Pētījuma ideja radās, pirms gada viesojoties Kanādas vēstniecības Sociālās integrācijas fondā, kur diskusijās visai asi izskanējis viedoklis, ka Latvijā ir segregēts “latviešu” un “krievu” bizness. Kā stāsta B. Zepa, pētījums, aptaujājot 429 uzņēmumus visā Latvijā, rāda, ka minētais apgalvojums bija patiess pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Šobrīd jau aizvien vairāk ekonomiskie apsvērumi un intereses pārmāc etniskos faktorus. Pirmajā vietā izvirzās nevis darbinieka nacionalitāte, bet profesionālisms. Tiesa gan, etniski jaukti pārsvarā ir lielie uzņēmumi. Mazās kompānijas pārsvarā ir mononacionālas. Pēc Uzņēmumu reģistra datiem, Latvijā gan 75% uzņēmumu ir mazie, kuros nav vairāk par deviņiem darbiniekiem. Kā rāda padziļinātas intervijas ar šo kompāniju vadītājiem un darbiniekiem, atšķirībā no lielajiem uzņēmumiem te ir svarīgs psiholoģiskais klimats, gaisotne, kopīgas tradīcijas, piemēram, svētku svinēšana. Respondenti savās atbildēs norāda, ka ir zināmas bažas, vai citu tautību cilvēki spēs iekļauties kolektīvā, pieņemt tur valdošos komunikācijas ieradumus. Tā, piemēram, kāda maza latviešu krodziņa īpašnieks baidās pieņemt darbā oficiantes nelatvietes, jo tām esot, piemēram, cits ģērbšanas stils, gaumes izjūta utt.
Cita situācija ir lielajos uzņēmumos, kuri orientējas uz citu valstu tirgu, kuros ieplūst ārvalstu kapitāls. Tajos viena no obligātajām darbinieku prasībām ir svešvalodu zināšanas. Svarīgākais ir gala produkts un peļņas gūšana. Bez tam bieži tās ir starptautisku uzņēmumu Latvijas filiāles, tātad jau pēc savas būtības multikulturālas.
Arī darbā pieņemšanas kritēriji neatšķiras jauktos, latviešu un krievu uzņēmumos. Pirmā vietā ir atbildīgums un spēja pieņemt lēmumus. No aptaujātajiem latviskajiem uzņēmumiem tikai 7% respondentu atbildējuši, ka pirmajā vietā ir darbinieka tautība, no krieviskajiem uzņēmumiem tā domā 5% respondentu, no jauktajiem – 1%.
Diemžēl gan lielajos, gan mazajos un vidējos uzņēmumos viens no izplatītākajiem darbā pieņemšanas veidiem ir “caur pazīšanos”. Visvairāk to izmanto krievu uzņēmumu vadītāji – 95%. Ar Nodarbinātības valsts aģentūras palīdzību sev darbiniekus meklē tikai 9% aptaujāto latviešu uzņēmumu, 21% krievu un 28% jaukto.
Runājot par valsts valodas zināšanām, visi aptaujātie atzinuši, ka tās ir svarīgas. Taču atšķiras latviešu valodas lietojuma izplatība oficiālajā saziņā un ikdienas. Tā, piemēram, latviešu valodu vairāk nekā krievu, kārtojot darījumus, izvēlas 49% latvisko uzņēmumu, 20% – krievisko un 47% – jaukto uzņēmumu. Savukārt darba vietas svētku pasākumos latviešu valodu biežāk nekā krievu lieto 95% aptaujāto latvisko uzņēmumu, 6% krievisko un 25% jaukto. Intervijas liecina, ka krievi latviešu valodu izmanto komunikācijā ar klientu latvieti. Pārējās situācijās darba vietās krievi ar latviešiem pārsvarā sazinās krieviski.
Pētījums rāda, ka vairums krievu respondentu uzskata: ja etniskās minoritātes veido savus uzņēmumus, tad tā vērtējama kā dabiska un normāla parādība. Kā piemērs tiek minēts turku bizness Vācijā, kur cittautībniekus darbā neņem. Latviešos valda aizspriedumi pret “krievu” biznesu. Tam ir negatīvs skanējums, to pielīdzinot “melnajam biznesam”, krāpnieciskiem darījumiem un nodokļu nemaksāšanai. Viena no pētījuma līdzautorēm Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte uzsvēra, ka sabiedrības integrācijas labad šie stereotipi ir vai nu jāapgāž, vai jāizskauž pats to rašanās cēlonis.
Tautsaimniecības nozaru analīze liecina – visvairāk latviešu uzņēmumu ir lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarēs, kā arī pakalpojumu sfērā. Savukārt krieviskie uzņēmumi ir izplatīti pakalpojumu jomā un tirdzniecībā.
Pētījuma autori iesaka sekmēt jaukto uzņēmumu veidošanos, veicināt nelatviešu valsts valodas zināšanas un integrāciju jauktajos uzņēmumos. Tajā pašā laikā, pēc ekspertu domām, – nav pieļaujams pārspīlēt valodas zināšanas nozīmi. Tas kavētu profesionālo iemaņu apguvi. Intervijas arī atklāj, ka cittautieši valsts pārvaldi uzskata par pārāk noslēgtu un mononacionālu. Ekspertu ieteikums – tā jāpadara pieejama visu tautību cilvēkiem.