Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1990.gada 3.augusta sēdes stenogramma Vakara sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.12.2004., Nr. 205 (3153) https://www.vestnesis.lv/ta/id/98360

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par atbalstu Baltkrievijas opozicionāram Mihailam Mariničam

Vēl šajā numurā

23.12.2004., Nr. 205 (3153)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1990.gada 3.augusta sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs:
Turpināsim apspriest Latvijas Republikas valdības tautsaimniecības attīstības programmu. Lūdzu reģistrēties. Kolēģi Dobeli, kur ir mūsu operators? Pirms pusdienas mēs jau norunājām, ka lūgsim runāt Lazdiņa kungu. Lūdzu. Šis vēl nav debatētāju saraksts. Pagaidām izsakās ministri.

A.Lazdiņš, enerģētikas ministrs: Godātie deputāti! Īsi atbildēšu uz jautājumiem, kurus, apspriežot valdības programmu, godātie deputāti izvirzīja par enerģētiku. Pirmām kārtām visas tās piezīmes, kuras deputāti izteica par enerģētiku, ir nopietnas un vērā ņemamas, papildinot mūsu enerģētikas programmu. Sastādot valdības programmas enerģētikas daļu, par pamatu tika ņemtas tās programmas, kuras mēs esam iesnieguši valdībai, kuras valdība ir izskatījusi un principā akceptējusi. Šīs programmas sīkāka izstrādāšana, no kuras pirmā un galvenā daļa, protams, ir 1991.gads, ir mūsu turpmākais darbs.
Deputāts Bresis uzdeva konkrētu jautājumu, kā nākamgad apsildīs dzīvokļus un nodrošinās apkuri. Loģiski, ka te ir divas puses – viena ir tīrā tehnoloģija, lai pietiktu katlumājas un lai pietiktu attiecīgās jaudas. Tas ir galvenokārt pa komunālo līniju, bet ir vēl kurināmā problēma, un tā ir galvenā problēma. Šogad ir bijusi problēma ar benzīna lietām, bet, runājot par kurināmo, mums šogad praktiski problēmas nav bijušas, bet jāatzīst gan arī tas, ka aizvadītās ziemas bijušas samērā siltas. Un, protams, tas vienā vai otrā var radīt labestīgu noskaņojumu, ka arī nākamās ziemas būs siltas. Saprotams, ka tāda nostāja nav pieņemama, mums jāgatavojas smagākai situācijai.
Kurināmā apgādes jautājumu ir paredzēts risināt pirmām kārtām pēc tiešiem līgumiem par ogļu un gāzes piegādēm. Patlaban mums spēkā ir PSRS Ministru padomes 14.jūlija rīkojums, ko parakstījis biedrs Rižkovs. Mums ir atļauts risināt šo jautājumu bez speciāliem fondiem un limitiem. Es atkārtoju, bez speciāliem fondiem un limitiem. Tas ir pirmo reizi visos šajos gados, ka tiek dota šāda atļauja. Izvēršot šo darbu nākamā gada labā, esam tikušies ar tiešajiem piegādātājiem, mums pakļauto organizāciju darbinieki iet pat līdz šahtām. Attieksme pret mums ir labestīga, ja nesarežģīsies situācija ar Polijas Silēzijas oglēm. Šo ogļu kvalitāte nav slikta, un mēs operatīvi varētu risināt jautājumus. Situācija sarežģīta, jo poļi ir Padomju Savienībai darījuši zināmu, ka ogles viņi pārdos par dolāriem un nevis pēc bartera, kā tas ir bijis agrāk. Mums zvanīja no PSRS valsts plāna un jautā, kā mēs to valūtu kompensēsim. Šis jautājums mums ir nopietni jāpārdomā, kā tiešām mēs varēsim kompensēt, ja būs nepieciešams iepirkt visas ogles. No poļiem mēs saņemam 720 tūkstoš tonnu ogļu. Un tas būtu apmēram 55% no kopējā daudzuma, ko mēs saņemam. Kas tiek darīts, lai šo problēmu atrisinātu? Sarunās, kas patlaban tiek risinātas ar ogļu piedāvātājiem, no Austrumu puses tiek izteikts viedoklis par šo piegāžu palielināšanu. Bet tas ir tā provizoriski, diemžēl šodien vēl konkrētu atbildi nevar dot. Konkrētāk mēs varēsim runāt pēc 15.septembra, kad būs beigušās pirmās sarunas. Mēs ceram, ka varēsim saņemt apmēram 50% ogļu no tā daudzuma un vēl papildus. Ja nemainīsies situācija, mums tomēr būs jārēķinās ar kaut kādu valūtas daudzumu, kas valdībai būs jāmeklē, lai nodrošinātu šo ogļu piegādi, bet tas nozīmē 25–28 dolāri par tonnu. Tāda ir situācija, runājot par oglēm.
Mums ir viens vienīgs dabasgāzes piegādātājs, tas ir gāzes koncerns. Tiešais piegādātājs “Zapadgaztransgaz” skaidri un gaiši ir pateicis, ka nākamgad dos mums gāzi 1990.gada apjoma robežās. Ja mums ir vēlme un vajadzība risināt jautājumu par papildpiegādēm, tad saskaņā ar valdības lēmumu tiešās sarunās ar piegādātāju ir jāatrisina vesela virkne jautājumu, to vidū arī tīri tehniski jautājumi, kas skar materiālu sagādi utt. “Zapadgaztransgaz” Latvijas nodaļa jeb ražošanas apvienība “Latvijas gāze”, kas kopā ar galvenajiem patērētājiem veido it kā trīsstūri, izskata jautājumu, kā varētu nākt pretī šiem prasītājiem, kaut tas nav īpaši pareizi, ja būs kārtīgs tirgus, tad es maksāju naudā attiecīgo summu, nevis precē. Tātad uz gāzes problēmu ir jāskatās nopietni, jo ir sagaidāms, ka to mēs saņemsim 90% robežās, ja mēs ar attiecīgu pretim sastrādāšanu nesaņemsim kādu papildu daudzumu.
Trešais nopietnais jautājums, kas, protams, mūs interesē, ir naftas produkti, jo apkurei ir naftas produkti – mazuts un tā sauktais distilāts jeb krāšņu kurtuves degviela. Tā kopš 1985.gada no gada gadā ļoti strauji tiek samazināta naftas produktu piegāde, lai palielinātu Padomju Savienībā dīzeļa ražošanu un piegādi. Šinī sakarā patērētājiem kopš 1986.gada tika dots uzdevums gatavoties pārejai uz cita veida kurināmiem. Šis nenorit tādā tempā, kā vajadzētu, bet pamazām uz priekšu jau tas virzās. Lai mēs nākamgad saņemtu papildus naftas produktus salīdzinājumā ar šā gada līmeni, ir jārisina jautājums par naftas produktu saņemšanu no kaut kurienes priekš papildu pārstrādes. Ko nozīmē – no kaut kurienes? Šogad ir noslēgts pirmais līgums ar Tjumeņu par 100 tūkstošiem tonnu naftas pārstrādei par ceļu būvi, nākamajam gadam ir jau parakstīts līgums par 300 000 tonnām. Mēs uzskatām, ka šodien jau var jautājumu izvirzīt nopietnāk: ja jūs gribat, lai mēs būvējam ceļus, attiecīgi palieliniet naftas piegādi. Tas ir viens avots, otrs avots ir autonomais apgabals, kurš grib sadarboties ar kaimiņu republikām, dodot naftu pārstrādei mūsu vajadzībām un saņemot pretī kaut kādas preces un pārtikas produktus. Viena lieta ir dabūt naftu, bet kur to liksim? Šajā sakarā mēs esam tikušies ar Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas pārstāvjiem. Šorīt man vēl bija pēdējā tikšanās ar rūpnīcas direktoru. Viņš ir gatavs parakstīt tiešo līgumu par naftas pārstādi Latvijai Mažeiķos līdz vienam miljonam tonnu tuvākajos gados. Tas jau ir kaut kas.
Kopumā apskatot tos rezultātus, kas mums ir bijuši pēc visiem iepriekšējiem rādītājiem, es, protams, nerunāju par malku, šīs jautājuma risināšana ir mūsu pašu rokās, es uzskatu, ka te problēma atkarīga tikai no mums pašiem, cik aktīvi mēs malku sagādāsim. Es nerunāju par kūdru un kūdras briketēm, kuras vēl pagaidām līdz 1993.gadam arī ir atkarīgas no mums pašiem. Manuprāt, pagaidām līdz turpmākam vismaz 90% nākamajā gadā kurināmais šā gada līmenī mums būs nodrošināts. Nopietni jāstrādā pie atsevišķiem jautājumiem. Jāaktivizē darbs ar koksnes atkritumu papildu iesaiņošanu un iesaistīšanu par kurināmo siltuma radīšanai, jo tas ir viens no ceļiem, ko mēs varam veikt visātrāk. Prakse mums ir, darbs – uzsākts un aktīvi jāstrādā tālāk. Lai nākotnē risinātu kurināmā jautājumu, nākamgad papildus ir jāizveido jauna akciju sabiedrība kopuzņēmums par Dobeles apakšzemes gāzes krātuves būvi un ekspluatāciju, pie tam nostādot jautājumu tādējādi, ka Latvijai ir jābūt ne tikai kā kopuzņēmuma īpašniekam attiecībā uz šo gāzes krātuvi, bet Latvija pat varētu būt tā pirmā un vadošā, kurai ir galvenā akciju pakete. Šai sakarā, runājot ar gāzes koncernu, mēs esam parakstījuši protokolu, kuram viņi piekrita. Tas ir liels solis uz priekšu. Pirms mēnešiem četriem, pieciem šādas sarunas ar mums atteicās risināt, bet tagad šīs sarunas ir notikušas, un tas jau ir pavisam savādāk. Šīs gāzes krātuves būvē ļoti ieinteresēta ir Lietuva, un šinī sakarā mēs paredzam, ka arī viņi varētu iesaistīties šai darbā. Tad šai būvē varētu iesaistīt arī lietuviešus, viņu līdzekļus un attiecīgos spēkus. Rezultātā Lietuvas pusē būtu Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca, kas varētu interesēt un noteikti interesēs mūs, bet mūsu pusē – patērētājs, tāds avots kā Dobeles gāzes krātuve.
Pēdējais, par ko es gribu runāt, ir grūtības ar benzīnu. Bet grūtības ir ar visu ko. Esam noslēguši līgumu ar rūpnīcu, kas ir gatava izstrādāt mums 100 cisternas, lai tās būtu republikas cisternas, lai mēs varētu, tās aktīvi vadājot starp Mažeiķiem un mums, mūs labāk nodrošināt ar naftu. Tas, lūk, ir tas galvenais, ko es gribētu teikt. 3.ceturksnī ir vēl noteikti jāpiestrādā, būtu vēlams, lai deputāti būtu pretimnākoši un pieņemtu likumu par racionālāku energoresursu izmantošanu, kas dotu iespēju nopietnāk runāt ar patērētājiem, lai panāktu patēriņa samazināšanu, jo tas arī ir viens ceļš. Viens ir pacelt jaudas, kas ne vienmēr ir iespējams, bet otrs – samazināt resursus.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, ministr Siliņ!

E.Siliņš, finansu ministrs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es domāju, ka neraksturošu jums esošo finansu situāciju, kāda tā ir 1990.gadā. Par šiem jautājumiem jau esmu vairākkārt runājis, ar jums tiekoties, nosaucis konkrētus skaitļus. Gribu informēt, ka parlamenta pieņemtais lēmums par saistību mainīšanu ar Savienības budžetu praktiski ir izpildīts. Šodien šo lēmumu izpildi nav pilnā mērā nodrošinājušas četras banku iestādes: Valkas, Liepājas, Jūrmalas un Oktobra rajona. Šeit ir klāt pārstāvji no šiem reģioniem, es gribētu, lai arī jūs izteiktu savu attieksmi pret šiem banku orgāniem. Republika ir spējusi nodrošināt budžeta izpildi 1.pusgadā. Budžeta ienākumu daļa ir izpildīta par 51,4 procentiem, tai skaitā republikas budžets par 50,1%, vietējie budžeti – par 59,1%. Arī par šiem 59,1% acīmredzot pārstāvjiem no vietām ir, ko padomāt, tātad līdzekļi papildu pasākumu finansēšanai uz vietām ir.
Valdības programmas realizācijas tuvākais etaps ir nākamais – 1991.gada budžets. Projekta sastādīšanas pirmais posms ir pabeigts, šis posms ietvēra to darba posmu, kad mēs no ministrijām, resoriem un uzņēmumiem saņēmām aprēķinus un pieprasījumus par summām, kas finansējamas no budžeta nākamajā gadā. Šie aprēķini balstījās galvenokārt uz jau pieņemtajiem Augstākās padomes likumiem un lēmumiem, uz likumprojektiem, kādus paredzēts izstrādāt, lai pārskatītu atsevišķus budžeta izdevumus, finansēšanas pasākumus vai atsevišķu budžeta iestāžu finansēšanas vajadzības. Bez tam ir ņemtas vērā arī jaunās vairumtirdzniecības cenas, piemērojot tos koeficientus, kādi republikas rīcībā ir, ņemti vērā arī atskaitījumi sociālajai apdrošināšanai 37% apmērā, par ko parlaments šodien runāja rīta sēdē, ņemtas vērā arī atsevišķu normu, normatīvu un citu dažādu darbinieku kategoriju darba samaksas, izmaiņas, kādas paredzētas 1991.gadā. Bez tam budžeta izdevumos paredzēts iekļaut kompensācijas republikas iedzīvotājiem par gaidāmo mazumtirdzniecības cenu palielināšanu. Ja šos budžeta izdevumus sasummē kopā, tad budžeta apjoms 1991.gadam, pēc ministriju pieprasījuma, sastāda vairāk nekā 5 miljardus rubļu. Ja paanalizējam atsevišķi, kas sastāda šos 5 miljardus rubļu, un atceramies, ka šī gada budžets ir 3,2 miljardi rubļu, tad redzam, ka pieaugums ir 1,8 miljardi rubļu. Pirmām kārtām kapitālieguldījumu finansēšanai prasa palielināt asignējumus par 500 miljoniem rubļu. Daļēji šie pieprasījumi ir pamatoti sakarā ar cenu izmaiņām, daļēji tas ir līmenis, kas par 200 miljoniem pārsniedz šā gada budžeta apstiprināto kapitālieguldījumu finansēšanas apjomu no budžeta līdzekļiem, un acīmredzot tas ir nereāls.
Mūsu Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts ir izskaitļojis, ka sakarā ar vairumtirdzniecības cenu ieviešanu sadārdzinājums sastādīs vairāk nekā 1 miljardu rubļu, un paredzējis kompensāciju šo zaudējumu segšanai. Izglītība un kultūra iesniedza savus priekšlikumus, kas paredz izdevumu palielināšanu par 42%. Veselības aizsardzība iesniedza savus priekšlikumus, kas paredz izdevumu palielināšanu par 85% salīdzinājumā ar šo gadu. Finansu ministrija, pārskatījusi iesniegtos priekšlikumus, uzskata, ka vismaz veselības aizsardzībai paredzētais pielikums ir noteikti revidējams. Tajā pašā laikā, aplēšot iespējas, kādas ir republikai, formējot ieņēmumu bāzi, ieskaitot apgrozījuma nodokli, akcīzes nodokli, maksājumu no peļņas un arī ņemot vērā, lūk, šīs ekonomiskās saistības, ienākumi nepārsniegs 4 miljardus rubļu. Mēs lēšam, ka budžeta deficīts paredzams apmēram pusotra miljarda rubļu apmērā. Tāpēc pamatots ir mūsu premjera Godmaņa kunga teiktais, ka acīmredzot ir jāpārskata izdevumi un ieņēmumi un mūsu iespēju robežās jānosaka ikvienas sfēras finansēšanas apjoms. Valdībai citu iespēju nebūs, kā otrajā periodā, izskatot ministriju un resoru budžeta projektus, pielietot šķēru mehānismu, ievērojami samazinot tos pieprasījumus, kādi šodien ir iesniegti. Bez šaubām, rūpes mums vēl rada tas fakts, ka līdz šai dienai nav jaunu likumu par nodokļiem, tāpēc mūsu aprēķini balstās uz provizoriskiem datiem, un tie būs jāpārrēķina, pamatojoties uz tiem jaunajiem likumdošanas aktiem, kādus parlaments acīmredzot pieņems septembrī.

Priekšsēdētājs:
Paldies! Un tagad jautājumi. Pirmais jautā deputāts Felss, pēc tam deputāts Biķis.

A.Felss:
Valdības programmā...

Priekšsēdētājs: Acumirkli, lūdzu, pasakiet, kam jūs adresējat šo jautājumu!

A.Felss:
Es domāju, ka premjers uz to varētu atbildēt.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu jautājiet! Par procedūru? Es atvainojos, par to pēc jautājuma uzdošanas. Deputāt Fels, lūdzu jautājiet!

A.Felss:
Izskatot valdības programmu, redzam, ka tur maz kas minēts par varbūtējo pāreju uz zemnieku saimniecībām. Un tādēļ man jautājums – ciktāl valdība ir prognozējusi situāciju pārejai no lielsaimniecībām uz zemnieku saimniecībām un vai tā ir gatava finansiāli un, galvenais, materiāli masveidīgai zemnieku saimniecību izveidošanai?

I.Godmanis:
Lauksaimniecības ministrs Ģēģers nenolasīja to iepriekšējā ziņojuma daļu. Vienu mirklīti, lai precizētu, es vienkārši pateikšu, ko nozīmē par 80% utt.

Priekšsēdētājs:
Tikmēr par procedūras jautājumu. Lūdzu, deputāt Ziediņ!

Z.Ziediņš:
Es atkārtoju savu ierosinājumu.

Priekšsēdētājs:
Jūsu ierosinājums – cik minūšu laikā?

Z.Ziediņš:
Divdesmit.

Priekšsēdētājs:
Deputāts Ziediņš ierosina jautājumiem atvēlēt divdesmit minūtes un debatēm – vienu stundu.

Z.Ziediņš:
Stundu.

Priekšsēdētājs:
Pagaidām vienai stundai mums nav pieteikušies, bet jautājumiem 20 minūtes mēs varam balsot. Lūdzu balsošanas režīmu. Es atvainojos. Lūdzu reģistrāciju. Lūdzu rezultātu. Zālē ir 92 deputāti. Paldies. Balsojam priekšlikumu, ka jautājumiem atvēlēsim 20 minūtes. Mēs tūlīt nobalsosim, lai būtu skaidrība. Lūdzu rezultātu. Paldies. Par – 73. Tātad jautājam 20 minūtes. Tagad atbild Godmanis. Nākamais jautātājs ir deputāts Biķis.

I.Godmanis:
Tātad situācija ir šāda. Līdz 1991.gada 1.janvārim Latvijā ir paredzēts izveidot apmēram 8000 zemnieku saimniecību. Tāds ir attīstības temps. Jāņem vērā, ka nepieciešams uzcelt 700 pilnīgi jaunu māju, 80% no pārējām nepieciešams kapitālais remonts. Valdības programmā ir runa par to, ka jānostiprina esošās saimniecības. Ko valsts un valdība domā darīt? Pirmkārt 72 miljoni 1991.gadā, tas jau ir 10 miljoni vairāk nekā iepriekšējā, pagājušajā, gadā. Lauku rajonos 80% celtniecības materiālu no tirgus fonda ir domāts virzīt uz zemnieku saimniecību. Vidēji katrai zemnieka saimniecībai 10 tūkstoši rubļu celtniecības un montāžas darbu limitu, 7,2 tonnu cementa un 5000 ķieģeļu. Tās ir valdības iespējas.
Mums ir divi ceļi: jānostiprina tās saimniecības, kas ir, un otrs – atsevišķos rajonos jāceļ vai arī par valsts līdzekļiem. Te ir tie 72 miljoni. Bet tajā pašā laikā ir jārēķinās ar tiem līdzekļiem, attīstot zemnieka saimniecību, nevar rēķināties tikai ar valsts līdzekļiem, jāiesaista arī tie līdzekļi, kas ir pašiem zemniekiem, kā arī citi līdzekļu avoti. Nevar cerēt, ka viss tiks veidots ar valsts līdzekļiem – tik bagāti mēs neesam. Es teicu – 72 miljonus mēs varam izdalīt. Tāda ir mana atbilde.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Biķis. Pēc tam deputāts Rodins. Lūdzu, pie trešā mikrofona.

V.Biķis: Sakiet, lūdzu, vai mums šorīt izdalītajā atbildē uz priekšlikumiem ir ietverti arī komisiju kopējie priekšlikumi?

I.Godmanis:
Jā, kopējie priekšlikumi. Es savā runā teicu. Tur vienā, otrā vai trešā vietā tika izstrādāta konkrēta valdības rīcības programma. Ar to mēs saprotam, cienījamie deputāti, kaut ko citu. Mēs jau neizstrādājām pilnīgi jaunu programmu, kas atšķirtos no tās, kas jums ir izdalīta. Runa ir par to, vai rīcība, rīcības plāna noteiktie soļi ir plānoti ministriju ietvaros. Tas ir jāizdara ministrijām atsevišķi. Valdības rīcības programma kopumā sastāvēs no konkrētiem ministrijas soļiem, tā kā tas viss tur ir ietverts. Tā ka es varu atbildēt, ka jūsu komisijas priekšlikums ir, ja tas ir novirzīts uz attiecīgajām ministrijām. Ministru padomes lēmumā ir konkrēts datums, kad jāiesniedz, un beidzamais datums, kad jābūt visam gatavam, ir 15.septembris. To ministrija iesniedz valdībai.

