, kā arī vidējo ilgumu republikā, pensijas vecumu paaugstināt mēs nevaram, bet šajā sakarībā tomēr kaut kas tiek mēģināts darīt. Tātad tiek ieviests tā saucamais elastīgais pensijas vecums, tas nozīmē, ja cilvēks, sasniedzot pensijas vecumu, atsakās no pensijas saņemšanas un turpina strādāt, par katru nostrādāto gadu pensijas apmērs pieaug par 10 procentiem. Šāda pensijas palielināšana paredzēta 5 gadu robežās, tātad pensija var pieaugt par 50 procentiem no aprēķinātās pensijas. Šis noteikums īpaši svarīgs saistībā ar Latvijas likumprojekta pantu, kas paredz strādājošiem pensionāriem pensiju izmaksāt pilnā apmērā. Tātad pensionārs būs ieinteresēts strādāt, lai pēc tam saņemtu vairāk. Nosakot pensijas apmēru oficiālā iztikas minimuma līmenī, šādas pensijas saņems vairāk nekā puse visu republikas pensionāru. Lai novērstu nivelējošo pieeju šai pensionāru daļai, paredzēts ieviest diferencētu minimumu atkarībā no stāža ilguma. Atcelt mākslīgu ierobežojumu pensiju piešķiršanai par nepilnu darba stāžu, tomēr atšķirībā no PSRS likuma šādas pensijas saņemšanai paredzēts minimālais darba stāžs 5 gadi.
Par invaliditātes pensijām. Likumprojektā ietverta jauna pieeja invaliditātes jēdzienam. Invaliditāte definēta kā veselības vai darba spēju zaudējums. Līdzšinējā sociālās nodrošināšanas likumdošana atšķiras no pasaules prakses. Invaliditātes iestāšanos saista tikai ar darba spēju zaudēšanu, galvenais tomēr būtu veselības zaudējums. Latvijas Republikas likumprojekts atbilstoši Baltijas valstu ārstu ekspertu izstrādēm paredz piemaksas pie invaliditātes pensijām atbilstoši veselības zaudējuma pakāpei, lai kompensētu izdevumus, kas rodas sakarā ar ārstēšanos, nespēju sevi apkalpot un tā tālāk. Šāda pieeja invaliditātes pensijas apmēru noteikšanai radīs iespēju ar laiku atteikties no sarežģītās dažādu atvieglojumu sistēmas, kāda pastāv patlaban, piemēram, atvieglojumi zāļu iegādei, pilsētas transportā un tā tālāk. Par apgādnieku zaudējumu pensijām īsi gribu teikt, ka analoģiski invaliditātes pensijām Latvijas Republikas likumprojektā paredzēts augstāks nodrošinājuma līmenis, it īpaši bāreņiem, lai radītu materiālos priekšnoteikumus šādu bērnu audzināšanai.
Par sociālajām pensijām. PSRS likums pensionāriem, kas saņem sociālās pensijas, paredz ļoti zemu nodrošinājuma līmeni, piemēram, veciem cilvēkiem 50 procenti no minimālās vecuma pensijas, tā kā tā bija 70 rbļ., tad iznāk 35 rubļi. Pati par sevi šī attiecība varbūt izskatītos taisnīga, ja nav strādāts, tomēr, izsakot to naudas izteiksmē – 35 rubļos, Latvijas Republikā tas nav pieņemams. Vismaz mēs tā uzskatām, jo jau pašreiz pēc spēkā esošās likumdošanas ikmēneša pabalsta saņēmēji ir labāk nodrošināti. Ikmēneša pabalstus gandrīz visas pilsētas, rajona Tautas deputātu padomes ir noteikušas augstākā apmērā nekā minētie, tātad apmēram 50–70 rubļu jau tagad. Latvijas Republikas likumprojekts paredz sociālo pensiju 80 procentu apmērā no oficiālā iztikas minimuma. Tomēr šīs pensijas paredzētas piešķirt vīriešiem, tikai sasniedzot 65 gadus un sievietēm 60 gadus, tas ir, tādā vecumā, kas praktiski jau izslēdz iespēju strādāt. Šeit vecuma cenza paaugstināšanu uzskatām par iespējamu, ja uz iedzīvotājiem nav iedarbojies galvenais faktors, kas liedz paaugstināt darba spējas vecuma cenzu, t.i., nelabvēlīgie darba apstākļi, ko pārējie visu laiku būs attiecībā uz sevi izjutuši. Bet, ja cilvēks nevar strādāt veselības stāvokļa dēļ, viņš tiks nodrošināts ar cita veida sociālo pensiju – ar invaliditātes pensiju, kas paredzēta visām trim invaliditātes grupām.
Par pensiju aprēķināšanu. PSRS likums paredz atšķirīgu izpeļņas aprēķināšanas kārtību strādniekiem, kalpotājiem un kolhozniekiem, saskaņā ar kuru strādnieku un kalpotāju situācija ir daudz neizdevīgāka. Tas ir nepamatoti un pretrunā ar pensijas reformas mērķi. Mēs to formulējam kā vienveidīgu likumu visiem strādājošiem. Latvijas Republikas likumprojekts paredz izpeļņas aprēķināšanā vienādus noteikumus, ietverot izpeļņā visu veidu atalgojumu par darbu. Es jau reizēm esmu sacījis, ka tos priekšlikumus, ko Savienība neņēma pretī, mēs savā likumprojektā esam ietvēruši, arī par visu veidu atalgojumiem. PSRS likumā tas paredzēts tikai kolhozniekiem, bet strādniekiem un kalpotājiem jau ir ar ierobežojumiem, un tas nav taisnīgi.
Par piemaksām pie pensijām. Likumprojektā no PSRS likumiem pārņemti piemaksu veidi, kuri vērtējami visnotaļ pozitīvi. Tās ir piemaksas I un II grupas invalīdiem un 80 gadu vecumu sasniegušu pensionāru kopšana. Atšķirīga ir pieeja piemaksām par darbu nespējīgajiem ģimenes locekļiem, kas atrodas pensionāru apgādībā. Latvijas Republikas likumprojektā šī piemaksa paredzēta tikai nepilngadīgu ģimenes locekļu uzturēšanai, PSRS likums šīs piemaksas paredz plašākam personu lokam – arī sievai, vīram, vecākiem, vecvecākiem. Šādu personu loku paplašināšana faktiski nemaz nav nepieciešama, jo viņiem visiem ir tiesības saņemt savu sociālo pensiju, kuru izmaksā neatkarīgi no blakusapstākļiem. Toties piemaksas darba nespējīgajiem ģimenes locekļiem tiek izmaksātas tikai tad, ja viņu apgādnieks nestrādā. Pēc PSRS likuma, pat neņemot vērā morālo aspektu, katram darba nespējīgajam ir svarīgi saņemt savu pensiju, saglabājas iedzīvotāju kategorija, kas nesaņem nekādu pensiju, jo piemaksu piešķiršana apgādnieku pensijai izslēdz iespēju saņemt savu sociālo pensiju, par to es jau runāju, ja apgādnieks strādā, apgādājamais savu sociālo pensiju nevar saņemt.
Nedaudz par tiesību aizsardzību. Sūdzības par pensiju piešķiršanas komisijas lēmumiem var iesniegt rajonu, pilsētu Tautas deputātu padomei. Ja pilsonis vai ieinteresētās personas nepiekrīt tās lēmumam, jautājumu izskata uzraudzības kārtībā Sociālās nodrošināšanas ministrija. Strīdi par šajā likumā paredzēto tiesību realizēšanu ir pakļauti izskatīšanai tiesā pēc ieinteresētā pilsoņa, darba devēja vai prokurora prasības. Agrāk šādas lietas tiesa neizskatīja.
Vēl interesants moments – pensiju izmaksas pilsoņiem, kas izbrauc uz ārzemēm. PSRS likums, tāpat kā līdzšinējā likumdošana, paredz izmaksāt pensijas pilsoņiem, kas izbrauc uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs, kaut gan tas ir pilnīgā pretrunā ar pieņemtajām starptautiskajām saistībām. Latvijas Republikas likumprojektā paredzēts turpināt izmaksāt pensiju šajos gadījumos saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem par sociālo nodrošināšanu.
Vēl gribas atzīmēt, ka šajā koncepcijā, tāpat kā likumprojektā, nav ietvertas tās normas, kas attiecas uz šā likuma ieviešanu. Mēs vakar valdības sēdē skatījām arī likumprojektu, tas ir, Augstākās padomes likumprojektu par šā likuma spēkā stāšanās kārtību, un tur ir ietvertas tās normas, kas nebūtu ierakstāmas likumā, bet uz ieviešanas laiku obligātas pildīšanai. Vienu gan es gribētu sacīt, jo acīmredzot uzreiz radīsies jautājums, kas tad ir ar vecajām funkcijām. Vienu es minēšu, kurai noteikti vajadzētu būt jaunajā likumā, tas ir, par ieviešanu. Pārrēķinot pēc jaunām normām pensijas, kas piešķirtas pirms Latvijas Republikas likuma par valsts pensijām spēkā stāšanās, to apmēru paaugstina par 2 procentiem no izpeļņas, no kuras pensija aprēķināta, par katru gadu, kas pagājis no pensijas piešķiršanas pārrēķināšanas brīža.
Lai gan informāciju par finansiālo pusi sniegs Finansu ministrijas speciālists, tomēr dažos vārdos gribu apstāties pie šā jautājuma. Mūsu likuma ieviešanai, lai maksimālās pensijas maksātu 300 rubļu apmērā, tas ir, trīs minimālās pensijas, kā tas projektā paredzēts, nepieciešams pie tiem 600 miljoniem, kas plānoti nākošajam gadam, vēl 700 miljoni rubļu. Tātad skaitlis ir diezgan iespaidīgs – miljards 300 miljoni rubļu. Šo summu veidos uzņēmumu, iestāžu un organizāciju apdrošināšanas maksājumi, protams, izņemot invalīdu biedrības, sabiedriskās organizācijas, to uzņēmumus un tāpat budžetniekus, un tā sastāda 37 procentus. Tas ir ārkārtīgi liels skaitlis un tūlīt pat vedina uz domām, ja vēl ņemam vērā, ka šos apdrošināšanas maksājumus Veselības aizsardzības ministrija paredz pieprasīt 7 procentu apmērā, t.i., palielināt sociālās apdrošināšanas vajadzībām, tad šo jautājumu risināšanai nepieciešami vēl 1,5 procenti. Tas jau iznāk pie 45,5 procentiem, kāds ir ārkārtīgi liels skaitlis. Šajā gadījumā daļu vecuma pensiju – 25–27 procentus izmaksātu no apdrošināšanas maksājuma, pārējais tādā gadījumā ietu uz budžeta rēķina. Stāvoklis ir ārkārtīgi sarežģīts. Te acīmredzot lieti noderēs skaidrojums, ko sniegs Platā kungs.
Kādas būtu iespējas to darīt likuma ietvaros? Protams, var noteikt zemāku maksimālo pensiju, teiksim, 200 rubļus, bet tad mēs ārkārtīgi satuvināsim minimumu ar maksimumu. Samazināsim piemaksas pie pensijām. Noteiksim esošajiem pensionāriem piemaksas par katru gadu, kas pagājis kopš pensijas piešķiršanas, zemāku par 2,1 vai 1,5 procentiem? Tāds ir šis stāvoklis finansiālajā ziņā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārdu šajā jautājuma lūdz Finansu ministrijas Sociālās sfēras finansēšanas pārvaldes priekšnieks Platā kungs. Lūdzu – desmit minūtes, tas mūsu parastais debašu laiks.

J.Platais, Finansu ministrijas Sociālās sfēras finansēšanas pārvaldes priekšnieks: Labdien! Tātad īsumā par Latvijas Republikas pensiju likumprojekta finansiālo nodrošinājumu.
Finansiāli ekonomiskā ekspertīze jaunajam Latvijas Republikas likumprojektam par valsts pensijām tapa mazliet vēlāk nekā likumprojekta juridiskās normas. Tādēļ atsevišķi dati, kurus es jums minēšu, nebūs jauni, un tas var likt zināmā mērā arī savādāk vērtēt jums iesniegto likumprojektu. Tāpat kā kaimiņvalstī PSRS, pie mums tika nolemts, ka par finansiālo segumu šim likumprojektam ir jāizmanto sociālās apdrošināšanas atskaitījumi no darba devējiem, kā arī no pilsoņiem, kuri veic individuālo darbu. Tādējādi savstarpēji tiktu saistīti uzkrājumi sociālās apdrošināšanas veidā un iespējas katram pilsonim izmaksāt pensiju, kā arī pilsonim sniegt speciālo palīdzību, iestājoties noteiktam sociālam riskam – vai nu invaliditātes, vai apgādnieka zaudējuma gadījumā.
Sākotnēji aprēķinos tika pieņemts, ka sociālās nodrošināšanas maksājumu tarifs būs 37 procenti, kuri pilnīgi visiem darba devējiem jāiemaksā sociālās nodrošināšanas fondā, no summas, kura tiek izmaksāta katram strādājošam darba algas veidā, kā arī procents, ko maksātu katrs strādājošais pats. Šādi maksājumu lielumi ir pieņemti PSRS. Mēs neuzskatījām par iespējamu sākotnēji izmantot šos pašus rādītājus. Kādiem mērķiem šie līdzekļi jānovirza? No 38 procentiem, tas ir, no 37 plus 1 procenta, apmēram 4 procenti, tāpat kā līdz šim, būtu jāizmanto pārējo šo darba nespējas pabalstu izmaksāšanai, kā arī pabalstu izmaksai mātēm, kuras audzina bērnus mājās līdz pusotra gada vecumam. Apmēram 0,2 procenti būtu vajadzīgi, lai uzturētu pašu sociālās apdrošināšanas sistēmu. Pārējie 33,8 procenti var pilnībā nosegt izmaksas, kuras prasa izstrādātais pensiju likumprojekts, tas ir, apmēram 7,8 procenti būtu jānovirza, lai apdrošinātu strādājošo un viņu ģimenes locekļus invaliditātes un apgādnieka zaudējuma gadījumā, kā arī lai varētu izmaksāt sociālās pensijas, 26 procentus var novirzīt pašu strādājošo vecuma pensijas apdrošināšanai.
Šādi uzkrājumi nodrošina pensijas izmaksāšanu katram pensionāram vidēji vienpadsmit gadus. Tātad ar šādu summu, ko strādājošais ir krājis visu mūžu, pietiek, lai pēc jaunā pensiju likuma varētu apmēram vienpadsmit gadus izmaksāt viņam vecuma pensiju.
Tomēr vakar valdības sēdē nopietni tika izskatīts jautājums par to, kādas finansiālās, ekonomiskās un sociālās sekas mūsu republikā var radīt ievērojama sociālās apdrošināšanas tarifa paaugstināšana. Sociālās apdrošināšanas tarifs vidēji 1989.gadā mūsu republikā bija 8,9 procenti no strādājošo darba algas. Pensiju likuma nodrošināšanai šo procentu nepieciešams paaugstināt līdz 37 procentiem. Šāds tarifa pieaugums nozīmē ievērojamu finansiālās slodzes pārlikšanu uz strādājošiem, uz darba kolektīviem par labu pensionāriem. Tas deputātiem ir jāsaprot. Sakarā ar zemo pensijas vecuma iestāšanos mūsu republikā pensionāru skaits ir samērā liels. To nosaka arī demogrāfiskā situācija. Vidēji uz diviem strādājošajiem mūsu republikā ir viens pensionārs. Tas nozīmē, ka šiem diviem strādājošajiem ir attiecīgi jāuztur cilvēks, kas atrodas pensijā šajā brīdī. Ja mēs ievērojami palielinām summas, kuras jāizmaksā pensiju veidā, tad sociālās apdrošināšanas tarifa palielināšana izraisīs ražošanas pašizmaksas palielināšanos, attiecīgi cenu pieaugumu, un tādā veidā notiks ekonomiskā regulēšana, kuras rezultātā notiks šī pārdale – līdzekļu pāriešana no strādājošiem uz pensionāriem. Pagaidām citu finansēšanas avotu pensijas likuma segumam mūsu republikā diemžēl nav.
Pēc Ekonomikas ministrijas aptuvena aprēķina, paaugstinot sociālās apdrošināšanas tarifu no 8,9 pagājušogad uz 37 nākošgad, pie tam 37 procenti būs jāmaksā pilnīgi visiem darba devējiem, patlaban kolhoziem šis tarifs ir krietni zemāks – ap 4 procenti, padomju saimniecībām – nepilni 5 procenti, nākošgad visiem šie atskaitījuma līmenis būs pilnīgi vienāds. Tas tautas saimniecībā izraisīs reālās darba algas samazināšanos vidēji par 13,8 procentiem, tādēļ tiešām visas normas, kuras patlaban ir ierakstītas pensiju likumā, jāapsver ļoti rūpīgi, jo katra no tām ir saistīta ar lielu līdzekļu izmaksas palielināšanos. Mums vajadzētu padomāt par iespēju šajā stadijā samazināt šo sociālās apdrošināšanas tarifu, kas samazinās slodzi uz strādājošajiem, kāda mums iznāk pašreizējā stadijā darbā ar likumu.
Bez tam es gribētu atzīmēt, ka valdība, gatavojot likumu par sociālo apdrošināšanu, vāca priekšlikumus arī par citiem sociālās apdrošināšanas veidiem, kuri būtu jāizsniedz no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem. Esam saņēmuši priekšlikumus no Ekonomikas ministrijas, kas prasa 37 tarifu palielināt vēl par 1,5 procentiem, lai nodrošinātu apdrošināšanu bezdarba gadījumā, kas būs ārkārtīgi aktuāls jautājums, mūsu republikai pārejot uz tirgus attiecībām. Veselības aizsardzības ministrija ir iesniegusi aprēķinu medicīniskajai apdrošināšanai, paaugstinot tarifa lielumu vēl par 7 procentiem. Tas pagaidām visos pārējos aprēķinos vēl nav ņemts vērā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, mēs varam pāriet pie jautājumiem. Lūdzu, Krastiņa kungs, nāciet tribīnē, un, ja būs vajadzība, tad arī valdības pārstāvji varētu nākt un atbildēt uz jautājumiem, kas interesētu deputātus. Pirmā pierakstījusies ir deputāte Ždanoka, nākamais Caune. Deputāte Ždanoka nevēlas uzdot jautājumus. Tātad deputāts Caune. Un nākamais Buls.

I.Caune: Nezinu, vai jūs atbildēsit, Gundara kungs. Sakiet, lūdzu, vai ir paredzēts pārrēķināt līdz likuma pieņemšanai aprēķinātās pensijas tādā pašā kārtībā, kāda paredzēta pēc likuma pieņemšanas?

I.Krastiņš: Daļēji jums jau Gundara kungs uz šo jautājumu atbildēja. Teiksim, pirms 30 gadiem jums piešķīra pensiju, tagad par katru no 30 gadiem, ko jūs esat saņēmis pensiju, jums pārrēķina šo pensiju par vienu vai diviem procentiem augstāku.

I.Caune: Bet, teiksim, to izpeļņu neņem vērā? No kādas izpeļņas to procentu ņem?

I.Krastiņš: Jums pievieno procentus tai summai, no kuras, respektīvi, tai pensijai, kura jums ir izrēķināta no toreizējās izpeļņas. Tas ir tādēļ, ka tagad tās izpeļņas ir citādas, tās varētu būt ievērojami augstākas.

Priekšsēdētājs: Nākamais jautā deputāts Buls, tad Rešetņikovs. Es atvainojos, cienījamais ministra kungs, nāciet, lūdzu, šeit, tribīnē, jo jūs tad arī varat atbildēt.

A.Buls: Jautājums ir par pensiju avotu. Ja es pareizi sapratu ziņotāju, tad 37 procenti sociālās apdrošināšanas maksājumu pilnīgi nosedz pensijas pēc šī likuma. Tajā pašā laikā es 6.punktā lasu, ka viens no avotiem ir valsts budžets. Ja tas ir 37 procenti un tas 1 procents, pieskaitot arī pārējos punktus, kas šai pantā ir, kādēļ tad jātērē valsts budžets pensijām? Es domāju, ja mēs esam devīgi attiecībā uz pensijām, tas mums jāsedz ar apdrošināšanu, nevis tērējot valsts budžetu.

I.Krastiņš: Tātad pilnībā visas sociālās situācijas prognozēt nav iespējams. Var izveidoties tāda situācija, ka atsevišķos periodos republikā var straujāk pieaugt pensionāru skaits vai arī samazināties. Un ir paredzēta zināma iespēja, ja pensiju fondā, t.i., sociālās apdrošināšanas budžetā, trūks līdzekļu pensiju aktuālai izmaksai, šo sociālās apdrošināšanas budžetu nepieciešamības gadījumā var dotēt valsts budžets.

J.Platais: Es nepiekrītu jums. To regulējiet ar sociālo apdrošināšanu. Tā nevar budžetu tērēt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Rešetņikovs, nākamais – deputāts Ābiķis. Tā kā deputāts Rešetņikovs nav zālē, kaut arī pierakstījies jautāt, tad, lūdzu, deputāts Ābiķis. Nākamais Berklavs.

Dz.Ābiķis: Man ir vairāk tādas konceptuālas dabas jautājums. Vairākkārt likuma tekstā ir minēts tāds jēdziens kā “kara invalīdi”. Man ir jautājums: ko jūs saprotat ar šo jēdzienu “kara invalīdi”; vai tie ir visi koloniālo karu invalīdi, vai tie ir arī brīvības cīņu kara invalīdi Latvijas brīvvalsts tapšanas laikā? Tāpat ir arī otrs jēdziens: partizāni. Vai tie ir sarkanie partizāni Otrā pasaules kara laikā, vai tie ir arī tie partizāni pēckara laikā?

I.Krastiņš: Es gribētu Ābiķa kungam atbildēt, ka šeit netiek šķiroti ne kari, ne arī armijas, kurā pusē kāds būtu cīnījies. Tātad kara invalīds ir kara invalīds. Tas ir gluži vienalga, vai viņš ir šo invaliditāti ieguvis krievu–japāņu vai kādā citā karā, un pie tam ir vienalga, vai viņš cīnījies krievu vai japāņu pusē. Tas te galīgi netiek ņemts vērā. Tas pats attiecas arī uz partizāniem.

Priekšsēdētājs: Deputāts Berklavs. Nākamais – Dīmanis. Nedaudz klusāk, lūdzu. Tos, kuriem jākonsultējas, lūdzu iziet blakus telpās.

E.Berklavs: Man ir jautājums ministram. Vai Ministru padomei ir iesniegts papildinājums to profesiju sarakstam, kurām pienākas atvieglota pensija? Runa ir par tiem traktoristiem, kas strādā lauksaimniecībā, izkaisa vai izsēj ķimikālijas un kuri nav līdz šim iekļauti to profesiju sarakstā, uz kurām attiecas šie atvieglotie noteikumi. Vai ir iesniegts valdībai tāds pieprasījums?

