Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Pēcpusdienas sēdē mums ir jāizskata jautājums par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā un likumprojekts par grozījumiem un papildinājumiem Konstitūcijā jautājumos par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā. Šos jautājumus mēs izskatām pirmajā lasījumā un pēc Aizsardzības un iekšlietu pastāvīgās komisijas vadības ierosinājuma šie jautājumi tiks izskatīti abi kopā, bet to mums savā ievadrunā paskaidros šīs komisijas priekšsēdētājs Tālavs Jundzis.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Man ir tas gods ziņot jums par šiem diviem likumprojektiem, un šie projekti jums visiem jau ir savlaicīgi izdalīti. Ziņojumam par šiem ārkārtīgi svarīgajiem likumiem, tā kā tādi likumi Latvijā tiek pieņemti pirmoreiz, es lūgtu ne mazāk par 20 minūtēm.

Priekšsēdētājs: Nav iebildumu? Lūdzu.

T.Jundzis: Vispirms es gribu sākt ar nelielu ievadu un pateikt, ka mūsu kaimiņrepublikās– Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā un it īpaši Lietuvā– jautājumos par prokuratūru mūsu kolēģi parlamentārieši ir tikuši tālāk nekā mēs. Nemaz nerunājot par Lietuvu, kur jau ir pieņemts likums par Lietuvas prokuratūru, kur reāli Lietuvas prokuratūra ir nodibināta, tur PSRS prokuratūru pārstāv tikai 11 cilvēki, kuri praktiski šajā republikā ir izolēti.
Arī tādās republikās kā Krievija, Baltkrievija un Ukraina ir deklarēts, ka augstākā vara jeb prioritāte ir šo savienoto republiku likumiem, un arī šo likumu ievērošanu uzrauga attiecīgo savienoto republiku prokurori. Pie kam Baltkrievija un Ukraina runā par ģenerālprokuroru. Tāpēc arī mēs savos labojumos runājam par prokuratūru kā patstāvīgas suverēnas valsts iestādi, kura uzrauga, realizē augstāko uzraudzību pār likumu ievērošanu Latvijas Republikā. Te es vēlreiz gribu atgādināt, ka prokurora uzdevums ir tikai viens– raudzīties, lai vienveidīgi, precīzi valstī tiktu ievēroti likumi. Un tikai no šā viedokļa prokurors realizē savas funkcijas. Runājot par to, vai mērķtiecīgi vai mazāk mērķtiecīgi tiek risināti jautājumi, tas vairs neietilpst prokurora kompetencē. Jāsaka, ka mūsu koncepcija, kas tiek piedāvāta šajos likumprojektos, ir tāda, ka mēs pārejas posmā maksimāli pieturamies pie tās vairāku gadu desmitu laikā izveidojušās prokuratūras sistēmas, tādiem prokuratūras darbības sistēmas principiem, kuri jau ir pastāvējuši līdz šim. Mēs redzam arī tālākas perspektīvas, kuras pagaidām tīri tehnisku apstākļu dēļ mēs nevaram realizēt, jo prokuratūra ir cieši saistīta ar citiem tiesībsargāšanas orgāniem. Tāpēc mēs arī neizvirzījām mērķi kardināli sagraut jau esošās prokuratūras darbības principus.
Tajā pašā laikā es gribu teikt, ka mūsu likumprojektā ir arī vairāki būtiski atšķirīgi momenti atšķirībā no tā, kā bijis līdz šim. Tātad mēs runājam par to, ka Latvijas Republikas prokuroru ieceļ republikas Augstākā padome, tas nozīmē– arī prokurora vietniekus un prokuratūras locekļus. Rajonu un pilsētu prokurorus ieceļ attiecīgais republikas prokurors. Agrāk prokuratūra nerealizēja uzraudzību pār vietējo padomju darbību, tieši pār sesiju lēmumiem, turpretim mūsu piedāvātajā variantā šis būtiskais trūkums ir novērsts, jo ir jāsaprot, ka prokuratūra ir iestāde, kura nodrošina, lai Augstākās padomes pieņemtie likumi tiktu ieviesti dzīvē un lai to darītu arī vietējie pārvaldes orgāni.
Mēs paplašinām prokuratūras pilnvaras arī attiecībā uz Ministru padomi. Līdzšinējā likumdošana neparedzēja uzraudzību pār valdības pieņemto lēmumu atbilstību likumam. Runa nav par to mērķtiecību, tikai par šo lēmumu atbilstību likumam, turpretim jums piedāvātajā variantā mēs šādas pilnvaras prokuroram piešķiram. Gribu vērst jūsu uzmanību arī uz to, ka jūsu projektos runa ir par republikas prokuroru, bet mūsu komisija, izejot no tās situācijas, kāda veidojas mūsu kaimiņrepublikās vai kaimiņvalstīs, kur ir runa par ģenerālprokuroru, piedāvā arī Latvijas Republikā iecelt ģenerālprokuroru.
Tālāk mēs izdarām vienu izmaiņu šajos projektos, arī Konstitūcijā, tā ir konstitucionāla izmaiņa attiecībā uz to, ka rajonu, pilsētu prokuroru, kā tas bija ierakstīts Konstitūcijā, ieceļ, ievērojot rajonu, pilsētas Tautas deputātu padomes viedokli.
Nezinu, kā tas iznāca, bet, strādājot pagājušajā gadā pie izmaiņām Konstitūcijā, šāda nenopietna norma, kura runā pretī prokuratūras darbības principiem, tika ieviesta. Domāju, ka mūsu pienākums ir to izslēgt. Jo prokurors nevar uzraudzīt vietējo padomju lēmumus un tajā pašā laikā zināt, ka tad, kad viņu apstiprinās, viņš prasīs šīs pašas vietējās padomes atzinību, vai viņš ir derīgs amatam. Mūsuprāt, tas ir absurds.
Šajā likumprojektā, runājot par prokurora uzraudzību, mēs vismaz pagaidām atstājam normu, ka prokuratūras iestāžu sistēmā darbojas arī prokuratūras izmeklētāji. Taču es gribu šajā sakarībā vērst kolēģu deputātu uzmanību uz kādu problēmu. Mēs saredzam, vismaz mūsu komisijā, ka vajadzētu vistuvākajā laikā veidot neatkarīgu, zināmā mērā neatkarīgu, patstāvīgu Izmeklēšanas komiteju. Līdz ar to izmeklēšana nebūs nedz vairs Valsts drošības komitejas, nedz arī prokuratūras kompetence.
Tādu perspektīvu vismaz es saskatu, un šodien Augstākās padomes Prezidija sēdē es ierosināšu izveidot komisiju, kura strādās pie Izmeklēšanas komitejas koncepcijas un pie attiecīga likumprojekta izveidošanas. Bet, kamēr tas tiks izdarīts, acīmredzot pagaidām likumā par prokuratūru, kaut arī tas būs varbūt dažus mēnešus, šie prokuratūras izmeklētāji ir jāparedz. Tāpēc arī 16.pantā ir runa par prokuratūras izmeklētājiem. Gribu vērst uzmanību uz to, ka atbilstoši arī citu tādu valstu pieredzei mēs pieļaujam, un droši vien tā arī vajadzētu šo jautājumu risināt, ka prokurori patur tiesības izmeklēt jebkuru krimināllietu, protams, pirmām kārtām, ja mēs izveidosim Izmeklēšanas komiteju, pār Izmeklēšanas komitejas darbinieku izdarītajiem noziegumiem, ja tādi būs.