Priekšsēdētājs: Deputāts Rodins. Pēc tam deputāts Aleksejevs. Lūdzu.

V.Rodins: */Būvmateriālu deficīta apstākļos programmā ne vārda nav teikts par celtniecības izejvielu bāzes un būvmateriālu ražošanas attīstību. Es domāju ģipšakmens izstrādi “Skaistkalnē”, smilšu – Kurzemē, kaļķakmens – “Sātiņu” atradnē. Kāds būs šo atradņu turpmākais liktenis, jo mēs ar jums praktiski tuvojamies jau nullei./

I.Godmanis:
Jāteic, ka visā republikā šie krājumi ir apzināti. Es varu iesniegt arī konkrētus datus par to, kādi celtniecības materiālu un izejvielu krājumi atrodas republikā. Valdība atzīst par realizējamu Celtniecības ministrijas ieteikumu – Brocēnu cementrūpniecības būvē iesaistīt ārzemju kapitālu. Tiesa, rūpīgi izskatot tos priekšlikumus, kas saistīti ar kredīta piešķiršanu šinī jautājumā, rodas bažas, ka, gadījumā iedarbinot Brocēnu rūpnīcu, var izveidoties tāda situācija, ka, papildus darbojoties vecajai rūpnīcai, Rīgā cementniekiem var palikt pāri apmēram kādas 400 tūkstoš tonnas cementa, kas ir valūtas daudzums tirgū. Tātad mums ir mīnuss. Principā ievadam vajadzētu cementu apmēram uz kādu pusmiljonu tonnu, uz 500 tūkst. ierobežojumu. Mums var 400 palikt pāri, kaut gan pirmā prioritāte ir cementam, ņemot vērā, ka mums tie kombināti tomēr ir ar cementu ietilpīgi. Dzelzsbetona konstrukciju kombināts tagad tiek rekonstruēts.
Tas otrs jautājums, ja nemaldos, ir par ģipša kombinātu Sauriešos. Arī šo kombinātu ir paredzēts paplašināt un rekonstruēt, iesaistot ārzemju kapitālu. Tās ir divas galvenās prioritātes celtniecībā.
Otrs ir tas, ka mēs tomēr centīsimies stimulēt un pārorientēt celtniecības organizācijas, iesaistīt tās būvmateriālu objektu kondīcijas uzlabošanā, tā varētu teikt. Tas nav samērā izdevīgi celtniecības organizācijām, bet tā ir mūsu politika, jo tā ir maize, kuru lieto arī paši celtnieki. Bet konkrēti šie jautājumi ir jāizstrādā Celtniecības ministrijai – kā to darīt, kā pārprofilēt un izmantot šīs jaudas, kā arī ekoloģiski nodrošināt, lai šie karjeri vairs netiek lietoti.

Priekšsēdētājs:
Deputāts Aleksejevs. Pēc tam deputāts Stepičevs.

A.Aleksejevs:
*/Vai sakarā ar cenu pieaugumu pārtikas produktiem un rūpniecības precēm valdība kompensēs iedzīvotāju zaudējumus pilnā apmērā? Un kāda summa vai procentos no darba algas tas būs uz vienu cilvēku?/

I.Godmanis:
Mēs veicām tādus aprēķinus, un tas tika izdarīts šādā veidā. Mēs paņēmām arī aprēķinu attiecībā pret to cenu reformu, ko piedāvāja centrālā valdība, Rižkova valdība. Kā tā izpaužas Latvijā? Sadārdzinājums ir 7 miljardi, un nekompensētais paliek 2 miljardi. Praktiski tas nozīmē, ka viens no variantiem, ko mēs izskatīsim, ir kompensācija 75 procentu apmērā pa visu nomenklatūru. Bet pa atsevišķām nomenklatūrām, kas ir saistītas ar maizi, īpaši ar maizi, varam izskatīt arī vēl kādu citu pirmās nepieciešamības produktu, mūsu nostāja ir tāda, ka mēs nekompensēsim simtprocentīgi.

A.Aleksejevs:
*/Es lūdzu piedošanu, bet es jautājumu tā nestādīju. Es uzdevu jautājumu par mazumtirdzniecības cenu paaugstināšanos. Vai valdība kompensēs iedzīvotāju zaudējumus kā par pārtikas produktiem, tā arī par rūpniecības precēm? Un kāda būs šī summa uz vienu cilvēku, vai, ja jūs to zināt, tad procentos no izpeļņas?/

I.Godmanis:
*/Summa, kādu mēs aprēķinājām, sastāda apmēram 42–44 rubļus uz cilvēku pie groza minimālā apjoma 100 rubļi. Es varu jums nolasīt skaitļus, ja vēlaties./

Priekšsēdētājs: Deputāts Stepičevs. Lūdzu, pie otrā mikrofona. Pēc tam jautās deputāts Ābiķis.

M.Stepičevs:
Godmaņa kungs, es savā runā skāru vienu jautājumu, uz kuru es nesaņēmu atbildi. Varbūt es neskaidri formulēju. No ražošanas apvienības VEF ir saņemta jums adresēta vēstule. Tā kā nav tiesiskās regulēšanas mehānisma attiecībā uz rūpniecību un jaunu produkcijas izstrādājuma veidu aizsardzību, rodas sarežģījumi, jo patlaban personas, kuras izpauž ziņas par produkcijas veidu zinātniski tehniskajiem rādītājiem un ar savu darbību rada uzņēmumam lielus materiālus zaudējumus, nevar saukt ne pie kādas atbildības, jo mūsu republikas likumdošanā nav attiecīgu normu.
Ražošanas apvienība ir gatava piedalīties likumprojekta sagatavošanā. Kā valdība domā aizstāvēt rūpniecības intereses pret šādiem, es teikšu, iztirgotājiem. Vai jūs sapratāt jautājumu?

Priekšsēdētājs:
Lūdzu.

M.Stepičevs:
Rūpnīcas jaunajiem izstrādājumiem faktiski ir noplūde. Rūpnīca vēl nav sākusi tos ražot, kad tie jau tiek izgatavoti kooperatīvos vai citos uzņēmumos.

I.Godmanis:
Es sapratu jautājumu. Principā tas ir par tiesībām, par autortiesību aizsardzību. Saprotiet, to jautājumu, godīgi sakot, varētu risināt ar administratīvām metodēm. Bet es baidos, ka simtprocentīgi ar administratīvām metodēm to nevar atrisināt. Tas ir saistīts tomēr ar uzņēmumu pāreju uz normālu stāvokli, iesaistot arī privatizācijas mehānismu. Tad, kad uzņēmums pats par to rūpēsies, lai nekas tāds nenotiek, un tas būtu normāli. Ja arī valdība pieņems īpašus administratīvus aktus, kas traucēs šo izstrādājumu noplūdi uz kooperatīviem, kuri pēc tam tos ražo un saņem lielu peļņu, es tomēr baidos, ka dzīvē tie nerealizēsies simt procentu apmērā. Domāju, ka pirmais uzdevums ir panākt, lai valsts uzņēmums būtu ieinteresēts, lai tas nenotiktu. Ja tas valsts uzņēmuma ietvaros nav iespējams, tad tādā gadījumā es redzu tikai vienu iespēju: daļēji privatizēt šo uzņēmumu. Un tādā gadījumā tie, kas uzņēmumā strādā, paši, saņemot daļu no uzņēmuma peļņas, rūpēsies, lai to peļņu saņemtu viņi un nevis lai tā aizplūstu projām. Tāda ir mana atbilde.

Priekšsēdētājs:
Deputāt Ābiķi, mikrofons jūs jau gaida. Deputāts Maharevs pēc tam. Lūdzu, ieņemiet jau vietu pie mikrofona.

Dz.Ābiķis:
Jūs savā uzstāšanās runā šodien minējāt, gan kontekstā, bet tomēr tādu frāzi: “kultūras un izglītības iestādēs jābūt dzelžainam saimnieciskā aprēķina principam”. Es tomēr gribu dzirdēt mazu komentāru.

I.Godmanis:
To sakot, es izjutu arī deputātu reakciju. Es domāju “dzelžains” tādā nozīmē, ka, pirmkārt, tā ir taupība, taupības režīms ne tikai ražojošā sfērā. Zināmā mērā taupībai jābūt attieksmē pret valsts līdzekļu izlietošanu un arī inventāru izlietošanu. Lai būtu taupības režīms, lai nebūtu izšķērdētība. Mūsu nabadzības apstākļos tas arī ir ļoti būtisks faktors.
Otrs jautājums ir tāds. Ekonomikas ministrs bija sagatavojis tādu piemēru attiecībā uz Nacionālo operu, kā Nacionālā opera tika subsidēta 1938. un 1988.gadā. Izrādās, ka 1938.gadā operu subsidēja 12% no kopējā apjoma, tagad – 25%, tātad iznāk divkārtīgi. Tajā pašā laikā var redzēt, ka trupa ir augusi. Mans priekšlikums ir tāds, lai tie kolektīvi vai tie darba kolektīvi, kuri strādā kultūras laukā, paši pret sevi ir ļoti dzelžaini attiecībā uz finansēm un savu iespēju izmantošanu. Tā es to saprotu. Ar to es domāju, ka jebkuram kultūras objektam jānes peļņa. Un tas ir tas pats pašfinansēšanās princips. Es domāju, ka tieši šī taupība attieksmē pret valsts līdzekļiem arī kultūras sfērā, ne tikai ražošanas sfērā.

Priekšsēdētājs:
Deputāt Maharev, lūdzu, pie pirmā mikrofona. Deputāts Kehris – pie otrā mikrofona.

E.Maharevs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Es savā runā, apspriežot programmu, runāju par smadzeņu aizplūšanas problēmu. Vai jūs uzskatāt, ka tāda problēma iespējama un vai nav vajadzīgi preventīvi pasākumi, pēc principa “jā” vai “nē”?/

I.Godmanis:
*/ Domāju, ka jā. Aizplūšana iespējama jebkurā virzienā: vai uz Austrumiem, vai Rietumiem, un es domāju, ka ne viens, ne otrs process neveicinās Latvijas attīstību./

Priekšsēdētājs:
Deputāts Kehris, pēc tam deputāts Ivans Ivanovs.

O.Kehris: Sakiet, lūdzu, kādu valdība redz republikas valūtas budžeta veidošanās procesu nākamajā gadā?

I.Godmanis:
Es uzskatu, ka šis jautājums ir absolūti pamatots. Domājams, ka budžeta sastādīšana arī valūtas ziņā ir tāda pati nopietna, nepieciešama lieta, kā mēs tagad par rubļiem stādām. Vakar valdības sēdē par šo jautājumu tika īpaši runāts. Arī attiecībā uz valūtu koordinējošā funkcija valdībā būs Finansu ministrijai, tāpat kā jautājumos par rubļiem. Tā būs atbildīga gan par dolāriem, gan par visu citu kategoriju valūtu, kas vēl kādu laiku eksistēs. Domāju, ka normāli ir arī tas, ka parlamentā tiek apspriests ne tikai budžets, bet arī valūtas budžets.
Daži vārdi attiecībā uz šo valūtas līdzekļu sadalījumu. Līdz šim situācija bija tāda, ka pieprasījums pārsniedza esošo apmēram trīs reizes. Šogad bija paredzēts, ka valsts kasē ienāks 7,8 miljoni cietās valūtas, bet pieprasījums ir par 25 miljoniem. Tātad praktiski trīs reizes pārsniedz. Katrs gribētājs var vadīties pēc diviem principiem: vai nu katram dot mazāk, vai arī vienam nedot nemaz un otram dot, cik viņš prasījis. Piemēram, Veselības aizsardzības ministrija pieprasa 12 miljonus, Ventspils pilsēta – 11 miljonus. Domāju, ka šeit jābūt koordinējošai sadalei, kā mēs vakar runājām. No valdības puses ar šo jautājumu varētu nodarboties Ekonomikas ministrija, Ārējo ekonomisko sakaru departaments kopā, protams, ar Finansu ministriju, kas rūpētos par šīs valūtas sadali, jo tā ir nepieciešama visiem. Tā ka mums tas mehānisms ir tāds, ka kase jebkurā gadījumā būs Finansu ministrijā. Par to pārdali tad rūpēsies arī koordinējošā ministrija un Ārējo ekonomisko sakaru departaments, kas ir saistīti ar valūtas ieņēmumiem. Ar valūtas izdevumiem lielāko tiesu visi ir saistīti. Tā kā valūtā ir ieinteresēti visi, no visām ministrijām, tad visas valdības kopējā sēde pieņems lēmumu. Vai parlamentā jāapstiprina valūtas budžets? Tas ir diskutējams jautājums. Mēs varam likt priekšā parlamentam, kāds šis budžets ir un kādi ir galvenie izdevumu virzieni. Es domāju, ka parlamentam būtu jāzina, kur valūta aiziet, tas ir ļoti normāli.

Priekšsēdētājs:
Deputāts Ivans Ivanovs. Deputātam Ivanam Ivanovam šinī brīdī ir svarīgākas darīšanas, kaut gan viņš ir pieteicies jautāt. Pēdējais jautā deputāts Vaivads.

J.Vaivads:
Man ir jautājums. Tad plānots tiek pusotra miljarda budžeta deficīts. Kādā veidā valdība domā šo deficītu segt? Es saprotu, ka aktuāls atkal ir jautājums par budžeta sadali. Kad tas varētu parādīties parlamentā?
Pēdējais jautājums tīri profesionālas dabas. Kāda tad būs attieksme pret to pašu izglītību, zinātni un kultūru, ja nāksies budžetu, lūk, rūpīgi sadalīt?

I.Godmanis:
Tad, kad mēs apspriedām valdības programmu, bija izveidojusies ļoti īpatnēja situācija: mēs sēdējām pie galda, kura vienā pusē bija ražojošo nozaru ministri, otrā pusē – sociālās un kultūras sfēras ministri. Mēs burtiski varam novilkt svītru. Es sēdēju gandrīz uz šīs svītras, un mēs tiešām šo jautājumu spriedām. Prasības ir visiem. Tā laikam ir mūžīga situācija, kura jāatrisina. Tāpēc jau es savā runā teicu, ka mēs varam vadīties pēc principa, ka mēs visām ražojošajām sfērām absolūti neparedzam piešķirt jebkādus valsts līdzekļus. Piemēram, Sakaru ministrija, cik es atceros, pieprasa pāri par 40 miljoniem. To pašu pieprasa Rūpniecības ministrija un lauksaimnieki. Mēs visu to ņemam nost un liekam tikai sociālajai sfērai. To var izdarīt. Bet šim te efektam, kas nostrādā vienu gadu pozitīvi sociālajā sfērā, uzreiz nāk pretsitiena efekts. Neattīstot ražojošo sfēru, mēs nesaņemsim nodokļu veidā to naudu, ar kuru mēs perspektīvā varētu tālāk atbalstīt sociālo un kultūras sfēru. Tāpēc vadīties pēc tāda principa mēs nevaram. Noņemt ražošanai nost, bet pie samazinājuma budžetā, pastāvot budžeta deficītam, mēs atstāt nevaram. Jādomā, kur mēs to miljardu noņemsim, protams, ka pamatā proporcionāli vairāk būs noņemts ražojošajām sfērām, tas ir pēc definīcijas. Finansu ministrija un valdība strādā pie budžeta jautājumiem, un es domāju, ka mēs varēsim ar budžetu iepazīstināt, kad jūs atgriezīsities no atvaļinājuma. Līdz tam laikam budžets tiks iesniegts.

Priekšsēdētājs:
Paldies par atbildēm un skaidrojumu. Sākam debates. Debatēs ir pieteikušies deputāti: Strīķis, Raimonds Krūmiņš, Gavrilovs, Ščipcovs, Leonīds Alksnis. Vārds deputātam Strīķim, pēc tam runās Raimonds Krūmiņš.

V.Strīķis:
Godāto priekšsēdētāj! Godātā valdība! Kolēģi! Šodien mēs noklausījāmies un iepazināmies ar tiem tautsaimniecības attīstības programmas precizējumiem, kurus mēs bijām izteikuši iepriekšējā reizē, iepazināmies ar to, kas ņemts vērā un kādas grūtības un kādas problēmas ir, lai visu to ņemtu vērā, ko mēs vēlējāmies. Jāsaka tā, ka Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai jau vakar bija iespēja saņemt šo precizēto programmu un arī labojumus. Komisija ar tiem iepazinās, apsprieda un pilnvaroja mani izteikt papildu vēl dažus apkopotus priekšlikumus.
Kopumā jāatzīst, mēs esam gandarīti, ka jaunā valdība, par kuru no 98 lauku rajonu tautas deputātiem par Neatkarības deklarāciju balsoja 93, bet pilsētās tikai 43% – tāpēc lauku deputāti īpaši lielas cerības liek uz jauno valdību. Šinī ziņā mēs izsakām gandarījumu, ka pirmais solis lauku virzienā ir sperts ar jauno programmu, ņemot vērā to, ka mēs esam jau pieņēmuši agrārās reformas sākuma dokumentu, esam pieņēmuši pirmajā lasījumā zemes reformas likumprojektu, lai to realizētu. Programmā mēs vēl saskatām būtiskas konceptuālas dabas nepilnības, jo tajā mēs neredzam tautsaimniecības struktūras būtiskas izmaiņas. Proti, mums nav garantiju, vai lauksaimniecība, īpaši zemnieka saimniecība, tiks nodrošināta ar tehniku, būvmateriāliem un citiem materiāliem līdzekļiem, kā arī vai tiks attīstīta pārtikas rūpniecība. Lauksaimnieki nobalsoja, ka tirgus ekonomikas apstākļos tomēr valstī, proti, iedzīvotājiem, būs nepieciešami lauksaimniecības produkti arī no mazāk auglīgas zemes. Tā kā šo zemju izmaksa saskaņā ar vērtības likuma stāšanos spēkā būs augsta, un lauksaimnieki to visu laiku nav varējuši nosegt ar pašreizējo cenu mehānismu, pastāvot šai cenu regulācijai, kas vēl tiks saglabāta arī turpmāk, mēs neredzam, vai varēsim no šīm cenām nosegt tos izdevumus un līdz ar to vai varēsim saglabāt pašreizējo produkcijas ražošanas līmeni, vai varēs tās zemes, kas aizlaistas, apgūt, nemaz nerunājot par to, lai tās zemes, kuras ir pašreiz apgrozībā, mēs saglabātu. Tāpēc lauksaimniecības kreditēšanas finansēšanā ir nepieciešamas būtiskas izmaiņas. Proti, laukos ir vajadzīgi kapitālieguldījumi, kuri stimulētu it īpaši zemnieku saimniecības ātrāk apgūt ražošanas ēkas, lai varētu sākt produkcijas ražošanu, tā kā tas bija brīvās Latvijas laikā, kad tika ātri apgūti ražošanas objekti, tie tika norakstīti uz valsts rēķina, arī pašreiz vajadzētu šādu sistēmu. Mūs pašreiz neapmierina agroserviss un neapmierina arī virkne citu jautājumu, par kuriem šeit mēs runājām. Tāpēc mēs valdībai rakstiski iesniedzam visus šos priekšlikumus, jau norādot, kurā sadaļā ko mēs vēlētos redzēt, un ceram, ka tas tiks ņemts vērā.
Un pēdējais. Domājot par nākotni, mūs ļoti uztrauc šodiena. Šodien jau tirgus vairākās rūpniecības un citās nozarēs darbojas, pieaug materiālo līdzekļu cenas, bet, tā kā valsts mūs tomēr regulē un pamatā par valsts cenām ir jānodod lauksaimniecības produkcija, pašreiz lielais vairums lauksaimniecības uzņēmumu ir jau bankrota priekšā. Tāpēc mēs lūdzam valdību izskatīt iespēju ne vēlāk kā ar 1.oktobri ieviest jaunās tirgus cenas. Ja tas netiks izdarīts, tad ir sagaidāms, ka daudzas saimniecības jau gada pēdējā ceturksnī var bankrotēt.

Priekšsēdētājs:
Runā deputāts Raimonds Krūmiņš, pēc tam deputāts Gavrilovs.