U.Gundars: Uz jautājumu varētu atbildēt tā: pašreiz mūsu rīcībā esošie saraksti, pēc kuriem mēs vadāmies, katrā ziņā ir jāpārstrādā, šajā sakarībā acīmredzot ir jāņem vērā arī jūsu ieteikums. Pirmajā sarakstā jābūt uzrādītiem kaitīgiem apstākļiem, otrā sarakstā katrā ziņā jāietver tās profesijas, kur varētu šie kaitīgie apstākļi tikt novērsti, vai arī vienkārši ir smagi darba apstākļi pašreizējā momentā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Dīmanis. Nākamais – Silārs.

S.Dīmanis: Man ir vēstule no vēlētājas. Viņa raksta tā, ka jaunībā – tad, kad viņa strādāja, darba apstākļi skaitījās kaitīgi. Pašlaik šie darba apstākļi vairs neskaitās kaitīgi, jo ir daudz kaitīgāki apstākļi. Viņa jautā, vai viņai ir tiesības uz kaut kādiem atvieglojumiem.

U.Gundars: Varu atbildēt tikai tā: lai konkrēti griežas Sociālās nodrošināšanas ministrijā, tad tiksim galā, te citas runas nevar būt, jo reizumis ļaudis tiešām pēc sava prāta traktē to kaitīgumu. Lai atnāk uz ministriju, tad oficiāli skaitīsimies, jebkurā laikā, pat tad, kad nav pieņemšana.

Priekšsēdētājs: Deputāts Silārs, nākamais – Kide.

I.Silārs: Manī rada šaubas šā likumprojekta 13.pants par pensiju apmēriem. Kā zināms, mūsu kaimiņvalsts likumā ir paredzēts pensiju maksimālais apjoms 65 procenti no izpeļņas. Latvijas brīvvalsts laikā bija 70 procenti, mēs paredzam 80 procentus, bet tālāk jau otrajā šā panta daļā mēs veicinām strādāšanu pēc pensijas vecuma sasniegšanas, paredzot, ka apmēri var pārsniegt 80 procentus no izpeļņas. Bet, ja mēs parēķināsim, ka pensionārs var atteikties no pensijas un turpināt strādāt vēl gadus 10, tad pārsniegs arī 100 procentus no izpeļņas, jo atrunu nav. Šeit var pārsniegt 80 procentus, ja nebūs paredzēti griesti.

I.Krastiņš: Tur ir piezīme – ne vairāk par 50 procentiem, Silāra kungs, tas nozīmē, ne vairāk par 5 gadiem. Otrkārt, tas ir, tiešām jums taisnība, konceptuāls jautājums. Es gribu teikt, ka es personiski nevaru piekrist Ministru padomes ierosinājumam ielikt šeit tekstā maksimālos pensiju apmērus. Domāju, ka tas būs netaisnīgi. Ja, piemēram, cilvēks principā normālas ekonomikas un normālas valsts apstākļos strādājis un saņēmis algu 20 tūkstošus latu mēnesī, tad kāpēc viņam nevarētu būt pensija 16 tūkstoši latu? Cita lieta, ka patlaban tas nav iespējams un droši vien nebūs iespējams tīri finansiāli ekonomisku apsvērumu dēļ dažus gadus, tāpēc noteikti pirmajos gados būs šādi ierobežojumi jānosaka. Taču likuma tekstā jau paredzēts, ka jūsu pensija, cienījamais pilsoni, nevar būt lielāka par tik un tik, manuprāt, tas ir nepareizi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, tikai vienu jautājumu, mēs taču vienojāmies.

I.Silārs: Tas attiecas uz to pašu jautājumu – vai mums pietiks naudiņas?

Priekšsēdētājs: Bet tagad taču nenotiek debates.

I.Krastiņš: Tieši tāpēc, Silāra kungs, ka tagad ar naudiņu mums ir grūti, šis ierobežojums maksimālajam pensijas apmēram ir jānosaka.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kide, nākamais – Šapovālovs.

E.Kide: Mani interesē šo projektu izmaksa salīdzinošā aspektā, tas ir, cik izmaksā šis projekts, ko jūs piedāvājat, salīdzinājumā ar PSRS jauno pensiju likumu un salīdzinājumā ar spēkā esošo pensiju likumu. Izrietot no tā, – ko iegūst cilvēki vidēji pa dažādu pensiju veidiem pēc mūsu likuma, pēc PSRS likuma un pastāvošā likuma? Salīdzinoši – vai tā pensija pieaug vai samazinās?

I.Krastiņš: 1991.gadam pēc vecā likuma bija plānots apmēram 600–615 miljonu šīm vajadzībām, pēc Savienības likuma strādājot, nākamajam gadam būtu vajadzīgi jau 900 miljoni rubļu, tagad – tas daudzējādā ziņā būs atkarīgs no tā, kā mēs pieņemsim maksimālo pensiju, vai piekritīsim miljardam un 300 miljoniem. Mūsu likums ir dārgs. Es sacīju, tur ir ietverts tas viss, ko mēs uzskatījām par nepieciešamu ietvert likumā kā tādā. Ārkārtīgi liela nozīme būs Augstākās padomes pieņemtajam lēmumam par likuma stāšanos spēkā. Kā jau sacīju, Ministru padome iesaka tomēr fiksēt šo maksimālo lielumu, tas varētu būt cieti 300 rubļi, bet trīs likmes. Tāda ir atbilde.

E.Kide: Un otrā daļa, par ko es vaicāju. Procentuāli pieaugums vai samazinājums pa pensiju veidiem, salīdzinot abus šos projektus.

I.Krastiņš: Minimālo mēs jau runājām. Ja bija noteikts 70 rubļu, mums ir 100 rubļu. Atkarībā no izpeļņas. Te jāskatās atkal konkrēts gadījums. Ja mēs rēķinām kooperatoru šodien bez ierobežojuma, tad viņam var būt simtos un tūkstošos.

Priekšsēdētājs: Deputāts Šapovālovs. Nākamā – Seile.

P.Šapovālovs: */Man ir jautājums par pensijām IeM, VDK darbiniekiem, militārpersonām un citām tiem pielīdzinātām personām, jo es neatradu, ka likumā par pensijām tās būtu pieminētas./

I.Krastiņš: Runājot par armijas pārstāvjiem, Iekšlietu ministrijas un tamlīdzīgiem pārstāvjiem, ir iespējamas trīs situācijas. Pirmais gadījums: ja attiecīgais armijas virsnieks ir dienējis Latvijā 1990.gada 4.maijā, pensiju viņam aprēķina saskaņā ar šo likumu. Otrais gadījums: ja viņš ir ieradies Latvijā 1990.gada 5.maijā, tad viņam ir jāpierāda, ka 2/3 no sava darba stāža viņš ir nostrādājis Latvijas Republikā. Ja tas tā nav, viņš saņem sociālo pensiju. Trešais gadījums: tiek noslēgts līgums starp Latvijas Republiku un Padomju Savienību, kurā paredz citus pensiju izmaksas variantus. Tādā gadījumā saskaņā ar šā likuma pēdējo pantu stājas spēkā šī Latvijas Republikas un PSRS vienošanās.

Priekšsēdētājs: Deputāte Seile, nākamais – Endele.

A.Seile: Jautājums Ivaram Krastiņam. Šim likumprojektam nav pievienots saraksts, kurā minētas profesijas, kurās strādājot, pienākas paātrinātas pensijas pēc vecuma. Ja šo sarakstu papildinās, kā jau teicu, atbildot uz Berklava jautājumu, vai to apspriedīs Augstākajā padomē vai Ministru padomē un vai publicēs presē.

I.Krastiņš: Pēc spēkā esošās kārtības šos sarakstus apstiprina Ministru padome. Bet es domāju, ka mums visiem līdz otrajam lasījumam vajadzētu iepazīties ar šo sarakstu projektiem vai apstiprinātiem sarakstiem, jo pašreizējie saraksti, jāteic, nevienu apmierināt nevar, tajos ir dažādas ačgārnības. Visi šie saraksti, manuprāt, ir jāpārstrādā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Endele.

J.Endele: 1. un 46.pantā tiek runāts par pensijām iedzīvotājiem, kas nav Latvijas Republikas pilsoņi, un ieceļotājiem. Bet neviena vārda nav par cilvēkiem, kuri strādā svešvalstu uzņēmumos, kas Latvijā ir un arī būs. Vai tiešām Latvijas Republika maksās viņiem pensijas?

I.Krastiņš: Protams, ka maksās. Ja viņi dzīvo un strādā Latvijas Republikas teritorijā, kā tad mēs viņiem nemaksāsim pensijas?

J.Endele: Bet viņi strādā ārvalstu uzņēmumos Latvijā.

I.Krastiņš: Bet, piedodiet, Rietumvācijā arī ir amerikāņu uzņēmumi. Tad jūs domājat, ka tur nemaksā pensijas tiem, kas strādā Fordam piederošajos uzņēmumos? Es nesaprotu jūsu jautājumu. Protams, maksās.

Priekšsēdētājs: Deputāts Morozļi, nākamais – deputāts Freimanis.

G.Morozļi: */Es gribu jums uzdot jautājumu, ko daudzi uzdod man kā deputātam. Un jūs te kaut kā atbildējāt uz šo jautājumu, bet nesaprotami. Kā tiks īstenota pensiju piešķiršana tām militārpersonām un viņu ģimenēm, kuri Bruņotajos spēkos jau nokalpojuši nepieciešamo stāžu, aizgājuši pensijā un dzīvo republikas teritorijā daudzus gadus, pie tam vēl daudzi no viņiem strādā? Pirmkārt, kā tas tiks realizēts, otrkārt, kāpēc par to nekas nav rakstīts likumā? Cilvēki taču gaida un jautā, kas būs./

I.Krastiņš: Cienījamais Morozļi kungs! Esiet tik laipns un, lūdzu, izlasiet likuma 1.pantu. Ja šis pensionētais virsnieks 1990.gada 4.maijā dzīvoja Latvijas Republikas teritorijā, tad pensiju viņam aprēķinās saskaņā ar šo likumu. Vienīgais izņēmums varētu būt gadījums, ka tiktu noslēgta vienošanās starp Latvijas Republiku un Padomju Savienību par kaut kādu citu pensijas izmaksas veidu, pieņemsim, ka PSRS savu Bruņoto spēku pensionētajiem virsniekiem maksā pensijas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Freimanis, nākamais – Zaščerinskis.

J.Freimanis: Man būtu jautājums Finansu ministrijas pārstāvim. Es vēlreiz gribu atgriezties pie jautājuma par pensijām svešas valsts armijas pensionētajiem virsniekiem. Tātad pēc 1.panta mums ir skaidrs, ka tie daudzie tūkstoši, kuri šeit dzīvojuši līdz 4.maijam, saņems pensijas no mūsu kases. No kādiem atskaitījumiem rodas tā naudiņa, ko mēs maksāsim šiem pensionētajiem Padomju armijas virsniekiem? Lai mēs zinātu, kā balsot par 1.pantu.

I.Krastiņš: Pašreiz tie līdzekļi, kuri paredzēti pensiju līdzekļu segšanai nākamajā gadā, ir pietiekami, lai arī šīm kategorijām izmaksātu pensiju.

J.Freimanis: Tie nenāk no speciālas naudas. Tie nāk no mūsu kabatām. Skaidri un gaiši.

I.Krastiņš: Ja likums tiks pieņemts tādā veidā, kādā tas ir patlaban, tad jā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaščerinskis, nākamais – Safonovs.

No zāles: Man jautājums Finansu ministrijas pārstāvim.

Priekšsēdētājs: Jums ir jautājums Finansu ministrijas pārstāvim? Lūdzu, deputāt Zaščerinski.

J.Zaščerinskis: Sakiet, lūdzu, vai ir izrēķināts kopējais atskaitījumu apjoms, kāds varētu būt ražotājam, ņemot vērā gan sociālo nodrošināšanu, gan atskaitījumus, teiksim, aizsardzības, izglītības, medicīnas, iekšējās kārtības uzturēšanas vajadzībām. Vai šis kopējais atskaitījumu procents būs vismaz tādās robežās, ka stimulēs ražošanas palielināšanos, un vai nebremzēs privatizācijas procesa veidošanos?

J.Platais: Paredzētais sociālās nodrošināšanas atskaitījums izņems no apgrozības un pārdalīs par labu pensionāriem lielas naudas summas, protams, samazināsies līdzekļi, kuri nepieciešami investīcijām, un būs mazāk līdzekļu, kurus varētu paredzēt privatizācijas programmas izpildei, ja vienkārši iedzīvotāju rīcībā esošā nauda tiks ātrāk izlietota, un, visbeidzot, pastāvot tik augstam sociālās apdrošināšanas atskaitījumam, var rasties arī problēmas ar ārvalstu investīciju piesaistīšanu, jo šis sociālās apdrošināšanas tarifs ir līdzvērtīgs valsts nodoklim.

Priekšsēdētājs: Deputāts Safonovs. Nākamais – deputāts Puzo. Deputāta Safonova nav zālē, tātad deputāts Puzo, lūdzu. Nākamais – Aleksejevs.

A.Puzo: Likumā ir paredzēts, ka minimālo vecuma pensiju nosaka minimālajā iztikas līmenī. Mums, kā zināms, iztikas minimums ir ļoti šaubīgs jēdziens. Pirms 5 gadiem tas bija mazāks nekā 100 rubļi, šogad tas ir 118, pēc 5 gadiem tas varētu būt 200 lati. Kā būs ar pensionāriem, vai viņiem atbilstoši šim minimālajam līmenim tiks pārrēķinātas arī pensijas?

I.Krastiņš: Varu jums piekrist, ka tas iztikas minimums ir dažāds, ka figurē skaitļi, tomēr, protams, ja mēs pieņemsim par iztikas minimumu tos 140 rubļus, kas figurē, tad vispirms ir jāpārbauda, cik šādi aprēķini ir pamatoti. Otrkārt, baidos, ka šādam iztikas minimumam vismaz sākumā noteikti nepietiks līdzekļu. Tāpēc patlaban orientējoši 1991.gadā ir par šo iztikas minimumu paredzēts pieņemt to, ko teica Godmaņa kungs. Tātad orientējoši minimālā pensija varētu būt 100 rubļi. Par pārrēķināšanu jums atbildi sniedz šā likumprojekta 57.pants, un šī pārrēķināšana ir paredzēta.

Priekšsēdētājs: Deputāts Aleksejevs. Nākamais – Stroganovs.

A.Aleksejevs: */Man ir jautājums divās daļās. Pirmā daļa ir šāda. Augstākās padomes Prezidijs pieņēma lēmumu par priekšrocībām pensiju piešķiršanā Ministru padomes, ministriju u.c. reorganizējamo iestāžu darbiniekiem, t.i., sievietes iet pensijā no 53 gadiem, vīrieši – no 58 gadiem. Sakiet, vai jūs neuzskatāt par nepieciešamu attiecināt šīs priekšrocības arī uz visiem tiem, kuri šodien tiek atlaisti štatu samazināšanas dēļ arī citās organizācijās, kuras nav ministrijas vai Ministru padome?/

I.Krastiņš: Es gribētu Aleksejeva kungam norādīt, ka šis Prezidija lēmums darbojas līdz š.g. 1.novembrim. Un tas ir saistīts ar to, ka pagaidām nav vēl jaunā pensiju likuma. Uz jautājumu, vai tas būs attiecināms uz visiem pārējiem, man jums ļoti grūti atbildēt, baidos, ka es to nevarēšu.

A.Aleksejevs: */Jūs neuzskatāt, ka tas jāattiecina uz visiem, bet ne tikai uz Ministru padomes un ministriju darbiniekiem?/

I.Krastiņš: Teorētiski jums ir taisnība, es varētu piekrist, bet, es atvainojos, tā nav mana kompetence, es to nevaru noteikt.

A.Aleksejevs: */Paldies. Un otra daļa – tas ir 1.pants, 2.punkts. Vai jūs neuzskatāt, ka ārzemju pilsoņi vai personas bez pilsonības, kuri apmetušies Latvijas Republikā pēc 4.maija – lūk, tā vajadzētu skanēt šim pantam. Jo citādi, man šķiet, te ir pretruna. Visiem Latvijas Republikas iedzīvotājiem, kuri pastāvīgi dzīvo tajā, ir tiesības, bet otrajā teikts, ka ārvalstu pilsoņiem un pilsoņiem bez pilsonības jāpierāda, ka viņi šeit nodzīvojuši divas trešdaļas termiņa. Tad vajag precizēt, ka runa ir tieši par tiem, kuri apmetušies pēc 4.maija. Es lūgtu šo jautājumu precizēt, vai es to esmu pareizi sapratis, un, ja es pareizi sapratu, vai nevajadzētu tādā kārtā formulēt šo pantu?/

I.Krastiņš: Manā izpratnē 1.panta 2.apakšpunkts ir pietiekami skaidrs: ja ārvalsts pilsonis dzīvo Latvijas Republikā, tad viņam, lai saņemtu vecuma pensiju, jāpierāda, ka viņš 2/3 no darba stāža ir nostrādājis Latvijas Republikā. Es šeit pretrunu neredzu.

A.Aleksejevs: */Tātad tad es lūdzu piedošanu. Es nedebatēju, es vienkārši vēlos noskaidrot, šo jautājumu uzdeva trīs deputāti, un tomēr tas nekļuva skaidrs./

Priekšsēdētājs: Deputāt Aleksejev, jūs varēsiet debatēs šo jautājumu vēlreiz izdebatēt. Tagad vārds jautājumam deputātam Stroganovam, nākamais – Cupruns.

F.Stroganovs: */44.pantā teikts par pensiju noteikšanu studējošiem jauniešiem atkarībā no stipendijas. Vai tas būs taisnīgi? Ja notikusi nelaime ar jauno cilvēku? Un, turpinot šo jautājumu, man nešķiet taisnīgi, bet gluži otrādi, nepievilcīgu darba vietu radīšanu veicinoši ir 50% atskaitījumi no šādām darba vietām uzņēmumos ar kaitīgiem [darba] apstākļiem. Man šķiet, ka būtu nepieciešams piedzīt 100% iemaksas sociālajā fondā par vietām ar kaitīgiem [darba] apstākļiem, lai nevis stimulētu, bet piespiestu radīt apstākļus. Vai var ieviest šādu formu 6.pantā par kaitīgajiem apstākļiem?/

I.Krastiņš: Šajā pantā par mācību iestāžu audzēkņiem ir teikts, ka šo pensiju pēc viņu vēlēšanās aprēķina no stipendijas. Ja viņam ir citi ienākuma avoti vai cits veids, kā viņam var aprēķināt lielāku pensiju, tad ir izvēles iespējas. Nav teikts, ka obligāti mācību iestāžu audzēkņiem pensiju aprēķinās tikai un vienīgi no stipendijām.
Jautājumā par procentiem, protams, tas ir ekonomiskas dabas jautājums, skaidrs, ka tādos uzņēmumos, kur ir darbs sevišķi kaitīgos darba apstākļos, šim uzņēmumam, protams, kaut kāds procents ir jāmaksā, lai darbiniekam nodrošinātu pensiju. Jautājums varētu būt par to, cik liels ir šis procents. Ja viņš maksās 100 procentu, kā jūs ierosināt, tad viņš bankrotēs aši vien. Iespējams, ka arī 50 procenti nav īsti precīzi, iespējams, ka šie procentuālie atskaitījumi ir vēl jāprecizē līdz otrajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Deputāts Cupruns, pēc tam Ulme.

I.Cupruns: Es gribētu runāt par 13.pantu. Varbūt jūs neizpratāt Caunes kunga jautājumu, jo nesekoja atbilde. Tātad pensijas, kas tika aprēķinātas pirms 20–25 gadiem no to laiku pieklājīgas vai, teiksim, maksimālas izpeļņas. Tajā laikā 150 rbļ. bija liela izpeļņa. Tātad to laiku maksimālā pensija, kas šodien ir stipri zem iztikas minimuma. No 150 rbļ. maksimāli aprēķinātā pensija ir acīmredzot 120 rbļ. Tikko mēs dzirdējām, ka iztikas minimums ir 100–118 rbļ. Kādā veidā jaunais likums regulēs šo pretrunu? Jo tajā laikā 150 rbļ. nopelnīt bija grūtāk nekā šodien 300, 400 rbļ. Ja likums šajā jomā neko neparedz, tad es teikšu, ka tas izdevīgi neatšķiras no PSRS likuma.

I.Krastiņš: Ja cilvēks patlaban saņem pensiju, kas piešķirta pirms 25 gadiem (šī pensija ir 70 rbļ.), tad ar brīdi, kad šis likums stāsies spēkā, protams, pensija viņam būs vismaz iztikas minimuma līmenī. Tālāk ir jāpaskatās, vai par katru no šiem jūsu minētajiem 25 gadiem, pierēķinot klāt 2 procentus, neiznāk vairāk par šo iztikas minimumu.

I.Cupruns: Matemātiski jautājums tiek nokārtots, bet ne morāli. Vienā reizē pamats aprēķināts ļoti mazs, otrā – ļoti liels. Pie kam abiem diviem ir tiesības saglabāt šīs 2% un 10% piemaksas. Vēlreiz atkārtoju, matemātiski viss ir kārtībā, bet morāli ne.

Priekšsēdētājs: Tās jau bija debates. Daži deputāti sāk jau debates jautājumu uzdošanas laikā. Deputāts Ulme, nākamais – Kramiņš.

A.Ulme: Te jau laikam tika izdiskutēts jautājums, ka nabags dara, kā var, bet bagāts, kā grib. Es tomēr noskaidroju, ka Baltkrievijā plāno šīs vecuma pensijas jeb sociālās pensijas piešķirt piecus gadus mazāk. Mēs tomēr esam atstājuši 55 un 60 gadus. Varbūt varēja paredzēt 4 gadus. Vai Baltkrievija bagātāka par Latviju? Un tomēr tur plāno tos piecus gadus mazāk.

I.Krastiņš: Baltkrievija, man šķiet, nav bagātāka par Latviju, bet tomēr lielākajā civilizēto valstu daļā pensiju piešķiršanas vecums ir lielāks nekā pie mums. Es pat gribētu teikt, ka mums tas ir gandrīz vai nenormāli mazs.

A.Ulme: Bet mums vides stāvoklis ir ārkārtīgi indīgs, pārtika indīga un gaiss, tāpēc cilvēki...

I.Krastiņš: Pārrēķinot vidējo mūža ilgumu civilizētajās valstīs un šeit, es domāju, ka apmēram tā atbilstība būtu tāda.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kramiņš, pēc tam – deputāts Stepičevs.

A.Kramiņš: Varbūt mans jautājums tieši neattiecas uz šo likuma projektu, bet tomēr. Kā izmaksās slimības pabalstu strādājošajiem pensionāriem?

U.Gundars: Pagaidām pēc pašreizējās kārtības, kas mums visiem ir zināma. Ja mēs izstrādāsim jaunu kārtību par slimības pabalsta izmaksām, tad izmaksās pēc jaunās kārtības.

A.Kramiņš: Es jautāju tādēļ, ka pašlaik ir tāda situācija, ka strādājošie pensionāri slimības gadījumā praktiski saņem divus pabalstus no sociāliem fondiem, tas ir, pensija un slimības pabalsts.