Runājot par prokuratūras uzraudzību pār likumības ievērošanu uzņēmumu, iestāžu, organizāciju darbā, tad šeit principiālu izmaiņu nav, lai gan dažas tomēr ir, par kurām es atļaušos ziņot.
Pirmkārt, mēs komisijas vārdā gribētu ierosināt, ka gadījumā, ja jūs piekritīsiet, ka prokurors var noprotestēt arī Ministru padomes lēmumus, tad šajā gadījumā nepiešķirt prokurora protestam tādu spēku, ka viņš aptur attiecīgā lēmuma izpildi uz 10 dienām līdz protesta izskatīšanai, kā tas ir attiecībā uz jebkuru citu nelikumību vai noprotestētu prokurora aktu. Tātad attiecībā uz Ministru padomi šādas pilnvaras prokuroram varētu būt.
Otrkārt, mēs izslēdzam tādu prokurora pilnvaru kā priekšraksts. Prokurora priekšraksts radās 1987.gadā likumā “Par PSRS prokuratūru”, un, mūsuprāt, šī administratīvā reaģēšanas forma neatbilst tiesiskas valsts principiem un jo vairāk prokuratūras darbības principiem. Tā ir kontrolējošo pārvaldes orgānu prerogatīva, bet nevis prokuratūras. Prokurors uzrauga likumību.
Mēs paredzam arī tādu jaunu pilnvaru prokuroram kā iespēju pieņemt lēmumu par amatpersonas vai pilsoņa atvešanu ar milicijas palīdzību, ja pilsonis vai amatpersona neierodas pēc prokurora uzaicinājuma. Es domāju, ka jūs piekritīsit tādai pilnvarai. Tomēr mums ir jāceļ šo iestāžu autoritāte un jānodrošina to reālas darbības garantijas.
Vēl es gribu vērst uzmanību, ka tādas prokuratūras uzraudzības nozares kā lietu izskatīšana tiesās, krimināllietu izskatīšana, pareizāk sakot, uzraudzība pār likuma ievērošanu, izskatot tiesās krimināllietas, civillietas, arī uzraudzība pār likuma ievērošanu izmeklēšanā, izziņā, labošanas darbu iestādēs,– šie visi jautājumi ir reglamentēti attiecīgajos likumos, kriminālprocesā, civilprocesā, labošanas darbu kodeksā. Mēs pieļaujam, ka jūsu variantā piedāvātās nodaļas principā dublē nosauktos likumus, ka tās vēl varētu saīsināt un vienkārši izdarīt atsauci, ka prokurors, piemēram, realizē uzraudzību izmeklēšanā atbilstoši kriminālprocesa kodeksam.
Tālāk par prokuratūras iestāžu kadriem. Šeit jāsaka, ka principiālu atšķirību nav, 46.punktā ir teikts, ka par prokuroriem un prokuratūras izmeklētājiem ieceļ Latvijas Republikas pilsoņus, kam ir augstākā izglītība. Šis jautājums varbūt ir apspriežams, bet mēs komisijas vārdā piedāvājam, ka par rajonu un pilsētu prokuroriem var iecelt personas, kas, tāpat kā agrāk, sasniegušas 25 gadu vecumu, jo prokuratūras darbība ir pietiekami atbildīga, lai šajā amatā nozīmētu jau nobriedušus kadrus, bet jaunums ir tas, ka mēs piedāvājam arī piecu gadu darba stāžu, ne mazāku par pieciem gadiem darba stāžu. Tie varētu būt galvenie labojumi, par kuriem es jums gribēju ziņot.
Taču, pirms es beidzu savu ziņojumu, es jūs gribu informēt par to, ka pavisam nesen, pirms nedēļas, es biju arī PSRS prokuratūrā, tikos ar PSRS prokuratūras vadību, jo mums nereti pārmet to, ka mēs savus jautājumus risinām, nekonsultējoties ar ieinteresētajām personām, kaut arī tas būtu kaimiņvalstī. Un jāsaka, ka nekādi piedāvātie kompromisi jautājumā par Latvijas Republikas prokuratūras izveidošanu diemžēl PSRS prokuratūrā atsaucību neguva.
Jāsaka tā, ka es piedāvāju arī līdzīgu variantu, kādu to piedāvā Latvijas pašreizējais prokurors Daukša kungs, tiesa gan, viņš šo variantu piedāvā nedaudz citā plāksnē. Viņš, atsaucoties uz mūsu likumprojektu, mums rakstiski ierosina Latvijā izveidot Federālo prokuratūru. Ko tas nozīmē? To, ka pēc saskaņošanas valdību līmenī, tātad Latvijas valdībai vienojoties ar PSRS valdību, Latvijā pastāvētu Latvijas Republikas prokuratūra, par ko es jums jau ziņoju, bet vienlaikus arī Federālā prokuratūra, kura zināmā mērā uzraudzītu, kas te, Latvijā, notiek– kā tiek ievēroti likumi, kuri skar PSRS intereses. Zināms racionāls domu grauds ir, bet es teikšu tā: es Maskavā piedāvāju arī ļoti līdzīgu variantu, es teicu– labi, pārejas periodā mēs varētu runāt par to, ka Latvijas Republikā atrodas PSRS ģenerālprokurora pilnvarota persona paralēli Latvijas Republikas prokuroram, taču jāteic, ka šāds priekšlikums Maskavā neguva nekādu atsaucību un tika viennozīmīgi noraidīts. Tādējādi ļoti cienījamā Daukša priekšlikums par Federālo prokuratūru praktiski Maskavā, vismaz manas vizītes laikā, jau ir noraidīts.
Vēl es jums ziņošu, ka republikas prokurors izsaka vēl virkni konstruktīvu priekšlikumu par konkrētiem likumpantiem. Lielai daļai šo priekšlikumu var, tā sakot, pilnīgi piekrist, es par tiem jums jau arī ziņoju, tie daudz kur sakrīt ar komisijas domām. Vēl es jums varu teikt, ka, esot PSRS prokuratūrā, es tikos ar likumprojekta autoriem, kuri izstrādāja likuma par PSRS prokuratūru jauno redakciju, un jāteic, ka mums ar viņiem, runājot tīri par profesionāliem jautājumiem, par konkrētiem pantiem, tieši par tām izmaiņām, par kurām es te jums ziņoju, ka, piemēram, par uzraudzību pār vietējo padomju lēmumiem, pār valdības lēmumiem un par dažiem citiem, neradās nekādas domstarpības. Jāteic, ka arī citas mūsu tiesību aizsardzības iestādes ir rakstiski iesniegušas savus atzinumus par šo piedāvāto likumprojektu, un, tā kā mēs šodien apspriežam likumprojekta koncepciju, tad jāteic, ka konceptuālu iebildumu nav. Vienīgi varu jums ziņot, ka Valsts drošības komiteja puslapas garā atbildē ir izteikusi viedokli, ka mums Latvijā tā kā tā joprojām spēkā ir PSRS Konstitūcija un nolikums “Par prokuratūras uzraudzību PSRS” un tātad nekādas citas sarunas šajā virzienā vairāk nevarētu būt. Man tikai diemžēl ir jāpalabo Červinska kunga teiktais, kurš ir parakstījis šo vēstuli, ka nolikums “Par prokuratūras uzraudzību PSRS” jau ir atcelts arī pašā Padomju Savienībā 1979.gadā. Līdz ar to Padomju Savienībā ir likums “Par PSRS prokuratūru”. Bet pārējās atsauksmēs konceptuālu iebildumu nav, ja nu vienīgi vēl varētu runāt, kā es jau jums ziņoju, par republikas prokurora Daukša ideju par republikas prokuratūras izveidošanu. Tas arī ir viss, ko es jums gribēju ziņot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, uzdodiet jautājumus, taču es lūdzu uz jautājumiem arī pierakstīties.
Pirmais mikrofons.

