
Inflācijas un kreditēšanas kopsakarības
Dr.habil.oec. Arnis Kalniņš
Gada inflācija oktobrī Latvijā bija 7,2%. Tāds cenu pieaugums satrauc Latvijas iedzīvotājus. Tas ir augstāks nekā darba samaksas un pensiju nelielais palielinājums. Tādēļ pēdējā laikā nereti tiek runāts par pārāk straujo tautsaimniecības izaugsmi saistībā ar inflācijas pieaugumu.Rādītāji |
Latvija |
Lietuva |
Igaunija |
Nacionālajā
valūtā izsniegto |
10,8% |
5,5% |
4,9% |
Nacionālajā
valūtā |
4,7% |
2,8% |
2,0% |
Banku aktīvi
2004.gada |
10,97 |
7,57 |
7,68 |
Lai tempus piebremzētu, esot jāierobežo kreditēšana, jāgādā,
lai kredīti kļūtu dārgāki un tos mazāk pieprasītu. Jaunā valdība arī mudina
domāt par moratorija noteikšanu darba algām. Taču māc šaubas, vai šādi
priekšlikumi ir ekonomiski pamatoti.
Vispirms – par augsto inflāciju. Te vajadzīga analītiska pieeja:
kādu preču grupās ir lielākie cenu pieaugumi, un kādi faktori tos izraisījuši?
Iemesli inflācijas kāpumam ir vairāki.
Vidējam iedzīvotāju slānim ir jāļauj dzīvot labāk, izmantojot ilgtermiņa kredītus ar pievilcīgiem procentiem. Tas rada stabilitāti un nodrošina attīstību Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I. |
Dārgāka gāze, elektrība un degviela
Aizvadītajā gadā vienlaikus sablīvējās risinājumi un lēmumi par
administratīvi regulētajām cenām. Jau dabasgāzes saimniecības privatizācijas
nosacījumos tika paredzēts pakāpeniski atbrīvot dabasgāzes tarifus rūpnieciskajiem
patērētājiem, taču to vairākkārt atlika, nodarbojoties ar dažādām tiesvedības
lietām (tajā pašā laikā Latvijas valstij neko nesaņemot labvēlīgas cenu
kompensācijas veidā par dabisko pazemes dabasgāzes krātuvju izmantošanu).
Jauns gāzes tarifu pieaugums briest arī nākamgad, kad Krievija dabasgāzi Latvijai
sāks pārdot (paaugstinot par 16 procentiem) par cenām, kas arvien vairāk tuvināsies
tām, kādas ir Eiropas Savienības (ES) valstu tirgū.
Arī ar elektrības pieticīgajiem un nemainīgajiem tarifiem lepojamies vairākus gadus,
taču neliels plūstošāks tarifu pieaugums bija nepieciešams jau agrāk.
Straujš cenu lēciens notika līdz ar akcīzes nodokļa pieaugumu degvielai šā gada
maija sākumā, it sevišķi dīzeļdegvielai, reizē nosakot palielinātas naftas
rezerves. Lai gan ES ieteikumi par akcīzes nodokļa pakāpenisku izlīdzināšanu starp
ES valstīm bija zināmi vairākus gadus iepriekš, izmaiņas nodokļu un apdrošināšanu
regulējošos normatīvajos aktos pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā bija
neizbēgamas.
SIA “Latvija Statoil” kopš 1.janvāra līdz decembrim dīzeļdegvielai cenu
paaugstinājusi par 13,5 santīmiem litrā (pieaugums par 35%), savukārt 95.markas
benzīnu – par 8,5 santīmiem litrā (pieaugums par 21%). Jautājums: vai šajā cenu
pieaugumā daļēji nav apslēpta arī šīs kompānijas peļņas pieauguma daļa?
Savukārt no nākamā gada 1.janvāra degvielas mazumtirdzniecības cenas varētu
palielināties dīzeļdegvielai līdz 56 santīmiem litrā un benzīnam – līdz 53
santīmiem par litru.
Pirmkārt, šo pieaugumu par 2 santīmiem litrā izraisīs palielinātais akcīzes
nodoklis. Turklāt degvielas tirgotājiem naftas produktu krīzes rezerves būs
jānodrošina 33 dienām līdzšinējo 30 vietā.
Otrkārt, ar šā gada 1.oktobri tika mainīts lata kurss, un līdz ar to arī mainās
akcīzes nodoklis benzīnam – cena pieaugs par 1,6 santīmiem litrā (plus PVN), bet
dīzeļdegvielai attiecīgi par 1,8 santīmiem litrā (plus PVN), kas kopā izraisīs
degvielas sadārdzināšanos par 2 santīmiem litrā.