R.Krūmiņš:
Es negribētu ilgi aizkavēt jūsu uzmanību, es tikai pateikšu būtiski dažas tēzes. Pirmkārt, ir ļoti patīkami, ka šinī programmā parādās mēģinājums atteikties no dieva tā kunga funkciju pildīšanas un nodot šīs funkcijas pašam dievam, tātad tirgum. Lai cik valdība būtu laba vai kompetenta, nekad tā nespēs paredzēt tās funkcijas, kuras var veikt tirgus. Un nekad sadales, apgādes un cenu veidošanās jautājumi valdībā nevar tikt atrisināti tik labi, kā tas var notikt tirgus apstākļos. Un ļoti patīkami, ka ar 1.janvāri ir paredzēta šī tirgus mehānisma iedarbināšana. Man gan nav īsti pārliecības, cik konsekventi tiks atcelti visi šie ierobežojumi, kas patlaban reglamentē vai, pareizāk sakot, pilnīgi paralizē šo tirgus darbību, bet tomēr šādi iedīgļi ir, kaut gan vienlaikus ir ļoti daudz un dažādas iezīmes, kas liecina par nespēju zināmā mērā atteikties no šīs reglamentējošās darbības un mēģinājumiem visu dalīt, noteikt cenas utt. Viens no galvenajiem trūkumiem ir tas, ka reāli, palaižot vaļā tirgu, tomēr būs vajadzīgs nopietns mehānisms, kādā veidā veikt privatizācijas procesu. Un tas ir jautājums, kā šos 85% nacionālās bagātības, kas ir valsts pārziņā, reāli taisnīgi un, ja tā var lietot šo terminu “sociālais taisnīgums”, atbilstoši šim sociālajam taisnīgumam nodot privātīpašnieku rokās.
Es biju iesniedzis lauksaimniecības sadaļā konkrētus priekšlikumus, bet tie diemžēl jaunajā variantā nav atspoguļojušies. Es par to neesmu apvainots, jo saprotu, ka šādu nopietnu soli nevar spert nedēļas laikā, apspriežot vai pat ne sevišķi plaši apspriežot šo jautājumu. Bet es gribētu turpmākajā valdības darbībā redzēt, ka šis mehānisms tiek izstrādāts, pie tam tiek izstrādāts nevis kaut kādā nenoteiktā nākotnē, bet burtiski jau tuvākajos mēnešos vienlaikus ar paredzēto nodokļu, vismaz ar nozīmīgāko nodokļu, likumprojekta izstrādi. Manuprāt, parlamentāras republikas apstākļos normāla ir tāda situācija, ka valdība būtībā parlamentam sniedz informāciju par savu programmu, lai parlaments varētu tālāk izvērst savu likumdošanas iniciatīvu. Bet mēs te, manuprāt, gribam izspiest no valdības kaut kādu pilnību šīs te programmas formā, bet neļaujam šai valdībai būtībā strādāt. Manuprāt, ir tāda situācija, ka parlamentam ir jāizšķiras: vai nu jāpieprasa valdības demisija, vai arī vienkārši jāpieņem šī programma zināšanai tāda, kāda tā ir, protams, ar zināmām iebildēm varbūt, un jāļauj valdībai praktiski strādāt, neprasot turpmāk šī dokumenta koriģēšanu, rediģēšanu utt., bet vienkārši jāprasa konkrēts darbs šo te priekšā likto pasākumu realizēšanai. Mans priekšlikums ir pieņemt šo programmu tajā variantā un ar to lēmumu, kurš tika izdalīts vēlāk un kura projektu bija izstrādājusi deputātu grupa, proti, ka mēs pieņemam šo programmu būtībā, nu, var teikt, pat zināšanai, sekojam tās tālākai izpildei un pieprasām valdībai regulāru atskaiti par veikto darbu.

Priekšsēdētājs:
Vārds deputātam Gavrilovam.

M.Gavrilovs: */Cienījamie deputāti, cienījamais Prezidij, cienījamie valdības locekļi! Mums šodien jāpieņem viens no svarīgākajiem lēmumiem par valdības iesniegto programmu. Bet atkal mūsu priekšā ir divi kritēriji, manā priekšā kā ekonomistam ir divi kritēriji – cik tālu šī programma realizē, pirmkārt, privatizācijas ideju, otrkārt, pāreju uz tirgu. Pagājušo reizi es teicu, ka šeit atbildēs es neatradu atbildi uz šo jautājumu, ka 25–30% privatizācijas – tas nav tas skaitlis, līdz kādam mums būtu jānonāk pēc pieciem gadiem, kad mēs, mūsu parlaments, nodosim pilnvaras, kad nākošajam sastāvam mēs nodosim ekonomiku, kurā 75% būs valsts sektors. Es ar visu cieņu pret izstrādātāju veikto darbu, un turklāt te ir daudz labu ideju, tomēr tādu programmu nevaru pieņemt. Bet pats svarīgākais parametrs – tas ir tā daļa, kas mums jāprivatizē. Tā ir nožēlojama, vispār maza no kritēriju viedokļa un no tā momenta viedokļa, kuru mēs visi pārdzīvojam. Mans personīgais uzskats ir tāds, ka es nevaru balsot par programmu, kurā paredzēts tāds sīks privatizācijas procents piecu gadu laikā. Mans skaitlis – 70% trīs gadu laikā. Ja mēs to nevaram izdarīt, tad to paveiks pati dzīve. Mēs atpaliksim no dzīves. Pat šajā lēmumā, kaut arī pēc tam būs diskusija par nolikumu, es lūdzu iekļaut tieši šos skaitļus. Bez tā mums nebūs radikālas privatizācijas.
Tagad rodas cits jautājums. Es zinu valdībā daudzus cilvēkus, esmu diskutējis ar daudziem, un es ticu, ka viņi gribēja te izveidot tirgu. Bet kādēļ notika tā, ka rezultāts netika panākts? Laikam tāpēc, ka tomēr pārāk stipri ir stereotipi, un vienu no stereotipiem šeit atkārtoja premjers tajā daļā, par kuru jautājumu uzdeva Breša kungs. Viņš uzdeva tādu retorisku jautājumu. Es nolasu: “Kā mēs 1990.gadā, mēs – es pasvītroju –, pabarosim, apģērbsim un sasildīsim Latvijas Republikas iedzīvotājus?” Te, gribam mēs vai ne, redzama tā pati administratīvi komandējošā sistēma. Mēs – valsts. Kā mēs pabarosim iedzīvotājus? Ne mēs barojam iedzīvotājus, laiks apgūt šo patiesību, bet iedzīvotāji baro mūs! Un jāorientējas nevis uz to, ka mēs barosim viņus, bet uz to, lai mēs netraucētu viņiem sevi pabarot, sasildīt un dzīvot mierīgi un brīvi, bet lai palīdzētu viņiem. Ja šī ideoloģija, apzināmies to vai ne, iespiedīsies visās šī dokumenta porās, tad mēs panāksim vēlamo rezultātu. Arī tam nevar piekrist.
Tagad konkrēti par privatizāciju. Diskusijās faktiski bija trīs privatizācijas varianti. Pirmais privatizācijas variants, tas, kuru šeit ierosina tieši valdība, – pārdošana par naudu. Cik naudas? Aprēķini rāda, ka maksimums 25%. Bet gribētos, lai valdība šo skaitli apšaubītu. Kādi ir argumenti tam, ka būtu jāpārdod ne par atlikušo vērtību, bet par līguma tirgus cenām? Atliek tikai noskaidrot, kādas ir šī tirgus cenas? Tās var būt nožēlojamas vieniem līdzekļiem, vieniem fondiem un pārāk lielas, citiem. Un kur ir šīs tirgus cenas, ja nav tirgus? Kurš novērtēs? Tas ir retorisks jautājums, mēs uz to neatbildēsim, kamēr nebūs biržas, kurās akcijas pārdos par tirgus cenām. Līdz tam laikam mēs nevarēsim noteikt šo tirgus cenu. Un pats galvenais – privatizācijas kritērijs. Ļoti daudzus cilvēkus uztrauc, kas tā tāda privatizācija. Maksimāli – tā ir visa īpašuma nodošana primārajiem subjektiem, t.i., vienkārši sakot, iedzīvotājiem. Lūk, īpašuma primārais subjekts. Pēc šī kritērija piedāvātā programma ir niecīga.
Ir arī cita koncepcija – sarakstīt visu pa sertifikātiem un izdalīt šos sertifikātus, bet tas nav tehniski realizējams, un es piekrītu valdības argumentiem, kāpēc tas nav iespējams. Es vēl piebilstu, ka tas traucēs efektivitātei. Tas būtu tas pats vistautas īpašums, ko mēs visi pazīstam, tikai būs sarakstīts sertifikātos, un neviens nezina, kāda rūpnīca, kāda efektivitāte stāv aiz šī papīrīša. Tas ir bezpersoniskums, tas nebūs efektīvs. Mana pārliecība, ka nepieciešams īpašumu nodot tieši rūpnīcu darbaļaudīm, kuri tur strādā, viņi ir atbildīgi par to, kā viņi strādā, viņi ir būtiski atkarīgi no tā, kā strādā viņu rūpnīca. Bet, pēc pirmā varianta, kaut kāds ierēdnis pieņems lēmumu par pārdošanu, kaut kāds cilvēks ar lielu naudu nopirks, bet paši strādājošie, kurus vārda tiešā nozīmē aplaupīja daudzus gadu desmitus, paliks nomaļus no šī procesa. Mēs te neizbēgsim no sociāliem satricinājumiem. Lūk, trīs koncepcijas. Tās vajag aprēķināt un izskatīt kā trīs variantus. Kad mēs septembrī atgriezīsimies pie šī jautājuma, tad ņemsim skaitļus un paskatīsimies, kura no tām strādā. Un salīdzināsim un izvēlēsimies, tad tas būs kvalificēts lēmums.
Un vēl par vienu variantu: sertifikātiem darba kolektīvu locekļiem. Te teikts, ka pastāv dažāds fondu nodrošinājums. Tā nav problēma, var nolīdzināt fondu nodrošinājumu. Taču tiem uzņēmumiem, par kuriem mēs parasti runājam, ka tiem jāpaliek valsts sektorā, ir augstāks fondu nodrošinājums, un valsts sektoram automātiski paliks tas, kas valstij ir jākontrolē. To visu var aprēķināt, un aprēķināt tā, lai nolīdzinātu šo starpību fondu nodrošinājumā. Visi šie jautājumi ir jau tīri tehniski, jautājumi jārisina principā.
Man ir vēl viens ierosinājums. Mums pašiem tagad jāizlemj, par kādu privatizāciju esam – par daļēju, par labu tiem, kuriem ir nauda, vai par privatizāciju visiem, par privatizāciju, kura notiks, teiksim, pēc 15 gadiem, vai par to, kura notiks 2–3 gadu laikā. Man rokās ir programma “500 dienas”, pie tās strādāja Jeļcina grupa, un viņi 500 dienās iet daudz radikālāk, pie tam aprēķināti arī ražošanas apjomu samazināšanās varianti utt. Es domāju, jāiet pa šo ceļu. Aizvakar Jeļcins, manuprāt, bija kautrīgs, gribot, sak, no mums pārņemt pieredzi, jo te mums jāpārņem viņu pieredze, viņi aizgājuši daudz tālāk nekā mēs. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs:
Vārds deputātam Ščipcovam, pēc tam debates noslēdz deputāts Leonīds Alksnis.

O.Ščipcovs:
*/Cienījamais priekšsēdētāj, kolēģi un valdība! Es esmu pateicīgs valdībai par to, ka tā uzmanīgi izskatīja tos priekšlikumus, kurus es izteicu no šīs tribīnes pirms kāda laika.
Šodien es gribētu pieskarties vienai problēmai – problēmai, kas attiecas uz cilvēkiem, kuri desmitiem gadu mitinājušies graustos un komunālajos dzīvokļos. Sakarā ar to gribētos teikt dažus vārdus ne tikai savā, bet arī virknes Rīgas pilsētas Maskavas rajona deputātu vārdā. Maskavas rajonā kocentrēti vairāk nekā 50% pilsētas māju–graustu, un šī problēma ir ļoti asa. Kā to risināt? Es ierosināju radīt divas programmas. Valdība atskaitē, tajos materiālos, kuri ir mūsu rīcībā, runā par to, ka tā ir gatava sekot pašvaldības iestāžu subsidēšanas kārtībai. Tas, protams, ir iepriecinoši, bet acīmredzami nepietiekami. Man šķiet, ka šajā virzienā jāizmanto visas iespējas un, konkrēti, tās iespējas, kuras piedāvā deputāts Hodakovskis – Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta rektors, deputāts Maharevs – Civilās aviācijas Automātisko vadības sistēmu centrālā zinātniskās pētniecības institūta direktors un citi deputāti. Piemēram, viņi, kuru pakļautībā nav rūpniecības uzņēmumu, var dot desmitiem tūkstošu rubļu, lūk, tādu avārijas māju likvidācijas fondā. Šo
iniciatīvu varētu atbalstīt rūpniecības uzņēmumi, kuriem varētu paredzēt nodokļu atvieglojumus. Jāizmanto dažādi varianti, kā privātā kapitāla piesaistīšana un citi visdažādākie varianti. Tomēr, šķiet, ka valdībai jāizstrādā koncepcija šo māju–graustu likvidācijai un mājokļu pilnveidošanas darba koordinēšanai, bet tā nekādā ziņā nedrīkst palikt nomaļus. Pie tam nav jābaidās no nedaudz centralizētas pieejas. Kritiskos momentos centralizācija vajadzīga. Vēl vairāk, nav jābaidās arī no dažām citām lietām, no kurām mēs pašlaik briesmīgi baidāmies. Novirzoties no tēmas, es gribu teikt, ka Izraēlas kibucos (komūnās) 3% iedzīvotāju dod 20% nacionālā ienākuma. Tas tā, pārdomām, bet centralizācija šajā gadījumā, no valdības viedokļa, būtu derīga, jo mums ir jādod cilvēkiem konkrēta cerība, lai viņi redzētu, ka viņu priekšā nav siena, lai viņi redzētu, ka viņus nemāna, ka viņu mokām jābeidzas. Tas ir vissvarīgākais jautājums, un viņi gaida no mums, no deputātiem, no valdības tā atrisinājumu. Kāds teiks, ka šis ir sarežģīts jautājums. Jā, varbūt sarežģīts, bet tas, vienalga, ir jāatrisina tādā veidā, lai tas būtu vienkāršs un saprotams, un tad cilvēki sajutīs tā patiesumu un noticēs valdībai. Sakarā ar šo, nobeidzot, es gribētu atgādināt ukraiņu filozofa Grigorija Skovorodas vārdus, kurš teica, ka mums jābūt pateicīgiem Dievam par to, ka viņš radījis pasauli tādu, ka viss vienkāršais – patiesība, bet viss sarežģītais – nepatiesība. Mums šī problēma ir jāpadara realizējama, saprotama cilvēkiem, un tad viņi noticēs mums, deputātiem, un noticēs valdībai. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs:
Vārds deputātam Leonīdam Alksnim.

L.Alksnis: Godātie valdības locekļi, godātie kolēģi! Es jūs ilgi neaizkavēšu. Savā nelielajā runā es gribu pateikt, ka, visumā pamatvirzienos atbalstot mūsu valdības programmu, es ļoti vēlētos visdrīzākajā laikā redzēt virkni konkrētu pasākumu mūsu tautsaimniecības nozarēs, mūsu republikas uzplaukumam. Es negribu runāt par visām nozarēm, gribu mazliet pakavēties pie savas specialitātes un parunāt par būvindustrijas kompleksu.
Mēs jau pirmajā reizē, apspriežot valdības programmas pamattēzes, nonācām pie slēdziena, ka mums ir kopumā jāpārskata perspektīvais dzīvokļu attīstības komplekss jeb programma, pa kādiem ceļiem mēs iesim. Lai mēs saņemtu atbildi uz šo jautājumu un lai tā būtu profesionāla atbilde, mums ir jāpasūta attiecīgs projekts. Un es domāju, ka valdībai būs jāsaprot un arhitektūras un celtniecības ministram šodien būtu jāpasaka, kur ir tie izdevumi, kurus mums jau būtu jāsāk tērēt šai brīdī, lai mēs pēc pusgada varētu atbildēt uz šiem jautājumiem. Tādēļ, manuprāt, jau šodien mums vajadzētu pasūtīt mūsu Pilsētu projektēšanas institūtam šo dzīvokļu attīstības programmas projektu.
Gribu teikt, ka atsevišķs moments jeb mūsu atsevišķs objekts ir mūsu galvaspilsēta. Un šajā aspektā mums jāpārskata, kādu Rīgu mēs celsim. Vai mēs to celsim 1 200 000 vai 1 000 000 iedzīvotājiem, vai varbūt atgriezīsimies pie 800 000. Lai gūtu profesionālu atbildi, arī ir jāpasūta projekts, jo mēs labi saprotam, ka vienādu daudzumu var ieliet tikai glāzē ūdens un nevar ieliet spainī ūdens. Tādēļ mēs nedrīkstam brutāli pateikt, ka dzīvokļu celtniecību attīstīsim tādos tempos, kas mūs rezultātā novedīs pie nekomfortas apbūves. Es domāju, ka arī šodien beidzot ir pienācis laiks pārskatīt mūsu kvalitātes dzīvokļu celtniecībā. Mēs jau gadus 20 runājam, ka mūsu līdzšinējās lielpaneļu dzīvojamās ēkas neatbilst mūsu dzīvesveidam un ka tās ir mums kaitīgas veselībai, nemaz jau nerunājot par arhitektonisko izskatu, tāpēc mums šodien ir skaidri jāpasaka, ka mēs šo sēriju ražošanu pārtraucam. Un es gribu nosaukt šīs sērijas. Tā ir 467.sērija, tā ir 602., tā ir 104., un tā ir arī 119.sērija. Tādas, kādas mēs tās šodien tiražējam, nedrīkstam vairāk tiražēt. To mēs redzam, par ko esam pārvērtuši savus jaunos dzīvojamos rajonus. Šajā sakarībā es gribu novēlēt celtniecības un arhitektūras ministram pietiekamu drosmi jau šodien pateikt, ka šīs sērijas mēs no 1991.gada 1.janvāra savā republikā vairs neražojam un ka mēs jau šodien dodam pasūtījumu māju celtniecības kombinātam izstrādāt dokumentāciju, kā nodrošināt 119.sērijas ražošanu un tās modernizāciju, lai mums beidzot būtu šīs pagrieziena sekcijas, lai mums beidzot būtu šīs gala sekcijas, lai nebūtu mums tikai kastes, no kurām mēs varam tikai kastveidīgu apbūvi veidot. Man liekas, mums ir jāpasaka skaidri un gaiši, ka mēs beidzot izbeidzam uz visiem laikiem būvēt savas industriālās lielpaneļu mājas laukos. Tas būtu jāpieņem kā aksioma, un visiem jāparakstās, lai nekur vairāk mūsu mazajos dzīvojamos ciematos un mazpilsētās neparādītos 402. un 467.sērijas mājas, kas degradē vidi un degradē cilvēku.
Protams, bez industriālās celtniecības mēs neiztiksim. Tādēļ jau šodien mums jāsāk strādāt pie tādas sērijas, no kuras mēs varētu veidot individuālus plastiskus arhitektoniskos un telpiskos risinājumus, sākot ar diviem trijiem stāviem līdz 10, 12 stāviem. Šāda sērija arī ir jāprojektē, šāda sērija mums ir jārada. Un nevar vienā mirklī tikai ar vārdiem – rīt mēs sākam ražot. Ja mēs šādu koncepciju pieņemam, mums jau jāsper reāli soļi un jāsāk kaut ko darīt praktiskā laukā. Es uzskatu, ka pārejas periodā mēs varam izmantot tā sauktās kvartālu labiekārtošanas metodes, tāda prakse Rīgā ir bijusi, un vienlaikus veicam arī vecās apbūves uzkopšanu, līdz ar to aizpildot tos tukšos robus, ko mums ļauj konkrētā telpa un konkrētā vide. Un šajā aspektā mēs ļoti labi varam izmantot 103.sērijas ēkas un šīs sērijas individuālos risinājumus.
Dažos vārdos gribu pakavēties pie vietējo būvmateriālu ražošanas. Es domāju, ka mums nemaz nevajadzētu nekādus lielus valūtas līdzekļus un modernas tehnoloģiskās iekārtas. Es gribētu aicināt arhitektūras un celtniecības ministru un arī visus klātesošos aģitēt par to, ka, manuprāt, mēs īsā laikā varētu atgriezties pie mūsu senās būvmateriālu ražošanas, pie mūsu vietējo ķieģeļu ražošanas. Mums gandrīz katrā apbūvētā vietā laukos bija ķieģeļcepļi, un tie vēl šodien ir saglabājušies.
Visas tās vietas ir. Šīs mālu rezerves mums ir milzīgiem kalniem, mēs atrodamies uz māla zelta. Es uzskatu, ka mēs īsā laikā tos varētu nodrošināt ar ļoti vienkāršiem līdzekļiem. Es labprāt jūs aizvestu uz Talsu rajonu un parādītu vienu vecu ķieģeļcepli, kuram ir vairāk nekā 100 gadu. Divi vīri, izmantojot pašu elementārāko tehniku, nodrošina ar ķieģeļiem savu kolhozu. Es domāju, ka mēs gada laikā varētu nodrošināt visu republiku ar ķieģeļiem un ar viegliem starpsienu materiāliem. Skaidas mums ir uz vietas, mums nebūs jāpērk par valūtu nekas dārgs, un mēs, kā saka, noteikti varētu tikt ātrāk uz zaļa zara nekā sēžot un gaidot. Mēs to varētu darīt tādā kampaņas veidā, kā mūs savā laikā aicināja visus uz neapgūtajām zemēm novākt ražu. Tā mēs varētu ražot arī savus vietējos būvmateriālus, tā arī mums varbūt šovasar būtu jādodas palīgā novākt lauksaimniecības ražu, lai mēs varētu ziemu godam pārciest.
Es domāju, ka mums ir jāpārskata dzīvokļu piešķiršanas likumdošana. Tā ir novecojusi un nekam neder. Mēs savā komisijā, konkrēti saskaroties ar diviem gadījumiem, nācām pie slēdziena, ka šī dzīvokļu došanas likumdošana ir bijusi tendencioza, tā nav bijusi mūsu interesēs, un tādēļ tā ir jāpārskata. Mums ir nekavējoties jāatceļ savu dzīvokļu projektēšanas normatīvā bāze, mums ir jāatbrīvojas no vissavienības normatīvajiem kanoniem, jāpāriet uz saviem tautas kanoniem. Mēs nedrīkstam pieļaut būvēt tādus dzīvokļus, kurus mēs saucam par cietumiem dzīviem cilvēkiem. Es, piemēram, neredzu nekādu iespēju uz laukiem būvēt daudzstāvu dzīvojamās ēkas ar 402.sērijas izstrādājumiem, es domāju, tas ir nākamais krimināls, kas ir līdzīgs Līvānu mājām, kuras arī jābeidz būvēt.
Beidzot savu runu, es gribu teikt tikai to, ka manai komisijai, kurā es strādāju, ir ļoti labs kontakts ar Arhitektūras un celtniecības ministriju. Mēs strādājam labā kontaktā, principā mums ir vienots virziens, es tikai gribu novēlēt vairāk drosmes savam ministram, lai viņš tomēr uzsistu kulaku uz galda, lai mēs visbeidzot izšķirtos un atteiktos no tā, kas mums tiešām nav vajadzīgs, un lai nākamgad pārietu uz citām kvalitātēm. Un es ceru, ka mēs septembrī pēc atvaļinājuma katrs savā nozarē redzētu konkrētu rīcību savas nozares attīstībā, lai šī programma nebūtu tukši novēlējumi un tukši lozungi. Nebūtu tā, kā šodien ar mūsu lielajām attīrīšanas ierīcēm. Mēs zinājām, ka pirmo kārtu nodosim 1991.gadā, šodien jau mēs runājam par 1992. un 1993.gadu. Valdības programmā jāparāda, ka tas ir objekts numur viens. Jānosaka konkrēti termiņi un jāseko, lai, pienākot šim termiņam, mēs būtu pārliecināti, ka šis objekts mums tomēr būs ekspluatācijā. Tā būtu jādara visās mūsu nozarēs. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs:
Noslēgumā vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim. Lūdzu.