U.Gundars: Viņam nevajadzētu strādāt, jo, kā jau tika teikts, viņš it kā būtu savu atdevis sabiedrībai un varētu mierīgi atpūsties, bet viņš tomēr strādā. Tika minēti arī daži momenti, kāpēc mēs to veicinām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Stepičevs, nākamais – Kostins.

M.Stepičevs: Varbūt es nepareizi saprotu 25.pantu, tāpēc es gribētu to nolasīt vēlreiz un saņemt precīzu atbildi. Šeit tas ir tā, ka mirušā ģimenes locekļi uzskatāmi par viņa apgādībā bijušiem, ja viņš ir pilnīgi tos uzturējis, ja viņi saņēmuši no tā palīdzību, kas bija pastāvīgs un galvenais eksistences līdzekļa avots. Manuprāt, no šāda formulējuma var uzskatīt, ka jebkurš dzērājs, kuru uztur māte pensionāre, automātiski kļūst par viņas pensijas mantotāju viņas nāves gadījumā.

U.Gundars: Vai viņš ir dzērājs vai kas cits, pilsonis acīmredzot ir pilsonis. Ja tikai viņš atbilst tām prasībām, kas šeit ir minētas, – vai viņš ir slims vai vesels, darba spējīgs vai nespējīgs.

M.Stepičevs: Nē, es runāju par darba spējību. Es runāju par tiem, kuri būtībā nestrādā. Viņu uztur, un tagad viņš automātiski kļūst par pensijas mantinieku. Te vajag precizējumu, tas ir nepareizi traktēts pants.

I.Krastiņš: Jūsu pieminētajam dzērājam, es atvainojos, tādā gadījumā ir jāatbilst 24.pantā minētajām prasībām, kam ir tiesības uz pensiju apgādnieka zaudēšanas gadījumā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kostins, nākamais – Jundzis.

V.Kostins: */Cienījamie kolēģi! Es lūgtu atbildēt uz jautājumu. 36.pantā uzskaitīti darbu veidi, kurus ieskaita darba stāžā, variants “a”. Pirmais variants: darba stāžā tiek ieskaitīts… Un 3.punkts. Militārais un tam pielīdzinātie dienesti. Es zinu, ka šodien militārajam dienestam tiek pielīdzināti dienesti IeM un VDK. Ja tas ir tā, tad kāpēc šeit tieši neierakstīt tā, kā tas ir?
Un jautājuma otra daļa. Kāpēc visur minēts alternatīvais dienests, par kuru deputāti šeit tik spilgti balsoja, bet kāpēc šajā likumā nav vārdu “alternatīvais dienests”, kas tiktu ņemts vērā, nosakot tiesības uz pensiju?/

I.Krastiņš: Kara dienestu un tam pielīdzinātos dienestus. Ir gluži loģiski, ka 36.panta 3.apakšpunktā ietilpst arī alternatīvais dienests, kas tiek pielīdzināts karadienestam. Es šeit nekādu pretrunu neredzu, es uzskatu, ka alternatīvais dienests šajā 3.apakšpunktā, protams, ietilpst.

Priekšsēdētājs: Paldies.

V.Kostins: */Vienu sekundi, cienījamais priekšsēdētāj! Lieta tā, ka visur likumā ir vārds “alternatīvais dienests”, bet, kad lieta nonāk līdz pensijai, tad vārda “alternatīvais dienests” nav. Lūk, tas man pašlaik nav saprotams, tātad jebkurš jaunais cilvēks, kurš šodien izteicis vēlēšanos dienēt alternatīvajā dienestā, rēķina, ka šie 2 vai 3 gadi tiks ieskaitīti pensijai, bet likumā tas nav./

I.Krastiņš: Lai būtu pilnīgi skaidrība, varētu jums piekrist un aiz vārda “karadienests” ierakstīt “alternatīvo dienestu”, jēga no tā absolūti nemainās. Ja deputāti uzskata, ka tas ir vajadzīgs, varam tā arī darīt.

Priekšsēdētājs: Tātad deputāta Kostina jautājumā ietvertais priekšlikums ir praktiski pieņemams. Lūdzu, pie trešā mikrofona.

T.Jundzis: Likumprojekta 34.pantā ir par to, ka atsevišķās profesijās, kuras saistītas ar paaugstinātu sociālo bīstamību, paredzētas izdienas pensijas. Bet 35.pantā ir teikts, ka šīs pensijas noteiktas 13.pantā paredzētajā kārtībā kā vecuma pensijas. Līdz ar to nav skaidrs, kādas tad priekšrocības tomēr iegūs šie darbinieki, kuru profesija saistīta ar sociālo bīstamību. Es domāju milicijas un prokuratūras darbiniekus pirmām kārtām.

I.Krastiņš: 13.pants runā par pensiju apmēriem, tātad par finansiālo naudas daudzumu. Taču izdienas pensiju kārtība ir jāpārskata, atsevišķām profesijām piešķirs neatkarīgi no vecuma tikai tādā gadījumā, ja noteikts gadu skaits attiecīgajā specialitātē būs nostrādāts.

Priekšsēdētājs: Pēdējo jautājumu uzdod deputāts Caune.

I.Caune: Jūs manu jautājumu nesapratāt, tādēļ es tagad minēšu piemēru. Cilvēks aizgājis pensijā pagājušajā gadā vai šā gada jūnijā. Vidējā izpeļņa 400 rbļ., darba stāžs – 40 gadi. Pēc veciem noteikumiem viņš saņems 132 rbļ. Pēc jaunajiem iznāktu 4 x 8 = 320 rbļ. Vai viņam tiks pārrēķināts pēc jaunajiem noteikumiem vai netiks?

U.Gundars: Viņam noteikti tiks pārrēķināts pēc jaunajiem noteikumiem, tikai, kā es jau sacīju, ieviešanas periodā šis maksimums acīmredzot tiks ierobežots un viņš nesaņems pilnus 80%, bet to, kāds būs noteikts pieņemtajā pensiju likumā. Pārrēķināts viņam tiks, viņam noteikti iznāks virs 132 rbļ.

I.Caune: Un ierobežojums būs visiem vienāds kā līdz, tā pēc likuma pieņemšanas?

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēlaties atbildēt?

I.Krastiņš: Šis maksimālais ierobežojums ir jānosaka uz laiku finansiālu apsvērumu dēļ. Piemēram, tie varētu būt 300 rbļ. nākamgad. Tad jūsu pieminētais pensionārs acīmredzot nākamgad saņems pensiju 300 rbļ. mēnesī.

I.Caune: Paldies, tagad man ir skaidrs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Celmiņš vēl vēlējās uzdot vienu jautājumu.

J.Celmiņš: Man ir jautājums par veselu pensionāru grupu. Atbildi uz tiem es neatradu likumprojektā, un arī šeit šis jautājums netika iztirzāts. Tas ir par tiem pensionāriem, kuri bauda dažādas privilēģijas. Paaugstinātas pensijas un tamlīdzīgi. Tie ir militārie darbinieki, tie ir cilvēki, kuriem šīs privilēģijas piešķirtas par augstiem valsts apbalvojumiem, tie ir cilvēki, kas saņem dažāda veida personālās pensijas par izlūkošanu ārzemēs un par citiem nopelniem. Kā turpmāk tiks risināts pensiju privilēģijas jautājums? Vai personālās pensijas mums tiek atceltas vai tās turpinās izmaksāt tāpat kā līdz šim?

I.Krastiņš: Uz šo jautājumu jau gan atbildēja Gundara kungs savā ziņojumā: uz visiem mūsu republikā dzīvojošajiem pensionāriem attiecas viens likums. Šajā te likumprojektā nekādas personālās pensijas paredzētas nav. Ar atpakaļejošu datumu likvidēt šīs te personālās pensijas ir privilēģiju komisijas uzdevums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Paldies valdības pārstāvjiem un deputātu komisijas vadītājiem. Debatēs ir pierakstījušies deputāti Priščepovs, Biezais, Salītis, Ščipcovs, Ābiķis, Jurševics, Ždanoka, Preinbergs, Silārs, Ivans Ivanovs, Dozorcevs, Caune, Buls, Morozļi, Endele un Freimanis. Vārds deputātam Priščepovam.

V.Priščepovs: */Cienījamie kolēģi! Šim dokumentam – Likumam par valsts pensijām –, kas iesniegts Augstākās padomes vērtēšanai, ir ārkārtīgi liela nozīme visu mūsu republikas pilsoņu dzīvē un darbā. Cilvēki gaida, sen jau gaida šo likumu. Un, bez šaubām, viņu uzmanību saista šī svarīgākā dokumenta saturs. Es esmu Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības pastāvīgās komisijas loceklis un man gribētos ziņot, ka mūsu komisijā, kuras sastāvā ir sociālās nodrošināšanas, veselības aizsardzības darbinieki, šī likumprojekta izstrādāšanā ļoti liela uzmanība tika veltīta visiem virzieniem. Jākonstatē, ka likumprojekta trešais variants, kurš ir iesniegts deputātiem, bez šaubām, nav pilnība, tas prasa vēl nopietnu piestrādāšanu, uzmanīgu šī projekta katra panta un katra punkta izpēti, lai ņemtu vērā republikas iedzīvotāju uzskatus un apmierinātu viņu prasības. Es gribētu jums ziņot, ka, izstrādājot šo likumprojektu, komisija ievēroja šādas tēzes vai šī likumprojekta koncepcijas raksturīgās pazīmes.
Pirmā. Pirmām kārtām tā ir humāna attieksme pret cilvēku. Nepieļaut tādu stāvokli, ka republikas iedzīvotāji atrastos aiz nabadzības robežas. Par to liecina fakts, ka ir noteikts minimālais pensijas apmērs, kas atbilst katra cilvēka iztikas minimumam
Otrā. Otra svarīgākā iezīme ir tā, lai katram cilvēkam, kurš sasniedzis vecumdienas, 55 gadus sievietēm, vai 60 – vīriešiem, kā arī personām, kuras cieš no nopietnām slimībām, invaliditātes, tiktu apmierinātas viņu materiālās vajadzības un radīti normāli dzīves apstākļi šajā konkrētajā situācijā./

Priekšsēdētājs: */Atvainojiet, lūdzu, vienu minūtīti./ Deputāti, man ir ļoti liels lūgums. Tiem, kuriem ir kādas konsultācijas, savā rīcībā var izmantot visas blakus telpas. Deputāti raksta sūdzības, ka viņi nevar dzirdēt un sekot debatēm trokšņa dēļ, kas ir zālē. Tāpēc lūdzu tos deputātus, kuriem neinteresē, – mums taču nav spiesta lieta sēdēt, jo tiešām varbūt kādam deputātam citas lietas jārisina, – klusām iziet no zāles citā telpā savus jautājumus risināt, lai var klausīties tie, kuri grib dzirdēt. */Lūdzu./

V.Priščepovs: */Un nākamais moments. Bez šaubām, šī likumprojekta koncepcija paredz radīt maksimālus apstākļus tam, lai pirms aiziešanas pensijā katrs cilvēks būtu ieinteresēts sasniegt pilnu vai maksimālo darba stāžu tajā laikā, kad vecuma dēļ cilvēks aiziet pensijā. Manuprāt, ir jāstrādā lūk, šādos virzienos. Bet pirmām kārtām, kas attiecas uz deputātu jautājumiem, bez šaubām, tie jau ir radušies, tie vispirms attieksies uz 1., 13., 37. u.c.pantu formulējumiem. Kāpēc rodas šie jautājumi? Jā, patiešām, šo pantu formulējumos nav precīzi izteikta doma. Bez šaubām, tie prasa nopietnu uzmanību un piestrādāšanu.
Un otrs moments, uz ko gribētu vērst uzmanību. Rodas jautājumi, konkrēti, man vairākkārt vēlētāji uzdevuši jautājumu (viņi jau zināmā mērā bija iepazinušies ar projektu, ar šī likumprojekta saturu, pamatkoncepciju) konkrēti par to, ka likumā par pensijām nav precīza formulējuma par militārpersonu pensijām, par pensijām Valsts drošības komitejas darbiniekiem, par pensijām Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, par Padomju armijas un Jūras kara flotes strādniekiem un kalpotājiem, arī par to jādomā.
Priekšlikumi. Pirmais. Ierosinu šo likumprojektu pieņemt pirmajā lasījumā. Otrais. Šo likumprojektu par valsts pensijām publicēt presē latviešu un krievu valodā. Trešais. Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijai uzmanīgi izpētīt ienākušos Augstākajai padomei adresētos priekšlikumus, izstrādāt līdz galam šo likumprojektu un līdz šā gada 1.oktobrim iesniegt deputātiem apspriešanai otrajā lasījumā. Un ceturtais. Ministru padomei, sevišķi Sociālās nodrošināšanas ministrijai, Veselības aizsardzības ministrijai, izstrādāt līdz galam to profesiju sarakstu, kuras prasa atvieglojumus pensiju piešķiršanā, iesniegt to deputātiem kā pielikumu apspriešanai. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies. Ir ienācis deputāta Jundža un deputāta Simsona priekšlikums. Ņemot vērā, ka debatēs vēl ir jārunā 15 cilvēkiem, viņi ierosina noteikt debašu reglamentu līdz piecām minūtēm.
Šis priekšlikums mums ir jābalso, jo deputātiem var būt arī citas domas. Tātad šo jautājumu liksim uz balsošanu. Tātad balsosim par deputāta Simsona un deputāta Jundža priekšlikumu debatēs runāt piecas minūtes un konkrēti pateikt to, kas sakāms par šo jautājumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Labi, reģistrēsimies, kaut gan mēs jau vienu reizi reģistrējāmies. Reģistrāciju. Lūdzu. 131 deputāts. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par deputāta Jundža un deputāta Simsona priekšlikumu debatēm reglamentu noteikt piecu minūšu ietvaros. Izteiksim savu attieksmi balsojot. Lūdzu rezultātu. 108. Tātad ar absolūto balsu vairākumu mūsu reglaments ir piecas minūtes. Nu pašlaik gan ir četras minūtes, bet deputāts Biezais iekļausies piecu minūšu ietvaros. Lūdzu, jums vārds. Pēc pārtraukuma pirmais runās deputāts Salītis.

J.Biezais: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie klātesošie! Šoreiz nerunāšu par komatu, bet par veselu vārdu. Izpeļņa. Tā kā jāsaīsina laiks, tad kā es to tradicionāli saprotu. Klasiskā veidā izpeļņa – tā ir algādža izpeļņa pēc laika tarifa. Ja mēs par minimumu uzskatām 120 rbļ., tad stundā ir 70 kapeikas. Tas tā kā būtu skaidrs. Taču praksē ir ļoti daudz citu izpeļņas veidu, kuri sajaucas kopā ar saimniecisko ienākumu. Piemēram, traktorists kolhozā, brigadieris. Viņiem bez tā gabaldarba tarifa vēl nāk ekonomija par degvielu vai arī par virsplāna jeb virsrentes līguma kartupeļiem. Tas ir ievērojams saimniecisks ienākums. Vēl var būt cilvēks ar tik lielu patstāvību, ka viņš ir vai nu privāts uzņēmējs un viņam praktiski tikpat kā tāda izpeļņas daļa savām vajadzībām vispār neparedzas. Viņš to koriģē pats, pie kam šeit var būt divi vai vairāki gadījumi. Bet, ja nepadodas tie kartupeļi vai degvielu kāds nozog, kā var gadīties, tad viņam izpeļņa ir negatīva. Arī pie ļoti veiksmīga veikala cilvēks ar ļoti lieliem ienākumiem var nodomāt tāpat kā Rubika kungs un iegādāties kuģi, ieguldīt tur lielus līdzekļus, bet pats dzīvot uz parāda vai, teiksim, uz sievastēva rēķina.
Tātad man ir lūgums precizēt jēdzienu “izpeļņa”, kad ienākums tiek sajaukts ar saimniecisko ienākumu. Bez tam, izlasot visu projektu, man nepalika skaidrs, kas, teiksim, ir fermeris: vai uzņēmējs vai nākošais kapitālists ekspluatators un kādas būs viņa attiecības ar sociālo nodrošināšanu. Ja nemaldos, tad 36.pantā ir runa par jebkuru darbu vai nodarbinātības veidu, kura laikā tiek kārtoti sociālās apdrošināšanas maksājumi. Te vienkārši kaut kāda daļa ir jāieskaita socapdrošināšanai un tad jāpretendē uz pensiju vai arī jādibina kaut kāda privāta apdrošināšanas iestāde. Man ir lūgums precizēt gan šo jēdzienu “izpeļņa”, gan šo socapdrošināšanas kārtību, jo te jau ir runa par koncepciju. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pusstundu garš pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Uzmanību, cienījamie deputāti! Mēs varētu turpināt debates, bet mūsu Ārlietu komisija lūdz jūsu uzmanību pievērst vienam īsam paziņojumam sakarā ar notikumiem Kuveitā. Viņi ir sastādījuši telegrammas tekstu, kuru mēs varētu nobalsot, jo mums tomēr pietiekami ātri vajadzētu reaģēt uz šiem satraucošajiem notikumiem. Es nolasu šo tekstu. Un, ja tas mums ir akceptējams, tad mēs nobalsojam un sūtām starptautiskajām organizācijām.
“Latvijas Republikas Augstākās padomes paziņojums
Ar lielu satraukumu Latvijas tauta uzņēmusi ziņas par Irākas karaspēka iebrukumiem miermīlīgās un plaukstošās Kuveitas teritorijā. Latvija, kas šajā gadsimtā vairākkārt izjutusi svešzemju armiju agresiju un to nesto iznīcību un postu, solidarizējas ar Kuveitas valsts likumīgo varu un izsaka morālu atbalstu tās tautai. Latvijas Republika pievienojas pasaules sadraudzības prasībai nekavējoties un bez ierunām izvest Irākas karaspēku no okupētās Kuveitas teritorijas.”
Vai šis teksts ir pieņemams? Nekādu pretenziju deputātiem nav, tātad Augstākās padomes vārdā mēs izsūtām šo telegrammu. Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

V.Mucenieks: Man ir iebildums pret vārdu “plaukstošā”. Tas ir tāds sociālisma stagnācijas laika termins. Vai tas būtu vietā, it īpaši, ka tur ir smiltis un maz kas plaukst?

Priekšsēdētājs: Jā, tas ir pieņemams iebildums, un Ārlietu komisija palabos stilistiski un telegrammu publicēs. Paldies, darbojieties tālāk un sūtiet telegrammu. Turpinām debates. Vārds deputātam Salītim.

B.Salītis: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti...

Priekšsēdētājs: Vienu mirklīti! Tiem deputātiem, kuri nebija klāt iepriekšējā sēdē, es atgādinu, ka mums bija lūgums: ja ir kārtojamas kādas darīšanas, kas saistītas ar citiem jautājumiem, lūdzu, izejiet blakus telpā, jo ir pietiekami daudz deputātu, kuri grib sekot līdzi likumprojekta par pensijām apspriešanai, bet viņi nevar vienkārši dzirdēt trokšņa dēļ, kas mums bieži vien izveidojas zālē.

B.Salītis: Mēs, visi deputāti, balotējoties vēlēšanu laikā, uzskatījām, ka ir pienācis brīdis, lai izskatītu republikā pensiju jautājumu. Šodien, apspriežot pensiju likumu, mums ir daudz neskaidrību un arī daudz jautājumu, bet uz visiem mēs nesaņēmām atbildes, jo nav arī to pielikumu, kas paredzēti sarakstos, ko izlemj mūsu republikas Ministru padome. Es domāju, ka šodien šo likumprojektu vajadzētu apspriest tikai tiktāl, ciktāl šodien to ir iespējams risināt, nākamajā lasījumā mēs varētu jau konkrēti izskatīt sīkāk saskaņā ar to sarakstu, kas tika pievienots. Mani uztrauc tas, ka mēs šodien vai nu negribam saprast, vai arī izlemt to, ka minimālā pensija nekādā ziņā nedrīkst būt mazāka par iztikas minimumu. Es domāju, ka lielākā daļa, varbūt pat visi deputāti, iestāsies par to.
Otrs jautājums, kas ir ļoti svarīgs un kuru nevarētu neaplūkot, ir jautājums par pensijas maksimālo apmēru. Protams, šodien mūsu republikā nav līdzekļu un varbūt arī tik drīz nebūs, to mēs visi saprotam, bet tad, kad mēs veidojām jauno nodokļu sistēmu, mēs ņēmām vērā, ka, pamatojoties uz nodokļu sistēmu, arī ienākuma nodoklis būs atkarīgs no darba algas. Un, jo lielāka darba alga, jo attiecīgie procenti būs lielāki. Un, ievērojot šo taisnības principu, arī šajā likumā varbūt nevajadzētu ierobežot pensijas maksimālo apmēru, bet noteikt zināmu laiku, kamēr republikā varēs to realizēt.
Runājot par mūsu nozari, par jūras profesijām, bieži vien izveidojas situācija, ka mūsu speciālisti gan jūras flotē, gan upju kuģniecībā, gan arī zivsaimniecībā nodarbinātie nevar savā profesijā aiziet pensijā tikai tāpēc, ka tas pensiju likums, kas līdz šim bija spēkā, nedeva viņam iespēju veselības dēļ nostrādāt paredzēto laiku līdz 60 gadiem atsevišķās profesijās, tagad, pēc jaunā likuma, vīriešiem – līdz 55 gadiem un sievietēm – līdz 50 gadiem. Bet problēma tomēr nav atrisināta, jo principā jūras profesiju darbs ir smags, raugoties no dažādiem aspektiem, jo pirmām kārtām cilvēki atrodas jūrā līdz pusgadam, atsevišķos gadījumos arī ilgāk, bet, protams, tas ir ļoti reti. Cilvēki ir prom no ģimenes, un viņi nebauda tos morālos labumus, ko bauda citi, kas katru dienu atrodas savā dzīvoklī, savā ģimenē. Es noteikti uzskatu, ka sarakstā vajadzētu paredzēt smago darbu kategoriju. Un arī sadaļā par izdienas pensijām mēs neredzam šīs kategorijas. Tāpēc man ir priekšlikums: atsevišķu jūras un upju flotes, kā arī zivrūpniecības flotu peldošā sastāva profesiju un amatu darbiniekiem pēc saraksta, ko apstiprinās Ministru padome, noteikt izdienas pensiju vīriešiem par nostrādātiem 25 gadiem šajās profesijās un sievietēm par 20 gadiem, neņemot vērā vecumu. Mans priekšlikums ir pieņemt šo pensiju likumprojektu pirmajā lasījumā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies.