I.Geidāns: Man cienījamajam referentam ir jautājums par 165.panta izmaiņu. Jūs referātā tā garāmejot par to pateicāt, bet es īsti neguvu pārliecību. Tajā ir fiksēts, ka rajonu un pilsētu prokurorus tagad ieceļ Latvijas Republikas prokurors. Taču vēlāk tas ir izlaists, un arī nolikumā tas nekur neparādās, tātad nevienā no šiem dokumentiem.

T.Jundzis: Jā, es atbildu. Tā nav konstitucionāla norma, tas ir paredzēts likumprojektā par prokuratūru 3.pantā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Ilma Briņķe!

I.Briņķe: Kaut arī jūs, cienījamais Jundža kungs, minējāt 36.panta problēmas, tas ir, nozieguma izmeklēšana prokuratūrā, es domāju, nevienam nav noslēpums, ka jau vairākus gadus rit ļoti lielas diskusijas speciālajā juridiskajā literatūrā par to, lai nodalītu noziegumu izmeklēšanu prokuratūrā no uzraudzības. Sakiet, cik ilgi, jūsuprāt, tas vēl varētu turpināties?

T.Jundzis: Paldies, kolēģe, par jautājumu. Iespējams, es pavirši pieskāros šim jautājumam vai arī Briņķes kundze varbūt nebija klāt, kad ziņoju.
Es teicu, ka mēs acīmredzot jau šodien izveidosim komisiju, kura strādās pie Izmeklēšanas komitejas koncepcijas un attiecīgu likumprojektu izstrādāšanas. Mans viedoklis ir tāds, ka jau nākamā gada sākumā mēs varētu izveidot Izmeklēšanas komiteju, tātad izņemt izmeklēšanas jautājumu no prokuratūras un Valsts drošības komitejas, kā arī no Iekšlietu ministrijas kompetences. Ar to attiecīgi nodarbosies Izmeklēšanas komiteja. Runājot par uzraudzību, es domāju, ka te šaubu nav. Uzraudzīs, protams, prokuratūra.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Morozļi!

G.Morozļi: */Sakiet, lūdzu, tā kā šis likums tiek pieņemts darbam, rīcībai, tad kā šodien pilsētas vai rajona prokuroram praktiski jāveic prokurora uzraudzība uz dzelzceļa, gaisa transportā, jūras transportā, Vissavienības uzņēmumos, kuros pagaidām ir spēkā PSRS likumi? Prokuratūras realizēja transporta uzraudzību uz likuma “Par PSRS prokuratūru” pamata. Bet ko darīt šodien šim rajona vai pilsētas prokuroram, kā viņam realizēt likumības uzraudzību PSRS Bruņotajos spēkos? Kā strādāt praktiski? Vai arī šis likums pie mums tiek pieņemts tikai vārdos?/

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bekasovam.

M.Bekasovs: */7.panta 1.punktā rakstīts: “Prokurora ietekmēšana jebkādā veidā, lai pieņemtu tiesisku lēmumu, saistīta ar kriminālatbildību saskaņā ar PSR Savienības un savienoto republiku likumdošanu.” Mani interesē, cik tālu PSR Savienības un savienoto republiku likumi darbojas Latvijas teritorijā?/

T.Jundzis: Es gan īsti nesaprotu, ko jūs jautājat, bet es atbildu vēlreiz, ka tie ir spēkā tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas suverenitāti. Visu PSRS likumu normas mēs taču ievērojam, citādi mums sāksies haoss, mēs 4.maijā to visu ilgi un pamatīgi apspriedām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kostin!

T.Jundzis: Jautājums ir ļoti smags. Es domāju, ka pirmā garantija ir tajā cilvēkā, kuru mēs nozīmēsim. Visas pārējās garantijas ir katrā no šā likuma pantiem, cik labi un cik veiksmīgi, cik efektīvi mēs to uzrakstīsim un pieņemsim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu vairāk nav? Tāpēc mēs varam sākt debates, un tajās, kā ierosināja komisijas priekšsēdētājs, acīmredzot ir jādebatē par abiem likumiem– gan par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā, gan par izmaiņām Konstitūcijā, jo šie abi jautājumi ir ārkārtīgi cieši saistīti un vienu nevar atrisināt bez otra. Tāpēc debatēs mums ir pierakstījušies deputāti Morozļi un Kostins.
Vārds deputātam Morozļi. Jā, frakciju proporcijas te gan nav ievērotas, taču šeit ir īpatnēja situācija, un jūs vēl varat pacensties, lai tās būtu ievērotas.