I.Godmanis:
Es gribētu izteikt pateicību tiem deputātiem, kuri šodien uzstājās ar kritiku un izteica priekšlikumus programmai. Es domāju, ka valdības programma nekad nebūs līdz galam nobeigts dokuments, jo visa dzīve attīstās, un arī programmai, kā mūsu dzīvi veidot, ir jāattīstās laika gaitā. Un šodien, liekot jums priekšā atbalstīt mūsu programmu pamatā, mēs paši arī apzināmies, ka tas nav nobeigts lielums.
Pavisam nelielas atbildes uz to, ko es šeit dzirdēju attiecībā uz privatizāciju. Jā, šie procesi ir ļoti smagi. Piemēram, arī Polijā jautājums par privatizāciju ir sarežģīts. Likums, lai gan mēs esam lasījuši presē, ka viņi ir tikuši tālāk, tagad vasarā, arī jūlijā, tika spriests un, cik man zināms, arī ar lielām grūtībām tika pieņemts. Pirmā, otrā, trešā, desmitā lasījumā gandrīz. Palasot Ungārijas dokumentus, arī var redzēt, ka tas ir viens no visbūtiskākajiem mehānismiem.
Runājot par politisko pusi, es griežos gan pie pozīcijas, gan pie opozīcijas. Redzat, Baltijas valstis savā laikā vai tolaik Baltijas republikas uzsāka šos procesus ar daudzpartiju demokrātiju, un jau bija pirmie iedīgļi, lai pārietu uz privātīpašumu. Kaut vai šie paši astoņi tūkstoši vai precīzāk septiņi ar pusi tūkstošu privātzemnieku, uz kuriem mēs atsaucamies. Tas ir pat arguments, piemēram, kad mēs braucam pie valstsvīriem ārzemēs. Ja mēs šo privatizācijas procesu spēsim veikt, un te mums vajadzēs gan iekšēju politisku atbalstu, gan arī ārēju politisku atbalstu, es domāju ārēji demokrātisku no visām pusēm, gan no Austrumiem, gan no Rietumiem, tad mēs, Baltijas valstis, varam nonākt unikālā situācijā. Mēs varam būt tas instruments labā nozīmē vai tā eksperimentālā laboratorija, kas var pierādīt unikālu faktu – ka ir iespējams miermīlīgi, demokrātiski, pakāpeniski mainīt ekonomisko sistēmu. Es domāju, ka tā ir ārkārtīga atbildība ne tikai šeit, Latvijā, bet šī atbildība var tālāk paplašināties arī uz Austrumiem, tikpat labi uz Krieviju un Ukrainu. Mums jāmācās arī no Krievijas, te es piekrītu attiecībā uz tām 500 dienām, kuras mēs studējām Bočarova programmā. Tā ir politiskā puse.
Kā šos privatizācijas procesus veikt – tas ir principiāls jautājums. Valdība speciāli arī neizcēla nevienu no mehānismiem. Jo nevar nevienu no mehānismiem izcelt tā iemesla dēļ, ka risks šinī procesā ir liels, un neviens neņemas apgalvot, ka pareizais process un pareizais privatizācijas ceļš dažāda apjoma, dažāda lieluma un dažādas nozīmes objektiem ir absolūti skaidrs. Ir iespējama, piemēram, tīra pārdošana, kad runa ir par mazu veikaliņu vai par mazu frizētavu. Es nedomāju šo pārdošanu, es arī saprotu šīs bažas, ka, pārdodot no speciālistu rokām, tas īpašums, kur viņi strādā, var nonākt tādu cilvēku rokās, kas nav speciālisti, un ēnu ekonomikas pārstāvji un naudas maisi iepērk visu šeit Latvijā. Tas arī nav tik elementāri. Šajā privatizācijas procesā ir iespējams ielikt tādu mehānismu, kurā tas tik elementāri nenotiek. Taču tas nenozīmē, ka mēs visu varam atdot, es atvainojos, tas ir labs un skaists princips, ko liek priekšā deputāts Gavrilovs. Tas ir demokrātiski skanošs un skaists princips, bet reālā dzīve ir nežēlīgāka. Es saprotu, ka maz atradīsies tādu, kas var nopirkt rūpnīcu pie esošās 3,5 miljardu naudas summas bankās, un rēķināsim apmēram pāri par 2 miljardiem zeķē. Tas ir 5 miljardi. Ja mēs ejam šo ekonomiskās sistēmas pārbūves ceļu, tad tas ir principiāls jautājums – vai valsts un valdība izvirza uzdevumu privatizācijas procesā iegūt sev naudu, vai šo naudu izmantot sociālo jautājumu risināšanai. Vai to principiāli var vai nevar? Tāds ir jautājums, kad runa ir par šiem 700 tūkstošiem pensionāru, kas ir Latvijā un kuriem saldi neklāsies šajā privatizācijas procesā.
Tātad skaidrs ir viens: domājot par privatizāciju, ir jādomā par iespējamajiem finansu avotiem. Ir dažādas domas. Ir domas, kā, piemēram, Maskavā Popova doma, ka privatizāciju nevar izdarīt, jo mūsu sabiedrība ir tādā stāvoklī, ka vispār neviens nebūs ar mieru kaut ko pirkt. Mēs būsim priecīgi, ja, teiksim, mīnusu nesošs uzņēmums vai mīnusu nesoša frizētava vispār kādam tiek dota par velti un viņš to izmanto plusā, maksājot valstij nodokļu veidā. Te ir divas dažādas pieejas. Un nevar tik vienkārši novilkt svītru, ka jādara tā un nevis citādi. Ir starpvariants, ka atver kredītu, ja jums nav naudas. Mēs atvērsim jums kredītu, un ar laiku šis kredīts jums ir jāizmaksā. Ja jums iet labi, ja jūs pierādāt, ka jūs mākat saimniekot, valdība var dzēst daļu no kredīta. Ir ceļš uz akciju sabiedrībām. Var ieviest mehānismu, kur ir ierobežota atbildība, var ieviest mehānismu, kur ir priekšrocības akciju izpirkšanā. Tāpat nereducēsim visu tikai uz to, ka valdība šajā grūtajā periodā gribēs sev saraust maksimālo summu.
Par biržu. Jā, jautājumā par balto naudu. Tas ir vienīgais mehānisms, ja mēs saņemam pārejas apmaksas līdzekļus. Ja ir rubļi, tad situācija nemainās. Bez biržas mēs neiztiksim. Mēs runājam par īpašumiem. Zemēs, kur ir liela pieredze ar privātīpašuma pārdošanu un pirkšanu, privātīpašumi vai nekustamie īpašumi biržā netiek pārdoti. Tas lielākais pamatprincips ir, ka tie tiek pārdoti praktiski pēc privātsludinājumiem, pēc sludinājumiem avīzēs. Es domāju, ka valdības avīze būs viens no tiem instrumentiem, kas kalpos šim variantam, kas ir nepieciešams.
Attiecībā uz laukiem. Valdība izsaka īpašu pateicību lauksaimnieku komisijai par tās ļoti aktīvo darbību un atsevišķu priekšlikumu iesniegšanu. Es šeit gribu atkārtot šo tēzi: es nesaku mēs, deputāts Gavrilovs teica, ka manī izskanējis stereotips, ka mēs barojam. Nē, mēs tiešām nebarojam. Mēs nebarojam. Mēs esam atbildīgi. Valdība zināmā mērā ir atbildīga par to, lai cilvēki būtu pabaroti. Tas nav teikts, ka mēs tos barojam. Tāpēc šo atbildības izjūtu nevar noņemt. Un es domāju, ka ministru īsie ziņojumi par stāvokli nav optimistiski vērtējami, lai gan es tomēr aicinātu atbalstīt mūsu valdības programmu.
Runājot par termiņiem. Mums ir skaidri un noteikti termiņi ne tikai no iekšpuses, zināmā mērā mūs iespaido arī no ārpuses – tā ir iespējamā pāreja ar 1.janvāri uz tirgu, kas ir iespējama gan Padomju Savienībā, gan arī Krievijas Federācijā. Bet es domāju, ka mēs Baltijas tirgu ietverošos termiņus saskaņosim vēl ātrāk – ar 1.oktobri.
Cienījamie deputāti! Man ir liels lūgums. Lai mēs varētu sākt pilnvērtīgi strādāt, es lūdzu atbalstīt valdības priekšlikumus vēl par divu ministriju izveidošanu. Runa ir par Meža ministriju un Zivsaimniecības ministriju. Protams, jūs varat teikt, ka tas ir zināms birokrātijas institūta paplašinājums, bet mēs ļoti rūpīgi izskatījām situāciju, kāda ir šajās divās nozarēs. Te ir jābūt ar valsts atbildību, ar paaugstinātu valsts atbildību gan mežsaimniecībā, gan zivsaimniecībā, kuras mums varētu ienest 250 miljonus, ja mums būtu pareizi norēķini ar Austrumiem. Bez tam mums vajadzētu pārņemt republikas pārziņā daudz ko gan arī meža ziņā, gan arī zivsaimniecības ziņā. Lūdzu izskatīt šos jautājumus. Tas ir viss, ko es gribēju jums pateikt.

Priekšsēdētājs:
Vienu mirklīti. Jūs ļoti sīki izklāstījāt privatizācijas problēmu. Varbūt tikai pāris vārdos jūsu attieksmi, jo deputāts Gavrilovs bez vispārēja sava uzskatu izklāstījuma vēl minēja šos 70 procentus trijos gados, runājot par privatizācijas tempu, uzstāja to balsot.

I.Godmanis:
Protams, tie ir divi procesi. Viens process ir tāds. Varbūt zināmas bailes, ka, privatizācijai ejot lēnāk, šis process var nobremzēties, un tāpēc, kā es sapratu, deputāts Gavrilovs iestājas par šiem procesiem. Bet, ja mēs nevadīsimies pēc principa, ka valsts visu vienkārši atdod, bet vadīsimies pēc principa par daļēju apmaksu, par daļēju kredītu, kas ar laiku tiek atmaksāts, es domāju, ka mēs varam noiet 30 procentus, tas ir mūsu projekts, divos, trijos gados. Ja mēs sasniegsim pusi, tas būs liels panākums. Vismaz pieredze rāda, ka, ja mēs ieviesīsim citu mehānismu, tad mēs visu atdosim. Valsts atdos. Tādā gadījumā mēs varam, protams, lielākus ciparus panākt, bet es baidos, ka tas, gluži otrādi, izraisīs lielāku sociālo spriedzi. Es vēlreiz gribu teikt, ka mums visu laiku jādomā par tiem cilvēkiem, kas nav tiešajos uzņēmumos. Ja esmu strādnieks, es saņemu par brīvu to akciju un pēc tam izmantoju peļņu, bet ja es tur nestrādāju, ja es strādāju par skolotāju? Ja es esmu pensionārs, es nesaņemu neko. Kā man to kompensēs? Kas to izdarīs? Tāpēc, es domāju, mūsu prognoze ir pieticīga. Tā, man šķiet, reālāka un dzīvei atbilstoša.

Priekšsēdētājs:
Paldies jums. Tagad par lēmuma pieņemšanu. Es lūdzu visus deputātus ieņemt savas vietas pie balsošanas pultīm. Deputāt Aleksejev, vai jūs savu izteikto priekšlikumu uzturat spēkā?

A.Aleksejevs: Piedodiet, es neatceros, ka būtu izteicis kādu priekšlikumu. Es uzdevu jautājumu, bet … (Smejas. Arī zālē visi smejas.) Es šodien it kā nekādu priekšlikumu neesmu izteicis.

Priekšsēdētājs:
Jūs pašā sākumā izteicāt milzīgi skaļu priekšlikumu izteikt neuzticību valdībai.

A.Aleksejevs: Man ir uzrakstīts tā, ka tā programma bija pagājušajā sēdē izteikta, ka tā valdība, kas iesniegusi tādu programmu, pelna to, lai tā */atkāptos/. Es gribu šodien pateikt tā, ka es personiski uzskatu, ka tie materiāli, kurus šodien redzējām, atkal ir frāzes, kuras diemžēl nevar pārbaudīt. Un tāpēc tas pirmais lēmumprojekts, kurā norādīti termiņi, kad valdība mūs iepazīstinās ar budžeta projektu un ar citiem aprēķiniem, manuprāt, ir vispieņemamākais. Pēc tam mēs varēsim spriest, cik tā programma pamatota.

Priekšsēdētājs:
Paldies. Es rezumēju jūsu teikto.

A.Aleksejevs: Tā kā es, tā teikt, nepastāvu uz to, lai...

Priekšsēdētājs:
...lai izteiktu neuzticību. Paldies.
Līdz ar to mums ir trīs priekšlikumi, kurus var sarindot visādi. Pēc būtības, ja īsi runājam, ir tā: daži deputāti izteica domu, ka programmu varētu pieņemt zināšanai, lielais vairums izteica domu, ka šo programmu vajadzētu atbalstīt, respektīvi, izteikt savu attieksmi pret to. Šajā sakarībā jums ir lēmumprojekts, kura 1.punktā ir teikts: “Atbalstīt Latvijas Republikas tautsaimniecības programmas galvenos attīstības virzienus.” Deputāts Aleksejevs ieminējās par tiem četriem punktiem, kuros uzdod Latvijas valdībai konkrētos termiņos iesniegt Augstākajai padomei vai nu budžeta projektu, vai īpašuma konversijas un privatizācijas programmu.
Pēdējais priekšlikums, kurš arī iesniegts lēmumprojekta veidā, ir akceptēt Latvijas Republikas valdības programmas pamatvirzienus. Kā izskanēja no Godmaņa kunga galavārda, valdība lūdz atbalstīt šo programmu. Deputāt Kehri, lūdzu, pie otrā mikrofona. Mēs tagad praktizējam to, ko nosodīja deputāts Bērzs. Jūs par balsošanas motīviem? Šosezon vēl turpināsim, no 1.septembra sāksim jaunu dzīvi.

O.Kehris: Es domāju, ka būtu nepieciešams paskaidrot šo lēmumprojektu. (Zālē izsaucieni, rosība, troksnis.)

Priekšsēdētājs:
Vai ir vajadzīgi paskaidrojumi par lēmumprojektu? Godātais kolēģi, jūs iestājaties par lēmumprojektu, kura 1.punkts sākas ar vārdu “atbalstīt”. Tā es sapratu. Lūdzu, pie pirmā mikrofona, deputāt Dinevič!

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Es esmu viens no tiem kolēģiem, kuri nāk ar šo lēmumprojektu, kurā ir vārds “akceptēt”. Man liekas, ka Godmaņa kungs nemaz tik traki neiebilst, ja mēs akceptējam viņa valdības programmu. Bet mums apspriešanas gaitā ir radies papildu priekšlikums. Ekonomikas komisija ierosina paņemt 3.punktu, pievienot mūsu projektam, tādā veidā likt to uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Nu tad pavisam jauki būs. (Smejas.) Tātad vispirms mēs balsosim par atsevišķu deputātu iesniegto “pieņemt zināšanai”, pēc tam par Ekonomikas komisijas iesniegto projektu, pēc tam deputātu Vanaga, Dineviča, Birkava, Buķeles, Kinnas un Andrejeva projektu, kurā viņi piedāvā 3.punktu no Ekonomikas komisijas projekta. (Zālē rosība.)

M.Gavrilovs:
*/Anatolij Valerianovič! Es tomēr tā neatmestu šo principiālo jautājumu: 70% vai 30%. Tas ir kvalitātes jautājums. Bet es piekrītu premjeram, ka patiešām 70% var sasniegt nevis ar kādu vienu variantu, bet ar visu variantu kombināciju. Bet tāpēc visi varianti valdībai ir jāpārbauda un jāaprēķina, lai mēs jau ar skaitļiem novērtētu katra varianta priekšrocības un varētu tos kaut kā apvienot. Tāpēc, pirmkārt, skaitlis 70% – tas ir principiāls jautājums, bet, otrkārt, es papildinātu, ka jebkurā no risinājumiem jāizskata visi varianti: viens – valdības variants, cits, tā kā es esmu solidārs ar to – Rūpniecības uzņēmumu asociācijas variants, kurā aprakstīts privatizācijas viņu mehānisms, trešais – tas ir variants ar sertifikātiem. Visus variantus vajag aprēķināt un izskatīt un pat, iespējams, sakombinēt. Šis jautājums ir principiāls, par to vajag balsot./

Priekšsēdētājs: */Cienījamais kolēģi! Lēmuma otrajā punktā ir sekojošais:/ “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei, realizējot programmu, ņemt vērā apspriešanas gaitā izteiktos priekšlikumus un papildinājumus, kā arī plaši informēt republikas iedzīvotājus par šīs programmas realizācijas gaitu.” Tas ietver to, ko jūs teicāt, ka visus trīs variantus vajag izrēķināt un sniegt savus pārskatus par šiem aprēķiniem–ievirzēm. Kas attiecas uz jūsu 70 procentiem, tad tas ir papildinājums, un es to likšu uz balsošanu.

M.Gavrilovs:
*/Anatolij Valerianovič! Šie trīs varianti – tie ir visprincipiālākie, tie ir visas programmas serdenis. Mēs nevarēsim izdarīt neko citu bez tā, kas tur rakstīts, ja viss atkarīgs no privatizācijas procenta, tātad no demonopolizācijas./

Priekšsēdētājs:
*/Es saprotu./

M.Gavrilovs:
*/Tāpēc ļoti svarīgi ir tos uzskaitīt. Tie izskanēja šodien diskusijā – šie ir visprincipiālākie trīs varianti un tos vajag izstudēt./

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

J.Āboltiņš, ekonomikas ministrs: Cienījamie deputāti un konkrēti kolēģi Gavrilov! Runājot par privatizāciju, man būtu lūgums šeit nemēģināt atkārtot iepriekšējos gados nospraustos skaitļus kolektivizācijas tempa ziņā. Tas ir process, kurš ir nepārtrauktā dinamikā. Valdība ir pateikusi savu viedokli, un visi šie jautājumi atrisināsies. Un šodien pateikt, ka mums jāsasniedz tik un tik procenti, ir principiāli absolūti nepareizi.

Priekšsēdētājs:
Par šiem 70 procentiem beigsim diskutēt. Tas būs papildinājums, kuru mēs balsosim. Ja tas gūs deputātu vairākuma atbalstu, tad nekādu problēmu nav. Ja kolektivizēt, tad kolektivizēt, ja privatizēt, tad privatizēt. Vai deputāti, kuri izteica domu, ka pieņemt zināšanai, uzstāj uz balsošanu? Ja uzstāj, lūdzu pie mikrofona. Neviens nenāk. Tad var uzskatīt, ka šis priekšlikums ir noņemts.
Nākamais priekšlikums. Šeit ir deputātu grupa no Ekonomikas komisijas. Vai jūs varat vienoties pie viena mikrofona par šo priekšlikumu? Lūdzu, otrais mikrofons.