O.Ščipcovs: */Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es gribētu apstāties pie šādiem momentiem. Ministra referātā izskanēja, ka ir viens vidējās izpeļņas aprēķināšanas variants, bet tajā likuma projektā, kuru mums izdalīja, norādīti divi varianti, kuri attiecas uz darba pensijām. Man šķiet, ka mērķtiecīgi būtu atstāt tikai pirmo variantu, kurā runa ir par pensijas aprēķināšanu pēc pieciem no jebkuriem piecpadsmit pēdējiem gadiem, t.i., no piecpadsmit gadiem var izvēlēties jebkurus piecus pēc pensijā aizejošā vēlēšanās. Man šķiet, ka pašlaik šim jautājumam ir principiāls raksturs. Lieta tā, ka kaut kad mūsu pēcteči varbūt pieņems otro variantu, tas, varbūt, būs taisnīgāks. Šajā gadījumā, ja cilvēki ies pensijā nākošajā gadā vai pēc diviem trim gadiem, to skaitā būs liela strādnieku un kalpotāju kategorija, te es domāju veselības aizsardzības darbiniekus, tautas izglītības darbiniekus, kultūras darbiniekus, kuri tikai nesen saņēma nelielu darba algu paaugstinājumu. Ja mēs viņiem dosim no desmit gadiem, tad notiks visai būtiska viņu [interešu] aizskaršana. Man šķiet, ka mūsu likumprojekta 3.pantā par darba pensijām jāatstāj tikai pirmais variants. Tas ir pirmais moments.
Cits moments, pie kura es kā Tautas izglītības komisijas loceklis gribētu apstāties, ir 34.pants. Tajā rakstīts, ka izdienas pensijas tiek nozīmētas atsevišķu profesiju pilsoņiem, kuru darbs pēc noteikta stāža sasniegšanas saistīts ar profesionālo iemaņu zaudēšanu vai sociālo bīstamību. Es gribētu teikt, ka pašreizējā likumdošanā pastāv izdienas pensijas pedagogiem. Lieta ir tāda, tas viss ir ļoti individuāli, bet 25 gadu laikā daudziem pedagogiem nervu sistēma nolietojas, un man šķiet sociāli taisnīgi atstāt un papildināt ar vēl vienu formulējumu: “kā arī pedagogiem, kuri nostrādājuši skolā ne mazāk kā 25 gadus”, t.i., lai arī pedagogi iekļūtu šajā kategorijā. Prakse rāda, ka tikai nedaudzi pedagogi izmanto šo izdienas pensiju, bet dažiem tā ir ļoti nepieciešama sakarā ar personīgās veselības un psihisko stāvokli.
Nākamais moments – es gribētu teikt, ka šeit pacēlās jautājums par kara dalībniekiem, invalīdiem utt. Man šķiet, ka zināma morāli politiska rezonanse būs tam faktam, ja mūsu republikā kara ar fašismu dalībnieki, bet to ir 50 tūkstoši cilvēku, ieskaitot astoņus tūkstošus invalīdu, nesaņems līdz 1990.gada 1.oktobrim to [pensijas] palielinājumu, ko paredz Savienības likumdošana. Es domāju, ka mums šeit jāveic korekcija. Tā būs taisnīga vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs šeit 7.maijā griezāmies pie šiem dalībniekiem, ar balsu vairākumu, nobalsoja 140 deputāti, pieņēmām uzsaukumu sakarā ar antihitleriskās koalīcijas uzvaras pār fašismu 45.gadadienu. Man šķiet, ka šajā kontekstā jāveic korekcija. Uzskatu, ka likumu varam pieņemt pirmajā lasījumā. Pateicos par uzmanību./

Dz.Ābiķis: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka šajā zālē mēs atrodamies vienīgā un galvenā iemesla dēļ – rast ceļu, kā palīdzēt tautai izdzīvot. Tāpēc arī atjaunojām valsts neatkarību, tāpēc izstrādājam likumus. 50 gadus mums komunisma ideologi centās iegalvot, ka viss tiek darīts darba cilvēka interesēs. Cik tad ir paveikts viņu labā – to īsti redzam, kad šodien atklājam arvien jaunus un jaunus noziegumus, ko tautas vārdā un labā darījusi kompartija. Komunisms mirst, mirst tā ideoloģija, grūst arī tā zinātniskā mācība, ko lielākā daļa no zālē sēdošajiem tika spiesti apgūt. Šajā sakarā es pat uzdrošinos teikt, ka komunisma klīniskā nāve ir sociālās nodrošināšanas jaunais pamats.
Par mūsu darbu cilvēki spriedīs pēc tā, ko reālu mēs spēsim dot, vai cilvēki sagaidīs no mums šo atdevi. Ja nesagaidīs, ja nespēsim pietiekami īsā laikā atrast labākos ceļus, būs jāaiziet, jo izrādīsies, ka neesam tie, kas spējīgi risināt tautai vitālas problēmas. Par daudziem likumprojektiem no šīs tribīnes tika teikts, ka tie ir paši svarīgākie. Arī es gribu teikt, ka šis likumprojekts par pensijām ir pats svarīgākais, jo dos tieši to reālo, taustāmo, kas cilvēkam ir nepieciešams un ko viņš no mums gaida. Cik labi tas mums būs izdevies – to vērtēs tauta. Taču pašlaik var teikt, ka, pamatojoties uz tām daudzajām vēstulēm, ko esam saņēmuši pēc mūsu komisijas priekšsēdētāja īsās uzstāšanās televīzijā, darbs pie likuma izstrādāšanas ir virzīts pareizi, lielākā daļa priekšlikumu, ko sniedz iedzīvotāji, ir ietverti projektā. Protams, izmaiņas ir nepieciešamas, un tās būs. Pamatīgāka iepazīšanās ar likumprojektu būs tikai pēc tā publicēšanas.
No iedzīvotāju priekšlikumiem, ko principiāli nepieņēmām, varu minēt privilēģiju piešķiršanu dažādām profesijām. Arī šodien šeit izskan šī doma. Es gribu uzreiz iebilst deputātam Salītim: vai ārsts un skolotājs ir vieglākā stāvoklī nekā jūrnieks vai zvejnieks? Es domāju, ka šeit varētu minēt ļoti daudzas profesijas, un paliks ļoti maz to, kas būs ārpus smagās kategorijas. Tāpēc tiešām jāvadās tikai no tā viedokļa, ka mēs piešķirsim privilēģijas tikai tiem cilvēkiem, kuri strādā sevišķi smagos darbos un kaitīgos darba apstākļos, kā arī tiem, kuru darbs pēc zināma stāža sasniegšanas saistās ar sociālu bīstamību. Atbalstu domu, ka nevar noteikt pensijai griestus. Loģiski, ka cilvēks, kura izpeļņa ir augstāka, dos arī lielāku ieguldījumu sociālās nodrošināšanas fonda veidošanā ar atskaitījumiem no ienākumiem. Iespējams, ka tas pat varētu zināmā mērā kaitēt, jo šis cilvēks nebūs ieinteresēts uzrādīt visus savus ienākumus. Kā zināms, pašreiz aprēķinās pensiju no visiem reālajiem ienākumiem, ko cilvēks uzrādīs un no kuriem viņš maksā sociālās nodrošināšanas fonda atskaitījumus. Tāpēc summa, ko viņš ieskaitīs šajā fondā, var samazināties, ja tiks noteikti griesti. Protams, es piekrītu finansistu aprēķiniem, varbūt ka šobrīd mums arī no tā būtu jāatsakās.
Esam saņēmuši priekšlikumu par piemaksu piešķiršanu tiem cilvēkiem, kuri nostrādājuši vienā darba vietā kādu noteiktu gadu skaitu. Uzskatu, ka arī tas nebūtu stimulējams, jo tas veicinās dažādas negatīvas tendences rūpniecības uzņēmumos strādājošiem cilvēkiem, piemēram, tādā gadījumā darba devējiem nebūs vajadzības uzlabot darba apstākļus strādājošajiem. Aicinu atbalstīt variantu, kurā teikts, ka ieslodzījuma vietās, nometinājumā un izsūtījumā pavadīto laiku ieskaitīt darba stāžā trīskāršā apmērā. Tāpat kā tas attiecināts arī uz militārpersonām vai kombatantiem. Nevaram fronti un valsts nometnes samērot un teikt, ka vienā vietā bija vieglāk, otrā – smagāk. Abās vietās cilvēki zaudēja dzīvību, tikai atšķirība tā, ka vienā gadījumā viņi zināja, kā vārdā to dara, otrā – nezināja. Šāda samērošana ir augstākā mērā nehumāna.
Pie 10.panta gribu piebilst, ka te ir runa par ģimenēm, kuras audzina piecus un vairāk bērnus. Šeit jāietver arī tēvi, piemēram, mūsu rajonā, kur sieviete traģiski gāja bojā četrpadsmitajās dzemdībās, tēvs audzina 14 bērnus. Domāju, ka ar šādiem faktiem jārēķinās, jāņem vērā tēvi, kuri audzina bērnus.
Nobeigumā aicinu kolēģus pieņemt šo likumprojektu pirmajā lasījumā, un iedzīvotājus, mūsu vēlētājus, aicinu sūtīt mums priekšlikumus par tiem punktiem, kuros viņi saskata nepilnības.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāte Ždanoka, nākamais – Preinbergs.

T.Ždanoka: */Cienījamie deputāti un visi zālē klātesošie! Tā kā reglaments samazināts līdz 5 minūtēm, es apstāšos tikai pie viena panta likumā, bet šim pantam ir konceptuāls raksturs, tāpēc [tā] apspriešana pirmajā lasījumā nav pretrunā ar to, ka pirmajā lasījumā likuma pantu apspriešana nenotiek.
Runa ir par 1.pantu. Es jau pieminēju šī panta formulējumu savā runā, kad mēs apspriedām valdības programmu. Tad es minēju arī 2.pantu un kādā no sekojošajām runām uzklausīju pārmetumu par to, ka es esmu izlaidusi 1.panta formulējumu. Man jāsaka, ka tas notika nevis neuzmanības dēļ, bet pilnīgi apzināti, un es gribētu šeit sīkāk izskaidrot savu pozīciju, un kāds, manuprāt, ir šī panta formulējuma trūkums.
Ja mēs izskatām vairākas personu grupas, un atsevišķu personu var pieskaitīt kā vienai, tā arī otrai grupai, tad jājautā, kāds likuma pants tiek viņai piemērots šajā gadījumā? Te redzama likuma divējāda tulkošana – tas, no kā jebkurā gadījumā jācenšas izvairīties. Bet mēs te sastopam divas tādas personu grupas. Varbūt es te lietoju matemātisku terminu, bet domāju, ka visi saprot, par ko ir runa, un konkrēti: uz ko attiecas panta 1. un 2. punkts. Formulējums pašlaik izskatās tāds: tiesības uz pensijas nodrošinājumu ir 1) visiem republikas iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta bija Latvijas Republikā tās neatkarības atjaunošanas momentā, t.i., 1990.gada 4.maijā, un 2) ārvalstu pilsoņi un personas bez pilsonības, kuri ne mazāk kā 2/3 nepieciešamā stāža nostrādājuši Latvijas Republikā. Starp citu, jautājumu par šo punktu uzdeva jau deputāts Aleksejevs. Vispirms uzdosim sev jautājumu, kā saucās tiesību subjekts, kurš pastāvēja līdz 1990.gada 4.maijam? Laikam ne jau Latvijas Republika, bet Latvijas PSR. Ja mēs gribam precīzi lietot formulējumus, tad es ierosinu tieši 1.punktā šādu formulējumu: “Visi Latvijas PSR pilsoņi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta bija Latvijas PSR tās neatkarības atjaunošanas momentā, t.i., 1990.gada 4.maijā.” Mēs visi zinām, ka saskaņā ar likumiem un Konstitūciju, kas pastāvēja līdz 4.maijam, visi pastāvīgie iedzīvotāji Latvijas PSR teritorijā vienlaikus bija arī tās pilsoņi. Tāpēc tieši tāds formulējums būs precīzs. Tātad mēs noteicām viena kontingenta kontūras 1.punktā; uz šajā kontingentā ietilpstošajām personām nevar tikt attiecināts 2.pants, t.i., es ierosinu šādu 2.punkta formulējumu: “Ārvalstu pilsoņi un personas bez pilsonības, kuri 1990.gada 4.maijā nebija Latvijas PSR pilsoņi…”, tālāk kā tekstā: “ne mazāk kā 2/3 nepieciešamā stāža sastāda darbs Latvijas PSR”. Līdz ar to mēs izveidojam divas personu grupas, kas ir skaidri atšķiramas, un izslēdzam likuma divējādu traktējumu.
Attiecībā uz ārvalstu pilsoņiem man nav saprotama pēdējā rindkopa, kāpēc personas, kuru stāžs ir mazāks par 2/3, nevar saņemt pensiju saskaņā ar pantu, kas paredz pensijas pie nepilna stāža? Ja tāda pensija izrādās lielāka nekā sociālā, kāpēc mēs atsakām cilvēkiem saņemt pensiju pēc šī panta? Tāpēc es ierosinu, un attiecīgo priekšlikumu es iesniegšu komisijā, pārstrādāt virkni nolikumu, kas attiecas uz ārvalstu pilsoņu pensijām.
Un noslēgumā es pievienojos deputātam Ščipcovam, ka, ja mēs 50 tūkstošus kara dalībnieku nenodrošināsim no 1.septembra tā, kā to paredz Savienības likums, tad mūs laikam nesapratīs./

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Preinbergs, nākamais – Silārs.

G.Preinbergs: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Es gribētu pakavēties pie trim jautājumiem. Pirmais – atvieglinājumu aprēķināšana un darba stāžs. 37.pants paredz darba stāžā ieskaitīt karadienestu aktīvo armiju sastāvā, tas ir, tiem cilvēkiem, kas bijuši armijā karadarbības periodā, kā arī atrašanos partizānu vienībās ieskaita darba stāžā trīskāršā apmērā. Es gribētu uzsvērt, ka arī PSRS pensiju likumā atvieglojumi ir paredzēti (68.pants). Taču kādi – to pēc šā likuma noteikt nav iespējams. Tāpēc būtu jāprecizē. Es nedomāju, ka Latvijas pensiju likumā šīs grupas cilvēkiem būtu jābūt lielākam atvieglinājumu rādītājam nekā PSRS pensiju likumā. Mums nevajadzētu būt lielākiem katoļiem par pašu Romas pāvestu.
Otrs jautājums skar nepamatoti represētos. Viņiem ieslodzījuma, nometinājuma un izsūtījuma laiks darba stāžā ieskaitāms trīskāršā apmērā. Domāju, ka likums ir ļoti pareizs, nav nekādas vajadzības pārstāstīt un atgādināt to, ko Gulaga ellē pārdzīvoja šie cilvēki. Ja kādam tas joprojām nav skaidrs, lai palasa “Ekshumāciju”, lai palasa “Via dolorosa”, lai galu galā parunā ar tiem cilvēkiem, kas bijuši represēti un kuri atrodas mūsu zālē. Un tomēr. Es nevaru nerunāt par to, ka pensijas likuma izstrādes laikā frakcijas “Līdztiesība” pārstāvji krasi nostājās pret šā panta interpretāciju un pieļauj vienu ieslodzījuma gadu pielīdzināt diviem darba gadiem. Tāpēc šajā pantā ir divi varianti. It īpaši dīvaini un pat nožēlojami tas ir tāpēc, ka PSRS pensiju likuma 69.pants paredz vienu gadu ieslodzījumā ieskaitīt stāžā par trim gadiem. Žēl, ka mūsu vidū ir cilvēki, kas partokrātisko genocīdu joprojām uzskata par mērenu pastaigu pa puķu dārziņu. Tā vien gribas teikt, ka šie kolēģi, un ne tikai šie kolēģi, labprāt redzētu Latvijas tautu atkal aiz dzeloņstieplēm. Es aicinu visus klātesošos atbalstīt šā 37.panta pirmo variantu.
Un vēl. Represijām tika pakļauti ne tikai 40. un 50.gados, bet arī 60., 70. un 80.gados. Arī mūsu vidū ir šādi cilvēki. Viņu tā saucamie “noziegumi” tolaik šāsdienas skatījumā ir vienkārši smieklīgi. Taču cilvēki bija ieslodzīti, pavadīja tur zināmu laiku un joprojām, līdz pat šai dienai nav reabilitēti. Bet mūsu likumsargātāji, sākot no Augstākās tiesas līdz prokuratūrai, līdz šim vai nu izvairījās risināt reabilitācijas jautājumus, vai vienkārši to atsaka. Un, lūk, jautājums paliek atklāts: kā rīkoties šādos gadījumos? Dialektika taču ir viena – arī šie cilvēki nonāks līdz pensijas vecumam. Kā būs tad?
Un trešais. Es esmu kategoriski, gan finansiālu, gan morālu apsvērumu dēļ, pret to, ka mūsu valsts kase izmaksā pensijas šeit savtīgos nolūkos iefiltrētajiem virsniekiem. Par viņiem jārūpējas un viņiem jāmaksā Aizsardzības ministrijai vai arī jāregulē līgums starp Latvijas Republiku un PSRS. Es aicinu visus klātesošos šo likumprojektu apstiprināt pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Silārs. Nākamais – Ivans Ivanovs.

I.Silārs: Cienījamo priekšsēdētāj, godājamie deputāti, dāmas un kungi! Uzskatu, ka šajā likumprojektā izstrādes procesā ir ieguldīts liels un nepieciešams darbs, taču ir lietas, kas man konceptuāli pilnīgi nepieņemamas. Un, proti, aicinu jūs atšķirt 14.lappusi un iedziļināties 37.panta saturā, kurā ir paredzēts, ka, aprēķinot darba stāžu, karadienestu aktīvo armiju sastāvā kara darbības periodā, kā arī atrašanos partizānu vienībās ieskaita darba stāžā trīskāršā apmērā. Atcerēsimies, kad pēdējo reizi Latvijas Republikas armija ir piedalījusies aktīvās kara darbībās. Pirms 70 gadiem. Ir gan Latvijas iedzīvotāji ņēmuši aktīvu dalību okupācijas armiju sastāvā, tāpat ar ieročiem rokās Afganistānā afgāņu tautai centušies uzspiest savu ideoloģiju. Kurš to nepieņēma, tika likvidēts.
Vai viņiem mēs ieskaitīsim stāžu trīskāršā apmērā un maksāsim no Latvijas Republikas budžeta līdzekļiem? Tādēļ es uzskatu par absolūti nepieciešamu pirmo pantu papildināt ar jaunu daļu, kas skanētu šādi: “Ārvalstu armijās un bruņotos formējumos nokalpotie gadi netiek ieskaitīti Latvijas Republikas valsts pensijas saņemšanai nepieciešamajā stāžā.”
Tālāk paskatīsimies 9.pantu. Šeit vienā pantā kopā salikti kara invalīdi ar alternatīvā dienesta invalīdiem. Kara invalīdi, kā jau tikko piezīmēju, var būt dienējoši citu valstu armijās. Alternatīvā dienestā dienējošie dien Latvijas Republikas labā. Un šajā pantā ir pretrunas. Šeit tiek rakstīts, ka pilsoņiem, invalīdiem no karavīru vidus, kuri ir kļuvuši par invalīdiem ievainojumu, kontūzijas, sakropļojumu vai slimības rezultātā, kas iegūti karadienestā vai alternatīvā dienesta laikā. Piedodiet, ja kāds dienesta laikā būs kļuvis par invalīdu, saslimstot ar AIDS? Pie tā paša avota, pie kura saslimis, nedod Dievs, kāds deputāts. Deputātam tik un tā būs jāstrādā līdz 60 gadu vecumam, bet šim dienesta laikā šo pašu iestādi apmeklējušam pensija tiks piešķirta 5 gadus agrāk. Jāmaina šī panta redakcija: tikai tad, ja šī invaliditāte ir iegūta, izpildot karadienesta vai alternatīvā dienesta uzdevumus, nevis šī dienesta laikā.
Nākamais, kas vēl izraisa iebildumus, ir tas, ka daudzos punktos ir paredzēts, ka apgādnieka zaudējuma gadījumā ģimene var saņemt lielāku pabalstu, nekā šim apgādniekam dzīvam esot, jo ir runa par 40% piešķiršanu katram. Ja ir desmit apgādājamie, tad būs 400% no apgādātāja vidējās izpeļņas, tas ir absurdi. Tad iznāk, ka izdevīgāk ir dzīvot bez apgādnieka. Rezumējot sacīto, es aicinu apstiprināt likumprojektu pirmajā lasījumā, ievērojot norādītās neprecizitātes, kuras ir jālabo. Paldies par uzmanību.