G.Morozļi: */Cienījamie kolēģi! Es runāšu par likumu “Par prokurora uzraudzību”. Likuma “Par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā” projekta autori veikuši lielu darbu, projektā realizējot laikmeta prasības par tiesiskas sociālistiskas valsts radīšanu, kā norādīts projekta 4.pantā, ievērojot PSRS likuma “Par prokurora uzraudzību” jaunā projekta tēzes un izmantojot citus dokumentus. Taču jāatzīmē, ka projekta autori nav spējuši izvairīties no daudzām kļūdām, to skaitā arī konstitucionālām, kuras pazemina likuma projekta praktisko vērtību, un tur vainīga, manuprāt, ir mūsu mūžīgā steiga. Tā ir arī ar likuma “Par prokurora uzraudzību” projektu. Šo projektu gatavoja Aizsardzības un iekšlietu komisija, starp citu, prokuratūrai ir visai un visai attālas attiecības kā ar aizsardzības, tā iekšlietu lietām. Tam ir citas organizācijas. Šī komisija sagatavoja projektu un nodeva to parlamentam, bet, lūk, likumdošanas jautājumu komisija, neraugoties uz to, ka tiek apspriests projekts par likumības ievērošanu republikā, vispār neapsprieda šo likumu. Tāpēc es uzskatu, ka tajā ir daudz trūkumu, jo tieši tā komisija, kurai, manuprāt, vajadzēja izstrādāt šo likumu, to pat neapsprieda. Kādi ir šie trūkumi? Projektā nav pat mēģināts kaut kā novērst kolīziju starp republikānisko un Savienības likumdošanu, kura šodien praktiski darbojas Latvijas teritorijā, tai skaitā tas attiecas arī uz likumdošanu par prokurora uzraudzību. Piemērus var minēt daudzus, nosaukšu tikai vienu. Cik mēs cīnījāmies, lai pieņemtu likumu par ieņēmumu nodokli. Kāpēc? Tāpēc, ka sadūrās divi likumi– Vissavienības un republikas– sakarā ar ienākumu nodokli, un varēja notikt tā, ka Vissavienības uzņēmumu darbinieki un republikas uzņēmumu darbinieki varētu maksāt pilnīgi atšķirīgus nodokļus, kaut arī dzīvo vienā un tai pašā teritorijā, vienā un tai pašā rajonā. Lūk, pie kā tas var novest praktiski. Par pašu likumu “Par prokurora uzraudzību”. Savienība savos likumos par PSRS prokuratūru un pilnvaru norobežošanu starp PSR Savienību un federācijas subjektiem nosaka, ka vienotā prokurora uzraudzības sistēma visas valsts teritorijā atrodas pilnīgā PSRS prokuratūras pārziņā, bet projekts, ko mēs šodien apspriežam, nerunā, ka tā [uzraudzība] būtu republikas prokuratūras pārziņā. Bet tagad sakiet, pastāvot šīm tieši pretējām prasībām, ko darīt rajona prokuroram, pilsētas prokuroram, kā praktiski [viņiem] strādāt, realizēt prokurora uzraudzību transportā, karaspēka daļās utt.? Starp citu, transporta prokuratūra vadās pēc likuma par PSRS prokuratūru. Kā viņiem praktiski strādāt? Ja ir likums, [tomēr] strādāt tā, kā viņi strādāja agrāk? Bet ne jau tāpēc pieņem likumu. Iznāk tā, ka likumus mēs pieņemam, bet strādāt saskaņā ar tiem pagaidām nav iespējams. Vai, ņemsim tādu projekta prasību kā uzraudzība Bruņotajos spēkos. Bruņotie spēki taču ir stingri centralizēts organisms, kas darbojas pēc vienvadības principa, pakļaujas ministram un prezidentam. Kā rajona vai pilsētas prokurors var uzraudzīt vai ietekmēt šos Bruņotos spēkus, kaut vai par tiem pašiem dzīvokļu jautājumiem un citiem, ja tie viņam absolūti nav pakļauti un nav pakļauti [arī] vietējiem orgāniem? Tas atkal paliek tikai uz papīra, ne darbam, bet tā nedrīkst būt. Vai ņemsim citus šī likuma trūkumus.
3.panta 2.punktā rakstīts: “Latvijas Republikas prokurors nozīmē rajona un pilsētu prokurorus, ievērojot rajona vai pilsētas padomes domas.” Un turpat likums saka, ka prokurors uzrauga, kā likumus ievēro vietējās padomes. Tad kurš kuru uzrauga? Tas, kurš dos atļauju izvēlēties prokuroru? Faktiski tad viņš un nevis prokurors uzraudzīs likumus. Bet 1., 2. un 3.pantā teikts, ka prokurors nav atkarīgs no vietējiem orgāniem. Kāda te ir neatkarība? Šis jautājums ir pilnīgi nepārdomāts. 19.panta 4.punktā teikts, ka par akta nelikumības atzīšanu prokurors griežas arbitrāžā. Bet šī likuma 1.pantā rakstīts, ka prokuratūra īsteno augstāko likumības uzraudzību . Iznāk, ka arbitrāža tādā gadījumā īsteno vēl augstāku uzraudzību nekā prokurors. Bez tam projektā vispār nav panta, kas reglamentētu prokurora uzraudzību pār likumību pie sodu izpildes un citiem piespiedu rakstura pasākumiem, ko nozīmē tiesa. Tā pati tiesas nozīmētā ievietošana psihiatriskajā slimnīcā ārstēšanai, vai tad to nevajag kādam uzraudzīt? Likumā ir vēl daudzi citi trūkumi. Es uzskatu, ka tas viss ir tāpēc, ka šis likums pieņemts un iesniegts mums ļoti ātri un neizgāja apspriešanu citās komisijās, it īpaši Likumdošanas jautājumu komisijā. Ja tas [likumprojekts] tur nokļūtu, tad visi šie jautājumi katrā ziņā tiktu tur ierosināti. Tāpēc es uzskatu, ka šo likumu vajag apspriest komisijās pa īstam un tikai pēc tam to pieņemt. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kostinam.