O.Kehris: Manuprāt, pirmie divi punkti atšķiras tikai ar to, ka “apstiprināt” vietā likt “akceptēt”...

Priekšsēdētājs:
Nē, “atbalstīt” vai “akceptēt”...

O.Kehris: Tātad “atbalstīt” vai “akceptēt”, manuprāt, latviskāk ir “atbalstīt”, mēs neprotestējam arī pret vārdu “akceptēt”, bet mēs pastāvam, ka vajag galvenos virzienus jeb pamatvirzienus. Mēs uzskatām, ka tas ir praktiski viens variants, bet nevis pašu programmu ar visiem cipariem, bet tieši galvenos virzienus jeb pamatvirzienus.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu.

J.Dinevičs:
Man liekas, ka tomēr “akceptēt” nozīmē, ka mēs esam piekrituši, vai ne? Es domāju, ka tas ļauj valdībai plašāk rīkoties ar šo programmu. Tāpēc, ja runa ir par šī viena vārda izmaiņu, tad principā varbūt mēs varam piekrist šim Ekonomikas komisijas projektam.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu uzmanību! Lai būtu skaidrība, es nolasīšu visu lēmumprojektu. Tātad tiek piedāvāts šāds lēmumprojekts: “Latvijas Republikas Augstākā padome nolemj:
1. Atbalstīt Latvijas Republikas valdības tautsaimniecības attīstības programmas galvenos virzienus.
2. Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei, realizējot programmu, ņemt vērā apspriešanas gaitā izteiktos priekšlikumus un papildinājumus, kā arī plaši informēt republikas iedzīvotājus par šīs programmas realizācijas gaitu.
3. Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1990.gada 1.septembrim iesniegt izskatīšanai Augstākajā padomē nodokļu likumprojektu, valsts un vietējo budžetu nodokļu modeļu aprēķinus, līdz 1990.gada 15.oktobrim iesniegt izskatīšanai Augstākajā padomē 1991.gada budžeta projektu.
4. Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1990.gada 15.septembrim izstrādāt un iesniegt Augstākajai padomei apstiprināšanai valsts īpašuma konversijas un privatizācijas programmu, kurā paredzēts: pilsoņiem un juridiskajām personām nelikumīgi konfiscētā īpašuma atdošanas iespējas, valsts īpašuma nodošanas kārtība Latvijas Republikas fiziskajām un juridiskajām personām.
5. Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1990.gada 1.oktobrim izskatīt dabas resursu kompleksās teritoriālās izmantošanas shēmas un tās slēdzienus ņemt vērā, veidojot republikas ekonomisko un sociālo politiku.”
Deputāta Gavrilova priekšlikums par privatizācijas tempu tiks balsots kā papildinājums.
Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu reģistrēties. Lūdzu rezultātus. Kas jums par problēmu? Nereģistrējaties? Labi, divas rokas ir paceltas. Lūdzu balsot par šo lēmuma projektu. Izsakiet savu attieksmi! Lūdzu! Lūdzu rezultātus. 128. Kur jūsu balss? Par – 129, 130, 131, pret – 5, atturas – 7. Līdz ar to Latvijas Republikas tautsaimniecības attīstības programmas galvenie virzieni gūst atbalstu mūsu lēmumā un valdībai tiek uzdoti konkrēti uzdevumi, kas saistīti ar budžeta projektu, ar privatizācijas un konversijas programmu, kā arī izskatīt dabas resursu kompleksās teritoriālās izmantošanas shēmu. Paldies.

I.Geidāns:
Es atvainojos. Es lūgtu valdību novērtēt mūsu pūles, jo pirmo reizi mūsu parlamenta vēsturē no 141 klātesošā 141 piedalījās balsošanā.

Priekšsēdētājs:
Es domāju, iztiksim bez turpmākām debatēm sakarā ar deputāta Geidāna paziņojumu. Pārtraukums – pusstunda.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Pirms izskatām nākamo jautājumu, man acīmredzot ir jāsāk ar godīgu atzīšanos. Mūs kolēģa deputāta Geidāna ierosinātais priekšlikums novirzīja no jautājuma apspriešanas līdz galam, jo solījām savam kolēģim Gavrilovam, ka izteiksim savu attieksmi pret viņa papildinājumu. Un manas vainas dēļ, un, manuprāt, šī vaina jāuzņemas arī deputātam Geidānam, mēs vienkārši aizmirsām par papildinājumu un gandrīz vai sākām aplaudēt valdības programmai. Tāpēc atvainosimies savam kolēģim deputātam Gavrilovam. Viņš vēl gribēja precizēt savu priekšlikumu.

M.Gavrilovs:
*/Pirms iesniegt precizējumus, man gribētos teikt kā repliku, un tas ietilpst balsošanas motīvos, ka ir divi procesi, kurus ļoti precīzi jāatšķir. Pirmkārt, process, kurā valsts gadu desmitiem aplaupīja tautu, un, otrkārt, process, kad valsts negrib atdot salaupīto. Tas ir kā atbilde Āboltiņa kungam.
Otrais. Es lieliski saprotu, ka pašlaik grūti ir pieņemt lēmumu par 70% īpašumu privatizāciju, un tas nebija mans nolūks. Tāpēc es precizēju, ka valdībai ir jāaprēķina privatizācijas varianti tieši pēc [efektivitātes] maksimuma. Varbūt tas bija vecais stils, kad Valsts plāna komiteja deva vienu skaitli bez jebkādām novirzēm. Ņemsim to, kas mums bija minimālajā variantā, ņemsim un pārrēķināsim arī maksimālo variantu – 70%. Tieši to. Nevis to, ko mēs šodien nolemsim, bet vajag aprēķināt un iesniegt mums izskatīšanai šo variantu – maksimālo./

Priekšsēdētājs:
Es negribētu atsākt garas runas, mums ir citi jautājumi, kuri izskatāmi. Balsosim pēc tam, vēl jo vairāk tāpēc, ka deputāts Gavrilovs neuzstāj uz 70 procentiem, bet viņš uzstāj, lai valdībai būtu izrēķināts arī maksimālais variants, kurš ir vairāk par 30 procentiem. Lūdzu, deputāt Kehri, pie otrā mikrofona.

O.Kehris: Manuprāt, lēmuma 4.punktā, kuru mēs tikko pieņēmām, mēs uzdevām Ministru padomei līdz 15.septembrim izstrādāt un iesniegt mums apstiprināšanai īpašuma konversijas un privatizācijas programmu. Ja valdība ņemtu vērā to un iesniegtu dažādus variantus, mēs šo jautājumu varētu risināt 15.septembrī. Un pašlaik neizdebatēt, lai gan tiešām daudziem momentiem var piekrist, bet pašlaik nevajadzētu balsot par šiem 30 vai 70 procentiem, es aicinātu to nedarīt un atlikt līdz 15.septembrim. Un es ļoti ceru, ka valdība, izstrādājot variantus, ņemtu vērā arī Gavrilova priekšlikumu.

Priekšsēdētājs:
Tātad deputāta Gavrilova priekšlikums ir šo punktu mazliet paplašināt, gandrīz vai redakcionāli, paredzot minimālo un maksimālo variantu. Nav iebildumu? Lūdzu, izteiksim savu attieksmi balsojot. Lūdzu reģistrāciju. Es neredzu šeit problēmu, pie kuras mums tagad būtu jāapstājas. Lūdzu reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. Paldies. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret šī panta mazliet redakcionāli izmainītu saturu. Tātad: paredzot privatizācijas minimālo un maksimālo variantu. Jūs tomēr uzstājat uz tiem 70 procentiem? Nu, ja uzstājat, tad lieta ir skaidra. Jums 10 reižu jau teica, ka nevajag.

M.Gavrilovs: */Anatolij Valerianovič. Vai var par motīviem?/

Priekšsēdētājs:
*/Nu, lūdzu./

M.Gavrilovs:
*/Kāpēc tāda…/

Priekšsēdētājs:
*/Pirmais mikrofons, lūdzu./

M.Gavrilovs:
*/Kāpēc, es pagājušās uzstāšanās reizē teicu, ir tāds vispārējs pasaules parametrs, ka tirgus nesāks strādāt pilnvērtīgi, iekams nebūs 70% nevalstiskā īpašuma. Un man tas ir principiāli. Es nesaku, ka to vajag uzspiest, bet aprēķināsim šo variantu, tā kā tas ir tas skaitlis, kurš dos mums pilnvērtīgu tirgu./

Priekšsēdētājs: Jūs dzirdējāt visus argumentus – gan valdības, gan deputāta Gavrilova. Vairāk nevajag nekādu debašu. Lūdzu, balsosim par deputāta Gavrilova priekšlikumu. Lūdzu rezultātu. Par – 55, 26 + 37, 13, 63. Tātad jūsu priekšlikums vairākuma atbalstu negūst, un līdz ar to tas tiks izskatīts, valdība to izskatīs tāpat kā visus citus priekšlikumus, kuri tika iesniegti šajās debatēs. Bet īpaši ierakstīts mūsu lēmumā tas netiek.
Par mūsu turpmāko darbu. Ir priekšlikums ņemt vērā Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa lūgumu un izskatīt valdības jautājumus. Un tāpēc nākamais jautājums, kas mums jāizskata, ir lēmumprojekts par Latvijas Republikas mežu ministru. Vai iebildumu nav? Lūdzu, Godmaņa kungs, jums vārds.

I.Godmanis:
Augsti godātais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Tā kā jūsu apspriešanas rezultātā jautājums par Meža ministriju tika atrisināts pozitīvi, es gribētu izvirzīt ministra amatam Kārli Bani, Jelgavas mežrūpniecības saimniecības direktoru, un lūgt viņu īsumā raksturot galvenos savas darbības pamatvirzienus un tēzes, kā arī atbildēt uz jūsu jautājumiem, lai jūs varētu novērtēt, vai kandidāts atbilst tam amatam, kurā tiek virzīts.

Priekšsēdētājs:
Paldies! Vai ir jautājumi sakarā ar Ivara Godmaņa izvirzīto kandidatūru? Nav? Vārds ministra kandidātam Kārlim Banim.

K.Banis: Cienījamie deputāti, cienījamo priekšsēdētāj! Pirms dažām minūtēm jūs akceptējāt mūsu valdības izstrādāto programmu. Šīs programmas 4.5.sadaļā ir ietverta un izstrādāta mūsu mežsaimniecības attīstības perspektīva. Šīs koncepcijas izstrādāšanā esmu aktīvi piedalījies un pilnīgi atbalstu to. Šīs koncepcijas pamattēze ir tāda, ka tiek atdalīta mežsaimnieciskā ražošana ar tās valsts funkcijām no mežu izstrādes saimnieciskajām funkcijām. Republikā tiek atjaunots virsmežziņu, mežziņu un mežsargu dienests. Līdz ar to valsts funkcija tiek novadīta līdz pārvaldāmajam objektam – mežam. Jāatzīmē, ka šī koncepcija un šo pasākumu ieviešana neprasa nekādus papildu līdzekļus no valsts budžeta. Tā tiks realizēta uz esošo budžeta līdzekļu rēķina, pat nedaudz tos ieekonomējot. Īsumā man par šo koncepciju būtu viss. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu jautājumus. Pirmais mikrofons. Deputāte Briņķe.

I.Briņķe:
Tā kā notiek ļoti lieli strīdi par mantas sadali. Kā risinās mantas sadales jautājumu, reorganizējot jūsu sistēmu? Konkrēti mans jautājums ir tāds: kāds būs mantas sadales mehānisms starp ministrijai pakļautām struktūrvienībām un mežrūpsaimniecībām?

K.Banis: Varbūt jūs to nezināt, bet visa manta mums jau skaitās sadalīta. Mums ir manta, kas paredzēta saimnieciskai darbībai, un ir manta, kas paredzēta budžeta darbībai, tātad ir atsevišķi budžeta līdzekļi. Ja jūs vēlaties, es varu tos nosaukt. Kopējā pamatfonda vērtība mūsu nozarē ir 216 miljoni, rūpnieciskajai darbībai paredzēti 76 miljoni, mežsaimnieciskajai – 32 miljoni. Dzīvokļu fonds ir 108 miljoni. Tāda ir mūsu pamatfonda struktūra, kas ir iegājusi mūsu bāzē. Un es neuzskatu, ka šeit varētu būt kādi strīdi mantas sadalē.

Priekšsēdētājs:
Deputāt Vaivad, lūdzu, pie trešā mikrofona.

J.Vaivads:
Apspriežot šo koncepciju frakcijā, es uzdevu jums jautājumu, kā atrisināt situāciju, ka šo saimniecisko darbību, ko veic Mežsaimniecības ministrija, tā pati arī kontrolē un tātad, protams, arī novērtē savas darbības rezultātus. Toreiz es, piedodiet, skaidru atbildi nedzirdēju. Ir pagājis laiks, un šī koncepcija ir diskutēta, sakiet, lūdzu, vai šinī jautājumā kaut kāda skaidrība ir radusies?

K.Banis: Attiecībā uz to, ka Meža ministrija veiks saimniecisko darbību un pati sevi kontrolēs, jāteic, ka ir paredzēts, ka Meža ministrija savus budžeta līdzekļus un to izlietojumu kontrolēs. Mežsaimnieciskos pasākumus veiks apakšuzņēmēji, kuru darbība tiks kontrolēta. Savukārt Mežsaimniecības ministrijas darbību kontrolēs virsmežniecību, bet mežniecību darbību kontrolēs ministrijas, Meža ministrijas ārštata inspektori, kā ir plānots, mežniecību darbu kontrolēs mežierīcības uzņēmums, kas šodien veic šo kontroli uz vietām mežos, un savukārt Meža ministriju kontrolēs Augstākajai padomei padoti divi orgāni – tie ir Vides aizsardzības komiteja un vēl izveidojamā kontroles komiteja. Šie divi dienesti kontrolēs mūsu nozares mežsaimniecisko darbību.

Priekšsēdētājs:
Deputāts Stefanovičs – pirmais mikrofons.

V.Stefanovičs:
*/Mūsu deputātiem, Latvijas iedzīvotājiem un radioklausītājiem diezgan tumša lieta ir medību un medību saimniecības jautājumi. Ko jūs domājat ar tiem darīt nākotnē?/

K.Banis: Es atļaušos atbildēt, ja cienījamais deputāts neņem ļaunā, latviski. Tātad attiecībā uz medībām un medību saimniecībām. Medību jautājumus, pēc mūsu plānotās koncepcijas, ir paredzēts nodot vietējās meža pārvaldes un vietējās pašpārvaldes ziņā. Tātad viņi uz vietām lems, cik zvēru ir jāatšauj un kad viņi jāatšauj, lai nenodarītu postu kā mežsaimniecībai, tā arī lauksaimniecībai.
Attiecībā uz medību saimniecībām pastāv divi varianti, neteiksim divi viedokļi, bet divi virzieni: tātad ir doma divas vai trīs medību saimniecības, kuras līdz šim izmantoja valdība, lai sarīkotu reprezentācijas medības, nodot Valdības lietu ministrijas pārziņā, lai juridiski un morāli Meža ministrija nebūtu atkarīga no valdības, ka valdība pati noteiktu un saimniekotu šajās medību platībās. Pārējās medību saimniecības paredzēts izmantot, pamatojoties uz vispārējiem principiem, kā jau es teicu. Šajās platībās vai nu organizēs medības un izsoli, vai nodos tās kādu kolektīvu apsaimniekošanā. Tas ir jautājums, kas risināms uz vietām. Un tādas situācijas, ka mežu ministrs nodarbosies ar licenču dalīšanu, nebūs.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, pie trešā mikrofona.

J.Zaščerinskis:
Sakiet, lūdzu, kāda ir jūsu attieksme pret kolhozu un valsts saimniecību zemēm? Vai jūs uzskatāt par pareizāku arī šīs meža platības pārņemt savā ziņā vai atstāt tās saimniecību pārvaldīšanā un īpašumā?

K.Banis: Meža ministrija nekandidē uz citām platībām, kuras pieder lauksaimniecības uzņēmumiem un organizācijām un kuras tās apsaimnieko līdz šim. Tātad Meža ministrijas uzdevums būtu nodrošināt valsts kontroli pār šo saimniecību un platību apsaimniekošanu un realizēt tādu valdības politiku, kāda tā ir jārealizē mūsu mežos.

Priekšsēdētājs:
Deputāt Kide, lūdzu, pie trešā mikrofona.

E.Kide:
Vai jūs nevarētu pateikt, cik pirms kara Latvijā meža zinātnē strādāja zinātnieku un cik patlaban?

K.Banis: Pirms kara meža zinātnē neatkarīgās Latvijas laikā strādāja aptuveni 16–18 meža zinātnieku, šodien viņu skaits sniedzas pāri simtam.

Priekšsēdētājs:
Paldies. Vairāk jautājumu nav. Lūdzu, apsēdieties. Par Mežsaimniecības ministriju debatēs pieteikušies šādi deputāti: Kide, Albertiņa, Buķele, Seile, Šļakota, Ulme, Vaivads. Es ceru, ka jūsu reakciju dzird mūsu kolēģi un debatētāji runās īsi, jo vēl arī garus slēdzienus grib teikt komisiju vadītāji Strīķis un Batarevskis. Atstājiet viņiem arī laiku. Lūdzu – deputāts Kide.

I.Geidāns:
Vai par procedūru drīkst?

Priekšsēdētājs:
Lūdzu.

I.Geidāns:
Man ir priekšlikums. Tā kā šajā jautājumā mēs jau diezgan daudz esam apspriedušies, debatēs atvēlēt ne vairāk kā piecas minūtes katram.

Priekšsēdētājs:
Paldies. Deputāti acīmredzot ņems vērā jūsu ieteikumu, bet reglamentu mainīt es nevaru. Lūdzu – deputāts Kide, pēc tam deputāte Albertiņa.

E.Kide:
Cienījamie deputāti, šodien, balsojot par Latvijas Republikas meža ministra kandidatūru, mēs it kā izšķiramies par vienu no kārtējiem valdības ministriem. Tomēr, redzot šo ažiotāžu, kas pēdējās dienās ir sacelta televīzijā, radio un presē par sasāpējušām meža problēmām un šo problēmu risinājuma ceļiem, jāizdara secinājums, ka šodien mums ne tikdaudz ir jāizšķiras par meža ministra kandidatūras personāliju, kā jāizšķiras par vecās mežu kopšanas un izstrādes koncepcijas turpmāko pastāvēšanu vai tās nomaiņu ar pilnīgi jaunu koncepciju, kuras līdzautors ir ministra kandidāts Baņa kungs.
Mūsu parlamenta ikdienas rūpju lokā ir republikas trūcīgais budžets un tā potenciālās papildināšanas iespējas. Diendienā mēs esam spiesti pieņemt tautā nepopulārus lēmumus, lai papildinātu valsts kasi uz tautas rēķina. Tā šodien, izskatot likumu par pensijām, daudziem deputātiem radās bažas par šī likuma finansiālo segumu. Bet Latvijas Republikai ir unikāls dabas bagātības avots savas kases reālai papildināšanai, tas ir Latvijas mežs, kurš klāj 41 procentu no republikas teritorijas. Pastāv paradokss, pareizāk sakot – absurds, ka mežsaimniecība republikas budžetu nevis papildina, bet prasa vēl no tā 25 miljonus dotācijas. Cik man ir zināms, šogad prasa no valsts budžeta 75 miljonus, nevis dod peļņu. Tajā pašā laikā pasaules valstīs, kurām tikai 25 procentus teritorijas klāj mežs, šī nozare nes ievērojamu peļņu valsts kasē. Acīmredzot tās ir sekas pašreiz republikā pastāvošai nepareizajai kompleksajai meža izstrādei un kopšanai pēc pašreiz spēkā esošās koncepcijas un šīs koncepcijas nepareizā ekonomiskā bāze. Proti, pēc šīs koncepcijas valda uzskats, ka mežam kā Dieva dotai bagātībai it kā nav vērtības. Tā, piemēram, koksnes krājumiem uz celma noteikta tikai simboliska cena – 2–3 rubļi. Tāpēc arī pastāvošās meža takses cenas ne tuvu nesedz meža audzēšanas izdevumus. Arī pārējo meža resursu lietošana, kā, piemēram, medības, gandrīz nedod ienākumus valsts kasei, bet tā varēja dot ienākumus valūtā.
Otrkārt, pēc šīs koncepcijas meža ataudzēšana un kopšana tiek novadīta mežrūpniecības saimniecībām direktīvā kārtā, izdalot, kā jau es teicu, tam ievērojamus budžeta līdzekļus, bet netiek ņemts vērā meža kopšanas galarezultāts. Tas mudina mežsaimniecības saņemt iespējami vairāk un vairāk līdzekļu no valsts budžeta, neinteresējoties par šo līdzekļu efektīvu izmantošanu.
Un vēl. Pēc pašreiz spēkā esošās koncepcijas var konstatēt, ka meža uzņēmumu darbībā nedalīti tiek ietvertas gan meža ataudzēšanas, gan meža izstrādāšanas, gan savas darbības kontroles funkcijas. Par to jau ministra kandidāts runāja. Apvienība “Latvijas mežs” gan apsaimnieko, gan lieto, gan kontrolē sevi kā meža apsaimniekotāju un lietotāju. Katram saprotams, ka šāda kontrolējamā un kontrolētāja funkciju apvienošana ne no sabiedrības, ne no valsts viedokļa nevar būt efektīva, un tādēļ, manuprāt, nav pieļaujama. Vienīgi šeit var būt tikai resoriskā ieinteresētība, kurai šoreiz, es domāju, būtu jāpiekāpjas valsts kases interešu priekšā.
Pie pašreizējās meža kopšanas koncepcijas daļa no budžeta novadītajiem līdzekļiem meža kopšanai pārplūst meža izstrādātāju kabatā kā prēmijas un piemaksas tieši par meža izstrādi, jo naudasmaks, tēlaini izsakoties, atrodas vienās rokās, šoreiz – meža izstrādātāju rokās. Saskaņā ar jauno koncepciju meža kopšanai paredzētie līdzekļi atrodas Meža ministrijas rīcībā, un tā, protams, būs ieinteresēta tērēt šos līdzekļus meža kopšanai, par ko tā, protams, ir arī atbildīga pēc galarezultāta. Pēc daļēji koriģētās vecās meža koncepcijas, kāda pašlaik ir spēkā, paredzēta kontroles funkciju novadīšana pār mežu pareizu izmantošanu tikai līdz rajonu līmenim. Manuprāt, tas efektīvi nenodrošinās mežu uzraudzības funkcijas pašā mežā, kā saka, uz celma. Jo mežu uz celma taksēs un uzraudzīs tas pats meža izstrādātājs mežrūpniecības līmenī.
Tādēļ uzskatu, ka autorgrupas “Latvijas mežs” iesniegtā jaunā koncepcija, kuras līdzautors ir mūsu meža ministra kandidāts Baņa kungs, ir pieņemama, un es uzaicinu deputātus par šo, manuprāt, racionālo koncepciju balsot un novērst to stāvokli, kāds pašlaik ir mežos, runājot gan par kopšanu, gan arī par ekonomisko meža atdevi.