Treškārt, kvalitātes prasību palielināšana radīs pieaugumu par 4 santīmiem litrā.
Pašlaik ir atļauts 150 miligramu sēra uz kilogramu benzīna un 350 miligramu
dīzeļdegvielai. Nākamā gadā Eiropā atļautais lielums abiem būs 50 miligramu sēra
uz kilogramu. Papildus būs jāpiedāvā arī mazsēra benzīns un dīzeļdegviela, kuros
sēra saturs nepārsniegs 10 miligramus uz kilogramu (“Mažeiķu nafta” tam ir
gatava).
Ceturtkārt, degvielas cenu vispārējo pieaugumu veicina arī pavisam vienkārši faktori
– naftas resursi pasaulē samazinās, bet pieprasījums pēc naftas produktiem pieaug
(it sevišķi Ķīnā, Indijā).
Ir neizmantotas rezerves
Loģiski būtu sagaidīt, ka konkurence veicinās arī cenu
samazinājumu atsevišķiem pakalpojumiem un precēm, it sevišķi gadījumos, kad cenas
un tarifi Latvijā ir augstāki nekā līdzīgiem pakalpojumiem un analogām precēm
ārvalstīs. Te spilgtākais piemērs ir telekomunikāciju pakalpojumu tarifi Latvijā. To
līmenis ir visai augsts. Un te valsts kā liela akciju turētāja šajās kompānijās
nesaprotamu iemeslu dēļ neizmanto savu ietekmi.
Peļņas masa telekomunikāciju kompānijām ir neadekvāta ieguldītajām investīcijām,
izmaksām (kā rezultātā tiek izmaksātas lielas dividendes, veikti dažādi dāsni
sponsorējumi). Tas varētu būtiski ietekmēt inflāciju tās pazemināšanas virzienā.
Inflācijas piebremzēšanu varētu veicināt arī pievienotās vērtības nodokļa
neliels samazinājums pārtikai pašreizējo 18% vietā, kā to praktizē daudzās
valstīs.
Gadu gaitā vilcināta algu sakārtošana pedagogiem, medicīnas un kultūras
darbiniekiem, tiesnešiem, prokuroriem un dažām citām profesijām. Algu pieaugums rada
paaugstinātu pieprasījumu, inflācijas simptomus.
Būtu analizējami arī prāvie izdevumi aizsardzības vajadzībām, kuru pamatotībai
netiek veltīta pietiekama uzmanība, kā arī aizsardzības sektora pasūtījumu
maksimāla izvietošana izpildei Latvijas uzņēmēju vidū. Patlaban darbojas Valsts
aizsardzības finansēšanas likums, ko pieņēma 2001.gadā. Saskaņā ar šo likumu
paredzēts valsts aizsardzībai, drošībai un integrācijai NATO ik gadu atvēlēt 2% no
iekšzemes kopprodukta, līdz 2008.gadam ieskaitot. Taču šīs normas ietvaros būtu
jāfinansē arī robežapsardzes un citi analoģiski izdevumi. Ne velti tieši tagad par
to tiek spriests arī kaimiņos – Igaunijas valdībā, lai formulējums “visi valsts
aizsardzības izdevumi” ietvertu arī tādas lietas kā patriotisko mācību skolās,
robežsardzi, glābšanas dienestus, drošības policiju un daļēji arī ceļu
būvniecību un komunikācijas.
Tādā nelielā valstī kā Latvija nepamatoti sarežģīta ir valsts pārvaldes
struktūra (Valsts ieņēmumu dienests u.c.), kur lielā mērā dominē trīspakāpju sistēma: rajons – reģions – centrālās
institūcijas, kas prasa papildu līdzekļus un rada neērtības iedzīvotājiem un
uzņēmējiem. Lai gan esam iestājušies ES, arvien vēl top jaunas ministrijas un
institūcijas.
Uzmanību saista kredīta procentu uzturēšana Latvijā ilgstoši augstākā līmenī, ne
tikai salīdzinot ar vecajām ES dalībvalstīm, bet arī ar Lietuvu un Igauniju. Latvijā
esošās ārzemju bankas (filiāles) no savām mātesbankām pēdējā laikā saņem
lētākus kredītresursus, un, protams, privātpersonas plašāk izmanto aizņemšanās
kredītiestādēs par zemākiem procentiem nekā līdz šim.