I.Ivanovs: */Cienījamie kolēģi! Es esmu pastāvīgās sociālo un veselības aizsardzības jautājumu komisijas loceklis, tieši piedalījos šī likuma projekta, ko jūs apspriežat, izstrādāšanā. Laika trūkuma dēļ es apstāšos tikai pie diviem pantiem un izteikšu savu viedokli.
Pirmais. Tas ir 2.panta 2.punkts – sociālās pensijas. Ja to atstāt neatšifrētu, tad tas būs punkts liekēžiem, es praktiski varu nestrādāt visu dzīvi, bet atnākšu pēc pensijas, pēc sociālā nodrošinājuma. Uzsitīšu dūri uz galda: “Dodiet man sociālo pensiju – iztikas minimumu.” Tā es, pieņemsim, varu lasīt pudeles – nekādu atskaitījumu, ne sociālo, ne pensiju fondā... Vai, lūk, kungs, kurš katru rītu sagaida mūs ar plakātu un “uzlādē” ar enerģiju visai dienai... Viņš, tiesa, laikam jau pensijā. Nu, bet citi, intermeitenes, arī pieprasīs? Mans priekšlikums: ierakstīt, ja nekur nestrādā, tad tādam – minimumu, 50% sociālās pensijas.
Un par 37.pantu. Te kolēģis uzstājās. Man ir pretējs viedoklis par 1.punktu, par to, ka stāžā ietilpst piedalīšanās aktīvajā armijā. Aktīvā armija bija gan fašistiskā aktīvā armija, gan padomju armija. Te kolēģi jauc. Es piekrītu, ka mums šeit nav jāsalīdzina staļinisms ar fašismu, bet fašistu armiju padomju armijai arī pielīdzināt nedrīkst. Jo fašismam 1945.gadā, kā te daži mēdz izteikties, Berlīnē izdarīja de facto, bet Potsdamā – de iure! Un tam ir jāpieliek punkts un jāņem vērā tikai padomju aktīvā armija.
Par Bruņoto spēku pensionāriem. Te vajadzīgs labojumiņš, ka, ja Latvijas Republika ar Padomju Savienību līgumu noslēgt tomēr negrib, tad vajag izdarīt piezīmi pie pensijām, vismaz noslēgt līgumu, lai savienotā valsts, PSRS, pārskaitītu pensijas militārpersonām, kuras jau ir pensijā.
Nu, un noslēgumā es kā šīs komisijas loceklis ierosinu, pareizāk, pievienojos ierosinājumam pieņemt šo lēmuma projektu un publicēt to tautas apspriešanai. Paldies par uzmanību./

V.Dozorcevs: */Es gribētu vispirms brīdināt no pensiju likuma ideoloģizācijas kā no vienas, tā arī no otras puses. Kā deputāta Silāra, tā arī deputāta Ivanova uzstāšanās ir vaļsirdīgas, jo pensiju likuma ideoloģizācija pastāv. Es domāju, ka mums nav tiesību, mēs varam ideoloģizēt visu ko, tikai ne pensiju likumu, jo te runa ir par sociālās aizsardzības minimālo instrumentu. Jūs saprotiet, te pat gandrīz ar aplausiem uzņēma deputāta Silāra uzstāšanos par to, kā jādiskriminē cilvēki pensiju ziņā. Vai AIDS vai kaut kas cits, bet cilvēks nespēj sevi apkopt, zaudējis veselību. Un kurā pusē karojis – arī tas sabiedrībai šajā gadījumā vienalga, jo cilvēkam nedrīkst atņemt līdzekļus, minimālos iztikas līdzekļus. Pat noziedzniekam, citādi viņš sāks pārkāpt likumu, lai iegūtu šos līdzekļus. Nekādā gadījumā nedrīkst labot pantu par apgādnieka zaudējumu. Es runāju par to ievērojamo figūru, kura bija klāt deputāta Silāra runā, par to, ka saskaņā ar šo pantu izdevīgāk ir dzīvot bez apgādnieka. Runa ir par bērnu skaitu. Ja jūs izdalīsit summu, kādu te aprēķināja deputāts Silārs uz bērnu skaitu, tad iznāks tā pati nožēlojamā summa. Pensiju likumu nedrīkst ideoloģizēt ne no vienas puses.
Bez tam ir vēl viens kārdinājums daļu pensiju piekabināt kaut kādai Savienībai. Jūs zināt, tā arī ir bīstama tendence tā vienkāršā apstākļa dēļ – kas ir Savienība. Lai kāda tā būtu nākotnē, lai kādas kontūras tā pieņemtu, vienalga, tā ir kaut kādu šīs Savienības sastāvdaļu līdzekļu summa. Tai skaitā pagaidām [arī] Latvijas līdzekļu. Es ierosinu pieņemt šo likumu pirmajā lasījumā. Tas ir pirmais mans priekšlikums.
Un otrais. Apturēt debates, jo šeit ir tikai pirmais lasījums, un nobalsot par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā. Lūk, tādi divi priekšlikumi.
Par dažām problēmām, kuras radās apspriešanas gaitā, un par kurām vienkārši jāinformē, jo deputāti nezina dažus apstākļus. Piemēram, te ne mazums tika runāts par to, ka kaut kā jāatrisina pensiju paaugstināšana kara invalīdiem. Es paskaidroju. Savienības likums par pensijām stājas spēkā no 1.janvāra, zināms paaugstinājums Tēvijas kara invalīdiem paredzēts no 1.oktobra. Kā nupat man paziņoja sociālās nodrošināšanas ministrs, un mēs par to zinām, komisijā ir projekts par kompensācijām, lai mūsu likums nenokavētos, lai mūsu pensiju nodrošinājums nenokavētos, [salīdzinot] ar Savienības. Ar pamata likumu mēs nenokavējamies, mēs kavējamies tikai ar šo pasākumu. Sociālās nodrošināšanas ministrijā ir projekts, kā kompensēt pensiju zaudējumus šai iedzīvotāju grupai sakarā ar to, ka mums pagaidām nav sava likuma. Tas ir pirmkārt.
Otrais. Es uzskatu, ka likumā nepieciešams tomēr parādīt to pašreizējo galveno zemāko līmeni, par kuru mēs visi runājam, t.i., iztikas minimumu. Vēlreiz atkārtoju valdības programmas kritiku, man jau nācās runāt, ka mūsu valdībai nedaudz izmainījusies orientācija attiecībā uz iztikas minimumu. Un vispār mums visiem no tā laika, kad mēs bijām opozīcijā pret toreizējo valdību, kad tika proklamēts iztikas minimums nestrādājošiem 118 rubļu apmērā – no tā laika, kad mēs nācām pie varas, mēs diezin kāpēc rakstām – 100 rubļus aprēķināto 104 vietā, t.i., noapaļojam vēl zemāk par aprēķināto. Es aicinu deputātus ar jebkuriem līdzekļiem uzstāt par reālo iztikas minimumu, ielikt to šajā likumā.
Beidzot, šajā likumā (es pats nepamanīju, kad tas notika) vienā no variantiem tika ierosināts atcelt jebkurus atvieglojumus. Bet uz vienu atvieglojumu es kā deputāts tomēr pastāvu. Pensionēšanās uzdevums ir ne tikai uzturēt pensionēšanās tiesības sasniegušo cilvēku dzīves līmeni, bet būt arī par zināmu viņu darba, aktīvās sabiedriskās dzīves stimulatoru. Tāpēc vienam atvieglojumam – bojāgājušajiem vai, teiksim, to ģimenēm, kuri gāja bojā vai zaudēja veselību, glābjot cilvēku dzīvības, valsts, sabiedrisko īpašumu, ekstremālos apstākļos, ir jābūt. Vēlreiz atkārtoju savu galveno priekšlikumu: šo likumu pieņemt pirmajā lasījumā un pārtraukt debates./

Priekšsēdētājs: Deputāts Dozorcevs ierosina pārtraukt debates. Es esmu pieteicis vēl deputātu Bulu, pēc viņa ir palikuši deputāti Morozļi, Endele, Freimanis un Černajs. Ja šie deputāti, kas ir pieteikušies debatēs, uzstāj uz šīm debatēm, tad mums ir jābalso priekšlikums par debašu pārtraukšanu, ja viņi atsakās no vārda, tad mums nebūtu jābalso. Jūs uzstājat par balsošanu, lai pārtrauktu debates? Deputātam Bulam es došu vārdu, jo es viņu pieteicu, bet pēc viņa tātad lūdzu balsošanas režīmu. Caune, piedodiet, lūdzu, Buls paliek zem šīs svītras, deputāts Caune. Lūdzu reģistrāciju. Lūdzu rezultātu: 124. Balsojam priekšlikumu par debašu pārtraukšanu. Lūdzu, par motīviem.

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! Zināmā mērā es jūtos atbildīgs par to ierosinājumu, ka debatēm paredzēt līdz piecām minūtēm, bet nolūks bija tāds, lai katrs, kurš ir pieteicies, varētu izteikties. Tika nosaukti kādi četri, pieci cilvēki. Tas mums aizņemtu 25 minūtes laika. Vai mēs neesam kļuvuši nepacietīgi, negribēdami katra cilvēka viedoklim atvēlēt kaut vai piecas minūtes?

Priekšsēdētājs: Paldies, vairāk motīvu nav, neviens negrib izteikties par balsošanas motīviem. Tātad deputāti var šinī gadījumā izšķirties. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim deputāta Dozorceva un vēl četru deputātu izteikto priekšlikumu pārtraukt debates. Lūdzu rezultātu. 72, 73 pret. Tik un tā tas ir nodoto balsu vairākums. Tātad vārds deputātam Caunem, un pēc viņa debates pārtraucam.

I.Caune: Cienījamie kolēģi! Droši vien lielākā daļa no mums un arī es savās priekšvēlēšanu gaitās runāju par to, ka mums ir jāpārkārto daudzi sociālā taisnīguma principi, jo daudzos gadījumos tie netiek ievēroti. Un arī pensiju likumā, es domāju, ir vēl šis tas papildināms tieši sociālā taisnīguma jomā. Es domāju, ka tieši jautājumā par pensiju saņemšanu. Tur ir jāizstrādā vairāki papildinājumi par tām profesijām, kurām ir tiesības uz šo pensiju saņemšanu agrāk par 60 un 55 gadiem. Es nekādi nevaru saprast, kāda, piemēram, ir atšķirība starp darbiniekiem, kuri strādā milicijā, starp armijas virsniekiem un starp cilvēkiem, kas diendienā strādā uz lauka un ir pakļauti meteoroloģiskiem apstākļiem. Kā tas cilvēks atšķiras no sētnieka, kas tāpat agri no rīta ceļas un strādā visādos apstākļos. Lūk, vienai kategorijai ir tiesības iet agrāk pensijā, bet citām nav. Es domāju, ka šis saraksts obligāti jāapstiprina Augstākajā padomē. Nevis to apstiprinātu Ministru padomē, bet Augstākā padome.
Otrs jautājums, par ko es gribētu runāt, ir tas, ka vajag izlemt, kā būt ar ārvalstu pilsoņiem. Projektā paredzēts: ja viņi nostrādājuši divas trešdaļas no nepieciešamā darba stāža laika Latvijas Republikā, tad viņiem ir tiesības saņemt Latvijas Republikas pensiju. Te vajadzētu precizēt – kā labā viņi strādājuši. Vai viņi ir strādājuši Latvijas Republikas labā, vai kādas citas ārvalsts labā? Un, ja tas ir tā, cilvēkiem pensija ir jāsaņem, jo cilvēki nav vainīgi. Viņiem jāmaksā, bet jāpieprasa, lai to kompensē tā valsts, kuras labā viņi strādājuši.
Un tad vēl jautājumā par ieskaitīšanu darba stāžā. Tur ir divi projekti, piemēram, par vidējo speciālo mācību iestāžu audzēkņiem. Es uzskatu, ka šis laiks būtu jāieskaita darba stāžā, jo tie audzēkņi jau ir izvēlējušies savu profesiju, apgūst to un paaugstina savu kvalifikāciju. Pretējā gadījumā jau arī kvalifikācijas celšanas kursu laiku nevajag ieskaitīt darba stāžā. Runājot par pensijas apjomu aprēķināšanu un vidējās mēneša izpeļņas aprēķināšanu, manuprāt, pareizāk izmantot A variantu, jo tas ir pieņemamāks, tāpēc ka vairāk atbilst mūsu apstākļiem. Ņemot vērā visus priekšlikumus, ko ir izteikuši pirms manis un arī manis teikto, varētu apstiprināt pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to, pēc mūsu lēmuma, debates ir beigušās, deputātus Bulu, Morozļi, Endeli, Freimani un Černaju, kuri nepaguva izteikties debatēs, lūdzu savus priekšlikumus nodot rakstiski komisijai, lai tos varētu iestrādāt likuma projekta otrajā lasījumā. Un tagad mums vajadzētu vienoties par likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā. Vai kāds komentārs ir komisijas priekšsēdētājam Ivaram Krastiņam?

I.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Es pateicos jums par ierosinājumiem. Lielākā daļa priekšlikumu tiešām bija ļoti vērtīga, un mēs tos noteikti izskatīsim komisijā. Varbūt radās maza disonanse pēc Preinberga kunga uzstāšanās. Es gribētu katrā ziņā pateikties tiem trijiem frakcijas “Līdztiesība” pārstāvjiem, kuri piedalījās komisijas sēdēs, par viņu konstruktīvismu. Bieži vien mūsu viedokļi bija dažādi, ļoti bieži mēs palikām katrs pie sava uzskata, tomēr saruna vienmēr noritēja ļoti korekti, ļoti pieklājīgi un sadarbība ar šiem frakcijas “Līdztiesība” pārstāvjiem mums bija ļoti patīkama. Paldies viņiem par to. Es domāju, ka tas ir pierādījums, ka ir iespējams konstruktīvs darbs arī ar pretējās frakcijas pārstāvjiem.
Es ierosinu pieņemt to pirmajā lasījumā, publicēt un dot laiku līdz 1.oktobrim apkopot visus priekšlikumus, ja nav iebildumu.

Priekšsēdētājs: Līdz 1.oktobrim? Vai citu priekšlikumu nav? Lūdzu, pie otrā mikrofona. Iesniegt līdz 1.oktobrim priekšlikumus.

R.Černajs: Man būtu šāds priekšlikums. Es sapratu, ka likums nestāsies spēkā pilnā apjomā. Tādā gadījumā, publicējot likumu apspriešanai, vajadzētu arī publicēt koncepciju, kādā veidā likums stāsies spēkā.

Priekšsēdētājs: Mēs lūgsim komisijas priekšsēdētāju kopā ar komisiju izstrādāt komentāru un arī pavadrakstu. Lūdzu, pie trešā mikrofona.

J.Freimanis: Es gribētu uzdot komisijas vadītājam retorisku jautājumu. Mums šodien ir pirmā balsošana, tas nozīmē, ka mums ir jāpieņem koncepcija. Ja ir jautājumi, kuri pašos pamatos maina koncepciju, konkrēti gadījumā par pensijām bruņoto spēku virsniekiem un VDK darbiniekiem. Vai šo koncepciju varēs precizēt mūsu iesniegumos? Mums ir šie iesniegumi, bet vai tad nebūs konceptuāls jautājums.

I.Krastiņš: Freimaņa kungs! Es atvainojos, bet bruņoto spēku vieninieku problēma salīdzinājumā ar visu republikas pensionāru problēmu nevarētu būt konceptuāls jautājums. Ja mēs izšķirsimies par citiem principiem, ka šai ļaužu grupai maksā pensiju pēc citādiem principiem, nekā patlaban ir likumā, mēs varam veidot atsevišķus papildu punktus vai mainīt esošos punktus. Es tomēr neuzskatu to par konceptuālu jautājumu.

Priekšsēdētājs: Vai ministrs gribēja komentēt to pašu?

U.Gundars: Nē, es gribēju runāt par termiņu.

Priekšsēdētājs: Vai jūs arī par motīviem un termiņu?

U.Gundars: Man ir liels lūgums – 15.septembri.

Priekšsēdētājs: Acumirklīti, operatoru zināšanai: runā sociālās nodrošināšanas ministrs. Viņš nezina mūsu noteikumu, ka jāpiesaka uzvārds.

U.Gundars: Ļoti lūdzu priekšlikumu apkopošanai noteikt termiņu līdz 15.septembrim, lai būtu pietiekami daudz laika ieviest šo likumu, jo ar 1.janvāri tam jāsāk funkcionēt. Termiņš, protams, ir ļoti īss.

Priekšsēdētājs: Vai tas ir pieņemami?

I.Krastiņš: Es tomēr paliktu pie 1.oktobra. Es atvainojos, Gundara kungs, bet pārmērīga steiga tik svarīgā jautājumā nav vietā. Es domāju, ka tās divas nedēļas principiāli diez vai kaut ko izšķirs.

Priekšsēdētājs: Mēs šobrīd runājam par priekšlikumu iesniegšanu, jo pēc reglamenta ir divi termiņi. Otrs termiņš ir otrais lasījums, kad būs gatavs.

No zāles: Kā tad paliks? 15.septembris jūs apmierina?

I.Krastiņš: Komisija būtu gatava iesniegt otrajam lasījumam 1.oktobrī.

Priekšsēdētājs: 1.oktobrī? Tad labi. Trešais mikrofons.

A.Buls: Diemžēl man neizdevās izteikt savas domas debatēs, kuras neizskanēja. Es nezinu, kā lai es balsoju. Es gribētu balsot gandrīz vai pret. Likums ir ļoti, ļoti dārgs. Pusmiljarda, gandrīz pusmiljarda dārgāks nekā PSRS likums. Vai tad mēs esam tik bagāti? Vai tad mēs sāksim bez pieticības un bez taupības dzīvot? Vai tas ir vajadzīgs? Tas ir konceptuāls jautājums. Ja iestrādās šo normu, kaut vai 13.pantā samazinot maksimumu no 80 līdz 70 procentiem, 2 procentus līdz pusotram un desmit procentus līdz pieciem, tad varbūt būtu kaut kāds segums un samazinātos šī likuma dārdzība.

Priekšsēdētājs: Paldies. Cik es sapratu, jūsu priekšlikums ir nepieņemt pirmajā lasījumā un nodot pārstrādāšanai.

A.Buls: Mans priekšlikums ir pieņemt pirmajā lasījumā ar nosacījumu, ka likums paliks apmēram miljarda ietvaros.

Priekšsēdētājs: Šādu nosacījumu mēs nevaram izvirzīt. Lūdzu, pie 1.mikrofona.

G.Morozļi: */Uz deputāta jautājumu jūs nupat atbildējāt, ka, ja pensija virsniekiem netiek noteikta pēc citiem principiem, bet pēc vispārējiem, tas neesot konceptuāls jautājums. Bet tā tas nav. Tieši 1.pantā, uz kuru jūs man norādījāt, kurā runa it kā ir par par militārpersonām un kurā patiesībā nekas par to nav, runa ir par vecumu, par to, ka pensijas piešķir no 60 gadiem utt. Bet militārpersonām, virsniekiem pensijas piešķir nevis pēc vecuma, bet atkarībā no izdienas. Princips nepavisam nav tas, un tāpēc jūsu atbilde nav pareiza. Tas ir tieši koncepcijas jautājums./

I.Krastiņš: Es gribētu cienījamam Morozļi kungam teikt, ka viņš velti meklē šajā likumprojektā atsevišķus pantus, kas attiektos uz virsniekiem. Es domāju, ka tā arī ir šī likumprojekta koncepcija, kuru izteica Dozorceva kungs, ka visi ir vienādi, ka nav labāku un nav sliktāku, visi ir vairāk vai mazāk vienlīdzīgi.

Priekšsēdētājs: Šķiet, ka visi ir izteikušies par balsošanas motīviem, un mēs varētu balsot par šī likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā un par tā publicēšanu apspriešanai, ņemot vērā tikko norunāto termiņu. Vai reģistrācija ir vajadzīga? Vajag. Man gan neviens nav atvainojies. Lūdzu reģistrāciju. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim likumprojekta par valsts pensijām pieņemšanu pirmajā lasījumā. Reģistrācijas rezultāts bija 140. Lūdzu rezultātu: 127, 128. Likumprojekts ir pieņemts pirmajā lasījumā.
Mēs vakar nepabeidzām izskatīt likumprojektu par ārpustiesas kārtībā represēto un nepamatoti notiesāto personu reabilitāciju, par kuru mums vajadzēja balsot, jo trešajā lasījumā tas jau bija izdebatēts, bet, kā jūs visi atceraties, frakcija “Līdztiesība” nolasīja paziņojumu, kurā viņi atteicās piedalīties balsošanā par represēto personu reabilitāciju. Tāpēc mēs uzdevām komisijai izskatīt šo iesniegumu un ziņot, vai mēs varētu izšķirties par balsošanu.
Lūdzu, pie trešā mikrofona par procedūru deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Man par procedūru./

Priekšsēdētājs: Es iesniegšu komisijai rezolūciju, lai komisija izskata, tad mēs varēsim izšķirt jautājumu.

A.Aleksejevs: */Runa ir par to rezolūciju, ko es iesniedzu. Īvāna kungs, es lūdzu, lai manu rezolūciju liktu uz balsošanu sakarā ar to, ka tas ir principiāls jautājums, kas jāatrisina pirms likuma pieņemšanas./

Priekšsēdētājs: */Acīmredzot, vai nu komisija nav sagatavojusi jautājumu, vai arī, kā jums atbildēja, uzskatīja, ka jautājums, kuru jūs ieslēdzāt dienas kārtībā, ir ievērots./
Ja katram jautājumam ir sava iesniegšanas kārtība un sava procedūra, tad šodien balsošanai es nevaru to iesniegt. Lūdzu, iesniedziet sekretariātā, lai komisija izskata vēlreiz.

A.Aleksejevs: Es vairāk neiesniegšu, jo es esmu jau iesniedzis savu priekšlikumu sekretariātā. Es pieprasu, lai mans priekšlikums tiktu balsots.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Gorbunovs par procedūru.

A.Gorbunovs: Godātais deputāt Aleksejev! Tātad vakar mēs norunājām, es diemžēl nezinu, kur ir pazudis jūsu iesniegums, bet es tiešām jums solīju, ka, līdzko mēs pieņemsim lēmumu par šo jautājumu, mēs tūlīt nobalsosim priekšlikumu par jūsu jautājuma ietveršanu darba kārtībā. To es vakar jums solīju, un mēs to izdarīsim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Muciņš.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Likumdošanas jautājumu komisija vakar iepazinās ar frakcijas “Līdztiesība” iesniegumu, un es atļaušos dažos vārdos sniegt šī paziņojuma apskatu, jo faktiski visas problēmas, par ko runāts “Līdztiesības” paziņojumā, tika iedebatētas pirmajā lasījumā. Tas bija konceptuāls jautājums. Deputāts Šapovālovs teica ļoti plašu runu un arī pieskārās šiem jautājumiem, kas tagad ir minēti arī šajā paziņojumā. Es, noklausoties šo paziņojumu, nevarēju īsti saprast, vai kāda mums zināma persona, vai pati “Līdztiesība” būtu sarakstījusi vai tās idejas būtu iekļāvusi šajā paziņojumā, taču vēlāk, uzmanīgāk papētot šo koncepciju, kas izpaužas paziņojumā, es atcerējos vienu frāzi, kurā frakcija “Līdztiesība” aicina nereabilitēt cilvēkus tādā gadījumā: */“vai arī to nevarēja savlaicīgi pierādīt”/.
Tātad runa ir par tiem pilsoņiem, kuri ir piedalījušies kara darbībā, bet viņu vainu nav izdevies pierādīt. Es pārskatīju savu materiālu, kur varētu būt bijusi šāda doma kādreiz izteikta, un konstatēju, ka tā ir akadēmiķa Andreja Višinska tieši tolaiku koncepcija, kas precīzi iestrādāta visos 58 pantos, tātad likumā par valsts noziegumiem, un arī viens pret vienu tika faktiski realizēta, piemērojot Latvijas iedzīvotājiem šo likumu par noziegumiem un šo teoriju. Šapovālovam kā juristam vajadzētu zināt, ka pēc šīs teorijas subjektīva nozieguma puse netika uzskatīta par nepieciešamu pamatīgi pierādīt. Pietika vienīgi ar iespējamību, ka var tikt izdarīti šie kontrrevolucionārie noziegumi. Es nevēlos ilgi aizkavēt jūsu uzmanību ar visiem tiem argumentiem, uz kuriem frakcija “Līdztiesība” ir atsaukusies, ir norāde, ka tādā gadījumā tiks reabilitēta dzimtenes nodevība, ko izdarījis karavīrs, arī kara laikā, tajā skaitā 58.1.^b pantā minētie. Šāds apgalvojums ir pretrunā ar likumprojekta 5.pantu, kur ir norādīts, ka runa ir tikai par Latvijas iedzīvotājiem, nevis par armijas karavīriem, kas būtu Latvijas teritorijā nodevuši dzimteni, būtu zvērējuši uzticību PSRS, izdarījuši šo noziegumu un Latvijas teritorijā būtu tiesāti. Tā ka šādam iebildumam nav pamata.
Arestētā atbrīvošana. 81.pantā nez kādēļ ir runa par kara noziedznieku atbrīvošanu. Ja mēs apskatītu likumprojekta 1.panta 4.punktu, tad redzētu, ka tikai ar nosacījumu, ja tiek reabilitēts par citiem noziegumiem, tātad par kara noziedznieku atbrīvošanu vispār nevar būt runa.
Par ieroču glabāšanu. 182.pants. Mēs zinām, kāda situācija pēc kara bija Latvijā un cik daudz un kur atradās ieroči. Tiešām, situācija ir mainījusies. Tagad par ieroču glabāšanu un nēsāšanu cilvēki tiek sodīti, taču jāņem vērā arī tālaika situācija. Norādījums, ka tiks reabilitēti visi, kas karojuši pret antihitlerisko koalīciju Vācijas pusē, ja viņu noziegumi nav noziegumi pret karu un cilvēcību. Jā, tāds tiešām ir šā likuma mērķis – reabilitēt tādas personas, ja viņu rīcībā nav noziegumu pret karu, pret cilvēci, pret mieru. Visi tie ir 1.panta 2.punktā uzskaitītie noziegumi. Un, protams, par šo nespēju savlaicīgi pierādīt, kas ir spilgts Višinska pierādījumu teorijas apliecinājums.
Par bruņoto sacelšanos – 58.2.pants, pret ko iebilst “Līdztiesība”, aģitācija par karu – 58.5.pants. Šajos noziegumos ir daudz plašāks saturs, un, balstoties uz šo Višinska teoriju, tikai par iespējamību vien izdarīt šādus noziegumus daudzi cilvēki tika tiesāti.
Terors, diversijas. 58.8. un 58.9.pants. Taču šeit atkal mums jāskatās 1.panta 2.punkts. Tātad, ja šajās diversijās un terorā ir cietuši civiliedzīvotāji, tad reabilitācijas likums netiks piemērots. Jautājumu var izskatīt uzraudzības kārtībā, parastajā kārtībā. Un šoreiz nav runa par starptautisko terorismu, kā “Līdztiesība” ir norādījusi, bet tikai par teroru pret padomju varu, tātad cīņa pasaulē pret teroru, pret padomju varu nenotiek, bet pret terorismu. Šis likums šodienas cīņu pret terorismu absolūti neskar.
Un tāds paziņojums, ka ar šo likumu Latvijas Republika praktiski atsakās no starptautiskās cīņas pret terorismu, arī absolūti neiztur nekādu kritiku. Tādējādi jākonstatē, ka šim paziņojumam nav juridiska pamata.