Priekšsēdētājs:
Deputāte Albertiņa. Pēc tam deputāte Buķele.

S.Albertiņa: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Mums Latvijas Republikā nav lielu dabas bagātību. Mums ir trīs dabas dotas bagātības – tā ir čakla un, es gribētu teikt, gudra tauta, ja grib būt tāda, tā ir zeme, un tas ir mežs. Bet mežs šobrīd ir nesakārtota vide. Kad sākās nesakārtotība? Es baidos, ka nesakārtotība mūsu mežā sākās ar to brīdi, kad Latvijā bija vējgāze un mēs uzaicinājām viesstrādniekus, lai viņi tiktu kārtībā ar Latvijas mežiem nodarīto postu. Tāpēc šajā brīdī es gribu, lai jūs visi apzinātos, ka šādā nesakārtotā vidē mēs nespēsim mežu izveidot par to pamatu, kas ir nepieciešams Latvijas Republikas tālākai ekonomiskai attīstībai. Mums ir nekavējoties jāpāriet uz racionālu meža apsaimniekošanu, tas nozīmē – uz resursus neizpostošu darbību. Racionāla saimniekošana šajā nesakārtotajā dabas vidē nav iespējama. Kārļa Baņa koncepcija, ja jūs esat ar to iepazinušies, ietver sevī šo sakārtošanas elementu. Es to šajā brīdī uzskatu par pašu galveno. Un, ja mēs runājam arī par Kārļa Baņa personību, tad man jāsaka, godātie kolēģi, ka es Kārli Bani pazīstu jau kādus 30 gadus, un es zinu, ka tas ir līdzsvarots, mierīgs un ļoti darbīgs cilvēks. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka, tieši pateicoties tam, ka viņa raksturā ir dažas ļoti nepieciešamas īpašības, lai šobrīd mežu savestu kārtībā, es aicinu jūs balsot par viņa kandidatūru.
Es gribētu jūs lūgt, lai jūs uzticaties man kā pedagogam, kas ir daudz reižu kvalifikācijas celšanas kursos strādājis ar grupām, kurās ir bijis Kārlis Banis. Es viņu patiešām ļoti labi pazīstu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs:
Vārds deputātei Buķelei, pēc tam runās deputāte Seile.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Pirmo reizi šo sarunu par Meža ministriju un Kārļa Baņa kandidatūru meža ministra postenim mēs aizsākām aprīļa mēnesī. Arī es biju sagatavojusi runu. Diemžēl tolaik tāda, es teiktu, nopietna destruktīva saikne mūs kavēja šo jautājumu izlemt. Mana sen sagatavotā runa ir mūsu ikdienas papīru kalnos pazudusi, un tāpēc es atļaušos šoreiz runāt pavisam īsi un teikšu, ka šis laiks ir gājis mežiem zudumā un mežiem ļaunumā. Par to droši vien lielā mērā šodien būtu atbildīgi visi tie, kuri domā, ka meži ir tikai jāizstrādā. Es pilnīgi piekrītu tai koncepcijai, kura ir valdības programmā un par kuru šodien runāja arī Kārlis Banis.
Par Kārļa Baņa personību runājot, es pilnībā varu piekrist tam, ko teica mana kolēģe Albertiņa kundze, tas ir, par viņa lietišķajām rakstura īpašībām. Bet es vēl gribu piebilst, ka Kārlis Banis, savā laikā strādādams Bauskas mežrūpsaimniecībā, bija ļoti veiksmīgs meža izstrādātājs. Šodien es to nesaku kā kritiku, jo viņš savulaik ieviesa ļoti progresīvas darba metodes un jauno tehnoloģiju. Viņa laikā apguva “Volvo” sortimenta metodi un daudz ko citu.
Esmu pārliecināta, ka, būdams šajā amatā, viņš arī pratīs kļūt par labu, veiksmīgu meža saimnieku, ko es arī viņam novēlu. Aicinu jūs atbalstīt Kārļa Baņa kandidatūru šim amatam.

Priekšsēdētājs:
Paldies. Es ļoti atvainojos. Mēs nobalsosim, un tad es jums došu vārdu. Ir iesniegts radikāls priekšlikums, kurš pēc reglamenta man tūlīt ir jāliek uz balsošanu. Deputāts Līgotnis ierosina debates izbeigt un balsot. Deputātei Seilei tiks dots vārds, jo mēs jau viņu pieteicām, bet pirms tam balsosim. Lūdzu balsošanas režīmu. Izsakiet savu attieksmi par, pret vai atturoties. Lūdzu rezultātu. Par – 98, pret –5, atturas – 4. Tātad lielum lielais vairākums iestājas par debašu pārtraukšanu, bet, pirms to darām, vārds deputātei Seilei. Lūdzu.

A.Seile:
Jūtot tādu vienprātīgu deputātu atbalstu, es atsakos no vārda. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs:
Paldies. Abu komisiju viedokļi, tas ir, Lauksaimniecības komisijas (Strīķis) un Vides aizsardzības komisijas (Batarevskis), izteikti atbalsta veidā. Lūdzu deputātus ieņemt vietas, lai mēs varētu balsot. Atskan atvainošanās procedūra, ne visai skaļi gan. Lūdzu reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. Zālē 140 deputāti. Lūdzu izteikt savu attieksmi pret Kārļa Baņa kandidatūru meža ministra amatam. Lūdzu rezultātu. Par – 135… 136, pret – 2, atturas – 3. (Aplausi.)
Augstākās padomes lēmums: iecelt par Latvijas Republikas meža ministru Kārli Bani un uzdot viņam viena mēneša laikā iesniegt apstiprināšanai šīs ministrijas nolikumu. Apsveicam, vēlam jums sekmes darbā!
Tagad izskatīsim jautājumu par Latvijas Republikas Zivsaimniecības ministrijas izveidošanu. Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis:
Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jūs esat saņēmuši materiālus ar manu parakstu, kurā es cenšos pamatot, kāpēc šāds institūts būtu vajadzīgs. Mēs izaugam līdz 19 ministriem. Ne velti šī ministrija ir viena no pēdējām, jo bija ļoti liela diskusija, arī man pašam bija daudz pārdomu par šīs ministrijas lietderību. Tomēr tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā ir vajadzīga. Esmu ticies arī ar visiem zvejnieku kolhozu priekšsēdētājiem un pārrunājis šo jautājumu. Es gribētu minēt trīs vienkāršus argumentus: pirmais – ja mēs ejam uz neatkarīgas valsts statusu, mums ir ļoti svarīgi, lai visas ražotnes, kas republikā ir, lielākā vai mazākā mērā būtu republikas jurisdikcijā. Zivsaimniecības jautājumos tas patlaban tā nav, jo ir kolhozu zveja, kas veido 50 procentus no valsts zvejas, un valsts zvejā ir tās institūcijas, kas pakļautas Vissavienības Zivsaimniecības ministrijai. Cik man zināms, reformas paredzamas arī Vissavienības zivsaimniecības shēmā, runā, ka šo ministriju gatavojas likvidēt.
Rodas jautājums, kāpēc mums tāda ir jāizveido. Šeit ir divi momenti – iekšējais moments, kas saistās ar to, ka vajadzētu būt valsts institūtam, kas būtu atbildīgs par šo ražotni Latvijā, ieskaitot gan valsts zveju, gan kolhozu zveju, kam ir divas dažādas flotes ar visām nepieciešamajām apstrādes rūpnīcām, kuras lielākoties ir valsts rūpnīcas, bet kuras lieto arī kolhozi.
Otrs ļoti svarīgs moments ir tas, ka zivis mums varētu izvērsties par ļoti nopietnu produktu, ko pārdot par valūtu. Tagad mēs norēķināmies ar resursu piegādātājiem pēc pastāvošajām cenām. Kā jau es vairākkārt esmu teicis, tad mums katru gadu paliktu pāri produkcija esošajās cenās par 250 miljoniem. Šeit, protams, rodas problēmas, jo, kā jūs zināt, Igauniju jau tās skar, tagad skars arī Latviju: iepirkuma cenas zivīm un cenas, par kurām tās tiek realizētas, ir atšķirīgas, ir zināma dotācija. Tām zivīm, kuras aiziet Vissavienības fondā, dotācija tiek segta no Vissavienības budžeta. Kā zināms, Igauniju pirmo šis process ir skāris, jo ir saņemta atteikšanās subsidēt šo dotāciju. Tagad, cik man zināms, tas aizsniedzis arī Latviju. Igaunijas Ministru padome pieņēmusi lēmumu paaugstināt cenas zivju produkcijai, lai šo kompensāciju nenoveltu uz republikas budžeta pleciem. Šis jautājums atkal parāda, ka valsts institūts jānostiprina viennozīmīgi.
Kādas šeit ir problēmas? Manuprāt, pamatā ir problēma, kā Zivsaimniecības ministrija funkcionēs attiecībā ar Satiksmes ministriju. Jo ilgi un dikti domas dalījās par flotēm, par jūras ostām, ostu nosacījumiem. Cik zināms, Jūras satiksmes ministrijai ir Jūras departaments. Tagad šie jautājumi vairāk vai mazāk ir atrisināti, potenciāli Zivsaimniecības ministrijai šī problēma būtu noņemta.
Trešais moments. Ja mēs ejam uz ekonomisku patstāvību, mums būs jārisina valstiski jautājumi, kas ir ļoti dārgi. Tas ir jautājums par ekonomisko zonu dalījumu, arī Baltijas jūrā. Patlaban sadalījums ir tāds, ka, salīdzinot Latviju, Lietuvu un Igauniju, mums nozvejas ir lielākas, ja nemaldos par 66 tūkstošiem tonnu. Bet var iznākt, ka nākotnē sakarā ar Baltijas jūras ekonomisko zonu pārdalīšanu mums rodas lielas problēmas. Igauņi un lietuvieši var pretendēt uz lielāku apgabalu. Tātad mums būs jāatrisina viens otrs smags jautājums, ja to mēs kā valsts ņemam uz saviem pleciem. Tas ir jautājums par ekonomiskajām zonām un par tiem līgumiem, kur zvejoja kuģi no Latvijas, bet uz to līgumu pamata, ko noslēdza Vissavienības Zivsaimniecības ministrija, par Vissavienības institūciju, par attiecīgiem nolīgumiem, par savstarpējo ekonomisko zonu izmantošanu zivsaimniecībā. Tāpēc, manuprāt, šajā nozarē arī nepieciešams institūts. Bet pamatu pamats ir tas, ka būtu ļoti normāli, ja visas tās institūcijas, kas nodarbojas ar zivsaimniecību un zvejniecību, atrastos zem vienas valsts jurisdikcijas, kuras ir saistītas ar Latvijas Republiku. Tādas ir manas domas, komentējot šo dokumentu, kuru esmu jums iesniedzis. Man būtu lūgums šo valdības priekšlikumu atbalstīt. Paldies.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, jautājumus. Jautājumu nav. Kuri deputāti vēlas runāt debatēs. Deputāts Salītis. Lūdzu.

B.Salītis:
Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jāteic, ka ap šo ministriju ir virmojušas tik lielas kaislības kā ne ap vienu citu, bet šodien mēs nupat kā apstiprinājām un pieņēmām valdības programmu, un tur arī zivsaimniecības komplekss bija ietverts, kā arī bija norādīts, ka valdība uzskata, ka republikā vajag veidot Zivsaimniecības ministriju. Bijuši dažādi argumenti un bijušas ļoti dažādas domas, bet es arī uzskatu, ka zivsaimniekiem ir ļoti daudz problēmu valsts līmenī, kuras ir jārisina šodien.
Šodien mēs ļoti daudz dzirdam, ka mums nav veikalos zivju, ka mūsu republikas iekšējie ūdeņi – upes un ezeri – nedod to, ko vajadzētu dot, bet tur nav vainīgs centra resors vai, teiksim, Vissavienības Zivsaimniecības ministrija. Upes un ezeri visu laiku ir bijuši republikas pārziņā, bet kāpēc nav zivju? Kāpēc ar valsts funkcijām neviens nopietni nenodarbojas, jo iekšējie ūdeņi vienmēr bija vai nu lauksaimnieku, pašreiz tie ir lauksaimnieku pārziņā, bet bija Ministru padomes Ūdens pārvaldes pārziņā, kādreiz bija Iekšējo ūdeņu trests utt. Un stāvoklis ar iekšējiem ūdeņiem aizvien pasliktinājās, un zivju kļuva arvien mazāk un mazāk. Un jārunā vēl par tādu kuriozu, ka principā zivis iekšējos ūdeņos ir – gan upēs, gan ezeros, bet ir disproporcija. Šodienas liela daļa zivju sugu ir mazas pēc izmēra un neatbilst rūpnieciskajam lielumam tikai tāpēc, ka ar šiem jautājumiem ne zinātne, ne arī valdība nopietni nenodarbojas. Un šeit paveras viens pirmais ceļš, kā varētu nodrošināt to zivju daudzumu, ko republikā patērē, t.i., līdz 20 procentiem no kopējās ieguves. Mēs Baltijas baseinā iegūstam 14%, tad tos sešus procentus, kas pietrūks, ar laiku vajadzēs kompensēt no upēm un ezeriem. Runājot par Baltijas baseinu, jau šodien mums rodas bažas, ka Baltijas jūra arī patlaban vēl ir Vissavienības Zivsaimniecības pārziņā un Vissavienības Zivsaimniecības ministrija sen jau strādā pie tā, lai noteiktu kvotas nākamajam gadam Baltijas jūrā Baltijas valstīm. Tādā gadījumā mūsu republika var palikt ar tādu daudzumu, kas nenodrošinās mūsu republikas zvejnieku intereses. Šeit vajadzētu vēl pieskarties tādām svarīgām zinātnes funkcijām, kuras veic mūsu Baltijas Zivsaimniecības institūts, kas strādā pie Baltijas baseina un aptver visu reģionu, bet bieži vien nestrādā mūsu republikas interesēs, kā to vajadzētu. Gan valdībai, gan jaunajai ministrijai būtu jāizstrādā koncepcija, lai Baltijas Zivsaimniecības institūts strādātu mūsu republikas interesēs un arī lai pievērstos iekšējo ūdens krājumu izpētei, bagātību pavairošanai un saglabāšanai.
Vēl ļoti liela nozīme ir arī tādai zivju pārvaldei kā “Baltribvod”, kas nodarbojas ar zivju krājumu pavairošanu, regulēšanu un aizsardzību. Kā mēs jau zinām, ir izveidota Vides aizsardzības komiteja, viena daļa funkciju pāries tai, bet viena daļa funkciju, un tās būs saimnieciskās funkcijas, būs zivju audzētavām, bet šeit ir ļoti svarīgi, lai būtu noteikta valdības politika vai mūsu valsts politika, kādā veidā un kādas zivis mums jūra ražo, lai veikalos mēs redzētu vērtīgās un augstvērtīgās zivis.
Šajā sakarībā ir ļoti daudz jautājumu, kuri skar ārējos ekonomiskos sakarus, ar kuriem līdz šim nodarbojās Vissavienības Zivsaimniecības ministrija, bet mūsu zvejas flote, zvejnieku kolhozu un arī valsts zveja nodarbojas ar zveju okeānā. Te izskanēja doma – vai tas mums ir vajadzīgs? Es domāju, ka, ņemot vērā japāņu pieredzi, ka japāņu flote zvejo visas pasaules jūrās un okeānos, ir vairāk nekā skaidrs, ka tas ir vajadzīgs, jo mums flote ir, mums jāskatās tikai, kādi ekonomiskie sakari mums ir jāattīsta šodien. Varbūt nav arī pareizi, ka mēs ļoti daudz līdzekļu tērējam pārgājienos no vienas ostas uz otru, no viena rajona uz otru. Vajadzētu veidot kopuzņēmumus citās valstīs un strādāt uz ekonomiski izdevīgiem pamatiem, šeit daudzas valstis būtu ieinteresētas, arī Argentīna, protams, tas rajons ir tālu. Ir daudzas valstis, kas gribētu sadarboties, lai veidotu kopuzņēmumu. Tādējādi mēs ne vien attīstītu mūsu zivsaimniecību, bet republika varētu reāli iegūt valūtu. Un šajā jomā valdībai daudz darāmā, te ietilpst arī vienota kadru politikas sagatavošana.
Šodien mēs visi iepazināmies ar jauno valdības programmu, kur sava vieta bija ierādīta arī zivsaimniecības kompleksam, katram tika izsniegti arī materiāli, tāpēc es domāju, ka vairāk kavēties pie šī jautājuma nebūtu vajadzības, jo arī komisija ir izskatījusi šo jautājumu vairākas reizes. Domāju, ka ilgāk gaidīt vairs nevaram, tāpēc man lūgums ir atbalstīt mūsu valdību, balsot par to, lai republikā izveidotu Zivsaimniecības ministriju. Paldies.

Priekšsēdētājs:
Paldies. Vai kāds vēl grib debatēt? Nē. Lēmumprojekts, kurš iesniegts un kuru atbalsta mūsu deputātu komisija, ir ļoti īss. Latvijas Republikas Augstākā padome nolemj: izveidot Latvijas Republikas Zivsaimniecības ministriju. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret šo lēmuma projektu. Lūdzu, balsojiet! Celiet roku! Lūdzu rezultātu: par – 124, 125, 126, pret – 4. Deputātu, kuri atturas, nav. Lēmums ir pieņemts. Līdz ar to ļoti loģisks jautājums ir par ministru. Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis:
Godātais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Atļaujiet man izvirzīt Gunāra Zaksa kandidatūru zivsaimniecības ministra amatam. Mēs esam ar viņu ļoti daudz personiski tikušies, pārrunājot šīs problēmas, kuru sarežģītību uzsvēra arī komisijas priekšsēdis Salīša kungs. Kā redzat, Gunārs Zakss ir cilvēks, kas iepazinies ar visām ražošanas stadijām un pārzina visu situāciju mūsu zivsaimniecībā gan no ražošanas puses, gan arī no organizatoriskā darba puses. Gunārs Zakss pašreiz strādā par Latvijas zvejnieku kolhozu savienības priekšsēdētāju, un man būtu lūgums atbalstīt viņa kandidatūru Latvijas Republikas zivsaimniecības ministra amatam.

Priekšsēdētājs:
Vai ir jautājumi sakarā ar izvirzīto kandidatūru? Gunāru Zaksu lūdzu tribīnē, pie mikrofona dodas deputāts Ābiķis, lai uzdotu jautājumu. Es ļoti atvainojos, es par daudz sasteidzu. Varbūt jūs gribējāt izklāstīt savas programmas tēzes? Lūdzu.

G.Zakss:
Godātais priekšsēdētāj un cienītie deputāti! Par uzdevumiem, kas jāveic Zivsaimniecības ministrijai, runāja premjerministra kungs un izteicās arī komisijas priekšsēdētājs Salīša kungs. Bez tam viss, kas darāms, ir atspoguļots arī programmā, kuru jūs šodien pieņēmāt. Premjera kunga uzdevumā esmu piedalījies šīs programmas izstrādē, tā ka šajā sakarībā es neko citu nevaru pateikt, bet, ja ir jautājumi, esmu gatavs atbildēt.

