No Krievijas tundrām līdz Ziemeļdakotas prērijām

Imants Blumbergs – kara un civilās aviācijas lidotājs ar 30 000 nolidoto stundu pieredzi, augstākās kategorijas mazās aviācijas tehniķis, savulaik strādājis padomju aviācijā no Tiksi līdz Dušanbe un no Liepājas līdz Kuriļu sopkām, stāsta par pieredzēto pie bagātajiem fermeriem Ziemeļdakotas prērijās, kuri par īpašu šiku uzskata
lidot ar mums tik pazīstamo gaisa zaporožecu, tautā sauktu par kukuruzņiku.

“Kukuruzņiks” savā jaunā veidolā Amerikā gatavs lidojumam. Pirmais no kreisās Imants Blumbergs kopā ar palīgiem Foto no Imanta Blumberga arhīva

Padomju aviācijas negribētais bērns

Sešdesmito gadu vidū Imants lika malā skolas tintnīcu, jo tika iesaukts armijā. Viņš kļuva par kara aviācijas skolas kursantu Krievijas vidienē, kur tajā laikā, cenšoties uzspodrināt Staļina gaisa ērgļu pabalējušo slavu, eksperimenta kārtā divas trešdaļas kursantu tika rekrutētas no Baltijas republikām. Kaut pēckara gados Baltijas krastu jauniešiem krievu valoda bija īsta svešvaloda, kaut augstāko matemātiku un citus tehniskos terminus nācās iegaumēt kirilicā, eksperiments izdevās. Lielākā daļa “pribaltijcu” skolu beidza ar izcilību. Tas tomēr nekavēja augstākajiem ideologiem pieņemt lēmumu, ka aviācijas augstākajās skolās turpmāk pārsvarā jāuzņem krievi, bet no citu tautību draudzīgās saimes var būt tikai līdz 5% lidotgribētāju.
Imants atzīst, ka krievu valodu pamatos apguvis kopmītnes sadzīvē, un visgrūtāk gājis igauņiem. Galvas kūpējušas, jo aviācija prasa ļoti pamatīgas tehniskās zināšanas. Profesori bijuši ļoti stingri, jo galvenokārt nākuši no praktiķu vidus un kara aviācijas, dažādi eksāmeni un ieskaites sekojušas cita citai. Kā brīnums jāuzskata Imanta apgalvojums, ka aviācijas ģenerāļi panākuši, ka lidotājiem un aviācijas inženieriem tehniķiem neesot bijis jāmācās marksisms–ļeņinisms, jo programmas bijušas pārslogotas ar tehniskajām zinībām.
Lai saņemtu pielaidi lidojumiem, baltiešiem nācās izturēt gan pazīstamās VDK 1. daļas caurskati, gan citus pārbaudījumus. Iestāties skolās un iespējas pacelties gaisā Baltijas lidotājiem kļuva sevišķi ierobežotas pēc dažu pilotu bēgšanas uz Zviedriju. Pēc dienesta, kura laikā Imants lidoja ar bumbvedējiem TU–4 un TU–16, viņš iestājās Maskavas apgabala Jegorjevskas civilās aviācijas skolā, kas bija galvenā šīs nozares speciālistu mācību iestāde PSRS. Sekoja darbs pasažieru un vēlāk kravas aviācijā ar dažādu tipu lidaparātiem pa visu plašo padomjzemi. Iesākumā ar IL–14, tad turbopropelleru AN–24, AN–26 u. c. Pārsēžoties jaunāka izlaiduma lidmašīnā – atkal mācības, un tā līdz pat Latvijas neatkarībai. Aviācijai nepārtraukti attīstoties, piloti, inženieri un tehniķi bija pakļauti periodiskam mācību procesam, jauniem pārbaudījumiem uz zemes un gaisā.

No tundras uz prērijām

1992.gadā, kad Imants strādāja Latvijas Civilās aviācijas pārvaldē, nāca piedāvājums iesaistīties projektā, kurā piedalījās Kauņas aviācijas rūpnīca. Tajā tika savākti padomju aviācijas tehnikas “veterāni”. Jo pasaulē sevišķi iecienīts bija lielākais divplāksnis AN-2, tautā saukts par kukuruzņiku, tāpēc ka plaši tika pielietots Hruščova slaveno kukurūzas lauku miglošanā. Lietuvas rūpnīcā ne viens vien tāds gaisa zaporožecs ieguva septiņvietīga mersedesa salonu. Mašīnītes sienas apšūtas ar trokšņu izolāciju, salonā iebūvēti ādas sēdekļi. Izklaides lidojumiem obligātais spoguļotais bārs, galdiņi, tualete, saldētava. Divplāksnis ieguva jaunu radiosakaru aparatūru un tika pārvilkts ar modernu aerodinamisko materiālu, nokrāsots un izraibināts pēc saimnieka vēlmēm un gaumes. Vecais motors pēc remonta tika saglabāts, kaut gan turpināja rīt nežēlīgi daudz degvielas un spļaut eļļu visapkārt. Bet kaut kāda ekso-tika jau jāsaglabā. Turklāt tas darbināms ar pasaulē izplatīto aviācijas benzīnu LL–100.
 