Priekšsēdētājs: Paldies. Atļaujiet atgādināt mūsu vakardienas šī jautājuma apspriešanas beigu daļu. Mēs izbeidzām debates un bijām gatavi balsot, bet deputāts Šapovālovs frakcijas “Līdztiesība” vārdā nāca klajā ar savu iesniegumu, kuru komisija izskatīs. Mēs balsošanu atlikām, līdz komisija būs izskatījusi un attiecīgais ziņojums noklausīts šeit plenārsēdē.
Tāpēc tagad mēs varam balsot. Par balsošanas motīviem vārdu lūdz deputāts Bojārs. Bet tikai, lūdzu, par balsošanas motīviem un iekļaujoties pusotrā minūtē.

J.Bojārs: Atvainojiet, cienījamie deputāti, bet es tomēr gribu teikt, ka par balsošanas motīviem saskaņā ar reglamentu paredzētais laiks ir trīs minūtes.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, divas ar pusi.

kārt, es uzskatu, ka šis grozījums ir konceptuāls, un, ja mēs to pieņemtu šādā lasījumā, tad taisnība ir Šapovālovam. Tā ka izvēlieties. Tādēļ, ka tiešām tiks reabilitētas visas tās personas, kuras ir šāvušas, kārušas un smacējušas koncentrācijas nometnēs.

Priekšsēdētājs: Nu redziet, ar tādiem paziņojumiem mēs sāksim visu no gala. Par balsošanas motīviem man ir jādod vārds līdz divarpus minūtēm. Lūdzu, pie pirmā mikrofona deputāts Dīmanis. Pēc tam deputāts Aleksejevs.

S.Dīmanis: Par balsošanas motīviem. Es domāju, ka frakcijas iesnieguma jēga ir pilnīgi skaidra. Mēs uzskatām, ka reabilitācija ir jāveic pēc tiesas lēmuma – individuāli, nevis reabilitēt visus, tā sakot, vienā barā, kā tas, starp citu, izriet no šā likuma visdziļākās jēgas. Un Višinska pieminēšana ir kā tāds mājiens, ka mēs nezinām, kas noticis tajos laikos, bija pilnīgi nevietā. Mēs nebalsosim par šo likumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie trešā mikrofona.

A.Aleksejevs: */Es gribu teikt, ka deputāta Bojāra runā, manuprāt, izskanēja koncepcija, kura daudzus var apmulsināt. Jautājums ir ne tikai par dzimtenes nodevību, bet jautājums ir pavisam cits – par sadarbošanos ar vācu fašistisko armiju. Un tāpēc es uzstāju, ka, ja mēs atzīstam antihitlerisko koalīciju par likumīgu un taisnīgu, tad jebkura cīņa pret to ir pretlikumīga.
Otrais, ko es gribēju teikt par pašu likumu. Man ir neliels papildinājums, kas neko nemaina principā, attiecībā uz krimināllietām, kuras ir pārtrauktas uz nereabilitējošo apstākļu pamata. Es tomēr lūgtu, lai šie nereabilitējošie apstākļi iekavās tiktu uzskaitīti./

Priekšsēdētājs: */Tā ir jūsu vēlēšanās, bet mums ir reglaments un ir vispārējā likumu pieņemšanas kārtība, par ko mēs jau nobalsojām./
Deputāt Biezais, jūs nedzirdējāt tos saucienus no zāles. Es šeit dzirdu. Paldies. Lūdzu, visi ieņemiet savas vietas mierīgi, nosvērti. (Zālē troksnis.) Balsosim Latvijas Republikas likumprojektu “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”. Likumprojektu, kuru mēs esam apsprieduši trīs lasījumos, lūdzu, balsosim. Vienu mirklīti, lūdzu, izslēdziet, deputāts Eglājs atvainojās. Tāpēc lūdzu visus reģistrēties. Balsosim Latvijas Republikas likumprojektu par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju, kuru izskatījām 3.lasījumā komisijas iesniegtajā variantā. Lūdzu. Ir vajadzīga 101 balss, lai likumprojekts tiktu pieņemts. Lūdzu rezultātu. (Aplausi.) Par – 118 balsis, pret – nav nevienas balss, atturas trīs deputāti. Līdz ar to Latvijas Republikas likums par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju ir pieņemts.
Par lēmumu vārds komisijas vadītājam deputātam Muciņam.

L.Muciņš: Vakar tika saņemta dažu deputātu, arī deputāta Stefanoviča jautājums, ka it kā esot pretruna starp 2.punktu un 7.punktu. Manuprāt, te viss ir izteikts pietiekoši skaidri, bet es vēl paskaidrošu. Doma ir tāda, to izteica arī represētie, ka nevis šīs apliecības tiek piesūtītas mājās pa pastu, bet sakarā ar 7.punktu izpildkomitejas valsts vārdā izsniedz šīs apliecības un atvainojas valsts vārdā. Protams, es saprotu, ka šīs izpildkomitejas un šie cilvēki nav tie, bet zināmam morālam aktam ir jānotiek. Tā mēs uzskatām. Tātad likuma izpilde uzdota prokuroram, attiecīgajām tautas tiesām un Augstākajai tiesai un viņi nosūta uz izpildkomitejām. Jo šā vai tā visas mantiskās attiecības tiek kārtotas ar izpildkomiteju starpniecību. Arī tagad Iekšlietu ministrija savu izziņu sūta vienā eksemplārā represētajam vai viņa radiniekiem un otru – uz izpildkomiteju. Tā ka faktiski šāda kārtība vēl eksistē. Citas piezīmes es nedzirdēju.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai jautājumu nav? Jautājumu nav, un netiek izvirzīti arī atsevišķu punktu citi varianti. Tāpēc balsosim kopumā jums iesniegto lēmumprojektu – par likuma “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” spēkā stāšanos. Lūdzu rezultātu. Par – 117. Pret – nav. Atturas – 3. Lēmums par Latvijas Republikas likuma “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” spēkā stāšanos ir pieņemts. Paldies komisijai. Paldies deputātam Muciņam.
Godātie kolēģi! Kamēr mūsu sekretariāta vadītājs Dobelis skaidros savas attiecības ar deputātu Aleksejevu, tikmēr es nevaru likt balsošanai viņa piedāvāto jautājumu darba kārtībā. Man rakstiski šī priekšlikuma diemžēl nav, kas, protams, ir ļoti slikti. Kamēr viņi noskaidros savas attiecības, tikmēr mēs, kā vakar norunājām, pulksten 12.30 izskatīsim jautājumu par tautas tiesnesi. Ja es pareizi atceros, no Daugavpils rajona? Un visi deputāti arī piekrita to izdarīt. Tos deputātus, kuri vakar nebija sēdē, es varu informēt, ka ministrs acīmredzot ir pieņēmis lēmumu vēlreiz stādīt priekšā šo kandidatūru un vēlreiz apspriest, jo mūsu skaits zālē bija visai minimāls, ja vispār to var teikt. Tāpēc es domāju, ka tiem deputātiem, kuri zālē piedalījās sesijas darbā, bija tiesības vēlreiz izvirzīt izskatīšanai šo jautājumu. Tāpēc es vārdu dodu tieslietu ministram Skudram.

V.Skudra, tieslietu ministrs: Cienījamie deputāti! Es vēlreiz griežos pie jums ar priekšlikumu izskatīt jautājumu par Daugavpils rajona tautas tiesas tiesneša ievēlēšanu. Un kandidatūra ir jau vakar priekšā stādītais Ernests Joksts. Es neatkārtošu viņa biogrāfijas datus un to, ka viņu rekomendē republikas Tieslietu ministrija un Augstākā tiesa, gribu tikai vērst jūsu uzmanību uz to, ka arī republikas tiesnešu kolēģija – tautas tiesnešu kvalifikācijas kolēģija – ir izskatījusi šo jautājumu un atzinusi par iespējamu rekomendēt Ernestu Jokstu darbam par tautas tiesnesi. Bez tam es gribētu jums, cienījamie deputāti, nolasīt īsu Joksta raksturojumu no pēdējās darbavietas. Tas uzrakstīts krieviski.
*/Joksts fabrikā “Daugavpils apģērbs” (Latvijā) strādā no 1986.gada. Dienesta pienākumus sāka izpildīt bez darba pieredzes. Īsā laikā, pateicoties savai neatlaidībai un zinātkārei, apguva galvenos darba virzienus, parādīja sevi pozitīvi. Darbīgs, prasīgs pret sevi un izpildītājiem. Viņa darba periods sakrita ar uzņēmuma pāreju uz saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos. Ievērojams biedra Joksta nopelns ir, ka uzņēmums strādā ar pelņu. Savlaicīga pretenziju izskatīšana un to iesniegšana piegādātājiem veicinājusi labu rezultātu sasniegšanu. Viņš ir uzmanīgs un smalkjūtīgs cilvēks, atsaucīgs pret cilvēkiem, ar ko izpelnījies kolektīva cieņu./
Kā redzat, no pēdējās darba vietas Jokstu kā juristu arī raksturo pozitīvi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai sakarā ar ministra ziņojumu ir kādi jautājumi? Lūdzu, apsēdieties. Mums šodien ir liels prieks, ka ieradušies daudzi kolēģi, kurus mēs ilgi neesam redzējuši, bet viņi savukārt vakar nav redzējuši Ernestu Jokstu. Un varbūt viņiem ir kāds jautājums, tāpēc, lūdzu, nāciet tribīnē vēlreiz. Es domāju, ka tas ir gluži normāli. Šeit nekādu iebildumu nevar būt, jo, neredzot cilvēku, balsot ir pagrūti. */Jums ir jautājums? Lūdzu./

S.Zaļetajevs: */Es saskaitīju, ka no 1980. līdz 1986.gadam jūs piecas reizes esat mainījis darba vietu. Sakiet, lūdzu, kā to izskaidrot, un, galvenais, man vissvarīgākais, kāpēc jūs mainījāt skolotāja profesiju pret drošības tehnikas inženiera profesiju?/

E.Joksts: */Es jums tūlīt paskaidrošu. Saskaņā ar sadali es strādāju par skolotāju Talsu rajonā. Pēc tam tajā pašā rajonā, otrajā Strazdes skolā. Tur es nonācu pēc pārveduma, kad strādāju savu trīsgadīgo stāžu pēc institūta beigšanas. Pēc tam es arī ar pārvedumu pārgāju uz Daugavpils pirmo skolu – internātu. Kāpēc es kļuvu par drošības tehnikas inženieri? Skolā man pateica, ka mani uz mācībām neatlaidīs. Bet es 1984.gadā iestājos universitātē un pārgāju strādāt apgādes nodaļā. Tur aizgāja jurists, un es sāku mācības un domāju, ka spēšu viņu aizvietot. Bet man tur atteica. Tad es sāku strādāt fabrikā “Daugavpils apģērbs”. Es aizgāju uz direkciju un teicu, ka es darīšu visu, lai uzņēmumam nebūtu zaudējumu. Un viņš man uzticējās./

Priekšsēdētājs: Paldies. */Lūdzu, otrais mikrofons./

I.Ivanovs: */Kādā politiskā partijā jūs sastāvat?/

E.Joksts: */Pašlaik es sastāvu Latvijas Neatkarīgajā komunistiskajā partijā./

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi? Nav? Paldies. Lūdzu, apsēdieties. */Apsēdieties, lūdzu./
Lūdzu, balsosim. Vai jūs vēlaties izteikties par balsošanas motīviem? Lūdzu!

No zāles: Vai drīkst par balsošanas motīviem?

I.Briņķe: Cienījamie deputāti! Šeit ir klāt daudzi mani kolēģi no Juridiskās fakultātes. Es nezinu, vai viņiem ir bijusi iespēja iepazīties ar pretendentu, kad viņš mācījās Latvijas Universitātē, bet es divu gadu laikā esmu viņu ļoti labi iepazinusi, jo viņš pie manis četras reizes ir kārtojis ieskaites un eksāmenus. Es gribu teikt, ka tik ļoti apzinīgu un tādu labu studentu, kas nemācās dienas nodaļā, ir ļoti reti iespējams satikt. Es gribētu izteikt izbrīnu, kā vakar daži deputāti, neuzdodot viņam nekādus jautājumus un nepazīstot viņu kā personību, varēja pat balsot pret un atturēties. Es jūs aicinu, ņemot vērā to, ka labu juristu kadri mums apkārt nemētājas, balsot par.

Priekšsēdētājs: Paldies. Trešais mikrofons. Lūdzu.

P.Simsons: Ja man būtu pārliecība, ka šodien mūsu attieksme ir pozitīvāka nekā vakar, tad es neatkārtotu to Aizsardzības un iekšlietu komisijas pozitīvo viedokli, bet, tā kā man tāda pārliecības nav, es atgādinu, ka mēs esam izskatījuši viņa kandidatūru un atzinuši par labu. Es gluži personīgi, būdams viņa kursabiedrs, varētu teikt kādu labi vārdu tajā aspektā, ka viņš no 1980. līdz 1984.gadam ir strādājis specialitātē un izpildījis savu pienākumu pret valsti, tāpēc nevarētu būt nekādu pārmetumu, ka viņš pēc četriem gadiem ir uzsācis studijas citā specialitātē un aizgājis no iepriekšējās darba vietas strādāt par drošības tehnikas inženieri tikai tāpēc, lai, lūk, varētu studēt šajā specialitātē, godīgi sešos gados, kā to likums paredz, beidzis studijas un nu jau četrus gadus strādā juridiskā specialitātē. Viņš tiešām ir kvalificēts speciālists ar diplomu un praksi. Tāpēc es lūdzu balsot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Birkavs. Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

V.Birkavs: Tikai vēl viens arguments. Lai jūs neuztrauc tas, ka viņam ir vairākas augstākās izglītības. Pasaules prakse, Amerikas Savienoto Valstu prakse ir tāda, ka juridisko izglītību var iegūt tikai pēc tam, kad iegūta augstākā izglītība.

Priekšsēdētājs: Tā ir laba prakse. Katram mums vajadzētu blakus pamata specialitātei juridisko, filoloģisko un ekonomisko izglītību. Vismaz. Un tagad balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 118, pret – 2, atturas – 4. Augstākā padome pieņem lēmumu atzīt Ernestu Jokstu par ievēlētu Daugavpils rajona tautas tiesas tautas tiesneša amatā. Apsveicam, vēlam labas sekmes! (Aplausi.)
Pirms mēs izskatām nākamo jautājumu un vienojamies par turpmāko darba kārtību, precīzāk, par darba secību, jo darba kārtība mums ir apstiprināta. Es jau vakar jums teicu, ka mums jāizskata deputāta Aleksejeva iesniegums un deputāta Ivara Brieža iesniegums. Mums tūlīt jāizlemj – vai mēs šos abus jautājumus iekļaujam darba kārtībā vai ne. Es jūs lūdzu nobalsot, lai nebūtu lieki jātērē laiks, jo citādi ik pēc brīža pieceļas kolēģi un pamatoti un nepamatoti apvaino sēdes vadītāju.
Tātad Aleksejevs lūdz iekļaut darba kārtībā, cik es saprotu, jautājumu šādas rezolūcijas pieņemšanai: */“Latvijas Republikas Augstākā padome bez ierunām atzīst antihitleriskās koalīcijas taisnīgo cīņu un latviešu tautas piedalīšanos šajā cīņā un uzskata fašistiskās Vācijas atbalstīšanu par prettiesisku.”/ Tas ir deputāta Aleksejeva iesniegums.
Deputāts Briedis arī ir iesniedzis savu jautājumu, lai pieņemtu rezolūciju. Nolasu: “Nosodīt PSKP CK – galveno iedvesmotāju un genocīda organizētāju pret PSRS tautām laikā no 1917. līdz 1990.gadam.” Procedūras jautājumā vārds Arnoldam Bērzam. Nē, es saprotu, jums ir piezīmes procedūras jautājumā, un man tūlīt jādod jums vārds. Lūdzu.

A.Bērzs: Mana piezīme gan mazliet izkrīt no šī jautājuma. Man ir principiāla pozīcija attiecībā uz reglamentu. Es gribētu griezties pie godājamiem deputātiem un arī pie vadības vienā jautājumā: mēs procedūrā atkāpjamies no parlamentā vispārpieņemtās prakses, t.i., pirms mēs balsojam kādu jautājumu, mums tiek praktizēta izteikšanās par balsošanas motīviem. Šāda izteikšanās pirms balsošanas ir faktiski debates, kurās tiek aģitēts par balsošanu vienā vai otrā virzienā. Pasaules praksē ir atzīts, ka deputātam ir tiesības pēc balsošanas sniegt sabiedrībai paskaidrojumus par to, kāpēc viņš ir balsojis tā un ne citādi. Par balsošanas motīviem ir jāizsakās pēc balsošanas.

Priekšsēdētājs: Paldies, jūsu piezīmi ņemsim vērā, bet tagad es lūdzu izteikt viedokli par to, vai iekļaut vai neiekļaut darba kārtībā. Izskatīt šo jautājumu tagad mēs nevaram, jo tas ir jāsagatavo. Tagad ir runa par iekļaušanu vai neiekļaušanu darba kārtībā. Lūdzu, pie otrā mikrofona.

No zāles: Mēs šodien nemaz nevaram to balsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie otrā mikrofona.

A.Kiršteins: Man nav skaidrs, pirms nav sagatavots šis priekšlikums. Vai tas ir domāts par to periodu, kad Padomju Savienība bija Vācijas sabiedrotā, vai tas ir domāts par otro periodu? Es domāju uzbrukumu Somijai un arī to faktu, ka Norvēģijas kampaņā sašautās vācu zemūdenes tika remontētas Murmanskā. Par kuru posmu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, izteiksim savu attieksmi balsojot. Varbūt man pārmetīs vai iebildīs par procedūru, bet es ļoti labi atceros gan savus solījumus, gan Daiņa Īvāna solījumus. Viņš par to, manuprāt, krieviski izteicās. Tātad runa ir par šiem abiem jautājumiem: vai nu iekļaujam abus, vai nu nevienu, bet tāda runa nebija – balsot atsevišķi par katru jautājumu. Būsim konsekventi – vai nu iekļausim abus jautājumus darba kārtībā, vai nevienu. Lūdzu izteikt savu attieksmi. Jautājumi ir iesniegti. Ja jūs balsojat par, tad tos iekļauj darba kārtībā, ja – pret, tad tos neiekļauj. Lūdzu balsošanas režīmu.

No zāles: */Anatolij Valerianovič!/

Priekšsēdētājs: */Nē!/ Lūdzu rezultātu! Par – 11, pret – 97, atturas – 11. Šis priekšlikums negūst deputātu vairākuma atbalstu un darba kārtībā netiek iekļauts.
Tagad lūdzu par turpmāko mūsu darbu. Līdzko mēs sākam plkst.9.00, mums sajūk pusdienas laiks un pārtraukumi. No plkst.10.00 – tas ir stingri iegājies. Acīmredzot ir divi priekšlikumi, varbūt jums, kolēģi, ir vēl trešais. Lūdzu uzmanību! Mēs varam sākt tūlīt izskatīt jautājumu. Valdība ir šeit un gaida. Mēs varam stundu strādāt, precīzāk sakot, mazāk nekā stundu strādāt – līdz plkst.13.30 un 13.30 iet pusdienas pārtraukumā. Manuprāt, tas būtu vispieņemamākais variants. Ja nav iebildumu, tad tā arī darīsim. Vai citu priekšlikumu nav?
Tātad sāksim izskatīt jautājumu par Latvijas Republikas valdības tautsaimniecības attīstības programmu. Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis varētu nākt tribīnē, un mēs ļoti īsi apspriestu pašu procedūru. Acīmredzot deputātiem būs kādi ierosinājumi. Un mēs vakar Prezidijā apspriedām procedūras jautājumu, un es jums varu darīt zināmu Prezidija ieteikumu: valdības vadītājs savu ziņojumu mums sniegs apmēram 15 minūšu laikā. Tātad tomēr troksnis. Kaut gan augšā, klausoties radio, nekādus trokšņus nedzird. Un es tikai brīnos, ka kolēģis Dainis Īvāns nemitīgi aicina jūs ievērot klusumu. Es labi saprotu, kas notiek zālē, bet, par laimi, pa radio tas nav dzirdams. Tātad 15 minūtes Ivaram Godmanim. Pēc tam viņš lūdza, lai ļoti īsi, iekļaujoties 3–5 minūtēs, izsakās ministri, skarot pašus konceptuālākos jautājumus, kurus viņi grib akcentēt, pēc tam sekos jūsu jautājumi. Pēc tam debates un lēmuma pieņemšana. Deputāt Dobeli, lūdzu, pie otrā mikrofona.

J.Dobelis: Man ir liels lūgums, kolēģi deputāti, savus jautājumus un priekšlikumus iesniedziet līdz tam laikam, kamēr būs beiguši uzstāties mūsu premjers un ministri, lai pēc tam viss būtu kārtībā un precīzi nosakāms, kādā veidā mums dot vārdu jautājumiem un debatēm.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie trešā mikrofona. Deputāts Ziediņš.

Z.Ziediņš: Cienījamo vadītāj, man būtu priekšlikums noteikt jautājumiem un debatēm laiku, citādi valdības programmas apspriešana ievilksies bezgalīgi, jo mēs visi gribēsim kaut ko jautāt. Ierosināsim stundu jautājumiem un stundu debatēm vai pat mazāk.

Priekšsēdētājs: Es sapratu jūsu priekšlikumu, bet varbūt ievērosim mūsu tradīcijas: līdzko sāksies jautājumi, mēs nolasīsim sarakstu un pēc tam nobalsosim to laiku. Jūsu priekšlikums paliek spēkā. Lūdzu, pie trešā mikrofona.

