Dēdēt, drupt, dilt. Nepazust

Jau pārdesmit gadu mans ikdienas darbs un domas pastāvīgi saistītas ar veciem mūriem jeb, kā reiz jaunībā formulējām, – regulāriem akmeņu krāvumiem. Pilis, mūri, drupas, sienas, akmeņi, ķieģeļi…
Senas drupas un mūri ir pastāvīgs, mūžīgs civilizācijas līdzgaitnieks. Mūsu senči simtos paaudžu ir sadzīvojuši gan ar priekšteču atstātajām būvēm, gan to teiksmainajām atliekām. Varbūt mūsdienu civilizācija nemaz nevar bez tām pastāvēt tāpat kā bez piemiņas zīmēm, bez kapiem?

Ne tikai viduslaiku pilsdrupas ir seni mūri, un ne katras pils mūri jau ir drupas. Viss atkarīgs no mūsu apziņas spējas identicēties ar vēsturi Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Un ir kāds jautājums, kas mūždien urda apziņu, – ko katrs domā un jūt, vērojot šos aizlaiku monstrus, kā vērtē to patiesumu, skaistumu, praktisko jēgu un pielietojamību? Kādas sajūtas vai patiesības mēs meklējam drupās?
Iespējams, taisnība ir pazīstamajai ģeoloģei un rīkstniecei Lijai Bērziņai, kura cieši pārliecināta par viduslaiku piļu novietnes tiešu sakarību ar āderēm, bet āderes, kā zināms, spēj spēcīgi ietekmēt cilvēku psihi, sajūtas. Nav izslēgts, ka sava daļa patiesības ir arī manam paziņam, viduslaiku mistikas cienītājam, kurš mēģinājis pārliecināt, ka piļu būvniecības un konkrētu telpu orientācijas metodes saistītas ar slepenām cisterciešu mūku zināšanām par “stiprām” vietām, kurās vara tiek spēcināta no Visuma. Varbūt tas arī ir spēks, kas mūs turp velk.

Ko drīkst un ko var darīt

Ne tikai viduslaiku pilsdrupas ir seni mūri, un ne katras pils mūri jau ir drupas. Viss atkarīgs no sabiedrības, no mūsu apziņas spējas identificēties ar vēsturi, kas senā mūrī iemiesota. Vai ar drupām saprotam atgriezenisku vai neatgriezenisku stāvokli? Ko drīkst un ko var darīt ar kultūrvēsturiskām drupām? Viedokļi atšķiras arī dažādu jomu profesionāļu vidū.
Mūri var būt ar ļoti izteiktu sabiedrisku un kultūrvēsturisku nozīmi. Berlīnes mūris kā mūsdienu politiskās kultūras piemineklis, Raudu mūris Jeruzalemē un Ķīnas mūris. Tie ir pārnacionāli simboli. Arī tepat Rīgā, Gogoļa un Dzirnavu ielas stūrī, redzam jaunu mūri, ko cēla kā memoriālas drupas – piemiņu holokausta upuriem. Bet Berlīnē ļoti pretrunīgi ticis vērtēts Reihstāga mūru – drupu liktenis, kur no Otrā pasaules kara fināla simbola radies mūsdienu Vācijas valstiskuma simbols – Bundestāgs. Ar ļoti iespaidīgu torsālo¹ drupu reinkarnāciju saistīta cita vācu nācijas identitātes simbola atdzimšana – Drēzdenes Dievmātes baznīcas (Frauenkirche) restaurācija, kuras rezultātā dievnams pilnībā atjaunots.²