V.Kostins: */Cienījamie kolēģi! Es gribu teikt par to, ka, protams, darbs ir paveikts liels, šis likums tika apspriests pie mums Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Un es, protams, brīnos, es nebiju lietas kursā, ka šis likums, izrādās, netika izskatīts Likumdošanas jautājumu komisijā. Tā acīmredzot ir vēl viena raksturīga iezīme mūsu un parlamenta darbā. Mācīties strādāt mēs mācāmies, bet laikam jau būtu laiks, kad radušos strīdīgos jautājumus risina komisijās, nelaižot tos līdz šai tribīnei.
Es runāšu personīgi savā vārdā. Mans personīgais viedoklis kā deputātam un Aizsardzības un iekšlietu komisijas loceklim ir tāds. Es gribētu apstāties pie tā, ka, protams, darbs paveikts liels. Varētu apsveikt to, ka šeit iekļuvuši atsevišķi un daudzi punkti. 2.sadaļā, 2.pantā, 2.punktā teikts, ka prokurori īsteno augstāko uzraudzību un seko pareizai un vienveidīgai likumu pielietošanai, neskatoties ne uz kādām vietējām atšķirībām un pretēji jebkādām resoru ietekmēm. Ja tas būtu reāli jau tagad, bet es parādīšu ar konkrētiem piemēriem un faktiem, ka pašlaik pie mums republikā tā nav. Ja tas būs tikai ierakstīts, bet netiks izpildīts, tad es lūgtu, lai būtu atsevišķs pants par kaut kādu administratīvu iedarbību uz prokuroriem, kuri, zinādami par šo pantu, praksē to neizpilda.
4.pantā ir ieraksts, kuru varētu apsveikt, un es ierosinu to pat neapspriest, bet atstāt: “Latvijas Republikas prokurors atceļ Latvijas Republikas Konstitūcijā pasludinātās sociāli ekonomiskās, politiskās un personiskās tiesības un brīvības, valsts organizāciju, uzņēmumu, iestāžu, kooperatīvu un citu sabiedrisko organizāciju tiesības un likumīgās intereses.” Atļaujiet man tagad jautāt īsi un konkrēti: kas tad pie mums notika mūsu parlamenta darbības un darba sākumā ar pavasarī pieņemto likumu par alternatīvo (darba) dienestu? Vai nu mums šodien republikā prokuratūras nav, vai viņiem nav pienākumu? Lūdzu, konkrēti. Pašlaik atklāti visrupjākie likuma par alternatīvo (darba) dienestu pārkāpumi, bet pagaidām es nedzirdēju konkrēti nekur– ne presē, ne sarunās, ne tikšanās ar prokuroriem vai republikas prokuroru– par to, ka viņi par to zina un īsteno prokurora uzraudzību. Nu, paskatīsimies uz vienu no pārkāpumiem. Alternatīvajā dienestā norīkoti vairāk nekā tūkstoš jauniešu no armijas dienestam veselības stāvokļa dēļ nederīgajiem. Atvainojiet, bet kur, kādā likumā rakstīts, ka uz alternatīvo dienestu var nosūtīt slimus jauniešus? Šodien mēs runājam par to, ka pie mums ļoti aktīvi strādā Sieviešu līga un tā uzstāda pretenzijas, ka karadienestā nokļūst jaunieši, kuri veselības stāvokļa dēļ nav derīgi dienestam. Bet kā tad viņi varēja nokļūt alternatīvajā dienestā?
Otrais jautājums. Likums tiek patvaļīgi traktēts, katrā rajonā citādi. Tas ļāva šodien 48 iesaucamajiem, kuri izgājuši iesaukšanas komisijas un jau saņēmuši pavēstes, atrasties nevis Bruņotajos spēkos, bet alternatīvajā dienestā. Ja es nekļūdos, Likuma par alternatīvo (darba) dienestu 2.sadaļas 12.pants to nevis atļauj, bet aizliedz darīt. Tad kā tas varēja notikt? Vai mums nav prokuratūras un prokurora uzraudzības?
Trešais. Vairāk nekā 100 jauniešu, kuri iesnieguši pieteikumus alternatīvajam dienestam, tā vietā, lai strādātu neprestižos amatos, visas šīs dienas gatavojas iestāties augstskolās, un konkrēti pa rajoniem var minēt uzvārdus. Ja tas notiks, [tad] par kādu parlamenta, likumdošanas un republikas prokuratūras autoritāti var runāt?
Ceturtais. Daudzi jaunieši turpina strādāt iepriekšējās darbavietās un iepriekšējos amatos, bet arī tas likumā nav atrunāts.
Un pēdējais, ko es gribētu teikt. Es nezinu, varbūt man nepiekritīs Talsu pārstāvji, bet, pēc maniem datiem, 39 jaunieši no Talsu rajona palika savās darbavietās, bet viņi tika pazemināti amatā. Bet uz kāda pamata, kurš atļāva, kur rakstīts, ka jaunietis, kurš aizgājis dienēt alternatīvajā dienestā, jāpazemina amatā? Acīmredzot šo likumu mērķtiecīgi atstāt, izskatīt, bet tas, kas pašlaik notiek... Tad es neticu tā īstenībai un realitātei, ko mēs šodien liekam priekšā. Ja netiks novērsts tas, kas jau noticis pašlaik. Ja jūs uzskatāt, ka man nav taisnība un ka šos skaitļus es esmu izdomājis, lūdzu, tad pretenzijas iesniedziet mūsu politiskās nodaļas priekšniekam pulkvedim Teimeram Valdim Vladislavovičam, viņa raksts šodien publicēts [avīzē] “Sovetskaja Latvija”, viņš šos datus publicēja presē. Lūdzu, tad mēs varēsim spriest, pareizi tas ir vai nepareizi.
Es gribētu pievērsties iesniegtā dokumenta 5.pantam, kurā rakstīts, ka likumu par aizsardzību un valsts un sabiedrisko drošību ievērošanas uzraudzību realizē prokurors. Jā, protams, vajag, lai prokurors realizē likuma par aizsardzību ievērošanas uzraudzību. Bet, atvainojiet, man šķiet, vajadzēja [vēl] izskaidrot, kā viņam tas jādara. Redziet, mēs ļoti karsti un emocionāli maijā izmainījām Konstitūcijas 61.pantu, taču PSRS Likumu par vispārējo karaklausību daļēji atstājām tikai tiem, kuri izteiks vēlēšanos dienēt Bruņotajos spēkos, bet šodien mēs rakstām, ka prokurora darbības galvenie virzieni ir likuma par aizsardzību ievērošanas uzraudzība. Jā, tāda likuma pagaidām nav– likuma par aizsardzību, par valsts un sabiedrisko drošību. Ir citi dokumenti. Acīmredzot vajadzētu to konkrēti izskaidrot.
Nākošais. Prokurora darbības galvenajos virzienos ir 11.punkts– “piedalīties likumdošanas pilnveidošanā un padomju likumu propagandā”. Jūs zināt, šo ierakstu var tikai apsveikt. Bet kas tagad iznāk. Kā to darīt, kādām metodēm? Tas taču ir sarežģīts un atbildīgs darbs, ko mēs ierakstījām kā prokuratūras darbības galveno virzienu.
8.pants, 2.punkts– “prokuroriem ir tiesības piedalīties vietējo padomju sesiju, prezidiju un izpildu komiteju sēdēs”. Bet kāpēc mēs tik kautrīgi rakstām, ka prokuroram ir tiesības piedalīties? Man šķiet, jāieraksta, ka viņam ir jāpiedalās. Rajonos taču prokuroram ar savu aparātu faktiski jāmāca rajona mēroga tautas deputāti, kā pareizi pieņemt lēmumus, lai šie lēmumi nenonāktu pretrunā ar pašreiz spēkā esošajiem likumiem. Bet mēs gribam, lai viņam būtu tiesības piedalīties, tas ir, grib– atnāks. Negrib– nenāks. Viņam jāpiedalās sesijas un prezidija darbā, manuprāt.
Divas nākamās piezīmes. 2.sadaļa– “prokuratūras orgānu organizatoriskā struktūra”, 14.pants “Rajonu un pilsētu prokuratūras”. Manuprāt, uzrakstīts ļoti kautrīgi, ka rajonu un pilsētu prokuratūras vada attiecīgie prokurori. Rajonu un pilsētu prokuroriem var būt vietnieki, vecākie palīgi un palīgi. Bet pie 38.panta “Prokurora pilnvaras” man ir tāds priekšlikums: nevis vienkārši pilnvaras, bet varbūt paskaidrot, kādas ir visu prokuroru– rajonu, pilsētu– pilnvaras. Tāpēc, ka 14.pants ir ļoti īss– burtiski divi punkti, bet 38.pants “Prokurora pilnvaras” paplašināts. Acīmredzot tam jāattiecas kā uz rajonu, tā pilsētu prokuroriem. Ļoti kautrīgi diezin kāpēc uzrakstīts 19.panta 2.punkts par prokurora protestu: “Protestā prokurors ir tiesīgs pieprasīt...” Kāpēc mēs atkal rakstām “tiesīgs”, kāpēc mēs negribam rakstīt, ka protestā prokurors pieprasa akta atcelšanu vai tā saskaņošanu ar likumu? Atkal mēs dodam viņam kaut kādas tiesības pieprasīt. Mums jāprasa no prokurora, lai viņš savā prokurora protestā pieprasītu trūkumu vai kaut kādu pamanīto piezīmju novēršanu.
Šīs sadaļas 2.pantā “Prokurora prasību izpildes obligātums” rakstīts: “Amatpersonas un pilsoņi par prokurora prasību neizpildīšanu tiek sauktas pie disciplinārās un citas atbildības,” Bet kādas citas atbildības? Kas tā ir– saruna, pamācība vai sabiedrisks rājiens? Bet tālāk ir atšifrējums: “Viņi var tikt sodīti, ko izdara tiesa pēc prokurora ieteikuma.” Tad kā saprast– tā arī ir “cita atbildība”? Vai cita atbildība– tas ir kaut kas cits no juridiskā viedokļa? Tāpēc, ja Likumdošanas jautājumu komisijai nav pretenziju pret šo likumu, tad es ierosinu pieņemt to pirmajā lasījumā. Ja komisija nepiekrīt vai ir kādi citi ierosinājumi, tad nāksies to pagaidām nepieņemt. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārdu lūdz iekšlietu ministra vietnieks Zenons Indrikovs. Lūdzu!

