God. A.Brigmaņa kungs,

Atsaucoties uz Jūsu pieprasījumu par šā gada 21.oktobrī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) 3.Reģionālā nodrošinājuma centrā Ādažos notikušās Ministru kabineta izbraukuma sēdes izmaksām, sniedzu pieprasīto informāciju. Sēde tika organizēta, lai iepazīstinātu Ministru kabineta locekļus ar šeit izvietotajām NBS vienībām, to uzdevumiem, tehniskajām iespējām un ekipējumu.
Pasākuma norisē iesaistītajām vienībām tika izsniegta degviela 118,34 latu vērtībā. Degviela tika izlietota tehnisko vienību pārvietošanai uz mācību demonstrācijas vietu Franču kurgānā, NBS Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona paraugdemonstrējumiem, kā arī Ministru kabineta pārstāvju pārvietošanai no NBS 3.Reģionālā nodrošinājuma centra līdz Franču kurgānam un atpakaļ.
Pasākuma laikā tika organizētas trīs kafijas pauzes ar kopējām izmaksām 98 latu apmērā. Vienā no kafijas pauzēm piedalījās arī plašsaziņas līdzekļu pārstāvji un pasākumā iesaistītie karavīri. Ministru kabineta pārstāvju pusdienas aizsardzības ministrs apmaksāja no saviem līdzekļiem.
Uzskatu, ka Ministru kabineta izbraukuma sēde Ādažos bija pamatots un rūpīgi plānots pasākums, kurā ministri tika iepazīstināti ar pašreizējo stāvokli NBS, valsts budžeta līdzekļu izmantošanu valsts aizsardzības spēju stiprināšanai un kolektīvas drošības uzdevumu izpildei Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) ietvaros.
Ar cieņu, –

aizsardzības ministrs A.Slakteris

Rīgā 2004.gada 24.novembrī

Veselības ministrija ir iepazinusies ar Jūsu š.g. 28.oktobra vēstuli, kura ir pārsūtīta ar LR Ministru prezidenta š.g. 29.oktobra rezolūciju Nr.68/SAN-4422.