J.Celmiņš: Man ir jautājums: vai mēs neuzklausīsim arī savu valdības vadītāju par vizītes rezultātiem Amerikas Savienotajās Valstīs.

Priekšsēdētājs: Noteikti. Bet tas ir atsevišķs jautājums. Vairāk jautājumu nav? Vārds Ivaram Godmanim par Latvijas Republikas valdības tautsaimniecības attīstības programmu. Lūdzu.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Augsti cienījamais priekšsēdētāj, augsti cienījamie deputāti! Vispirms es gribētu izteikt gandarījumu par to, ka valdības programmas apspriešana deputātu komisijās un Augstākās padomes plenārsēdēs ir notikusi konstruktīvi un ar lielu praktisku atdevi. Tā parādīja, ka galvenajos stratēģiskajos virzienos valdības viedoklis atbilst republikas augstākā varas orgāna – parlamenta – izvirzītajām prasībām. Vienlaikus deputātu izteiktie konstruktīvie priekšlikumi ļāvuši ievērojami bagātināt un uzlabot valdības izstrādāto projektu. Valdība pavisam izskatīja apmēram 260 deputātu ieteikumus, kas izsniegti arī jums. Sevišķi nozīmīgi bija vairāku deputātu kolektīvu izstrādātie un rakstiski noformulētie priekšlikumi. Komisiju vārdā mēs tādus saņēmām no deputātiem Voldemāra Strīķa, Pētera Laķa, Jāņa Freimaņa, Oļega Batarevska. Individuālus rakstiskus priekšlikumus iesniedza arī deputāti Kurdjumovs, Ščipcovs, Eniņš un Vaivads. Pēc sēžu stenogrammām valdība sīki izanalizēja katra deputāta runu Augstākajā padomē. Rezultātā programmā iestrādāti papildinājumi un labojumi, kas izskatīti šā gada 2.augustā notikušajā valdības sēdē. Materiāli par priekšlikumu izskatīšanas rezultātiem izsniegti katram deputātam, tomēr atļaujiet vēl ļoti īsi komentēt dažus svarīgākos jautājumus.
Vispirms jāuzsver, ka valdība neatrada par iespējamu ņemt vērā to deputātu priekšlikumus, kuri ir pretrunā ar mūsu principiālo nostāju par tirgus ekonomikas ieviešanu, visu tautsaimniecības nozaru demonopolizāciju un privatizāciju, uzņēmējiniciatīvas veicināšanu, kā arī Latvijas Republikas ekonomikas neatkarības nostiprināšanu. Tādu priekšlikumu bija nedaudz, un tie neguva deputātu atbalstu.
Tagad par nozīmīgākajiem ieteikumiem un izskatīšanas rezultātiem. Deputāti Dīmanis, Bojārs, Beskrovnovs, Čepānis, Buls un citi kritizēja programmu, ka tā daudzos gadījumos neatklāj realizācijas mehānismus. Bieži tika fiksēti mērķi, bet nebija redzami realizācijas ceļi, kā tos sasniegt. Ar šiem būtiskajiem iebildumiem sasaucas arī deputātu Ždanokas un Drobota priekšlikums izstrādāt programmas minimumu vai ārkārtējos pasākumus pārejas periodam.
Šajā sakarā valdība par pamatotu atzīst izteikt iebildumu, ka deputātiem bija maz laika šīs programmas izskatīšanai. Valdība saprot, ka tieši tāpēc dažu deputātu iebildumi, konkrēti Rāznas, Dīmaņa un Geidāna iebildumi, ka viņu priekšlikumi ir atspoguļoti programmā, taču ne tajās nodaļās, ar kurām deputātiem bija iespēja iepazīties īsajā laika sprīdī. Tā, piemēram, attiecībā uz Rāznas kunga izteikto kritiku, ka valdība nav paudusi nostāju, ka ekonomiskās sistēmas pamatā ir individuālā iniciatīva. Es gribētu teikt, ka šie jautājumi ir atspoguļoti 14.lappusē pirmajās četrās rindās. Tāpat attiecībā uz Dīmaņa kunga piezīmi, ka nav redzams, kā mēs piedalīsimies Savienības tirgū. Šis jautājums atspoguļots 5.lapaspusē otrā rindkopā no apakšas. Emša kunga priekšlikums par energotaupīšanu atspoguļots 50.lapaspusē. Geidāna kunga priekšlikums – atstāt vietējām padomēm daļu no ieņēmumiem – ir pieminēts valdības programmas 28.lapaspusē. Tomēr konkrētas rīcības plāni un realizācijas mehānismi valdības programmai, bez šaubām, kā deputāti ir uzsvēruši, valdībai ir nepieciešami.
Jums izsniegtajā valdības programmas projektā ir iestrādāti tikai paši būtiskākie no tiem, piemēram, tādi kā īpašuma konversijas daudzveidīgā metodoloģija, budžeta veidošanās principi un valsts saimniekošanas sviras, finansu tirgus ar vērtspapīru emisiju un komerckredītu un citi. Vakar Ministru padome pieņēma lēmumu, ar kuru uzdeva visām ministrijām un pašvaldības orgāniem izstrādāt detalizētus plānus valdības programmas īstenošanai savas kompetences ietvaros. Valdības līmenī vēl atsevišķi tiks izstrādāta programma “Latvijas iedzīvotāji”, tajā paredzēts veidot apakšnodaļu “Latvijas nācija”, kurā tiks ietverti tie priekšlikumi, par kuriem runāja deputāti Berklavs un Zeile.
Daudzus deputātu izteiktos priekšlikumus paredzam iestrādāt attiecīgajos likumprojektos, kurus gatavojam iesniegšanai Augstākajai padomei. Arī to varētu uzskatīt par vienu no programmas realizācijas nākamajiem mehānismiem. Ļoti būtiski ir tas, ka ir izdarītas izmaiņas Konstitūcijā un grozīta likumdošana, kas nosaka īpašuma attiecības. Uz šī pamata Ministru padome apstiprina īpašuma konversijas pasākumu programmu. Izveidots īpašuma konversijas departaments un attiecīgas vietējās pašvaldības izpildorgānu struktūrvienības, kā arī sagatavots likumprojekts šajā jomā. To izstrādē tiks ņemti vērā deputātu Kehra, Krūmiņa, Mahareva un Biezā priekšlikumi.
Analizējot deputātu runas plenārsēdēs, redzam, ka viens no svarīgākajiem jautājumiem ir rūpe par to, lai reformu un pārejas periodā tiktu darīts viss iespējamais, lai pasargātu iedzīvotājus no dzīves līmeņa pazemināšanās. Tas nopietni satrauc arī valdību. Tādēļ ar vislielāko uzmanību izskatījām arī deputātu Breša, Plotnieka, Aleksejeva, Morozļi, Kodoliņa, Rogaļa un citus priekšlikumus, kuri skar jautājumus par cenām, algām, nodokļiem, iztikas minimumu, patēriņa grozu un tirgus aizsardzību. Lielākā daļa šo priekšlikumu ir jau iestrādāta programmā vai arī tiks ņemta vērā rīcības plānā, kā arī attiecīgajos likumprojektos, kuri patlaban tiek izstrādāti. Sevišķa nozīme būs ārkārtējai programmai par preču un pakalpojumu tirgus stabilizāciju vistuvākajām 300, varbūt 500 dienām.
Svarīgi ir jautājumi, kuri saistīti ar iedzīvotāju sociālo nodrošināšanu un aizsardzību, pārejot uz tirgus apstākļiem. Arī šajā jomā valdība jau strādā, tiek sagatavoti attiecīgi likumprojekti par nodarbinātību, sociālo aizsardzību, uzņēmumu bankrotu un šo uzņēmumu realizācijas kārtību. Tādējādi izteiktie priekšlikumi šais grupās dokumentos tiks ņemti vērā.
Attiecībā uz tirgus aizsardzību un Ždanokas kundzes minēto čeku sistēmas ieviešanu jāteic, ka visi šie jautājumi tiks izstrādāti un realizēti valdības programmā pieminētajā republikas valūtas un tirgus aizsardzības koncepcijā, kurā ir arī šī valdības programmā nosauktā “baltā nauda” jeb čeku sistēmas variants. Atļaujiet darīt jums zināmu, ka šis “baltās naudas” variants vismaz vakar vēl tika izsniegts specifiskā matemātiskā aprēķina veidā, kurā kā īpaša pazīme tika minēta republikā esošo krājkasu filiāļu izmantošana kā pašā pirmā periodā biržas surogātu, kā arī biržas aizstājēju, filiāļu izmantošanu visā Latvijā, kurā var notikt šīs “baltās naudas” apmaiņa pēc brīvā kursa ar parasto rubli. Tādēļ arī visi šie priekšlikumi par finansēm un naudas izmaiņām bijuši ļoti noderīgi. Tas pats sakāms par maksājumiem, kuri bija ietverti deputātes Briņķes un deputāta Emša priekšlikumos. Tomēr valdība uzsver, ka iedzīvotāju dzīves līmenis galvenokārt būs atkarīgs no tā, ar kādu atdevi jaunā ekonomiskā modeļa apstākļos darbosies gan lauksaimniecības, gan rūpniecības komplekss. Izskatīti gan Lauksaimniecības komisijas, gan arī deputātu Lucāna, Špoģa, Rāznas, Blumberga, Arnīša un citi priekšlikumi. Valdība uzdeva Lauksaimniecības ministrijai izstrādāt speciālu labības programmu, ņemot vērā, ka labības piegāde no PSRS krasi tiks samazināta, varbūt pat pilnīgi pārtraukta. Pašreiz tiek pārskatīta un precizēta agrāk izstrādātā reģionālā mašīnbūves programma.
Septembrī Ministru padomē tiks izskatīts jautājums par zemnieku saimniecību nodrošinājumu ar materiālajiem resursiem 1991.gadam. Vienlaikus strādāsim pie jaunu iepirkumu cenu noteikšanas un nodokļu atvieglinājumiem, lai stimulētu lauksaimniecisko ražošanu. Rūpnieciskās ražošanas sfērā valdība izpildei pieņem deputātu Geidāna, Krūmiņa, Kurdjumova, Gulbja un citu deputātu izteiktos priekšlikumus par īpašuma attiecību noregulēšanu ar Vissavienības nozīmes uzņēmumiem un par pāreju no centralizētās izejvielu piegādes uz līgumattiecībām. Tagad tiek veikts konkrēts darbs šajā virzienā ar Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Kazahijas republikām. Vistuvākajā laikā stāsimies kontaktā ar Vidusāzijas republikām. Tiek izstrādāti gan starpvaldību līgumi, gan arī tiešie līgumi starp uzņēmumiem. Bez šaubām, sperti tikai pirmie soļi. Priekšā vēl stāv ļoti liels un smags darbs. Programma tiks papildināta ar sadaļu, kas veltīta zemes dzīļu un to resursu ekonomiski pamatotai izmantošanai.
Būtiskus priekšlikumus valdībai iesniedza Izglītības, zinātnes un kultūras komisija. Tos papildināja deputātu Ziedoņa, Endeles, Kides un citu uzstāšanās plenārsēdē. Valdībai tika pārmests, ka joprojām sociālā un kultūras sfēra atstāta pabērna lomā. Tika likts priekšā šo sadaļu pārvietot, lai tā būtu viena no pirmajām. Domāju, ka atrašanās vieta nebūtu pats būtiskākais. Galvenais ir tas, ka tā atsakās no tradicionālā pārpalikuma principa, kas līdz šim valdībai bija attiecībā uz šīm nozarēm. Tāpēc valdība kopā ar attiecīgajām deputātu komisijām būtiski pārskatīja programmas redakciju šajās nozarēs.
Kultūras sadaļa ir izstrādāta pilnīgi jaunā redakcijā. Paredzēta atbildība kultūras sfērā, paredzēts pārskatīt saimnieciskā aprēķina lomu tajā. Tomēr gribētu atbalstīt arī kultūras ministra Paula ierosināto kontraktu sistēmas attiecību veidošanu ar māksliniekiem. Rīcības programmās sava vieta ierādīta arī valdības lomai svarīgāko sociālās un kultūras nozīmes objektu celtniecībā un restaurācijā. Valdība atbalsta arī deputātu izteiktos priekšlikumus par labojumiem un papildinājumiem veselības aizsardzības koncepcijā. Principā jautājums skar izglītības, veselības aizsardzības, kultūras un sociālās infrastruktūras finansēšanu un budžetu. Mantojumā saņemtā materiāli tehniskā bāze minētajās nozarēs nav spoža, taču vienlaikus jārēķinās arī ar mūsu budžeta ierobežotajām iespējām, jo tā ienākumi galvenokārt veidojas no nodokļiem, kurus maksā produkcijas ražotāji un pakalpojumu devēji, kā arī iedzīvotāji. Ja mēs noteiksim paaugstinātus nodokļus, var zust uzņēmēju ieinteresētība un iedzīvotājos var rasties neapmierinātība. Tādēļ mums kopīgi jāatrod optimāls risinājums, lai, no vienas puses, rastu arvien pilnīgākus nosacījumus sociālās sfēras attīstībai, no otras puses, nemazinātu motivāciju ražot vairāk labas kvalitātes un lētāku produkciju. Ar šādu skaidrojumu griežos pie tiem deputātiem, kuri pieprasa budžeta līdzekļu tūlītēju krasu pārdali par labu sociālajām vajadzībām.
Ir jāpiekrīt deputātiem Kiršteinam, Arnītim un Apsītim, ka programmā pietiekami nebija atspoguļota valdības nostāja dzīvokļu problēmas likvidēšanā. Viņi ieteica izstrādāt nacionālo dzīvokļu celtniecības programmu, kā arī rīcības programmu avārijas māju un komunālo dzīvokļu likvidēšanā. Šajā sakarībā nepieciešams atzīmēt, ka agrāk izstrādātā programma “Dzīvoklis 2000” un tās apakšprogramma 1990.gadam paredzēja programmas risināšanā izmantot centralizētos valsts kapitālieguldījumus. Tagadējās decentralizācijas apstākļos situācija mainās. Valdībai jāuzņemas galvenās rūpes par mehānismu izstrādi, kas veicinātu dažādu finansiālo resursu, to skaitā arī privāto, piesaisti dzīvokļu celtniecībā, kā arī celtniecības jaudu un būvmateriālu ražošanas attīstību republikā. Piekrītu, ka, izstrādājot nacionālo dzīvokļu celtniecības programmu, valdībai vispirms jātiek skaidrībā par perspektīvo ražošanas spēku vai iedzīvotāju izmitināšanas spēju Rīgā, mazpilsētās un laukos.
Pie šī darba vairākām ministrijām jāķeras vistuvākajā laikā. Vienlaikus ar dzīvokļu celtniecības programmu jāpārskata dzīvokļu sadales principi. Prioritāte jādod tiem republikas pamatiedzīvotājiem, kas ilgstoši dzīvo komunālos dzīvokļos. Daļēji šie principi jau realizēti nesen pieņemtajā nolikumā par dzīvokļu platības sadali un rindā uzņemšanas kārtību.
Deputāti Škapars, Blažēvičs un Rāzna būtiski ieteica papildināt programmas sadaļu par vietējās pašvaldības reģionālajām problēmām. Es gribētu piebilst, ka daudzi vietējās pašvaldības jautājumi vijas cauri visai programmai. Varbūt tieši tāpēc atsevišķā sadaļa iznāca mazliet skopāka, nekā to varēja vēlēties. Tomēr jāpiekrīt, ka tai ir būtiski trūkumi, kurus valdība apņemas novērst. Vispirms vietējās varas patstāvību vēl bieži ierobežo pretrunas vispārējās likumdošanas aktos. Nesen izveidotais Municipālais valdības departaments strādā pie šo pretrunu analīzes un jau rudenī iesniegs Augstākajai padomei savus priekšlikumus par izmaiņām atsevišķos likumos.
Labojumi Konstitūcijā par īpašuma tiesībām ļaus izveidot vietējo pašvaldību īpašumu. Centīsimies šo darbu paātrināt. No reģionālajām problēmām par svarīgāko valdība uzskata Latgales un republikas mazpilsētu attīstības programmu. Valdība aktīvi piedalīsies Latgales sociāli ekonomiskās un kultūras attīstības kompleksās programmas izstrādē.
Ražošanas un apdzīvotības decentralizācijas virzienā nopietns uzdevums būs nepieļaut ražošanas uzņēmumu un sociālās infrastruktūras tālāku koncentrāciju Rīgā, Rīgas reģionā, kā arī republikas pilsētās. Arī lauku sociālās infrastruktūras pilnveidošanu uzskatām par neatliekamu. Šajā jomā ir iestrādes. Par tādām uzskatām Ministru padomes pieņemtos dokumentus par lauku skolu, slimnīcu un citu objektu celtniecību, arī par ceļu būvniecību laukos.
Ļoti svarīgas bija deputātu piezīmes par kompetences izstrādi atbilstoši pašvaldības principiem, tās vietējām padomēm un izpildkomitejām. Patlaban tieši šeit ir daudz neskaidrību. Dažādās pilsētās un lauku rajonos pārvaldes struktūras un pienākumu sadale ir stipri atšķirīga. Nav maznozīmīgi arī tas, ka šajā līmenī novērojama pārvaldes štatu palielināšanās. Ir vajadzīgs laiks un praktiska pieredze, lai šīs attiecības optimizētu. Tas būs viens no pamatuzdevumiem, kas jāveic Municipālajam departamentam sadarbībā ar attiecīgo Augstākās padomes komisiju.
Valdības programmā nebija atspoguļoti jautājumi par attiecībām ar armiju. Tā ir ļoti nopietna problēma, kas skatāma kontekstā ar Latvijas neatkarību kopumā. Perspektīvā veidojot savas attiecības ar PSRS, paredzam ņemt vērā deputātu Bojāra, Stepičeva un Blumberga izteiktos priekšlikumus. Ir jāpanāk, lai starpvalstu līgumā ar PSRS aizsardzības un nacionālās drošības jautājumā atrastu Latvijas Republikas interesēm atbilstošu risinājumu. Valdība centīsies panākt karaspēka kontingenta ierobežošanu un pārdislokāciju. Piekrītam, ka jāpārtrauc Latvijas jauniešu iesaukšana PSRS Bruņotajos spēkos un šis kontingents jāizmanto republikas interesēs.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos. Jūs tulko...

