Daugavas zīmes

Turpinājums no “LV” 11.11.2004.

27. Tautasdziesma

Daugavas zīme Tautasdziesmai Foto: Vaida Villeruša

Ja runā par Krišjānim Baronam iesūtītajām tautasdziesmām, tad pirmajā vietā arvien min Lielvārdi, no kuras iesūtīts vairāk nekā 6000 dziesmu. Šim viena pagasta skaitlim nespēj tuvoties pat lieli apriņķi.
Nevilšus rodas jautājums – kāds iemesls, kādi apstākļi ļāva šajā novadā saglabāt tādu dziesmu bagātību?
Izsekojot tautasdziesmu teicēju dzimtas Latvijas Valsts vēstures arhīvā, atklājās pārsteidzošs fakts – tās nebūt nav nākušas no Lielvārdes muižai, baznīcai (toreizējam centram) tuvākajām mājām. Tieši otrādi – teicēji un to mājas atradušās nelielā teritorijā toreiz varen lielā Lielvārdes pagasta tālākajā stūrī pie Ogres upes, kur 1929.gadā izveidots Ogresgala pagasts. Tas brīnumu vērta vēl lielāku. Vai iemesls bija attālums no Daugavas un lielā ceļa, kuru bieži skāra kara postījumi? Bet svarīgi ceļi bija arī gar Ogres upi! Vai tas, ka attālums no muižas un baznīcas mazināja to ieteikmi, ka bija iespēja ilgāk saglabāt pašapziņu un gara neatkarību grūtajos klaušu laikos? Vai varbūt tā bija Ausekļa ietekme, kurš īsu laiku strādāja Lielvārdes draudzes skolā par skolotāju? Tomēr arī tas pilnīgu skaidrojumu nedod – dziesmas taču bija saglabājušās no agrākiem laikiem, neatkarīgi no Ausekļa klātienes. Kādi bija šo vērtību neatpazītie avoti senā Tulku pilskalna apkārtnē?
Pētot šīs dziesmas kopumā, atklājās, ka visi iesūtītāji saistīti radniecības saitēm. Kaut arī uzvārdi dažādi, tie bieži ir māsu, brāļu bērni vai citādi īstenieki, kā toreiz sauca tuvos radus. Tātad dzimtu tālākajā satecē bija kāds tēvs vai māte, kas varēja šo bagātību nodot nākamajām paaudzēm (par to liecina arī lielā līdzība iesūtītajās dziesmās, bieži dodot vairākus variantus). Viens tāds sencis, uz kuru satek visas iesūtītāju dzimtas, ir Juris Vārpa. Vēl tagad veci ļaudis atmiņā glabā kādu Vārpieni, kura runājusi tikai tautasdziesmās, katram jautājumam varējusi atbildēt ar trāpīgu dziesmu, zinājusi tās “vairāk kā Ogres upē oļu”.
Par vietas seno vēsturi liecina upes izskalotās senlietas – rotas, apkalts taura rags, tīrumā uzarti šķēpu gali un joprojām savu noslēpumu glabājošais Tulku pilskalns, pie kura ir Lieltulki, Maztulki, Jauntulki, Vectulki, Ingušs-Tulki. Kas bija šie tulki? Varbūt seno zīmju tulki un zinātāji?
Mājas, no kurām nāk šie teicēji, atrodamas jau 16.gadsimta dvēseļu revīzijās. To vārdi ir arī 1740.gadā Kristiana Dāvida Lenca sprediķu grāmatas atbalstītāju sarakstā. Sākoties māju iepirkšanai, tās ir pirmās Lielvārdes pagastā.
Pa sīkai drusciņai savākti šo dzimtu stāsti, kas katrs savā veidā ir brīnišķīgs. Bet tai pašā laikā – gandrīz pilnīgi gaisušas to pēdas šais vietās, kur ritējusi visa viņu dzīve.
Tādēļ šeit, krustcelēs, kur satek visi netālo māju ceļi, Kultūras fonds 1993.gada rudenī lika Imanta Strazdiņa veidoto piemiņas zīmi – ceļa rādītāju ar māju un teicēju vārdiem.
Tas ir kā ceļa rādītājs šajās krustcelēs no pagātnes uz nākotni, rādītājs dzimtām atpakaļ uz viņu sākotni. Bet tukšās vietas gaida, lai tur ierakstītu jaunus teicējus. Jo bezgala daudz te vēl nepierakstītu dziesmu, nostāstu un teiku. Vēl arvien meža ezeriņā guļ zelta naudas pods, citur dziļi paslēpts carienes Katrīnas I dāvātā šķirstiņa vāciņš. Nosūnojis akmens stāsta par zviedru ķēniņa atpūtu un glabā viņa cepuri, bet citur dzimtas uzvārdu kādreiz esot devis Stefans Batorijs.
Kultūras fonda piemiņas zīme ir pateicība tālajiem tēvutēviem un mātēm, kas cēla te savas mājas, radīja bērnus, ara zemi un dziedāja dziesmas.

Vaida Villeruša