Z.Indrikovs, iekšlietu ministra vietnieks: Cienījamie deputāti! Man jāatvainojas jūsu priekšā, jo rakstiskā slēdzienā par likumprojektu mēs nepaspējām izteikt savas domas, devām tikai sīkas piezīmes. Šodien mēs to apspriedām, un es izsaku Iekšlietu ministrijas domas par šo likumprojektu un iesaku pievērst uzmanību šādiem jautājumiem. Manuprāt, izskatot šo likumprojektu, būtu jāņem vērā jautājums par izmeklēšanas funkcijām prokuratūrā. Tas būtu pirmkārt. Ja mēs veidojam vienotu izmeklēšanas aparātu, tad šajā likumā būtu jāizslēdz prokuratūras izmeklēšanas institūts un jālikvidē prokuratūras izmeklētāju institūts kā tāds. Un otra piezīme šajā pašā virzienā. Vai prokuroram ir jādod tiesības izmeklēt krimināllietas, vai arī viņam tikai jāveic valsts uzraudzība pār izmeklēšanas un izziņas iestādēm? Kamēr pats prokurors izmeklē krimināllietu, tikmēr viņam procesuāli ir izmeklētāja tiesības un viņš pat veic uzraudzību pār savām darbībām. Diez vai šis nolikums atbilst tiesiskas valsts prasībām.
Otrais virziens. Vai prokuratūrai jāsaglabā vispārējās uzraudzības tiesības vai šīs tiesības jādod valsts kontrolei, finansu kontrolei? Šajā jomā prokurora uzraudzības funkcijas ir ļoti ierobežotas, faktiski lēmumu pēc būtības viņš nav spējīgs pieņemt, bet ar konstatēšanu vien šodien laikam ir par maz. Un, treškārt, manuprāt, skatot 5.pantu, jautājumu par prokurora funkcijām vispār, varbūt prokuratūras ziņā vajadzētu atstāt tikai tos darbības virzienus, kuri minēti 2., 4., 5. (bez šaubām, mainot redakciju), 6., 7., 8. un 10.pantā, kā arī daļēji 9.pantā. Tādējādi mēs konkretizētu prokuratūras funkcijas, izslēgtu tās dublēšanos ar citām valsts iestādēm. Tāda prokuratūra arī valstij izmaksātu mazāk. Tā būtu jauna tipa prokuratūra, kas nodarbotos ar uzraudzību pār izziņas un iepriekšējās izmeklēšanas iestādēm, uzturētu valsts apsūdzību tiesā, uzturētu uzraudzību pār soda izpildi, uzraudzītu likumības ievērošanu kopumā sabiedriskās kārtības un drošības sargāšanā, kā arī noziedzības apkarošanā. Tādējādi būtu novērsta prokuratūras darbības dublēšanās ar Konstitucionālo tiesu. Un mums būtu priekšlikums skatīt visus trīs likumprojektus vienlaicīgi, tas ir, likumprojektu par prokuratūras uzraudzību, par Konstitucionālo tiesu un par valsts kontroli kopumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Līgotnim.