Paveras iespējas arvien plašāk izmantot līzingu, lai iegādātos ilgi lietojamos
priekšmetus, kas arī ir apsveicami no iedzīvotāju un uzņēmēju interešu viedokļa.
Protams, plašākas kreditēšanas iespējas un līzinga operāciju izmantošana, kas tiek
piedāvāta un izmantota, daļai preču pārdevēju rada tieksmi uzturēt realizācijas
cenas vai pat tās paaugstināt, tādējādi arī veicinot inflāciju. Cerams, ka
tirgotāji nomierināsies, lai gan veikalu tīklu paplašināšanās bums turpinās un
bankas arī šim nolūkam sniedz dāsnus kredītus.
Ne visi risinājumi bijuši tālredzīgi
Ir novēlota lata kursa piesaiste eirai, Latvijas Banka beidzot to
paredz ar nākamā gada 1.janvāri. Ja lats būtu agrāk piesaistīts eirai, kā tas tika
rosināts jau pirms vairākiem gadiem, tad arī tas būtu inflāciju bremzējošs faktors,
kā arī būtu bijuši labvēlīgāki apstākļi investīciju piesaistīšanai, SAPARD un
ES struktūrfondu izmantošanai, mērenākas kredītprocentu likmes, tirdzniecības un
tūrisma vienkāršošana, praktiskas ērtības citu ekonomisko jautājumu kārtošanā.
Derētu skaitļu valodā aprēķināt, kādus saimnieciskus neieguvumus mūsu
tautsaimniecībai ir nodarījusi lata novēlota piesaiste eirai.
Nākotnē sastapsimies ar vēl vienu neērtību – 2007.gadā Latvijā vēl būs lats,
bet blakus Lietuvā un Igaunijā jau būs tikai eira – tas nozīmē, piemēram, ka
vienkāršam braucējam uz robežām ar abām kaimiņvalstīm tāpat būs jāmaina valūta
un turpināsim zaudēt naudas līdzekļus par šo pakalpojumu. Ja Eiropas Savienībā
visas trīs valstis esam iestājušās vienlaikus, tad arī šo valūtas lietu nevajag
sarežģīt un jārīkojas vienoti.
Igaunija un Lietuva (arī Slovēnija) jau ir sākušas dalību tā sauktajā II valūtas
kursa mehānismā, jo, lai ieviestu eiru, jaunajām ES dalībvalstīm šajā mehānismā
jādarbojas vismaz divus gadus. Patiesību sakot, abās kaimiņvalstīs uzņēmējiem tas
lielas pārmaiņas neienesīs, jo Igaunijas krona ir piesaistīta eirai jau kopš
1999.gada, bet Lietuvas lits – kopš 2002.gada.
Iemesls inflācijas krasam pieaugumam ir arī netālredzīga valsts politika.
Nepieciešams kompetents, neliels, neatkarīgs, bet augsti kvalificēts konsultāciju
(zinātniskais) centrs tautsaimniecības attīstības pētniecībai ilgtermiņa
darbošanās režīmā, kas prognozētu šos procesus un, vēl jo vairāk, kas dotu
atzinumus likumdevēja un izpildvaras būtiskākajiem nodomiem valsts ekonomiskās
stratēģijas attīstībā. Arī izsvērtāk pieņemot risinājumus nelabvēlīgo procesu
ierobežošanai.
Kreditēšanas ierobežošanas ideju autoriem vispirms vajadzētu paanalizēt
pašreizējās kredītu procentu likmes. Uzņēmējiem tas ir viens no izšķirošajiem
nosacījumiem savai attīstībai. Taču interesanti, ka gadu no gada Latvijā šīs likmes
ir augstākas nekā kaimiņos (skat. tabulu).
Radīti sliktāki konkurences apstākļi
Varam priecāties par banku pieaugušo peļņas masu, par Rīgu kā
finanšu pakalpojumu Meku. Taču ieguldījumi un investīcijas ražošanā ir diezgan
pieticīgi, salīdzinot ar kaimiņiem. Latvijas Banka un Latvijas Komercbanku asociācija
reti komentē šo situāciju.
Starpība starp kredīta procentu un depozīta procentu Latvijas komercbankās ir 6,1
procentpunkts, Lietuvā – 2,7 un Igaunijā – 2,9 procentu punkti. Starpība pie mums
ir divas reizes lielāka. Šā gada pirmajos desmit mēnešos Latvijas komercbanku peļņa
sasniedza 93,5 miljonus latu, palielinoties par 33,5 miljoniem latu jeb par 55,8
procentiem, salīdzinot ar tādu pašu laika periodu pērn. Bankas domā par peļņu. Vai
šie procenti augstāki tāpēc, ka Latvijas Banka nav latu laikus piesaistījusi eirai
atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, vai ir citi iemesli?