Imants Blumbergs (no kreisās) darbā Dienviddakotas fermas angārā Foto no Imanta Blumberga arhīva

Lietuvieši bija atraduši šādai uzlabotai kukuruzņiku versijai labu noietu bagāto Amerikas fermeru vidū. Kad bija atrasts pircējs, divplāksnis izjauktā veidā tika likts uz kuģa un tālāk ar treileri nogādāts jaunajam saimniekam. Imanta uzdevums bija amerikāņa fermas angārā no lielā dzelžu blāķa “uzbūvēt” licencētu lidaparātu, ar kuru īpašnieks alka paspīdēt kādā no fermeru izklaides salidojumiem. Otrs šo Blumberga ceļojumu mērķis bija apgūt gan tehniski, gan pilotēšanas prasmē mazos lidaparātus, kādu padomju aviācijā gandrīz nebija. Tādas divvietīgas, četrvietīgas un sešvietīgas mazās lidmašīnas deviņdesmitajos gados sāka parādīties Baltijas gaisa telpā. Tā latviešu lidotājs vispirms nokļuva Ziemeļdakotā, tad Pensilvānijā, pēc tam Misisipi utt. Strādājot un klejojot pa Ziemeļamerikas prērijām, Imants tuvāk iepazinis amerikāņu fermeru dzīvi. Fermas aizņem tik milzīgas platības, ka bez mazās aviācijas nav iedomājama ne lauku apstrāde, ne kovboju svētku apmeklējumi, ne ciemošanās, bez kuras gandrīz neiztiek nevienu nedēļas nogali. Mazo lidmašīnu un personīgo lidlauku skaitu Imants salīdzina ar automašīnu un stāvvietu skaitu Rīgā. Fermeri ir ļoti bagāti. Dažs iegādājas jaunās lidmašīnītes, ko Imants dēvē par konfektītēm. Tāda gan maksā tuvu miljonam dolāru. Cits savācis veselu eskadriļu retroaparātu – tur ir gan Cesna–152, Cesna–172, Piper, American grammer, Dromader, pat JAK–52. Tās gan pēdējos gados savukārt sāk ceļot uz pretējo pusi, jo mūsu jaunbagātnieki arī grib “pumpēt adrenalīnu”.

Atgriešanās pie bērnības varoņiem

Blumbergs ar smaidu saka: ja viņam kāds Jakutijas šamanis savulaik būtu pareģojis, ka viņš dzīvē nokļūs pie Misisipi Toma Soijera un krusttēva Toma būdas, ka vaigā skatīs apašu indiāņus, viņš vecajam ieteiktu mazāk mušmires ēst. Bet dzīve viņu tur aizvedusi un tikšanās ar bērnības varoņiem notikusi muzejā Grīnvillā, kā arī ar indiāņiem tūristiem domātajās izrādēs.
Blumbergs gan atzīst, ka jaunie amerikāņi meklē citu romantiku, jau no skolas sola aizraujoties ar mazo aviāciju, jahtām un motoriem uz ūdens. Viņš paredz, ka agri vai vēlu tas notiks arī pie mums, jo Eiropas bagātākajās valstīs mazā aviācija jau tagad vareni attīstījusies. Arī kaimiņi lietuvieši šajā nozarē mūs apsteidz.