Informējam, ka veselības aprūpes finansēšanas kārtību, valsts obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļu un citu veselības aprūpei paredzēto līdzekļu saņemšanas un izlietošanas kārtību, kā arī to ārstniecības pakalpojumu apjomu, kas tiek apmaksāts no valsts pamatbudžeta līdzekļiem un pacientu iemaksām atbilstoši Ārstniecības likuma 4.pantam nosaka Ministru kabineta 1999.gada 12.janvāra noteikumi Nr.13 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas noteikumi”.
Pakalpojumu groza veidošana ir ļoti būtiska ne tikai Latvijas veselības aprūpes sistēmā, bet visā pasaulē. Centieni noteikt šo grozu līdz galam vēl nav izdevušies nevienai valstij. Šī jautājuma atrisināšanai vistuvāk ir Holande, kur “pakalpojumu grozs” tika veidots apmēram 40 gadu, un Origanas štats ASV, taču arī šajās valstīs joprojām notiek diskusijas un līdz ar to “pakalpojumu groza” izveide ir nepabeigta. Latvijā ir izstrādāti vairāki projekti “pakalpojumu groza” noteikšanai, taču dažādu apstākļu dēļ tie nav ieviesti praksē. Pasaulē ir divas metodikas pakalpojumu groza definēšanai – viens ir “pozitīvā”, otrs – “negatīvā pakalpojumu groza” noteikšana. Lielākajā daļā valstu ir izmantota “negatīvā groza” definēšanas metode. “Pakalpojumu negatīvajā grozā” nosaka to pakalpojumu klāstu, kurus valsts neapmaksā. “Pakalpojumu negatīvais grozs” ir noteikts šobrīd spēkā esošajos Ministru kabineta 1999.gada 12.janvāra noteikumos Nr.13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi”.
Minēto noteikumu piektajā daļā ir noteikti tie veselības aprūpes pakalpojumi, kuri no valsts budžeta netiek segti:
1) izdevumi, kas nav paredzēti slimokases un pakalpojumu sniedzēja noslēgtajā līgumā;
2) par plānotajām operācijām, ja pārsniegts līgumā paredzētais līdzekļu apmērs;
3) par plānoto ārstniecisko palīdzību un izmeklēšanu (arī par hronisku slimību ārstēšanu), ja nav ārsta norīkojuma (izņemot neatliekamo medicīnisko palīdzību);
4) par ortodontisko ārstēšanu (izņemot pirmreizējo konsultāciju), par silantu lietošanu, par zobārstniecības palīdzību personām, kuras vecākas par 18 gadiem (izņemot iesaucamos), kā arī par zobu protezēšanu. Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likuma 14.pantā noteiktajām personām izdevumi par zobārstniecības palīdzību tiek segti 50% apmērā, bet izdevumi par zobu protezēšanu ar izņemamām plastmasas protēzēm– pilnā apmērā;
5) par ambulatori veicamajām injekcijām ādā, zemādā, intramuskulāri un intravenozi (izņemot gadījumus, ja tiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība, medicīniskā palīdzība onkoloģiskiem un cukura diabēta slimniekiem, slimniekiem ar psihiskām slimībām, bērniem vecumā līdz 18 gadiem, tuberkulozes slimniekiem, grūtniecēm un sievietēm pēcdzemdību periodā līdz 42 dienām, hemofilijas slimniekiem un perniciozās anēmijas slimniekiem);
6) par pirmreizējiem medicīniski profilaktiskajiem pasākumiem, kas nepieciešami, stājoties darbā;
7) par periodiskajām medicīniskajām apskatēm, kas nepieciešamas darba apstākļu un darba specifikas dēļ;
8) par ārstēšanos sanatorijās un kūrortos;
9) par abortiem, ja nav medicīnisku vai sociālu indikāciju;
10) par anonīmiem ārstniecības pakalpojumiem un profilaktiskajiem pasākumiem (izņemot izmeklēšanu HIV infekcijas un sifilisa noteikšanai);
11) par seksoloģisko ārstēšanu;
12) par medicīniskās palīdzības nodrošināšanu publiskos pasākumos;
13) par kosmetoloģiskajiem pakalpojumiem un plastiskajām operācijām;
14) par homeopātisko ārstēšanu;
15) par redzes asumu koriģējošu optikas izstrādājumu iegādi;
16) par psihoterapeitisko palīdzību (izņemot psihiatriskā profila stacionāros);
17) par vakcināciju, ja to neveic saskaņā ar veselības ministra rīkojumu vai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;
18) par profilaktiskajām un citām medicīniskajām apskatēm (izņemot Labklājības ministrijas 2000.gada 23.augusta rīkojuma Nr.240 “Par primārās veselības aprūpes organizācijas un apmaksas kārtību” 1.pielikumā minētās apskates), ja tās nav saistītas ar medicīniskajām indikācijām;
19) par alkohola un narkotiskā apreibuma ekspertīzi ārstniecības iestādēs;
20) par tādu pacientu stacionāro ārstēšanu, kuru slimību vai traumu saskaņā ar ārstējošā ārsta atzinumu var ārstēt ambulatori;
21) par ārstniecisko palīdzību ārzemēs, ja starpvalstu līgumos nav noteikts citādi;
22) par speciālistu plānveida ambulatoro (izņemot primārās veselības aprūpes ārstu sniegto) un stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu, ja pacients rakstiski atsakās no gaidīšanas rindā uz plānveida veselības aprūpes pakalpojumu un pats vai trešā persona veic pacienta maksājumus par ārstniecisko pakalpojumu;
23) par tādu personu ārstēšanu, kuru ārstēšana ir prettiesiskas darbības, bezdarbības vai noziedzīga nodarījuma sekas. Šādos gadījumos slimokase vai aģentūra vispirms apmaksā ārstēšanu un pēc tam regresa kārtībā piedzen šos izdevumus no attiecīgās vainīgās personas;
24) par ārstēšanu, izmantojot netradicionālās medicīnas metodes.
Informējam, ka Veselības ministrijas izstrādātajā un Ministru kabinetā iesniegtajā noteikumu projektā “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” ir palielināts to medicīnisko pakalpojumu skaits, kuri netiek apmaksāti no valsts budžeta. Šajā projektā pirmo reizi iezīmējas pirmās tendences veidot pozitīvo grozu, piemēram, nosakot tos laboratoriskos izmeklējumus, kurus valsts apmaksā.
Valsts budžeta finansējuma apjoms atbilstoši valsts garantētajam minimumam ir mainīgs lielums, kurš katru gadu mainās atbilstoši veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju pieprasītajam veselības aprūpes pakalpojumu apjomam un sortimentam, kā arī ikgadējiem piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem.
Veselības ministrija, apkopojot situāciju par faktisko finansiālo nodrošinājumu, atbilstoši 1999.gada 12.janvāra Ministru kabineta noteikumos Nr.13 “Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi” minētajiem veselības aprūpes pakalpojumu cenas elementiem, kā arī ņemot vērā 2002.gada 26.jūlija Ministru kabineta rīkojuma Nr.401 “Par streiku prasību izpildi” 3.5.apakšpunktā uzdoto, 2003.gadā bija sagatavojusi un iesniegusi informatīvo ziņojumu “Pilnas veselības aprūpes pakalpojumu cenas ieviešanas vidēja termiņa plāns 2004.–2008.gadam”.
2003.gada 10.decembrī Ministru kabineta sēdē informatīvais ziņojums tika akceptēts un nosūtīts Ministru kabineta locekļiem zināšanai.
Apkopoto datu analīze liecināja, ka uz 2004.gada 1.janvāri bija nodrošināti tikai 28,2% no pilnās veselības aprūpes pakalpojuma cenas (rēķināts, ņemot par pamatu pašreizējo faktisko finansiālo nodrošinājumu, kā arī ekspertu viedokli par to, kas būtu iekļaujams valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu grozā). Tādējādi, lai vidējā termiņā, tas ir līdz 2008.gadam, sasniegtu pilnas veselības aprūpes pakalpojuma cenas ieviešanu, ir nepieciešami papildus 471,5 milj. latu.
Plašākam ieskatam pievienojam informatīvo ziņojumu “Par pilnas veselības aprūpes pakalpojuma cenas ieviešanas vidēja termiņa plānu 2004.–2008.gadam”.
Ar cieņu –

veselības ministrs R.Muciņš

2004.gada 23.novembrī