A.Līgotnis: Godātie kolēģi! Man ir, teikšu atklāti, patiess prieks par to, ka abu frakciju pārstāvji mūsu Aizsardzības un iekšlietu pastāvīgajā komisijā attiecībā uz šo likumprojektu ir vienisprātis, ka tāds ir vajadzīgs un jo ātrāk mēs to pieņemsim, jo labāk būs visai mūsu republikai. Protams, var strīdēties par atsevišķiem likumprojekta pantiem, taču koncepcija, manuprāt, ir visiem skaidri un gaiši saprotama, ka tā būs cūcība, ja likumu ievērošanu brīvā Latvijā arī turpmāk uzraudzīs kādas ārvalsts iestāde, un šeit mums absolūti neko nelīdz pat tāda detaļa, ka viens no PSRS prokuratūras vadītājiem– ģenerālprokurora vietnieks– ir mūsu tautietis latvietis Jānis Dzenītis. Ir tiešām jārada sava prokuratūra, un pamats tam ir šis likumprojekts.
Godātie kolēģi, es pilnīgi uzskatu, ka mums pašreiz ir radušies tīri objektīvi visi nepieciešamie nosacījumi, lai mēs sāktu pašreiz pieņemt šādu likumprojektu, jo pat lielākajā daļā PSRS republiku– 11 republikās– nu jau ir pieņemta šī suverenitātes deklarācija, kurā visas šīs republikas deklarē savu likumu prioritāti pār Savienības likumiem, tātad lielākajā valsts teritorijas daļā PSRS prokuratūra savas galvenās funkcijas faktiski nespēj veikt, tā vairs nespēj realizēt šo Vissavienības likumu vienveidīgas piemērošanas funkciju. Šādā situācijā normāli domājoši ļaudis būtu ieinteresēti šo milzīgo konglomerātu– PSRS prokuratūru– decentralizēt, bet jāteic, situācija ir tāda, ka, kamēr Gorbačovs nav devis rīkojumu, tikmēr Suhareva kungs loģiski domāt un rīkoties atsakās. Es uzskatu, ka katrā ziņā šis likums pirmajā lasījumā ir jāpieņem un jūsu akcepts šim rīkojumam neapšaubāmi būs tas grūdiens, kas arī Maskavu visā drīzumā piespiedīs atteikties no savām funkcijām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to mēs debates beidzam, jo vairāk neviens nav pieteicies un izteicis vēlēšanos runāt debatēs. Mums ir divi priekšlikumi, viens bija... (neskaidri) noraidīt šo likumprojektu un vēlreiz to pārstrādāt. Otrais priekšlikums– to akceptēt pirmajā lasījumā.
Lūdzu komisijas priekšsēdētāja Tālava Jundža domas.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti, atļaujiet man trīs minūtes apkopot šeit dzirdēto un izteikt viedokli par priekšlikumu.
Es vispirms gribu izteikt pateicību tiem, kuri šeit uzstājās no šīs tribīnes. Katrs, kas šeit uzstājās, izteica arī ne mazums vērtīgu priekšlikumu, kuri nenoliedzami ir apspriešanas vērti, par ko liels paldies.
Par Morozļi teikto. Man ir jāatvainojas, jo krievu variantā tulkojumā tiešām ir ieviesušās dažas neprecizitātes, piemēram, Morozļi pareizi pievērsa uzmanību šim terminam “sociaļističeskoje gosudarstvo” (“sociālistiskā valsts” – Red.), kura latviešu valodā nav. Acīmredzot oriģināls tomēr ir latviešu valodā, un, kas ir “sociaļističeskoje gosudarstvo”, diez vai kāds zālē šodien ņemsies pateikt. Tāpēc uzskatiet, ka šeit vienkārši ir kļūda. Domājot par to, ko teica Morozļi kungs, manuprāt, var rasties situācija, ka prokurors nezinās, ko tad uzraudzīt, un minēja piemēru, ka nodokļu likumi ir divi: PSRS un Latvijas. Es domāju, ka priekš manis un deputātiem spēkā ir tikai Latvijas Republikas likums, un mums prokurors ir jāieceļ tāds, kuram arī būs saistošs tikai viens likums– Latvijas Republikas kā suverēnas valsts likums. Runājot par uzraudzību karaspēka daļās, jādomā, kā var uzraudzīt šos ekoloģijas, dzīvokļu jautājumus, ja karaspēka daļa mūsu valstī nav atļauta, bet man ir jautājums, kā var uzraudzīt tos ārzemju pilsoņus, kuri atrodas mūsu valsts teritorijā un kuriem arī ir jāievēro attiecīgi mūsu valsts likumi. Viņi arī mums nepakļaujas.
Tālāk par to, vai prokurors var griezties arbitrāžā un vai prokurors var griezties tiesā. Par tiesu, es domāju, tiesiskā valstī nav nekādu šaubu, ka prokuroram tādas tiesības ir, piemēram, gadījumā, ja viņa prokurora protests tiks noraidīts, viņš var griezties tiesā. Par arbitrāžu tiešām šo jautājumu vēl apspriedīsim, kaut gan, es domāju, tiesiskā valstī arī šīs tiesu iestādes, tajā skaitā arbitrāža, ir pilnīgi pieņemams institūts.
Par Kostina teikto. Paldies viņam par daudzajām labajām domām, un, manuprāt, uzmanības vērta ir tā viņa doma, ka prokuroram varētu būt ne tikai tiesības, bet arī pienākums piedalīties vietējo padomju sesijās, runājot par rajonu padomēm, tas tiešām varētu būt pienākums, un tas tiešām būtu ļoti nopietni jāapsver, jo praktiski prokurors jau arī piedalās, kas attiecas uz pagastu sesijām, uz rajona pakļautības pilsētām, tad prokurors vienkārši fiziski to nevar izdarīt. Taču par to vēl padomāsim.
Vēl es gribu pateikt lielu paldies mūsu iekšlietu ministra pirmajam vietniekam Indrikovam, un jāteic, ka viņš izvirzīja četrus tādus jautājumus, kuri ir ārkārtīgi globāli, ārkārtīgi svarīgi. Tomēr viena lieta ir izvirzīt jautājumus, bet otra– dot atbildi uz tiem– diemžēl šie strīdi jau rit gadu desmitiem. Runājot par to, ka izmeklētāja funkcijas būtu jāizslēdz, es tam piekrītu, bet jautājums– vai prokuroram tiesiskā valstī būtu jāizmeklē pašam lietas, ir visai strīdīgs, jo tiesiskā valstī prokuratūrām ir vesela virkne šādu pilnvaru. Tas ir viens moments, bet otrs moments ir tas, ka var būt lietas par noziegumiem, kurus izdara šīs mūsu jaunizveidojamās komitejas darbinieki paši. Kurš tad uzraudzīs, kurš pēc tam izmeklēs šīs lietas? Paši komitejas darbinieki tiesās sevi, un tādu iespēju izslēgt nevar, ka mums starp šiem vairākiem simtiem cilvēku nebūs tāda, kas neizdarīs nekādu noziegumu.
Un otrais iebildums, pareizāk sakot, apsvērums. Varbūt arī Indrikova kungam ir taisnība, ka, lai prokurors uzraudzītu likumības ievērošanu izmeklēšanā, arī no šāda viedokļa ir ļoti svarīgi, lai viņam būtu praktiskā pieredze, lai viņš atsevišķos gadījumos nodarbotos ar izmeklēšanu, piemēram, ārkārtīgi lielu rezonansi ieguvušu lietu izmeklēšanā. Līdz ar to šis jautājums ir strīdīgs. Runājot par vispārējo uzraudzību, Indrikova kungs tātad ierosināja, ka ir nepieciešams apsvērt, vai prokuratūrai ir jāatstāj vispārējā uzraudzība. Es gribu teikt tā: šis jautājums ir labi zināms, un manas domas ir tādas, ka pēc gadiem, tas varētu būt 5 vai 10, vai pat 15 gadiem, tiešām varētu domāt, ka vispārējā uzraudzība vairs nebūs prokuratūras kompetencē. Bet es gribu vērst uzmanību uz to, ka tā saucamajam Krievijas prokuratūras modelim, kuru dibināja Pēteris I jau 1722.gadā, no šā laika ir raksturīga uzraudzība pār to, lai valsts vara, pārvaldes orgāni ievērotu likumību. Tas ir veidojies tradicionāli vēsturiski, tā bija. Ja mēs izveidosim normālu valsts kontroli, ja mēs panāksim tiešām tādas tiesības, ka jebkuru jautājumu mūsu pilsonis, amatpersona var apstrīdēt tiesā, tad es secinu, ka pēc kāda noteikta laika perioda šī vispārējā uzraudzība varētu atkrist, tomēr pašreizējā periodā ir pāragri šo jautājumu risināt. Un visbeidzot es gribu secināt: tā kā faktiski konceptuālu iebildumu nebija, es aicinu kolēģus balsot par šo likumprojektu pirmajā lasījumā konceptuāli un apsolu, ka mēs komisijā ļoti rūpīgi visas šīs piezīmes izstudēsim un arī attiecīgi ņemsim vērā. Un vēl es aicinu kolēģus: ja jūs akceptēsiet šo likumprojektu pirmajā lasījumā, pareizāk sakot, akceptēsiet divus likumprojektus, tad vajadzētu uzdot Aizsardzības un iekšlietu pastāvīgajai komisijai ņemt vērā šīs piezīmes, kuras te izteica, ieviest tās likuma tekstā un nodot šos likumprojektus visas tautas apspriešanai līdz 1.septembrim, kamēr mēs būsim atvaļinājumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka balsošana pret un atturēšanās jau izslēdz... bet jums ir pilnīga taisnība. Mēs balsojām par publicēšanu, tagad balsosim par nepublicēšanu. Turiet rokas augšā tie, kuriem kaut kas nebija kārtībā ar balsošanas sistēmu. Lūdzu rezultātu! 53... 56 par nepublicēšanu, 59... 60, pret– 54. Sešas balsis izšķīra to, ka šo likumprojektu publicēsim. Par procedūru, lūdzu, trešais mikrofons.