Tagad Latvijas Banka (LB) vēl paaugstināja refinansēšanas procentu likmi par 0,5%, nu
tā ir 4%. Lai bremzētu straujos kreditēšanas tempus, LB paredz, ka ar šo soli
kredītlikmes latos paaugstināsies vēl par 0,25%.
Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā spriež, ka varētu ieviest jaunu
kredīta nodokli, kam jau sāk piekrist arī LB. Ar šādu nodokli pelnīs gan valsts, gan
bankas.
Tas nu pavisam nav saimnieciski un tālredzīgi. Latvijas uzņēmēji un iedzīvotāji
šajā ziņā ir sliktākos konkurences apstākļos nekā abās kaimiņvalstīs. Bet
Latvijas Banka un Komercbanku asociācija izliekas to dīvaini neredzam. Piebildīsim, ka
Igaunijā rudens sākumā mājokļu kredītu varēja saņemt ar 3,1–3,6% likmi, bet
novembra sākumā “Uhispank” pazemināja likmi līdz 2,8%.
Iemesli šādai rīcībai Latvijā – ka viss ir “pārkarsis”, raksturošanai minot
šābrīža inflācijas līmeni. Taču inflāciju lielā mērā ir radījuši no
kredītņēmējiem neatkarīgi apstākļi. Turklāt kreditēšanas apjoms, pēc vairāku
speciālistu vērtējuma, ietekmējis inflācijas pieaugumu ne vairāk kā par vienu
procenta punktu.
Vienlaikus aplūkojami arī kreditēšanas segmenti. Protams, pirmām kārtām esam
ieinteresēti ņemt kredītus ražošanas paplašināšanai un modernizācijai. Apgūstot
Eiropas Savienības strukturālos fondus, arī vēl SAPARD līdzfinansējumu, uzņēmēji
attīsta ražošanas potenciālu. Tautsaimniecībai vajadzīgi stingrāki pamati.
Tiek plašāk izmantoti hipotekārie kredīti – arī tas nav peļami, jo iedzīvotāji
grib remontēt, modernizēt un labiekārtot savus mājokļus. Un daži vēl domā par
hipotekāro kredītu aplikšanu ar nodokļiem. Cita lieta ir tie hipotekārie kredīti,
kas tiek ņemti spekulatīvos nolūkos, iepērkot nekustamos īpašumus (zemi u.c.), lai
nākotnē pārdotu tos dārgāk, vai arī plašu un dārgu mājokļu izbūvei,
ekskluzīvām automašīnām. Tiem var rasties problēmas, ja nekustamo īpašumu cenas
strauji kritīsies. Pēc saņemamajiem ienākumiem vidējam iedzīvotāju slānim ir
jāļauj dzīvot labāk, izmantojot ilgtermiņa kredītus ar pievilcīgiem procentiem.
Viņiem ar to rodas cerības uz stabilitāti un attīstību. Ja grib kādas jaunas
ekonomiskās sviras izmantot, tad tas jādara selektīvi, ar to pasaules valstu prakse ir
bagāta (diferencēti ar nodokļiem apliekot iedzīvotāju nekustamos īpašumus,
iedzīvotāju ienākumus un tamlīdzīgi).
Nav principiālas nozīmes – ņemt kredītus latos vai eirās. Arī naudas līdzekļu
noguldījumu apjoms Latvijas komercbankās šā gada 30.septembrī, salīdzinot ar
2003.gada 30.septembri, eirās pieauga par 93%, latos – par 24% un ASV dolāros – par
2 procentiem.
Šī ažiotāža tikai var rosināt cilvēkus steigties ātrāk, ņemt vairāk (reizēm
arī neapdomīgi), ja turpmāk sola sadārdzināt kredītprocentus.
Latvijas bankām vēl patālu līdz ES vidējam līmenim. Eiraszonā kredītu attiecība
pret iekšzemes kopproduktu 2003.gada beigās bija 98 procenti. Kredīti uzņēmumiem
2003.gada decembrī eiraszonā bija mērāmi 49 procentos no IKP, Latvijā tie bija tikai
30%, bet kredīti privātpersonām – attiecīgi 48 un 13 procenti.
Un tas ir apstākļos, kad pēc IKP lieluma 2003.gadā uz vienu iedzīvotāju Latvija ir
nokļuvusi pēdējā vietā, tas ir, 41% līmenī no ES vidējā rādītāja.