Priekšsēdētājs:
Tad arī ķersimies pie jautājumiem. Deputāts Ābiķis, tad deputāts Šļakota.

Dz.Ābiķis:
Kāds ir jūsu viedoklis par zivsaimniecības speciālistu sagatavošanu Latvijā? Kā zināms, patlaban zivsaimniecības speciālistus gatavo Kaļiņingradā. Vidējās jūrskolās, kas arī gatavo speciālistus zvejniecībai, mācības pamatā ir krievu valodā, līdz ar to lielā mērā pamatiedzīvotājiem nav iespējas mācīties.

G.Zakss:
Nu, kā pati darbība zivsaimniecības jomā, tā arī speciālistu sagatavošanā šai nozarei ir savas īpatnības. Ir izstrādāta koncepcija. Es zinu, ka ir pieņemts Ministru padomes lēmums par to, kā tālāk veidot kadru sagatavošanu šai sistēmā un vispār jūrniecībā. Šī sistēma vispārējos vilcienos ir tāda: kuģu vadītājus, kuģu mehāniķus, elektromehāniķus, radistus un radio speciālistus varētu sagatavot trīspakāpju sistēmā. Tas nozīmē, ka tiek gatavoti zemākas kategorijas, pēc tam vidējās un tālāk augstākās kategorijas speciālisti, jo šajās specialitātēs ir nepieciešams ne tikai diploms par to, ka viņš ir pabeidzis attiecīgo mācību iestādi, bet viņam ir jāsaņem arī diploms par to, ka viņam ir tiesības vadīt kuģi, izmantot mehānismus, nodrošināt radiosakarus jūrā un līdz ar to garantēt cilvēkiem drošību uz jūras. Attiecībā uz to, vai vairāk vai mazāk latviešu brauks jūrā. Es domāju, ka šī pārkārtotā sistēma ļaus ne tikai regulēt, bet arī labāk izvēlēties speciālistus, jo tie, kas neizturēs pirmo un otro pakāpi, augstākā kategorijā nenokļūs.

Priekšsēdētājs:
Deputāts Šļakota, pēc tam deputāts Endele.

K.Šļakota: Vai jūs plānojat pārņemt savā pārziņā jūras transportu? Un, ja plānojat, tad – kad?

Priekšsēdētājs:
Jūras un upju transportu?

G.Zakss:
Mēs plānojam pārņemt transportu savā zināšanā. Cik es zinu, pašreiz šis jautājums netiek izvirzīts, jo pašreiz runājam, kā organizēt zivsaimniecības struktūru. Zivsaimniecības komplekss salīdzinājumā ar citiem republikā pastāvošajiem kompleksiem daudzējādā ziņā atbilst lauksaimniecības kompleksam. Zvejnieki paši zvejo, paši pārstrādā, piegādā un arī tirgo. Viņi piegādā gan vairumtirdzniecības tīklam, gan arī mazumtirdzniecībai. Tātad viena no tām funkcijām, respektīvi, transportēšana, jau šinī sistēmā ir iekļauta. Pašreiz šis darbs tiek veikts ar šī paša kompleksa spēkiem, un es domāju, ka tas ir premjerkunga jautājums, kā tālāk attīstīsies šie divi virzieni – jūras transports un Zivsaimniecības ministrijas pakļautības sistēma.

Priekšsēdētājs:
Deputāts Endele, pēc tam deputāts Buls.

J.Endele:
Sakiet, lūdzu, kā pakļautībā, kā apsaimniekošanā būs ezeri – gan lielie, gan mazie?

G.Zakss:
Manas domas šinī jautājumā sakrīt ar tām domām, kuras izteica Salīša kungs un premjerministra kungs, ka ar šiem jautājumiem jānodarbojas Zivsaimniecības ministrijai. Pirmkārt, katrai ūdenskrātuvei ir jāatrod saimnieks, otrkārt, jāpanāk tāds stāvoklis, kā ar zemi, lai šīs ūdenskrātuves atražotu to, kas tajās tiks ieguldīts, un līdz ar to papildinātu patērētāju galdu ar zivīm. Kas varētu būt saimnieki? Acīmredzot var būt privātas personas, var būt biedrības, var būt paju sabiedrības. Te iespējamas dažādas formas.

J.Endele:
Vai arī privātpersonas?

G.Zakss:
Kā, lūdzu?

J.Endele:
Vai arī privātpersonas?

G.Zakss:
Jā, es teicu, ka arī privātpersonas.

Priekšsēdētājs:
Deputāts Buls, pēc tam deputāts Preinbergs.

A.Buls:
Latvijas Republikas Ministru padomes 13.jūlija cirkulārā ir minēti daudzi zivsaimniecības un zivrūpniecības uzņēmumi, kuri ir saistīti ar un pakļauti PSRS resoriem. Šo uzņēmumu un organizāciju darbība tiek virzīta tikai šo resoru interesēs. Bez tam ir zināms, ka “Zapribsbit” saņem visu šo uzņēmumu produkciju un sadala pēc saviem ieskatiem. Sakiet, lūdzu, kādus jūs redzat reālus ceļus, kā iziet no šīs PSRS resoru pakļautības? Vai ir vajadzība iziet, un ko tas dos mums republikai?

G.Zakss:
Vispirms es gribētu balstīties uz to, ka tas īpašums, kas atrodas republikā, ir republikas īpašums. Vēl jāpieskaras tādam jautājumam kā šī kompleksa nodrošināšana ar izejvielu. Tātad vispirms ir jāatrisina jautājums, lai Baltijas jūra tiešām tiktu apsaimniekota. Mūsu jurisdikcija jāattiecina uz jūru, mūsu rīcībā jāpārņem, kā teica premjerministra kungs, arī tie zvejas rajoni, kuros mēs līdz šim zvejojām ar PSRS Zivsaimniecības ministrijas labvēlību, tas ir, uz to savstarpējo līgumu pamata, kas noslēgti starp Padomju Savienību un attiecīgajām ārvalstīm, un jāpārņem tādā daudzumā, kādu mēs esam šajos zvejas rajonos sasnieguši. Līdz ar to izejvielu resursi būs pārnākuši mūsu rīcībā, mūsu pārvaldē. Pārkārtojot šo sistēmu un iedarbinot to republikas interesēs, ir izmantojamas tās pašas ekonomiskās sviras, par kurām jūs šodien vienojāties. Tās var būt cenas, nodokļi, tās var būt investīcijas un arī jautājums, kas saistīts ar īpašuma formu pārkārtošanos.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, deputāt Preinberg, pie pirmā mikrofona.

G.Preinbergs:
Cienījamo pretendent! Es domāju, nevienam nav šaubu par to, ka mūsu republika ir jūras republika un ka tās teritorijā ir daudz upju un ezeru, tātad arī daudz zivju. Un es domāju, ka neviens no klātesošajiem neatteiktos pamieloties ar ceptu nēģi, ar žāvētu buti vai zuti, kaut ar ceptu strimalu. Jā, un kur tad vēl lasis? Bet 31.jūlijā bija televīzijas raidījums par Usmas ezeru. Zivsaimniecības institūta līdzstrādnieks Ēriks Aleksejevs centās apgalvot, ka neatmaksājas nodarboties ar zivju zveju, jo neviens mūsu republikā zivis neēdot, ne augstvērtīgās, ne mazvērtīgās. Es vēlētos, lai jūs paustu savu viedokli šajā jomā.

G.Zakss:
Es diemžēl to pārraidi neesmu redzējis, bet, cik man ir zināms, republikā labprāt patērē zivju produkciju un vēl tādas augstvērtīgas zivis, par kurām jūs runājāt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jūs arī gribat jautāt? Pagaidiet, tagad jautās deputāts Muciņš.

L.Muciņš:
Trīs no komisijas locekļiem ir jūsu pakļautībā esošu zvejnieku kolhozu priekšsēdētāji. Agrāk no šīs te komisijas izteicieniem televīzijā es sapratu, ka pastāv tāda koncepcija par vienotu Jūras lietu ministriju, kurā apvienotu gan zivsaimniecību, gan transportu. Es gribētu zināt, kurš ir šīs koncepcijas autors – jūs vai Ministru padome, vai pati komisija? Mēs nevaram šīs te abas nozares apvienot vienā ministrijā, un šodien mēs esam spējīgi izveidot Zivsaimniecības ministriju un neko vairāk.

G.Zakss:
Tur ir autoru paraksts apakšā. Es arī zinu par šo koncepciju un esmu lietas kursā. Es izteicu savu viedokli šinī jautājumā. Tas, manuprāt, ir laika jautājums, kā risināsies tālāk šī problēma, vai vajadzēs apvienot un veidot Jūras lietu ministriju vai paliks tā, kā ir šodien. Es domāju, ka tas ir laika jautājums.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu – deputāts Vaivads. Un beidzam jautāt.

J.Vaivads:
Latgales ezeros tiek veikta rūpnieciska zušu zveja. Savā laikā republikā bija liels sašutums, ka visi šie zuši taisnā ceļā tika nogādāti Maskavā. Sakiet, lūdzu, uz kurieni tagad ceļo šie zuši?

G.Zakss:
Uz šo jautājumu var viegli atbildēt. Zušu nozveja ir tāda, ka laikam pietiek tikai zvejniekiem. Un šeit, protams, nav jāvaino zvejnieki, tirgotāji, vainojams ir ekoloģiskais stāvoklis mūsu upēs un Baltijas jūrā, un arī piekrastes ūdeņos. Tāds ir stāvoklis ar zušiem.

Priekšsēdētājs:
Paldies. Lūdzu, apsēdieties, vairāk jautājumu nav. Vai ir runātāji debatēs? Jūs jau pateicāt komisijas viedokli. Lūdzu, deputāt Salīti!

B.Salītis:
Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Komisija izskatīja kandidatūru, ko varētu ieteikt republikas zivsaimniecības ministra amatam. Komisija šo kandidatūru aplūkoja ļoti vispusīgi, bija arī izbraukuma sēde Engurē, kurā piedalījās gan kolhozu, gan valsts zvejniecības pārstāvji. Principā visi bija vienisprātis, ka republikā vajadzīgs zivsaimniecības ministrs, kurš zina gan valsts zveju, gan kolhozu zveju, gan arī jūru kā tādu, jūras transportu un tā tālāk. Un mēs principā vienojāmies, ka šos jautājumus vislabāk republikā pārzina Gunārs Zakss. Un komisijā vienprātīgi ieteica izvirzīt zivsaimniecības ministra amatam Gunāru Zaksu.

Priekšsēdētājs:
Paldies. Vai reģistrācija ir vajadzīga? Ilmārs Bišers.

I.Bišers, Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks: Viens neliels precizējums pie lēmuma projekta. Es lūdzu vai nu izslēgt no lēmuma lemjošās daļas tekstu, sākot ar vārdiem “uzdot viņam viena mēneša laikā iesniegt apstiprināšanai šīs ministrijas nolikumu.”, vai arī precizēt, ka viena mēneša laikā iesniegt Ministru padomei apstiprināšanai šīs ministrijas nolikumu. Jo saskaņā ar pastāvošo kārtību ministriju nolikumus apstiprina Ministru padome.

Priekšsēdētājs:
Vai piekrītam? Tātad precizējums: “viena mēneša laikā iesniegt Ministru padomei apstiprināšanai šīs ministrijas nolikumu”. Komisija pati ir ieslēgusi un tagad prasa – izslēgt. Tātad paliek: “iesniegt Ministru padomei apstiprināšanai šīs ministrijas nolikumu”. Bet tas ir par to, ko uzdod, bet tagad par zivsaimniecības ministra kandidātu Gunāru Zaksu. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi balsojot. Rezultāts: par – 118, pret – 1, atturas – 9. Līdz ar to Augstākā padome nolemj iecelt par Latvijas Republikas zivsaimniecības ministru Gunāru Zaksu. Apsveicam un vēlam sekmes jūsu darbā. (Aplausi.)
Godātie kolēģi! Lai mēs tālāk varētu izskatīt mūsu darba kārtības jautājumus, kas saistīti ar izmaiņām Konstitūcijā, lūdzu visus reģistrēties. Reģistrācijas režīmu! Rezultātu! Piedalās 127, ienācis vēl viens kolēģis, tātad 128. Līdz ar to man jāsecina, ka parlamentā iestājas krīze, jo, lai izskatītu labojumus Konstitūcijā vai mainītu attiecīgus papildinājumus Konstitūcijai, vai vispār ietvertu jaunus punktus Konstitūcijā, ir vajadzīgas 134 balsis “par”. Ja zālē piedalās tikai 128 deputāti, tad dabiski šī krīze ir jākonstatē.
Kādi būs jūsu priekšlikumi sakarā ar šo krīzi? Tā ir iestājusies nevis politisku apsvērumu dēļ vai politisku uzskatu nesakritības dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka deputāti neierodas uz sesijas plenārsēdēm. Mums ir divi priekšlikumi. Tas vairāk nekā skaidrs, ka mēs šos lēmumprojektus izskatīt vairāk nevaram. Tātad mums tūlīt būtu jāizskata rītdienas darba kārtība, arī šodien mēs vēl pusstundu varam turpināt darbu. Šī situācija nav izveidojusies tikai šovakar sakarā ar kaut kādiem īpašiem apstākļiem, šī situācija ir bijusi visu mūsu parlamenta darba laiku. Gandrīz visu darba laiku. Un tikai tāpēc mēs līdz šim neizskatījām labojumus Konstitūcijā, jo vajadzēja šo balsu skaitu. Jūs zināt, ka labākajā gadījumā mums ir piedalījušies 140–150 deputātu.
Tāpēc nākotnē mums jālemj divi jautājumi: vai mēs izdarām labojumus Konstitūcijā un pārveidojam mūsu parlamenta struktūru, par pastāvīgi strādājošajiem deputātiem nosakot tikai aptuvenu skaitu – 100 vai 123 deputātus, mēs taču nevaram gaidīt vēl gadu, kamēr viņi sāks nākt uz sēdēm. Vēl ir arī otrs variants. Mēs izskatām jautājumu, un tie arī ir labojumi Konstitūcijā un mūsu likumos par to, ka mēs likumus pieņemam ar balsu vairākumu no klātesošo skaita. Bet tas, manuprāt, ir nākotnes jautājums, par kuru varbūt īsi, sakarā ar krīzi var izteikties. Es domāju, ka arī deputātiem savs viedoklis ir jāizsaka, bet pats galvenais – mums ir jāizsakās par darba kārtību, lai mēs ar godu pabeigtu šo sesiju un tos jautājumus, kuri ir iesniegti un kurus vajag izskatīt bez 130, 134 deputātu balsīm. Deputāt Dobeli, lūdzu.

J.Dobelis: Es lūdzu Augstākās padomes piekrišanu tagad saņemt šo izrakstu par tiem 127, kuri šeit ir, un atļaut man to publicēt presē.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, pie pirmā mikrofona, deputāt Bojār.

J.Bojārs:
Kamēr mums būs divu dažādu kategoriju deputāti, tikmēr mēs no šīs konkrētās krīzes, kāda mums ir Konstitūcijas labojumu gadījumā, iziet nevaram. Mums jāizšķir šis jautājums, bet, par nožēlošanu, arī to mēs varam izdarīt, tikai grozot Konstitūciju. Tātad te mēs esam apburtā lokā. Tas ir viens.
Otrs – rīt mums tiks izdalīts jaunais reglaments, respektīvi, tas priekšlikums, kas ir izstrādāts darba grupā. Tur ir vairāk par 200 pantiem, un reglamentā ir ietvertas vairākas normas, kas ļaus mums atvieglot savu ikdienas darbu likumu un lēmumu pieņemšanā un citu jautājumu risināšanā. Jo ātrāk mēs to pieņemsim, jo mūsu darbs ātrāk atvieglosies, bet diemžēl Konstitūcijas izmaiņu gadījumā mēs būsim tajā pašā situācijā, ja mums nebūs vienādu deputātu. Visi vienādi.

Priekšsēdētājs:
Vai reglaments ir mūsu vasaras darbs?

J.Bojārs:
Nē, tas ir gatavs, tikai jāizdala deputātiem.

Priekšsēdētājs:
Bet rīt mēs nevaram to izskatīt.

J.Bojārs:
Nē, nē, tas ir jāizdala deputātiem, lai pa vasaru visi iepazīstas, jo tur ir ļoti garš teksts.

Priekšsēdētājs:
Tagad pie otrā un pēc tam pie trešā mikrofona. Es nemanīju, kurš no jums pirmais piegāja.

A.Endziņš:
Es gribētu atkārtot to priekšlikumu, kuru es izteicu vakar Prezidija sēdē: mums ir pietiekami daudz deputātu, kuri skaitās pastāvīgi strādājoši Augstākajā padomē. Uz mums arī attiecas darba likumdošana: ja deputāts nav darbā, nepiedalās sesijā, plenārsēdē vai komisijas sēdē neattaisnojošu iemeslu dēļ, viņš ir jāuzskata par nestrādājošu, viņam par to dienu alga nav jāmaksā. Tas ir jāfiksē, un tāda kārtība jāievēro.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, pie trešā mikrofona, deputāt Endele.

J.Endele:
Es atbalstu mūsu sekretāra priekšlikumu, bet publicēt nevis konkrēti par šodienu, bet par visiem trim mēnešiem. Varbūt tie deputāti, kas apmierinājuši savu godkāri, tagad ir ar mieru nolikt mandātu, noorganizēt vēlēšanas šajos apgabalos, un lai atnāk tādi, kas var šeit vismaz pasēdēt.

Priekšsēdētājs:
Vai runa bija par mūsu sekretariāta vadītāju, nevis sekretāru? Lūdzu, pie otrā mikrofona.

E.Repše:
Pilnīgi pareizi, es arī gribēju atzīmēt, ka līdz šim mums nav bijusi...

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, ieslēdziet otro mikrofonu, nosauciet uzvārdu un arī apgabalu.

E.Repše:
Es jau nosaucu. Mums faktiski nav bijusi nekāda iespēja presē redzēt pārskatu par deputātiem un par to, cik no viņiem neattaisnotu iemeslu dēļ katrs ir kavējis sesijas sēdes. Es domāju, ka tas būtu jāpublicē ļoti plaši. Kā lai atrisina šo krīzi? Acīmredzot tie deputāti, kuri neapmeklē plenārsēdes, neapmeklēs arī turpmāk. Es domāju, ka mums tomēr vajadzētu atgriezties pie tā priekšlikuma, ka lēmumu un likumu galīgā varianta pieņemšanai noteikt kvorumu un tad likumus un lēmumus mēs pieņemam ar balsu vairākumu no klātesošajiem, un Konstitūcijas labojumus mēs pieņemam ar divu trešdaļu vairākuma no klātesošajiem. Protams, ka visus pirmos un otros lasījumus mēs tāpat kā līdz šim varam turpināt strādāt tikai ar ieinteresētajiem, tas netiek traktēts. Es ierosinu Likumdošanas komisijai ļoti nopietni šo iespēju pārdomāt.

Priekšsēdētājs:
Paldies. Pie trešā mikrofona, deputāt Cuprun!

I.Cupruns: Es gribētu aizrādīt deputātam Bojāram un arī deputātam Gorbunovam. Lūdzu nešķirot pēc šāda kritērija: pastāvīgi darbojošs un nepastāvīgi darbojošs. Man ir jāaizrāda tādēļ, ka šeit ir ļoti daudz nepastāvīgi strādājošo deputātu, bet viņi ir ļoti cītīgi. Tas nav kritērijs. Un par neierašanos es jums teikšu tā: droši vien sekretariātā ir ziņas, bet neierodas akurāt tie, kuri šeit ir noformēti par pastāvīgajiem. Nevajag šādā veidā dalīt deputātus. Tas nav taisnīgs kritērijs.

Priekšsēdētājs:
Es atvainojos, Lūdzu pie otrā mikrofona.

A.Bērzs: Man ir priekšlikums, lai kolēģi atvaļinājuma mēnesī pārdomātu šādu iespējamu normu Konstitūcijas labojumam: proti, ja deputāts sesijas laikā nav apmeklējis 90% sēžu, tad Augstākā padome ir tiesīga lemt par jaunu vēlēšanu noteikšanu tajā apgabalā.

Priekšsēdētājs:
Deputāt Selecki, lūdzu, pie trešā mikrofona.

V.Seleckis:
Es pilnībā atbalstu Endziņa kunga izteikto priekšlikumu par to, lai pastāvīgi strādājošie deputāti patiešām arī nesaņemtu algu, ja viņi nepiedalās sēdēs. Tas būtu pats pirmais elementārais un pilnīgi saprotamais nosacījums. Bet ne tikai tas. Es domāju, ka vēlētājiem interesētu un vajadzētu zināt to, kā viņu ievēlētie deputāti strādā. Un tas, ka mēs līdz šim neesam sistemātiski publicējuši ziņas par to, kā apmeklē sēdes, ir viens no cēloņiem, kas radījis pašreizējo krīzi.
Un vēl es gribētu teikt, ka nepietiek tikai publicēt pēc reģistrēšanās no rīta. Teiksim atklāti, kā tas ir. Mums ir daudzi deputāti, kuri atnāk no rīta, pierakstās un pēc tam viņi aiziet. Un arī tagad no rīta bija reģistrējušies ļoti daudzi, jūs redzējāt, cik bija no rīta un cik ir tagad. Es gribētu, lai publicē datus par tiem, kas ir piedalījušies vai nav piedalījušies balsošanā. Pēc izdrukām ir redzams, kuri piedalās un kuri nepiedalās. Es domāju, ka tas būtu daudz pareizāk. Pie tam tur varētu būt atspoguļoti arī balsošanas rezultāti, jo vēlētājiem galu galā būtu svarīgi zināt, kāda ir mana vai kāda cita deputāta attieksme pret vienu, otru vai trešo jautājumu. Tātad, vārdu sakot, šinī ziņā mums vajadzētu strādāt daudz aktīvāk, tad arī disciplīna būtu daudz labāka.