R.Krūmiņš: Man ir tāds jautājums: mēs šeit balsojām lēmumu, kurš uzliek par pienākumu kaut kādiem masu informācijas līdzekļiem publicēt projektu. Manuprāt, mums vajadzīgas vismaz 100 balsis, lai šo lēmumu pieņemtu.

Priekšsēdētājs: Nē, nav vajadzīgas. Lūdzu, otrais mikrofons.

No zāles: Bet pensijas?

Priekšsēdētājs: Pensiju jautājums rīt būs sagatavots. Par valdības programmu. Valdība ierosina programmu izskatīt rīt, deputātu priekšlikums– izskatīt sestdien no rīta. Par to mums jānobalso. Par pārējo darba kārtību... mēs to Prezidijā varam vienkārši salikt zināmā secībā. Lūdzu, pirmais mikrofons.

B.Salītis: Vai rīt valdība nevarētu stādīt ministrus.... un arī par Zivsaimniecības ministrijas izveidošanu. Šie lēmumi taču ir gatavi. Kāpēc to nevarētu rīt?

Priekšsēdētājs: Deputāts Kinna pateiks, jo valdība varot rīt tikai vienu stādīt priekšā.

J.Kinna: Man premjerministrs lūdza pateikt, ka viņš vēl līdz galam nav ticis skaidrībā jautājumā par zivsaimniecības ministru, un lūdza šo jautājumu atcelt uz sestdienu. Tā kā viņš šodien tikai pulksten 12.00 izkāpa no lidmašīnas, viņš nav sagatavojis jautājumu par zemes komisijām, zemes komisiju sastāvu. Tātad arī šo jautājumu vajadzētu atlikt uz sestdienu. Un viņi ir gatavi rītdien nākt ar valdības programmu un ar meža ministra kandidatūras apstiprināšanu. Kas attiecas uz mūsu neizpildīto darba kārtību un Konstitūcijas labojumiem, mums ir paredzēti vēl trīs dažādi labojumi.
Cienījamie deputāti! Es neredzu iespējas, ka mēs šos Konstitūcijas labojumus varētu pirms atvaļinājuma izskatīt līdz galam, jo, redzot to, kas notiek ar mūsu kvorumu, tas ir pilnīgi nereāli. Tas, ka jūs domājat– tagad var apzvanīt deputātus un viņiem apziņot, tas ir nereāli, jo daudzi cilvēki atrodas ārzemēs, ļoti daudzu cilvēku tik un tās nebūs.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kinna, jūs esat sliktās domās par mūsu parlamentu! Lūdzu, otrais mikrofons!

(Sēdes beigas)