Lidot virs krūmiem iemācās ātri

Kad runas nonāk līdz Latvijas amatierlidoņiem, Imants saka, ka arī Amerikā daudzi “sitoties”. Tādus visā pasaulē dēvē par “krūmu lidotājiem” (bush pilots). Iemācīties lidot nav sarežģīti. “Cik meiču jaunībā nav mācījuši un iemācījuši,” smejas Imants. Bet cita lieta ir patstāvīgi lidot, pārzināt navigāciju, orientēties, kad esi gaisā un zeme maina savus izmērus un profilu. ASV pilotu un lidaparātu kontroles sistēma ir labi sakārtota. Fermu tuvumā ir mazās aviācijas skolas, kas aprīkotas ar moderniem trenažieriem. Lai lidaparāts iegūtu lidojumu pielaidi, fermā ierodas lidojumu drošības administrācijas speciālisti, kas pēc rūpīgas mašīnas pārbaudes izsniedz licenci. Ikviens Imanta saliktais aparāts tika pacelts ar domkratiem, izsvērti jauni centrēšanas punkti, vairākkārt pārbaudīts un centrēts. “Ja kāds fermeris ar lidaparātu ir avarējis, tad pēc mašīnas remonta viņam izsniedz eksperimentālo pielaidi lidošanai, kas nozīmē, ka tikai vienīgi viņš var lidot. Kā smejies, ja izdzīvos, tad iedos īsto licenci. Bet, nopietni runājot, Amerikā ļoti stingri seko drošībai, jo privātās lidmašīnas lido kā spāres un katrā ir cilvēki,” saka lidotājs. Uz iebildi, ka presē nereti parādās ziņas, ka Krievijas modernie iznīcinātāji savu kaujas spēju ziņā pārspēj amerikāņu konstruktoru lidaparātus, Imants smaidot saka, ka tā ir padomju sistēmā dzīvojušajiem pazīstamā savas astes izsliešana. Smagi, neekonomiski, vadīšanā neērtāki, bet bumbvedējs TU-4 līdz pēdējai skrūvītei ir slavenā gaisa cietokšņa B-29 kopija. Bet kopija, tāpat kā mākslā, nav oriģināls. Tā pieredzējušais aviators raksturo kosmonautu zemes aviāciju.
Par padomju aviācijā strādājušajiem cilvēkiem Blumbergs atsaucas ļoti atzinīgi, jo nereti nokļuvis ekstremālās situācijās. Komandas sadarbībai un aukstasinīgai rīcībai bija jākompensē tehnikas nepilnības. Pie motora apstāšanās lidojuma laikā sākuši jau pierast. Kopumā ap gadu nolidojis debesīs aiz polārā loka, latvietis atzīst, ka uz sibīriešiem var paļauties, lai gan arī viņu raksturu sabojājusi pastāvošā iekārta. Dažreiz palīdzēja atjautība. Viņš atceras gadījumu, kad jau impērija bija drupās. Kādā tundras nostūrī ar raksturīgu vietvārdu Dirjanka vajadzējis nogādāt divus pusotrtonnīgus transformatorus. Kad piezemējušies, Dirjankā bijis kluss kā Ziemeļpola ledus laukos, nevienas dzīvas dvēseles. Ko darīt? No transformatoriem jātiek vaļā, jo ar tādu smagumu būtu neiespējams pacelties gaisā īsā ieskrējiena laukā. Apmetuši trosi ap piekrastē iesalušu baļķa galu, iedarbinājuši dzinējus un izrāvuši transformatorus tundrā.

Lielo iespēju zeme

Ziemeļdakota ir Ukrainas platuma grādos. Tā ir milzīga pārtikas ražošanas impērija. Lielāko fermu platības sniedzas līdz apvārsnim. Tās apstrādā nedaudz cilvēku, jo mašīnas, kas piemērotas prērijām, ir apmēros milzīgas. Gan sadzīvē, gan saimniecībā darbojas vismodernākās tehnoloģijas. Imantam licies, ka Amerikas viens štats var nodrošināt ar pārtiku visu pasauli.
Viņš ļoti atzinīgus vārdus veltī tur valdošajām attiecībām starp darba devēju un strādnieku. Par vienu no lielākajiem noziegumiem tiek uzskatīts mēģinājums kādam pienācīgi nesamaksāt par padarīto darbu. Nereti fermeri brīnījušies, kādēļ Imants līgumā neprasa lielāku summu par padarīto, jo uzskatīts par ļoti labu speciālistu, kas turklāt kukuruzņiku no dzelžu kaudzes paceļ debesīs nedēļas laikā. Imants apgalvo, ka atšķirībā no pilsētām Amerikas fermeru valdījumos nav sastapies ne ar nabadzību, ne alkoholismu. Katrs dara savu darbu godprātīgi un saņem atbilstošu samaksu. Fermas pieder arī tumšādainajiem amerikāņiem, jo sevišķi Dienvidu štatos. Indiāņu izcelsmes amerikāņi savukārt Apalaču kalnu apkārtnē savu dzīvi nodrošina ar suvenīru tirdzniecību un izrādēm tūristiem. “Amerika joprojām ir un paliek lielo iespēju zeme,” – savu stāstījumu pabeidz latvietis, kuram profesija devusi iespēju pacelties augstāk un redzēt tālāk aiz horizonta.

Andris Kļaviņš