
Šo no savas “līdzšinējās mākslas
teorētiskās un kritiskās darbības atšķirīgo sacerējumu” autors velta “Rīgai
un rīdziniekiem, viņu dumpīgajam, skeptiskajam, pārāk bieži racionālajam, bet arī
brīvajam garam, kas meklē ceļu uz lielisko”. Un Florencei, kuru ar Rīgu vieno 2000.
gadā noslēgtais sadraudzības līgums un vēl daudz senāki kultūras tilti, ko cēluši
mākslinieki, rakstnieki, domātāji.
Jau kopš 1996. gada Latvijā darbojas Dantes Aligjēri biedrības filiāle, kuru kopš
dibināšanas vada Ojārs Spārītis: “Toreizējais Itālijas vēstnieks Umberto
Pestaloca uzskatīja par savu kultūras misiju izveidot šo filiāli, līdzīgi kā tas ir
visā pasaulē. Dantes biedrība tika nodibināta Romā 19. gadsimta otrajā pusē. Tā ir
sabiedriska organizācija, kas piedāvā itāļu valodas kursus un rūpējas par pedagogu
kvalifikācijas celšanu, mācību līdzekļu un itāļu klasiskās literatūras izdošanu
un kultūras mantojuma pētniecību. 20. gadsimtā klāt nāca vēl viena funkcija –
kultūras tūrisma veicināšana. Mani kā toreizējo kultūras ministru uzaicināja
kļūt par Latvijas filiāles vadītāju. Biedrībā iesaistījušies ap simt interesentu.
No skolēna līdz pensionāram. Īpaši rosīgi darbojas Valdis Bisenieks kā Dantes
tulkotājs, mūzikas speciāliste Ingrīda Zemzare, režijas meistars Guntis Gailītis,
moderno valodu profesors Andrejs Bankavs un viņa meita Baiba. Pateicoties Laimas
Žurginas pūliņiem, biedrības dalībnieki iepazina ar Stāmerienas pili saistītās
Džuzepes Tomazi di Lampeduzas dzīves epizodes, skatījās itāļu filmas. Mūsu
kultūras kontaktu attīstību aktīvi sekmējis Juris Visockis – sākumā kā Rīgas
domes priekšsēdētāja vietnieks, tagad kā izdevējs. Dantes biedrības darbība
mudināja Dž. Tomazi di Lampeduzas mazdēlu Borisu Biankijeri apmeklēt Latviju.
“Jumava” jaunā izdevumā laida klajā slavenā rakstnieka romāna “Gepards”
tulkojumu latviešu valodā, kam sekoja arī vairāku citu itāļu autoru darbu tulkojumu
izdošana. Juris Visockis bija tas, kas mani aicināja radīt ko tādu, kas varētu
materializēt Rīgas un Florences sadraudzības līgumā ierakstīto apņēmību
attīstīt sadarbību, kas bagātinātu abas puses un atbilstu vienotās Eiropas
idejai.”
Liekas, ka Ojāram Spārītim tas izdevies. Ir tapis liriski filozofisks ceļvedis, bez
kura būtu grēks doties uz Florenci. Protams, ja vien tur iespējams pavadīt vairāk par
vienu vai divām dienām. Ejot pa globalizēto tūristu takām, neizdosies redzēt
mēnesnīcu pār Svētā Miniasa kalnu, izstaigāt Zentas Mauriņas maršrutus, vērot,
kā olīvas nogatavojas villu dārzos, izbaudīt tās klusas intimitātes pilnās vietas,
kur redz gadsimtu slāņojumu ar visu tiem piemītošo poētisko šarmu.
Par grāmatas prātnieciski apcerīgo ievirzi, plašo tematisko loku un rotaļīgi vieglo
rakstības stilu ļauj spriest jau nodaļu virsraksti: Cik Dievam altāru?, Katrā
dievnamā – muzejs, katrs dievnams – templis, Neatkarības un brīvības simboli, Kur
Saeimas deputāti piesien zirgus? Rīga un Kārlis Zāle, Florence un Mikelandželo
Buonarroti. Un tā joprojām.
Protams, ne jau tikai Kārlis Zāle un ne tikai Mikelandželo. Viņi – kā
spilgtākās vertikāles, laikmeta simboli. “Es esmu lepns, ka esmu cilvēks. Esmu
lepns, apzinādamies, ka cilvēka ģēnijs kaut ko tik diženu spēj radīt.” – Autors
citē latviešu glezniecības klasiķa Eduarda Kalniņa vārdus par izjūtām, kādas
pārņem, stāvot Mikelandželo varenās skulptūras “Dāvids” priekšā. Šķiet, ar
tādu pašu bijību Toskānas provinces galvaspilsētas mākslas bagātībām tuvojies
arī Ojārs Spārītis.
Aina Rozeniece, “LV”