Priekšsēdētājs:
Deputāts Lagzdiņš. Trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš:
Kolēģi, tā ir objektīva situācija, ka mums diemžēl ir ievēlēts tāds deputātu kontingents, kuri ieņem tādus līdzšinējos amatus un kuri nevar un negrib savienot savu pamatdarbu, savu iepriekšējo darbu ar deputātu pienākumu pildīšanu. Es nosaukšu dažus skaitļus. No 18 lauksaimniecības uzņēmumu vadītājiem – tikai četri ir pārgājuši pastāvīgā darbā, no 13 rūpniecības uzņēmumu direktoriem tikai divi ir pārgājuši pastāvīgā darbā, no 13 PSKP funkcionāriem tikai viens ir pārgājis pastāvīgā darbā, no septiņiem karavīriem tikai viens ir pārgājis pastāvīgā darbā. Mums ir jārēķinās ar šiem cilvēkiem un darbs parlamentā jāorganizē citādi, respektīvi, jāpāriet uz divu dienu plenārsēžu ciklu, lai šie cilvēki zinātu, konkrēti kurās dienās viņiem ir jāierodas plenārsēdēs, un tad arī būs nepieciešamais kvorums. Jāorganizē darbs, ņemot vērā mūsu deputātu kontingentu. Atcerieties, deputāti, ka es, runājot par algām, izvirzīju priekšlikumu par tiem nelaimīgajiem 25 rubļiem. Tas bija tas pats variants, kuru tagad ierosina deputāts Endziņš.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, pie otrā mikrofona. Es atvainojos, deputāts Aleksejevs jau ilgi stāv pie mikrofona.

A.Aleksejevs:
*/Es pievienojos tiem deputātiem, kuri izteica savu neapmierinātību ar slikto apmeklētību. Bet es gribētu vērst cienījamo kolēģu uzmanību uz to, ka, iespējams, tas notiek ne tikai un ne tikdaudz mūsu kolēģu nedisiplinētības dēļ. Iespējams, tā ir protesta izpausme pret kārtību, kāda valda mūsu sēdēs. Man jums jāsaka, ka man ļoti bieži ir sajūta, ka es šeit esmu pilnīgi nevajadzīgs, jo mani ierosinājumi, es varu minēt piemērus, pat netiek apspriesti un par tiem netiek balsots, un uz maniem pieprasījumiem neatbild. Lūk, piemēram, Īvāna kungs sēž, viņam divu nedēļu laikā nav labpaticis atbildēt uz pieprasījumu, kurš viņam tika iesniegts.
Bet tādus piemērus var minēt daudzus. Tāpēc acīmredzot ir vēl deputāti, kuri arī šeit jūtas pilnīgi nelīdztiesīgi un uzskata, ka no viņiem šeit nekas neatkarājas, ka lielākā daļa jautājumu tiek izlemti Tautas frontes frakcijā, un, kas tur izlemts, nav apspriežams. Un jūs paskatieties: šodien mēs izskatījām valdības programmu. Mēs nolēmām 20 minūtes uzdot jautājumus. Bet no kā mēs izejam? 20 minūtes. Es uzskatu, ka, kamēr ir jautājumi, uz tiem jāatbild. Varbūt var ierobežot debates, bet jautājumus ierobežot nekādā gadījumā nedrīkst. Cilvēkam ir neskaidrība, viņam jāuzdod jautājums, un, lūk, katrs grozās un domā, kā šeit pajautāt. Tāpēc es domāju, ka mums jāapsver, vai mēs pareizi vadām mūsu sēdes, vai mēs deputātam dodam sajūtu, ka viņš ir vajadzīgs, ka viņu kādi ir ievēlējuši un ar viņa viedokli rēķinās. Lūk, lūdzu, vēl viena ilustrācija – Ziedoņa kungs, bet viņam apnicis./ (Aplausi.)

Priekšsēdētājs:
Deputāt Aleksejev, jums būtu grēks sūdzēties. Mikrofons atrodas jums blakām, un jūs izsakāties par katru jautājumu. Es drīzāk varētu konstatēt, ka pēc jūsu runām daudzi deputāti iziet no zāles. (Aplausi.) Lūdzu, pie otrā mikrofona.

I.Bērziņš:
Cienījamie kolēģi! Es aicinātu jūs pašlaik neuzsākt debates par to, ko mēs nevaram šodien izlemt. Tas ir jautājums par reglamentu. Cik es saprotu, tas ir gatavs, un par visu to, par ko mēs patlaban runājam, mēs runāsim otrreiz un runāsim tad, kad būs par ko runāt, kad būs konkrēts dokuments. Manuprāt, šobrīd nav krīze parlamentā, mēs vienkārši nevaram atrisināt konkrētos jautājumus. Tā nav neatrisināma situācija. Es domāju, ka mums vajadzētu atteikties no turpmākām debatēm par naudas samazināšanu vai palielināšanu, atgriezties pie šā jautājuma tad, kad mēs apskatīsim jautājumu par reglamentu. Tagad vajadzētu konkrēti izskatīt jautājumu, ko mēs darīsim rīt. Jo rīt, tas ir pilnīgi skaidrs, un es domāju, ka neviens savādāk nedomā, mēs arī nevarēsim šos Konstitūcijas labojumus izdarīt. Un, ja mums rīt ir pietiekami daudz jautājumu, ko izskatīt, šodien jāvienojas par darba kārtību un līdz ar to arī beigt sēdi. Ja rīt nav jautājumu ko izskatīt, jāvienojas par to, kad sākas un kad beidzas atvaļinājums, un jābeidz mūsu darbs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl sekretariāta vadītājs un divi kolēģi, neņemot vērā jūsu priekšlikumu, stāv pie mikrofoniem. Lūdzu, pie otrā mikrofona, deputāt Dobeli!

J.Dobelis:
Kas attiecas uz neapmeklētāju publicēšanu – pirmās dienās to nedrīkstēja darīt, jo tam varēja būt gadījuma raksturs un tas varētu skart cilvēkus, kas to nav pelnījuši. Tāpēc es nolēmu par pirmo sesiju publicēt visus datus pilnībā, pie tam uzrādot, kuri kavējumi ir attaisnoti un kuri – neattaisnoti. Katrs process turpinās, un arī mūsu deputāti tikai ar laiku pierādīja, kurš grib strādāt, kurš negrib strādāt, kurš lec pie mikrofona tad, kad ir radio ieslēgts, un kurš nāk ar konkrētiem priekšlikumiem. Šāds materiāls man ir sagatavots, tas tiks iesniegts laikrakstam “Atmoda”. Tas būs pilnībā par pirmo sesiju, par visiem deputātiem, cik kurš ir un nav bijis, attaisnoti un arī neattaisnoti.
Un vēl tikai divi priekšlikumi nākotnei: mums visiem pa atvaļinājuma laiku jāizdomā priekšlikumi, kā mēs darbu varam uzlabot un, pieņemot konkrētus lēmumus un izmaiņas reglamentā, reģistrācijas atkārtot pēc katra pārtraukuma un palūgt visus šos izrakstus.

Priekšsēdētājs:
Vai jūs nevarētu tomēr savu nodomu mazliet precizēt un iesniegt visiem laikrakstiem?

J.Dobelis:
Redziet, starp laikrakstiem pastāv zināma konkurence. Man tiešām vairāki laikraksti ir pieprasījuši, pirmā bija “Atmoda”. Kad es informēju pārējās redakcijas, tās pilnīgi koleģiāli pateica... (neskaidri). Es esmu uzņēmis sakarus ar visām republikas vietējām avīzēm, un tās publicēs konkrētus datus par tiem deputātiem, kuri ir no vietējā rajona. Pirmais tāds piemērs ir Jūrmalas pilsēta.

Priekšsēdētājs:
Es saprotu, ka vispirms ir parlamenta intereses, nevis avīžu konkurences intereses. Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

V.Mucenieks:
Es uzskatu, ka nekas nedabisks nav noticis, tā ir pilnīgi normāla parādība, ka mēs šo kvorumu nevaram salasīt. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka ir divi dažādi deputāti ar diviem dažādiem statusiem. Un arī tie, kuri pastāvīgam darbam ir kādā prombūtnē. Tātad viss, kas mums ir jādara, ir jāmaina Konstitūcijas pants un labojumu pieņemšanas kārtība. Tātad vienreiz ir jāsanāk kopā un šis grozījums jāizdara. Ja mēs to neizdarīsim, uz priekšu vienkārši netiksim, ar to mums jāsamierinās. Bet runāt par kaut kādām represijām pret deputātiem? Par naudas sodiem un tamlīdzīgi. Es domāju, ka tas būtu ārkārtīgi nepareizi.

Priekšsēdētājs: Deputāt Silār, lūdzu, pie otrā mikrofona.

I.Silārs: Diemžēl es savam kolēģim Muceniekam esmu spiests iebilst. Man rokā ir mūsu pašu pieņemtais un apstiprinātais Latvijas Republikas Likums par Latvijas Republikas tautas deputāta statusu, kur nav nekāda dalījuma divās grupās. 7.pants, kurā runāts par deputāta pienākumiem, uzliek par pienākumu deputātam piedalīties plenārsēdēs. Un, lai nebūtu neskaidrību, es gribētu, lai to dzird arī visi vēlētāji. (Zālē rosība.)

Priekšsēdētājs:
Deputāt Bojār, lūdzu, pie pirmā mikrofona.

J.Bojārs:
Vispirms es lieku priekšā tomēr apspriest vairākus reglamenta jautājumus. Darba grupai ir priekšlikumi, un nav nekādas jēgas izvērst diskusiju par reglamentu.
Otrs. Es tomēr lūdzu atvainot mūsu deputātus, bet ir viens svarīgs jautājums, kuru mums vajadzētu izlemt pirms vasaras. Lieta tā, ka mēs esam drusciņ tādā kā piekrāptā...

Priekšsēdētājs:
Pagaidiet...

J.Bojārs:
... mēs esam tādā kā piekrāptā stāvoklī...

Priekšsēdētājs:
Nekas, nekas, mēs neesam vēl pagaidām piekrāpti.

J.Bojārs:
Pagaidiet, priekšlikums rītdienas darba kārtībai...

Priekšsēdētājs:
Mēs tūlīt sāksim izskatīt. Kāpēc jūs steidzaties priekšā, vēl jo vairāk tāpēc, ka radio sen jau ir atslēgts. (Zālē sarunas, rosība.) Varbūt tā ir mana vaina, bet es nebrīdinu, kad ir radio, kad nav. Un jūs tik sparīgi visu laiku runājat... Protams, tas ir labi, bet... (Zālē joprojām rosība, čalas, sarunas.) Es domāju, ka visas šīs debates bija ļoti vajadzīgas par to, vai ir krīze vai nav krīzes. Es palieku pie sava uzskata, citi deputāti – pie sava. Mums nekāds lēmums par krīzi nav jāpieņem. Fakts paliek fakts, ka mēs nevaram izskatīt Konstitūcijas labojumus trešajā lasījumā.
Tagad lūdzu par rītdienas darba kārtību, jo citu mēs neko vairs nevaram izskatīt. Vai jūs esat gatavi rīt izskatīt reliģiskās organizācijas? Tātad likumprojekts par reliģiskajām organizācijām. Priekšlikumus par Zemes komisijas sastāvu acīmredzot Ministru padomes priekšsēdētājs iesniegs rīt? Vai tā?...(Starpsaucieni.) Tā ir jūsu lieta, cik jūs uzskatīsit par vajadzīgu mums iesniegt. Vai rīt varam izskatīt jautājumu par bankas padomes sastāvu? Vai tas paliek darba kārtībā? Ir vēl divi jautājumi. Viens ļoti īss – Prezidija sēdē mēs izskatījām jautājumu, kas saistīts ar dažādu aparātu reorganizāciju, tai skaitā, kolēģi Aleksejev, ne tikai ar Ministru padomes un ministriju aparātu, bet galvenokārt ar tiesām, prokuratūrām, tiesībsargājošiem orgāniem. Bet tas bija saistīts ar PSKP un PSRS Ministru padomes lēmumu, tāpēc Prezidijs ierosina pieņemt sesijas lēmumu, ar kuru apturēt. Tāda ir būtība. Tas jautājums ir ļoti īss un katrā ziņā nobalsojams. Vēl deputātu grupa ir iesniegusi lēmumprojektu par ārkārtējiem pasākumiem preču tirgus stabilizēšanai Latvijas Republikā. Vairāk jautājumu nav. Tos mēs varētu rīt mierīgi līdz pusdienas laikam izskatīt. Ministru padome lūdz izdalīt papildu naudas līdzekļus brīvprātīgajiem kārtības sargiem. Sēdē šis jautājums jau izvirzījās, bet mēs to neizskatījām, jo Ministru padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka Bišera kunga šeit nebija.
Ministru padome grib sniegt arī atbildi uz lielas deputātu grupas pieprasījumu par muitas darbību uz robežām. Es neizslēdzu iespēju, ka jūs tūlīt prasīsit, par ko vajadzēja balsot, ja ir šāds troksnis.
Tie ir visi jautājumi. Deputātam Bojāram vēl bija papildinājums.

J.Bojārs:
Ne tāpēc, ka radio nav ieslēgts vai ir izslēgts. Cienījamie deputāti! Iepriekšējā parlamentā, kad mēs reglamentējām jautājumus attiecībā uz migrāciju un pierakstīšanās kārtību Latvijā, no saraksta nezin kāpēc tika izmests 17.punkts, sakarā ar ko mēs neapturējām PSRS Ministru padomes lēmumu Nr.1943. Līdz ar to republikā joprojām pierakstās militārās personas, un cik ir kļuvis zināms, arī tās, kas pašlaik tiek evakuētas no sociālistiskajām valstīm. Lieku priekšā šo jautājumu izskatīt. Būtībā tas ir īss. Tātad mēs atjaunosim tajā sarakstā tikai vienu pozīciju, kas jau tika izskatīta iepriekšējā Augstākajā padomē un pret kuru izturējāmies visumā pozitīvi, un nobalsosim. Neviens nevar pateikt, cik vēl pierakstīsies republikā pa to laiku, kamēr mēs būsim atvaļinājumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu konkrētu formulējumu.

J.Bojārs:
Es lieku priekšā rīt ietvert darba kārtībā jautājumu par to, lai mēs apturētu PSRS Ministru padomes lēmuma Nr.1943 darbību republikā. Tas ir 1989.gada lēmums.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, dodiet formulējumu. Lūdzu, pie trešā mikrofona.

V.Seleckis:
Es domāju, nebūtu pareizi jau šobrīd uzskatīt, ka rīt nebūs iespējams izskatīt ar Konstitūcijas labojumiem saistītos jautājumus. Es domāju, ka tādu sakāvniecisku lēmumu mēs nevaram pieņemt. Varbūt rīt tomēr būs tāda situācija, ka varēs šos jautājumus izskatīt. Es ierosinu atstāt darba kārtībā arī šos jautājumus.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, pie otrā mikrofona.

O.Batarevskis:
Es ierosinu darbu sākt pulksten 10.00.

Priekšsēdētājs:
Kāds ir jūsu arguments?

O.Batarevskis:
Deputāti būs noguruši. (Zālē smiekli, sarunas.)

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, pie otrā mikrofona.

I.Silārs:
Man ir lūgums: vai mēs nevarētu rīt darba kārtībā iekļaut Ministru prezidenta Ivara Godmaņa ziņojumu par braucienu uz Amerikas Savienotajām Valstīm?

Priekšsēdētājs:
Paldies. Vairāk jautājumu nav? Kolēģi! Lai būtu operatīvāk, un, kā teica kolēģis Bojārs, ir vai nav ieslēgts radio, tas mūs šodien īpaši neinteresē. Bet tomēr... Par tiem jautājumiem, kuri bija iekļauti darba kārtībā, mums nav vairs jābalso. Tagad tikai izteiksim attieksmi pret papildu jautājumiem. Es nezinu, kādā kārtībā tos likt uz balsošanu, bet varbūt varētu tādā veidā.
Pirmais: par attieksmi pret PSKP un PSRS Ministru padomes 1988.gada novembra lēmumu Nr.1328 iekļaušanu darba kārtībā. Iekļaujam? (Draudzīgs “jā”.) Varbūt balsosim tikai tad, ja būs iebildes. Ļoti kritiski noraugās deputāts Lagzdiņš, tāpēc tomēr balsosim par iekļaušanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Izsakiet savu attieksmi! 104. Paldies. Lielum lielais vairākums.
Nākamais – par ārkārtējiem pasākumiem preču tirgus stabilizēšanai Latvijas Republikā. Ierosina deputātu grupa, un mēs šo lēmumprojektu esam saņēmuši. Lūdzu rezultātu: 67... tur 18... 48... Vairākums ir par. Jautājums tiek iekļauts darba kārtībā.
Tagad deputāta Bojāra jautājums: “Ieslēgt darba kārtībā jautājumu par PSRS Ministru padomes 1989.gada 2.novembra lēmuma Nr.1943 darbības apturēšanu Latvijas Republikā.” Lūdzu, jūs pats arī izsakiet savu attieksmi. Lūdzu rezultātu: par – 111, atturas – 6. Jautājums ir iekļauts darba kārtībā.
Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa ziņojums par braucienu uz ASV. Lūdzu rezultātu: par – 80, pret – 11, atturas – 8. Arī šis jautājums iekļauts darba kārtībā. Lūdzu, kolēģi Ziediņ, pie trešā mikrofona.

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi, es domāju, mums jāizskata arī darba laiks svētdien. Būsim reālisti. Paldies jums. (Pēc pauzes.) Tas bija humors.

Priekšsēdētājs:
Diemžēl, skatoties pa labi un pa kreisi, es nedzirdēju, ko kolēģis teica. Vai man jāliek uz balsošanu. Jūs varbūt, Raimond Krūmiņ, varat komentēt, es tiešām nedzirdēju.

R.Krūmiņš:
Nē, tas bija sakarā ar to lielo apjomu, ko mēs esam iekļāvuši rītdienas darba kārtībā, tas bija priekšlikums par svētdienas darba laiku. Bet es no savas puses gribu precizēt darba laika sākumu rīt.

Priekšsēdētājs:
To mēs vakarā lemsim.

R.Krūmiņš:
Es nedzirdēju priekšlikumus.

Priekšsēdētājs:
Mums tūlīt par to būs jābalso. Atskan priekšlikums sākt 8.00 no rīta. Bet pirmais priekšlikums tomēr bija pulksten 10.00. Liekam šo priekšlikumu uz balsošanu. Lūdzu, izsakiet savu viedokli par, pret vai atturoties. Atturēties gan nevajadzētu, kaut kādam viedoklim jau jābūt. Lūdzu rezultātu. Viens tomēr ir atturējies. Kolēģis galīgi nav pārliecināts, vai viņš var no rīta piecelties vai nevar. Izdruku, lūdzu, nevienam nedot. Lūdzu, izmantojiet mikrofonus ziņojumiem. Trešais mikrofons.

V.Strīķis:
Ja lauksaimnieki rīt nebūs noguruši, tad lūdzu – rīt pulksten 9.30 sēde par Zemes komisiju.

Priekšsēdētājs:
Lūdzu, deputāt Dinevič, jūs savu ziņojumu.

J.Dinevičs:
Šeit pat, šeit.

Priekšsēdētājs:
Bet varbūt, kolēģi Dinevič, jūs ļoti precīzi pasakiet par mūsu šāvakara pasākumu. Lai nebūtu nekādu dažādu skaidrojumu šim pasākumam no to deputātu puses, kuri tur nepiedalīsies. Lūdzu.

J.Dinevičs:
Cienījamie kolēģi! Mūsu frakcijā ierosināja, un mūsu ierosinājums guva atsauci arī pretējā frakcijā, un šovakar mums ir kopējs pasākums. Šis pasākums notiek pulksten 20.00 viesnīcas “Rīga” Mazajā zālē. Tā ir mūsu rīcībā. Tie kolēģi, kas vēlējās piedalīties, jau ir attiecīgi arī samaksājuši dalības maksu. Pašreiz mēs esam 122 cilvēki, kuri piedalīsies pasākumā. Ne tikai deputāti. Tie ir deputāti ar kundzēm vai ar sekretārēm, vai ar jaunkundzēm. Kopumā mēs būsim 122 cilvēki.

Priekšsēdētājs:
Ja mēs precīzi nosaucam šo pasākumu – mēs kopīgi ejam paēst vakariņas. Bez kaut kādiem... īpašiem komentāriem vai kādiem īpašiem attiecinājumiem.
Paldies. Rīt sākam pulksten 10.00.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!