Atjaunotnes ceļš

Arī Latvijā varam minēt vairākas pārtapšanas, pēc kurām mūri kalpo sabiedrībai nevis kā drupas, bet kā ēkas. Ja Cēsu pils Mestra tornim un Turaidas pils donžonam savā laikā nebūtu uzlikti jumti, šodien mums pietrūktu šo divu tik svarīgo Latvijas viduslaiku arhitektūras telpiskuma pieminekļu. Rīga no drupām atguva savu silueta krāšņumu – Pēterbaznīcu. Vai esat ievērojuši, ka šiem pārveidotajiem veidoliem jau ir savs autentiskuma nimbs?
Var diskutēt par konkrētām restaurācijas metodēm, bet nav apstrīdama Traķu pils atjaunošanas publiskā nozīme un galīgais rezultāts – kopš tā ieguvusi jumtu, vairs nav gājis bojā ne kubikmetrs oriģinālās substances, bet Traķu pilsētiņa ir viena no Lietuvas kultūras tūrisma “kulta vietām”.
Var diskutēt par šo kultūras pieminekļu atjaunošanas metožu zinātniskumu, taču nav pamata apšaubīt faktisko rezultātu – ir iegūtas sabiedriski, kultūrvēsturiski un ekonomiski nozīmīgas vietas jaunā kvalitātē. Tajā brīdī, kad izzūdošai ēkai, ko vieni sauc par drupām, bet citi par mūriem, tiek uzlikts jumts, tā sāk jaunu dzīvi, un parasti tas ir nozīmīgs atdzimšanas akts ar paliekamu vēsturisku nozīmi. Var uzdot vēl vienu jautājumu – vai būtu bijis labāk, ja mūri tā arī paliktu bez jumta? Viena no atbildēm – notikušais ir likumsakarīga viduslaiku piļu pastāvēšanas alternatīva mūsdienās, tikpat neprognozējama kā visā to būvvēstures laikā. Otra, no skeptiķa mutes – nekas traks nebūtu noticis – drupām jādrūp!³

Daudz drupu, maz piļu

Pretēji atjaunotnei citur notiek destrukcija, kur esam liecinieki procesam, kura gaitā viduslaiku pilis pārtop par drupām, piemēram, Aizputē, Embūtē. Protams, ne jau Latvijā vien sadrūp senas celtnes, visā pasaulē drūp. Bet diez vai daudz pasaulē ir vietu, kur ir tik daudz drupu un tik maz piļu.
Kāpēc? Latvija ir savdabīga zeme, kurā nav “mūsējo” piļu drupu, jo visas pilis būvētas “pret”, nevis “par mums”. Varbūt ir iemesls teikt, ka viduslaiku cietokšņi un to drupas ir parādība, kas gadsimtiem ilgi pastāvējusi “paralēli” latviešu kultūrai. Tomēr šodien mēs tās cenšamies uzturēt, atzīstam kā daudzu apdzīvotu vietu sākotnes liecības, kā nacionālās kultūras pieminekļus, deklarējot ļoti dziļu eiropeiskās piederības apziņu.
Viduslaiku piļu ziedu laiki beidzās 16.gadsimta vidū reizē ar Livonijas ordeņa aiziešanu no vēstures skatuves, bet masveida sabrukšana sākās pēc Ziemeļu kara 18.gs. pirmajā pusē, jo pēc to praktiskas lietošanas vairs nebija vajadzības. Daudzviet mūru materiālu izmantoja mazpilsētu, muižu un baznīcu celtniecībai (Kuldīgā, Cēsīs, Piltenē, Talsos u.c.). Labāk klājies tām celtnēm, kuras vairāk vai mazāk pārveidotā veidolā turpinājušas savu pastāvēšanu kā muižu dzīvojamās ēkas (Ēdoles, Alsungas, Dundagas, Jaunpils, Lielstraupes, Mazstraupes, Krustpils, Nurmuižas, Embūtes u.c. pilis) vai sabiedriskas celtnes (Ventspils un Rīgas pilis).
Visbiežāk tās lēni un dabiski saira, pārvēršoties drupās ar ātrumu, kas zināmā mērā bija un joprojām ir atkarīgs no viduslaiku būvnieku prasmes un materiālu kvalitātes.

Pēteris Blūms,

arhitekts

Turpinājums sekos

¹ Torsālās drupas – mūri, kas erozijas rezultātā ieguvuši plastisku stabveida formu.

² Fascinējošākais šajā atjaunošanas gadījumā ir metode, kas ir visa projekta pamatā – apbrīnojams mūsdienu zinātnes un digitālās tehnikas vienlaicīgs pielietojums ar seno būvtehnoloģiju precīzu ievērošanu maksimāli autentiska rezultāta sasniegšanai. Ļoti iespējams, ka tas ir būvmākslas pieminekļu patiesi zinātniskas restaurācijas (šajā gadījumā – kultūras pieminekļu saglabāšanas) izcilākais sasniegums mūsdienu pasaulē.
³ Anneli Randla. Drupas: liela brēka – maza vilna?// Vēsturisko drupu konservācijas problēmas. – Bauskas pils muzejs, 2002.