
Kaimiņzemēs ārstiem un pacientiem vienādas problēmas
Veselības aprūpes problēmas – nepietiekams ārstu atalgojums, rindas uz medicīniskajiem pakalpojumiem, zāļu dārdzība – ir vienādas Latvijā un Igaunijā, atšķiras vien finanšu apjoms sistēmā.Kulvars Mandu Foto: Arnis Blumbergs, “LV” |
Šāds secinājums radās, tiekoties ar Igaunijas sociālo lietu
viceministru Kulvaru Mandu. Viņš ir ieradies vizītē Latvijā, lai pārspriestu abām
valstīm kopīgās problēmas, kuras risināt varētu arī kopīgi. Piemēram, visas trīs
Baltijas valstis par lētāku naudu centralizēti varētu iepirkt medikamentus – jo
lielāks tirgus, jo izdevīgākas cenas. Šā iemesla dēļ tiek domāts arī par vienota
pakalpojumu tirgus radīšanu Baltijas valstīs. Veselības ministrs Rinalds Muciņš un
igauņu kolēģis apmeklēja arī Valku, lai kopīgi pārrunātu Valkas un Valgas
slimnīcu sadarbību. Jo nav noslēpums, ka vairāki Latvijas ārsti dodas strādāt uz
Igauniju, kur var nopelnīt vairāk. Latvijā ārsts mēnesī saņem 290 latus, bet
Igaunijā – 540. Kaimiņvalstī, tieši tāpat kā Latvijā, ārstu algas ir
iestrādātas pakalpojuma cenā. Igaunijas sociālo lietu viceministrs uzsvēra, ka
Igaunijā esot gandrīz pilnībā iznīdēti nelegālie maksājumi ārstiem. Tas izdevies
tādēļ, ka pacienti zina, cik un par ko viņi maksā. Kā skaidro K. Mandu, pacients
pats sedz 13% no medicīnas pakalpojumu cenas.
Vakardienas, 12. novembra, preses konferencē K. Mandu arī vairākkārt uzsvēra, cik
nozīmīgi, ka Latvijā ir atsevišķa Veselības ministrija. Arī Igaunijā jau sāk
runāt par tādas nepieciešamību, jo veselības aprūpe ir pārāk nozīmīga un
sarežģīta, lai to integrētu kādā citā ministrijā.
Kā vienu no sāpīgākajām problēmām K. Mandu minēja ārstu trūkumu. Kaut gan
igauņu ārstu algas ir gandrīz divreiz lielākas nekā Latvijā, daudzi ārsti dodas
strādāt uz ārvalstīm. Igaunijā apmēram 5% – 7% ārstu ir izņēmuši sertifikātu,
kas nepieciešams darbam ārvalstīs. Kā uzsvēra viceministrs, tādai mazai valstij kā
Igaunija tas ir ievērojams skaitlis.
Igaunija, atšķirībā no Latvijas, jau ir ieviesusi ambulatorās un stacionārās
aprūpes pakalpojumu sniedzēju attīstības programmu (struktūrplānu). Kaimiņvalsts
politiķiem, atšķirībā no Latvijas, pietika politiskās gribas īstenot nepopulārās
reformas. Jāatgādina, ka, tās uzsākot, 80% Igaunijas iedzīvotāju struktūrplāna
ieviešanu neatbalstīja. Argumenti tie paši, kas Latvijā. K. Mandu gan atzina, ka
reformas gaitā pieļāvuši arī kļūdas, no kurām Latvijai vajadzētu izvairīties.
Pati būtiskākā – mazo lauku slimnīcu likvidācija nevis apvienošana vai
reorganizācija. Igauniju konsultējušie zviedru kolēģi nebija ņēmuši vērā
vairākas lokālas mazas valsts problēmas. Piemēram, transporta infrastruktūru. Jo,
likvidējot kāda pagasta mazo slimnīcu, tā iedzīvotājiem jābūt iespējai pietiekami
ātri nokļūt citā ārstniecības iestādē. Reformas gaitā tika slēgtas 30 –
40 mazās slimnīcas. Taču pēc pāris gadiem veselības aprūpes organizatori saprata,
ka lielās daudzprofilu slimnīcas nespēj nodrošināt palīdzību visiem, kam tā
nepieciešama. Tādēļ nācās atkal atvērt mazās slimnīcas un pārveidot par
ilgstošās uzturēšanās stacionāriem. Tas, protams, izmaksāja daudz dārgāk nekā
tad, ja tās sākotnēji nebūtu slēgtas, bet pārveidotas. Latvijas struktūrplāns
neparedz mazo slimnīcu likvidāciju, tās tiks vai nu apvienotas, vai pārveidotas par
veselības aprūpes centriem.
Šobrīd Igaunijā ir 19 slimnīcas, kas nodarbojas ar aktīvu ārstniecību, un 33
ilgstošās uzturēšanās ārstniecības iestādes. Latvijā pašlaik ir 126 slimnīcas.
Plānots, ka 2010. gadā Latvijā būs 52 slimnīcas un 28 veselības centri.
Struktūrplāna ieviešana gan nav atbrīvojusi igauņu pacientus no rindām pēc
medicīnas pakalpojumiem. Valsts ir noteikusi, ka ambulatorā aprūpē plānveida
palīdzība jāsniedz 3 nedēļu laikā, bet stacionārā – 2 nedēļu laikā. Lielākas
rindas ir tikai uz endoprotezēšanu un sirds slimību ārstēšanu.
Ja salīdzina, Latvija veselības aprūpei tērē 6% no iekšzemes kopprodukta (IKP),
kamēr Igaunija tikai 5,1%. Taču pacientiem ir būtiski tas, ka no šīs summas
kaimiņvalstī valsts maksā 4,6%, kamēr Latvijā tikai 3,9%. Te, tāpat kā ar
struktūrplāna (ne)īstenošanu, vietā piesaukt tik nodeldēto politisko gribu.
Igaunijā, atšķirībā no Latvijas, veselības aprūpē ieviesta sociālā
apdrošināšana. Taču K. Mandu atzina, ka veselības aprūpes organizētāji jau lēnām
sāk runāt par visu iedzīvotāju obligāto veselības apdrošināšanu. Par tādu
kādreiz varēja runāt arī Latvijā, tā beidzās līdz ar Einara Repšes valdības
lēmumu likvidēt speciālo veselības budžetu. R. Muciņš skaidro, ka Latvijai,
atšķirībā no Igaunijas, būtu grūti pāriet uz sociālās apdrošināšanas
medicīnu. Jo kaimiņvalstī no 33% sociālā nodokļa 20% aiziet pensijām, 13% –
veselībai. Latvijā savukārt veselības nodokļa vietu aizņem bezdarbnieku,
maternitātes un citi sociālās apdrošināšanas pabalsti, kas Igaunijā tiek maksāti
no valsts budžeta. Taču abi ministri atzina, ka Eiropā aizvien vairāk pieaug tieši
valsts loma veselības aprūpes finansēšanā, no kā nevarēs izvairīties arī Latvija.
Rūta Kesnere, “LV”