Padomju propaganda britu laikrakstos

Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš, kā nojauzdams jaunās aktivitātes britu Ārlietu ministrijā Baltijas valstu jautājumā, 1944.gada 1.februārī piesūtīja tai savu memorandu. Tajā viņš rakstīja: “Ziņojumi no kaujas laukiem parāda, ka Krievijas armija atkal ir ļoti tuvu Latvijas un pārējo Baltijas valstu robežām. Padomju Savienības līderi un prese cenšas pastiprināti propagandēt uzskatus, ka Baltijas valstis ir likumīga PSRS sastāvdaļa. Atgādinu, ka Padomju Savienības akcijas Baltijā 1940.gadā nav starptautiski atzītas. Latvijas Republikas kā likumīgas valsts starptautiskais statuss nav mainījies.”
Anglijas prese šajā laikā Baltijas valstu problemātiku atspoguļoja savā veidā. 1944.gada 7.februārī “The Times” parādījās padomju armijas Lietuvas divīzijas komandiera Vlada Karveļa un Igaunijas korpusa štāba priekšnieka Johanesa Lukasa vēstule. Tajā viņi rakstīja: “1940.gadā Baltijas tautas izdarīja savu izvēli. Tā bija brīva, nepiespiesta izvēle vēlēšanu ceļā par jaunas sociālistiskas dzīves sākumu Lietuvā, Latvijā un Igaunijā.”
Šādu materiālu parādīšanās britu presē liecināja, ka Padomju Savienība 1944.gada sākumā bija uzsākusi kampaņu par Baltijas valstu inkorporācijas drīzāku atzīšanu. Jānorāda, ka šī kampaņa laika ziņā sakrita ar Baltijas valstu jautājuma apspriešanu Lielbritānijas Ārlietu ministrijā.
Baltijas valstu sūtniecības Londonā asi reaģēja uz šādu britu preses pozīciju. Avīzei “The Times” tika nosūtīta oficiāla protesta vēstule. Tajā Igaunijas, Lietuvas un Latvijas diplomāti E.Sarepera, V.Balicks un T.Ozoliņš rakstīja: “Uzbrukums likumīgajām Baltijas valstu valdībām un to pārstāvjiem jūsu laikrakstā ir padomju propaganda, kas tādā veidā mēģina nepareizi informēt jūsu lasītājus.”
Bet ar to padomju kampaņa britu presē nebeidzās. 1944.gada 24.martā “The Manchester Guardian” tika publicēta triju padomju Baltijas republiku inteliģences pārstāvju – Jāņa Sudrabkalna, Ļuda Giras un Hansa Krūsa – vēstule. “Mēs, Baltijas valstu inteliģences pārstāvji, augstu novērtējam palīdzību, ko mūsu tautām, atbrīvojot tās no fašisma, sniedz Padomju Savienība un tās Sarkanā armija. Baltijas tautas ies to ceļu, ko tās uzsāka 1940.gada jūnijā.”

Angļu sirdsapziņas balss

Anglikāņu baznīcas galva Kenterberijas bīskaps, savukārt lūdza A.Īdenam pretējo, proti, atbalstīt Baltijas tautas. Atbildes vēstulē A.Īdens rakstīja: “Es simpatizēju kopā ar jums Baltijas valstīm, bet baidos, ka pašlaik nav pats labākais laiks, lai grieztos ar kādu lūgumu pie padomju valdības. PSRS vienmēr ļoti jūtīgi uztver katru mūsu aktivitāti Baltijas valstu jautājumā.”
Pazīstamais Baltijas valstu draugs britu parlamentā deputāts A. Bosoms (A. Bossom) arī mēģināja iejaukties šajos notikumos. Viņš 1944.gada 29.septembrī nosūtīja A.Īdenam vēstuli, kurā rakstīja: “Krievijas attieksme pret Baltiju ir skaidra. Bet, kad pienāks laiks, es ļoti ceru, ka jūs darīsit visu, kas būs jūsu spēkos, lai piespiestu Krieviju nebūt pārāk bargai pret šīm trim mazajām nācijām, kuru brīvību Amerika un Anglija savā laikā apsveica.”
Anglijas valdības oficiālo nostāju 1944.gada beigās pret Baltijas valstīm raksturo ārlietu ministra atbilde parlamentā uz deputāta H.Viljama (H.William) pieprasījumu. Tā bija ļoti lakoniska: “Viņa Majestātes Valdība nav atzinusi kādas citas valdības Lietuvā, Latvijā un Igaunijā kā tikai tās, kas tur pastāvēja līdz 1940.gada jūnijam.”
Kā redzams, arī 1944.gada nogalē Anglijas valdība publiski neatzina Baltijas valstu inkorporācijas faktu par likumīgu.

Baltiešu pēdējo cerību sagrāve