I.Godmanis: Pagaidām mūsu iespēju robežās ir tikai alternatīvā dienesta izmantošana. Varu informēt deputātus, ka no šā gada pavasara iesaukuma vairāk nekā trešā daļa jauniešu, apmēram 2300 cilvēku, palika republikā, pildot alternatīvo dienestu. Viņi nosūtīti attiecīgo rajonu un pilsētu izpildkomiteju rīcībā, kuras norīko viņus darbā. Deputāts Stepičevs lika priekšā ierobežot PSRS Aizsardzības ministrijas pensionāru ieplūšanu republikā. Atgādinu, ka pašlaik vēl ar republikas Augstākās padomes šā gada 1.marta lēmumu republikā var pierakstīties tikai tie virsnieki, kas līdz dienestam dzīvojuši mūsu republikā. Patlaban tiek izstrādāti priekšlikumi, kā ierobežot dzīvokļu piešķiršanu tiem armijas virsniekiem, kuri atrodas Latvijā dislocētajās karaspēka daļās. Domājam, ka vienīgais ceļš ir noteikt nemainīgu dienesta dzīvokļu skaitu, kuros izmitināt šo kontingentu bez tiesībām uz pastāvīgu pierakstu.
Izpildīšanai pieņemts arī deputāta Freimaņa priekšlikums par Latvijas Republikas robežu noteikšanu, lai sagatavotu attiecīgus Ministru padomes lēmumus par valdības komisijas iecelšanu un uzdevumu ģeodēziskajam dienestam iezīmēt robežu dabā.
Valdība savas programmas realizēšanai izmantos visu to progresīvo, kas rod savu atspoguļojumu KPFSR, Ukrainas, PSRS un citu republiku, pats par sevi saprotams, Igaunijas un Lietuvas, saimnieciskajā likumdošanā. Tāpat valdībai nav sveši likumprojekti, kas tiek gatavoti un īstenoti, lai attīstītu tautsaimniecību Polijā, Ungārijā un Čehoslovākijā.
Vēl es gribētu īsumā pakavēties pie tiem priekšlikumiem, pret kuriem valdībai ir lielākoties negatīva nostāja, atbildot tiem deputātiem, kas izteica kritiskas piezīmes un programmas, kuras valdība uzskata par nepieņemamām, kā arī informēt par tiem jautājumiem, kuros valdība paliek savās pozīcijās. Vispirms gribu uzsvērt, ka valdības nostāja ir tāda, ka privatizācijas process mums ir jāuzsāk, jo nabagi mēs esam nevis nemākulīgi saražotās produkcijas sadalīšanas dēļ, bet gan saimnieka trūkuma dēļ. Visprimitīvākie pirmie privatizācijas eksperimenti parāda, ka, atrodot saimnieku ražojošam īpašumam, mēs divas trīs reizes palielinām saražotā produkta apjomu, kaut gan sākotnējie resursi paliek tie paši. Tādēļ valdībai nekādi nav pieņemami aicinājumi kaut kādā veidā privatizāciju atlikt, lai pilnībā noskaidrotu visa šā procesa teoriju, praksi un likumdošanu. Tas absolūti skaidrs ir tikai tiem, kuri ar ieročiem rokā visu šo īpašumu valstiskoja. Taču, kā rāda to Austrumeiropas valstu pieredze, kuras šo procesu ir uzsākušas nedaudz ātrāk, konkrēti Polijas un Ungārijas pieredze, gan sociāli, gan juridiski, gan ekonomiski jautājumi tiešām ir ļoti sarežģīti. Tādēļ šis process var tikt skaidrs tikai darba gaitā. Es piekrītu deputāta Mihailova teiktajam, ka mums kopīgi, gan valdībai, gan parlamentam, šis process ir jāuzsāk un veselā saprāta robežās ir jāreaģē ar likumdošanas un attiecīgajiem organizatoriskajiem aktiem. Valdība šajā virzienā strādā. Ir sagatavots lēmums par privatizāciju un par Privatizācijas departamenta izveidošanu. Šis process notiks atklāti, publiski, apspriežoties un konsultējoties. Valdība veiks šo procesu programmas noteiktajā virzienā.
Otrais. Ļoti liela deputātu grupa kritizē valdību, ka programmā nav norādīts, cik mēs iegūsim līdzekļus šīs programmas realizācijai. Kur radīsies līdzekļi privatizācijai un citiem nepieciešamajiem valdības pasākumiem. Valdība šajā jautājumā atbild īsi: šie līdzekļi nāks no visas Latvijas iedzīvotāju smagā un neatlaidīgā darba. Citas alternatīvas pagaidām nav. Neviens mūsu vietā neko nedarīs, neviens mums neko nedāvinās. Mums, tāpat kā tai sabiedrībai, kura pašlaik ir labā ekonomiskā situācijā, ar savu neatlaidīgo darbu ir jāveic kapitāla pirmatnējā uzkrāšana. Tāpēc uz jautājumu par to, no kurienes valdība ņems kaut kādus līdzekļus, kur un kā tos pārdalīs, lai programmu realizētu, nevar atbildēt tikai ar konkrētiem skaitļiem, bet tieši ar šādu nopietnu vispārēju formulējumu. Sāksim strādāt, atbrīvosim, atdosim tos cilvēkiem, un uz šīs aktīvās ekonomikas pamata radīsim nepieciešamos līdzekļus tālākai attīstībai.
Vairāku deputātu runās izskanēja doma, ka pāreja uz tirgu ir visnotaļ atbalstāma, bet ar to nosacījumu, ka valdība nodrošinās ražotājus ar nepieciešamajiem resursiem. Es domāju, ka arī šajā jautājumā valdībai šodien skaidri jāpasaka sava nostāja: tirgus apstākļos valdībai ir savas funkcijas, un tās ir šīs pirmstirgus regulēšanas funkcijas, nodokļu funkcijas, lielu valsts investīciju regulēšana patiešām valsts interesēs. Ražotāju jeb uzņēmēju funkcija ir pašiem atbildēt par savu saimniecisko darbību, atrast, kur preci iegādāties, saražot šo preci, pārdot tirgū par cenām, par kādām viņš var rast pircēju. Valdība nedomā kļūt pat atsevišķu ražotāju sagādnieku kantori. Jautājumā par saimniecisko aprēķinu kultūrā un izglītībā deputāta Laķa runā izskanēja nepieņemama tēze. Gribu precizēt valdības nostāju: topošajos nodokļu likumprojektos valdība visnotaļ ņems vērā izteiktās piezīmes, konkrēti, deputāta Ziedoņa piezīmes par to, ka kultūras vajadzības ir jāatbrīvo no nodokļiem. Valdība uzskata, ka kultūra ir jāatbalsta ar nodokļu atvieglojumiem, taču pašā kultūras un izglītības iestādē tomēr jābūt relatīvi dzelžainam saimnieciskā aprēķina principam.
Runājot par iedzīvotāju nodarbinātību un par deputātu pārmetumiem, ka privatizācijas process var izsaukt lielu bezdarbu, bezdarbnieku skaitu Latvijā, jāteic, ka šeit izskanēja vairāki nedaudz pārspīlēti izteicieni, ka rīt ielas būs pilnas ar bezdarbniekiem un valdība neko nedara un nav gatava risināt šo jautājumu. Es gribu minēt tikai pāris faktus: pirmām kārtām republikā darbojas darbā iekārtošanas dienests, un tas savas funkcijas veiks arī turpmāk. Šis dienests ir jau daļēji kompjuterizēts. Process tiks turpināts. Kā liecina statistikas dati, kuri ir šī dienesta rīcībā, un, spriežot pēc darba roku pieprasījuma mūsu ražošanas nozarēs, jāteic, ka bezdarbs vismaz tuvākā gada vai pusgada laikā diezin vai draud. Kā gada sākumā rādīja statistikas dati, pēdējos divos gados stabili apmēram līdz 5 procentiem darba vietu nav aizpildīts. Tātad pāri par 26 000 darba vietu šā gada 1.jūnijā, pēc darbā iekārtošanas dienesta datiem, vēl bija pieprasījums pēc 1500 speciālistiem. Kopumā šā gada 1.jūnijā bija vakantas 28 214 darba vietas. Tā ir atbilde par privatizāciju saistījumā ar bezdarbu. Vismaz tuvākajā laikā.
Un pēdējais jautājums par to, ko valdība ņem vērā un ko ir ņēmusi vērā, izstrādājot šo programmu un domājot par šīs programmas realizāciju. Valdībai ir aktīvi kontakti dažādos līmeņos ar Ungārijas un Polijas valdības iestādēm. Nepārtraukti notiek informācijas apmaiņa šajā jautājumā. Valdība ir studējusi pati savu ekonomiski sagatavoto programmu Ungārijai, kurā izskatīts, kādā veidā pāriet uz tirgus ekonomiku. Arī manas un ārlietu ministra Jurkāna vizītes laikā ASV mēs esam panākuši vienošanos, ka viena no ietekmīgākajām speciālistu organizācijām – Hatsona institūta pārstāvji, kas izstrādāja Ungārijai pārejas programmu uz tirgus attiecībām, ir apņēmušies palīdzēt arī mums precizēt, es uzsveru – precizēt vai mēģināt papildināt, nevis mūsu vietā izstrādāt šo programmu.
Atļaujiet man, cienījamie deputāti, nolasīt jums, beidzot manu uzstāšanos, Ministru padomes lēmumu, ko mēs pieņēmām vakar Ministru padomes sēdē.
Ministru padomes lēmums par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu ierosinājumiem, apspriežot valdības programmas realizēšanu.
Apspriežot Latvijas Republikas Augstākajā padomē valdības programmu, deputāti izteica priekšlikumus un nepieciešamību virknei programmas mezglu jautājumu dot detalizētāku šo jautājumu izklāstu, rīcības plānu un realizācijas termiņus. Lai nodrošinātu valdības programmas mērķtiecīgu un savlaicīgu realizāciju un ievērojot pie valdības programmas izskatīšanas Latvijas Republikas Augstākajā padomē izteiktās piezīmes un ierosinājumus, Latvijas Republikas Ministru padome nolemj:
1. Pieņemt zināšanai, ka valdības administrācija ir sīki izskatījusi Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu piezīmes un ierosinājumus, kuri izteikti, apspriežot programmu, un nozīmīgākos ir ietvērusi programmas jaunā redakcijā. Mazākas nozīmes piezīmes un ierosinājumus izskatīt Latvijas Republikas ministrijām, resoriem un pašvaldības iestādēm un attiecīgi ņemt vērā, veidojot savus operatīvos un perspektīvos rīcības plānus un programmas.
2. Uzskatīt par nepieciešamu visnozīmīgāko valdības programmas mezglu uzdevumu sekmīgai realizācijai ministrijām izstrādāt attiecīgus rīcības plānus, tai skaitā uzdevumiem, kas iekļauti pielikumā, kas jums ir izsniegts. Uzdot ministrijām, resoriem un pašvaldības izpildu iestādēm līdz šā gada 15.augustam iesniegt Ministru padomei uzdevumu sarakstu, kur savlaicīgai un kvalitatīvai izpildei šādi rīcību plāni tiktu izstrādāti, paredzot to izstrādāšanu pabeigt līdz 15.septembrim. Rīcības plānu kopijas iesniegt Ministru padomei un Statistikas komitejai.
3. Valdības administrācijai izstrādāt un līdz šā gada 18.augustam nosūtīt ministrijām, resoriem un pašvaldības iestādēm rīcības plānu vienādas noformēšanas paraugu.
Un vēl pāris vārdu manas uzstāšanās noslēgumā.
Valdības uzdevums – realizēt šo programmu, kuras pamatprincipi jums ir iesniegti un kuru jūs apspriedāt šeit, acīmredzot būs viens no smagākajiem uzdevumiem, kādu Latvijas valdība ir sagaidījusi un kāds Latvijas valdībai būs jāpilda, teikšu pat, pēckara periodā. Tas ir saistīts ar to, ka mēs pagaidām vēl esam vaļējā sistēmā. Tas ir saistīts ar to, ka mums vēl nav uzsākti šie privatizācijas un pārejas konkrētie posmi ceļā uz tirgus ekonomiku. Taču domāju, ka valdībai jebkurā stadijā būtu jāatbild uz trim visfundamentālākajiem jautājumiem. Es pat teiktu – pieciem jautājumiem. Šie jautājumi izskanēja deputāta Breša un vēl citu deputātu izteiktajās runās. Tautas valdībai ir jāatbild tautas priekšā par to, kā tā nodrošinās tautu, kā to paēdinās un apsildīs. Kā tā tiks apgādāta ar pirmās nepieciešamības precēm un kā par to tiks samaksāts.
Cienījamie deputāti! Es ļoti lūgtu noklausīties īsus ministru ziņojumus par situāciju, kāda patlaban ir pārtikā, enerģētikā, materiālo resursu sagādē, finansēs un tirdzniecībā. Un ko valdība prognozē. Kāda būs situācija gada beigās, kādi soļi tiks sperti, ko šī prognoze nozīmē 1991.gadam. Uz šiem jautājumiem valdībai ir jāatbild tautas priekšā, neskatoties ne uz kādiem paredzamajiem vai arī iespējamiem politiskajiem lēmumiem, iespējamiem ekonomiskiem likumprojektiem, iespējamiem jauniem likumiem. Lai kādus likumus mēs arī pieņemtu, uz šiem jautājumiem valdībai ir un būs jāatbild vienmēr. Tāpēc es ļoti lūdzu deputātu uzmanību šo ministru īsiem ziņojumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Un tad būs jautājumi.

I.Godmanis: Tagad mēs atbildam uz jautājumiem. Es pirmo lūgtu uzstāties ministru Ģēģeru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu. Pēc jūsu teiktā es sapratu, ka par apsildīšanu, tas ir, par enerģētikas jautājumiem, acīmredzot runās Lazdiņa kungs, par materiālo apgādi acīmredzot Zausājevs un par tirdzniecības jautājumiem – Plauža kungs. Un visu to, kā samaksāt, runās Siliņa kungs. Lūdzu.

D.Ģēģers, lauksaimniecības ministrs: Cienījamie deputāti! Es pateicos par daudzajiem lietišķajiem, ļoti konkrētajiem priekšlikumiem un arī lietišķo kritiku, kas bija veltīta Agrorūpniecības attīstības sadaļai valdības programmā. Galvenokārt tie reducējās uz agrārās reformas īstenošanas nepietiekamu atspoguļošanu, labības programmu, reģionālo mašīnbūvniecību, materiāli tehnisko apgādi un ekonomisko mehānismu. Šī sadaļa ir pārstrādāta un attiecībā uz lauksaimniecību arī citas sadaļas, arī Lauksaimniecības komisijas deputāti ir skatījuši. Tātad šeit ir tādi svarīgi jautājumi. Tiek gatavota atsevišķa valdības programma par nodrošināšanu ar labību un labības ražošanas attīstību, agrārās reformas īstenošanas pasākumu programma, un attiecībā uz zemes meliorācijas darbiem jāteic, ka labības ražošanas programma, bez šaubām, nav iedomājama bez šīs sadaļas.
Sevišķi gribētu akcentēt divus jautājumus, par kuriem runāja deputāti Caunes kungs un Lucāna kungs, respektīvi, par cenu ekonomiku. Attiecībā uz cenu sistēmu ir paredzēta elastīga pieeja iepirkuma cenu veidošanā uz tiem produkcijas veidiem, kuru cenas valsts regulēs, ievērojot situāciju pārtikas preču tirgū, kā arī subsīdiju izmantošana atsevišķu lauksaimniecības produkcijas veidu stimulēšanai. Sevišķi tas attiecas uz deputāta Špoģa izteikto domu par ekonomiskā mehānisma izveidošanu.
Programmā ir kardināli pārskatīta šī daļa, un agrokompleksa sadaļa balstās uz četriem galvenajiem konceptuāliem principiem: uz agrārās reformas īstenošanu, īpašumu konversiju, reģionālo mašīnbūvi un ekonomisko nosacījumu būtisku izmaiņu. Programma paredz, ka tiks izveidots ekonomiskais mehānisms, kas balstīsies uz nodokļu politiku, elastīgu iepirkuma cenu veidošanu atkarībā no situācijas pārtikas preču tirgū, subsīdiju izmantošanu atsevišķu produkcijas veidu – graudu, linu – ražošanas stimulēšanai, valsts investīcijām, reģionālo, īpaši Latgales lauku problēmu risināšanu, bankas kredīta sistēmas izveidošanu. Tie ir mehānismi, ar ko valsts realizēs savu politiku lauksaimniecībā. Agrārās reformas realizācijas programmas izstrādāšanā pašreiz ir ļoti būtiski, vai deputāti sankcionēs tos galvenos principus un virzienus, kas ir ietverti valdības programmā, lai, pamatojoties uz tiem, tālāk varētu izstrādāt tās programmas, kuras es minēju.
Par neatliekamiem pasākumiem, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar pārtiku. Gribētu pakavēties pie tā, par ko deputāts Bresis runāja. Lai šogad un 1991.gadā nodrošinātu iedzīvotājus ar maizi, maizes izstrādājumiem, miltiem, putraimiem, makaroniem, bez tā graudu daudzuma, ko šogad paredzēts iepirkt no republikas saimniecībām, vēl ir jāiepērk 100 tūkstoši tonnu augstvērtīgas labības. Ir panāktas vienošanās un ir arī zināmas garantijas par šo produktu veidu nodrošināšanu. Ir arī uzsākta elastīgu cenu pārskatīšana valsts graudu iepirkumā.
Par lopbarības sagatavošanu. Šogad turpinās lopbarības sagatavošana smagos apstākļos, graudu raža, pēc speciālistu aplēsēm, nav mazāka kā pagājušajā gadā, toties veldrē sagūlusi puse no sējumiem. Valdība dara un darīs visu iespējamo, lai novākšanas periodā saimniecībām piegādātu nepieciešamos materiāli tehniskos līdzekļus, pirmām kārtām degvielu, kas nepieciešama ritmiskam darbam. Nedrīkst, manuprāt, par zemu novērtēt arī pašreizējās psiholoģiskās situācijas negatīvo ietekmi uz darba ritmu laukos. Es atvainojos, bet masu informācijas līdzekļiem un arī daudziem deputātiem, kas uzstājas no šīs tribīnes, vajadzētu tā uzmanīgāk pavērtēt savu kategoriski noliedzošo pozīciju attiecībā uz kopsaimniecībās un valsts saimniecībās strādājošo cilvēku ļoti grūto, pašaizliedzīgo un cildeno darbu. Es šeit neaizstāvu kolhozu un sovhozu saimniecisko sistēmu. Uzsāktās agrārās reformas process ir likumīgs, vairāku gadu laikā noritošs process, tas nav vienas dienas jautājums.
Ja runājam par vēl diviem galvenajiem produktu veidiem, par piena un gaļas ražošanu un iedzīvotāju apgādi ar pienu un gaļas produktiem, ir jāapzinās, ka gadījumā, ja nebūs iespēju iegādāties graudus lopbarības vajadzībām, ir jārēķinās, ka gaļas resursi republikas tirdzniecības tīklā 1991.gadā samazināsies. Un labākajā gadījumā no 170 līdz 130 tūkstoš tonnām. Lai tas nenotiktu un iedzīvotāju apgāde ar lopbarības pārtikas produktiem nesamazinātos, valdība uzskata par nepieciešamu lopbarības graudu iepirkšanas jautājumu izskatīt kā pirmo no ekonomisko sakaru aspektiem, gatavojot nolīgumu ar Krievijas Federāciju.

Priekšsēdētājs: Mani pēdējā brīdī informēja un lūdza atvainoties, ka Lazdiņa vietā runās vietnieks Blumberga kungs. Vai es pareizi esmu sapratis? Arī Blumbergs nevar runāt? Tad es dodu vārdu tirdzniecības ministram Plaudim.

A.Plaudis, tirdzniecības ministrs: Cienījamie deputāti! Tas jautājums, kas saistīts ar iedzīvotāju apgādi ar pārtiku un nepārtikas precēm 1991.gadā, tā arī nekļuva skaidrs no ministra Ģēģera ziņojuma. Tātad viss ir saistīts ar to, kā mēs varēsim nodrošināt nākamajā gadā lopbarības bāzi, un no tā būs atkarīga apgāde ar gaļu, pienu un arī ar graudaugu produktiem.

Priekšsēdētājs: Runājiet mikrofonā un skaļāk.

A.Plaudis: Labi, mēģināšu. Lai informētu deputātus, man diemžēl jāsāk salīdzināt atkal ar iepriekšējo gadu. Šim gadam mēs plānojam, ka kopējais mazumtirdzniecības preču apgrozījums republikā būs piecarpus miljardi rubļu. Pēc mūsu aplēsēm, droši vien šis skaitlis būs vēl lielāks, pašreizējā momentā tas varētu būt ap 6 miljardiem. Tātad, salīdzinot ar mūsu visu plānu rādītājiem, mēs apmēram par 500 miljoniem būsim realizējuši vairāk produkcijas un preču, nekā mēs bijām plānojuši. Nākamajā gadā mēs plānojam apmēram 6,2 miljardus, un, vadoties pēc šī mūsu plānotā, mēs arī lēšam, ka tāds būs preču nodrošinājums. Patlaban no šiem sešarpus miljardiem mums trūkst apmēram 1 miljards, tātad aptuveni 15 procenti. Bet es gribētu teikt, ka vēl līdz gada beigām tomēr ir pieci mēneši. Šajā darbā tiek iesaistīti visi vairumtirdzniecības uzņēmumi. Tieši vakar es tikos ar vairāku tirdzniecības bāzu direktoriem, kuriem tika dots konkrēts uzdevums, lai šodien paralēli visiem tiem gadatirgiem, kurus mēs organizējam, paralēli tam darbam, kas šodien tiek veikts sakarā ar preču iepirkšanu šajos gadatirgos, vairumtirdzniecības speciālisti izbrauc uz konkrētiem apgabaliem un uzņēmumiem, lai decentralizētu preču iepirkšanu.
Gribu jūs informēt, ka šodien mēs atrodamies tādā kā pārejas posmā. No vienas puses, vecā sistēma, kad bija fondi un it kā bija ļoti ērti dzīvot, jo vajadzēja tikai saņemt preces. Tagad šī fondu sistēma brūk un sāk veidoties jauna sistēma. Tātad šie līgumi un arī šie kontakti. Šajā gadījumā pats galvenais ir tas, kā strādās konkrētie saimnieciskā aprēķina uzņēmumi. Tas, ka viņiem būs jāstrādā, un tas, kā viņi strādās, ir viņu izdzīvošanas jautājums, jo citādi viņi vienkārši nesavilks galus ar galiem. Smagāka situācija nākamajam gadam veidojas par atsevišķām pozīcijām. Pirmkārt, tie ir audumi. Audumi ir saistīti galvenokārt ar izejvielām, kuras mēs saņemam no Vidusāzijas republikām. Kā jūs dzirdējāt arī no premjera informācijas, tuvākajā laikā mēs dosimies turp, lai vienotos par izejvielām, lai mēs maksimāli saņemtu resursus. Nākamā pozīcija ir trikotāžas izstrādājumi. Arī šeit jautājums ir ārkārtīgi smags, un arī tas pamatā ir saistīts ar izejvielām. Atsevišķs jautājums ir pārtikas produkti. Tā kā kopumā līgumi tiek slēgti, stāvoklim nākamajā gadā, pēc visām mūsu prognozēm, nevajadzētu krasi pasliktināties. Es gribu atgādināt, ka tie ir līgumi un, diemžēl, līguma slēdzēji ir divas puses. Mūsu puse, neapšaubāmi, savus līgumus pildīs, bet daudz kas ir atkarīgs arī no otras puses. Ja viņi šo līgumu pildīs, tad stāvoklim ir jābūt normālam. Daudz kas vēl ir atkarīgs arī no tā, vai mums izdosies mazināt to lielo ažiotāžu, kāda šobrīd ir patēriņa tirgū. Šie skaitļi ir ļoti iespaidīgi, un jāteic, ka tik liela pirkšanas aktivitāte republikā nav bijusi sen. Un ir cerība, ka tas valdības programmā arī ir atspoguļots, ka mēs maksimāli nodrošinātu un aizsargātu patēriņa tirgu.

Priekšsēdētājs: Vēl pirms pārtraukuma runās ministrs Zausājevs. Lūdzu – apgāde un sagāde.

E.Zausājevs, materiālo resursu ministrs: Cienījamie deputāti! Atļaujiet man ļoti īsi informēt, kāds ir stāvoklis ar materiālo apgādi, tas ir, ar materiāli tehniskajiem resursiem, kas ir vajadzīgi, lai pabeigtu šo gadu, un kas ir vajadzīgi nākamajam gadam. Trešajam ceturksnim galvenie resursi ir sabalansēti līdz gada beigām. Ir uzsākts darbs, lai slēgtu līgumu nākamajam gadam. Kāds patlaban ir stāvoklis? Nākamajam gadam ir noslēgti līgumi 16% apmērā, ja ņem par bāzes gadu šo gadu, arī centralizētā sadalāmā produkcija, jo no tās nākamajam gadam paliks 5%, bet par nomenklatūru tur ir 40%. Līguma slēgšana kavējas galvenokārt daudzu neskaidrību pēc. Un pirmām kārtām nav skaidrības attiecībā uz Maskavas centrālajiem ekonomiskajiem orgāniem, kāda nomenklatūra būs centralizētai sadalei. Pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām, nākamajā gadā tomēr apmēram 237 produkcijas veidus sadalīs centralizēti no Maskavas. Lai saglabātu 1990.gada līmeni, Materiālo resursu ministrija ir izsūtījusi 97 vienošanās projektus citu savienoto republiku un Krievijas reģiona materiāli tehnisko apgāžu kantoriem. Patlaban jau ir parakstītas vienošanās ar 15 tādiem materiāli tehniskās komitejas teritoriālajiem orgāniem. Strādājam arī pie starpvaldību līguma. Šajā sakarībā divas reizes delegācijas bija izbraukušas uz Kazahiju, nākamajā nedēļā 8.datumā delegācija, ko vadīs ministra pirmais vietnieks, izbrauks uz Krieviju, lai izstrādātu līgumu ar Krievijas Federāciju. Notiek sarunas ar Baltkrieviju. Šogad jūlijā pirmo reizi tika sarīkots republikas uzņēmumu gadatirgus, kurā tika uzaicināti 129 uzņēmumi. Rezultāts ir šāds: tika noslēgtas vienošanās ar republikas uzņēmumiem par produkcijas iegādi 176 miljonu rubļu apjomā. Tā būs vajadzīga, lai tiktu mainīta ar citiem Savienības reģioniem. Ir nolemts, ka no 3.septembra līdz 7.septembrim tiks sarīkots starpreģionālais gadatirgus, kurā piedalīties uzaicināta Ļeņingrada, Pleskava, Novgoroda, Kaļiņingrada un arī Baltijas republikas. Tāds īsumā ir stāvoklis ar materiāli tehnisko apgādi gan šim, gan nākamajam gadam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds sekretariāta vadītājam J.Dobelim.

J.Dobelis: Cienījamie deputāti! Aktivitātes palielināšanai nolasīšu kādu telegrammu ar mūsu vēlētāju ieteikumiem. LTF Saldus rajona nodaļas valde pieprasa, lai Augstākās padomes deputātiem neizmaksātu algu par neattaisnoti kavētām darba dienām. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds paziņojumam Dainim Īvānam.

D.Īvāns: Latgales sociāli ekonomiskās un kultūras attīstības koncepcijas grupu, ko mēs apstiprinām, Augstākā padome lūdz sapulcēties 14.20 trešā stāva foajē telpās.

Priekšsēdētājs: Tagad būs pusdienas pārtraukums. Darbu atsāksim 14.30. Pēc pārtraukuma acīmredzot pirmais runās Lazdiņš vai Blumbergs.

(Pārtraukums)