
5.
Turpinājums. Sākums “LV”, 13., 20., 27.10., 03.11.2004.Britu zemūdene Rīgas ostā. 30. gadi. No A. Zundas grāmatas “Latvijas – Lielbritānijas attiecības 1930–1940”, Rīga, 1998 |
I.Maiskis savukārt centās pierādīt, ka Baltijas padomju republikas iestājušās PSRS brīvprātīgi, bez piespiedu sovetizācijas. Līdz ar to, pēc I.Maiska domām, jaunajā situācijā PSRS ir šo valstu īpašumu juridiskā mantiniece. I.Maiskis pieprasīja, lai Baltijas valstu zelts, valūta britu bankās, kuģi un citi īpašumi tiktu atdoti Padomju Savienībai. Bloķējot Baltijas valstu īpašumus, Anglija aizskarot Padomju Savienības suverenitāti un tās likumīgās tiesības. Britu ārlietu ministrs lords Halifakss uz to atbildēja, ka viņš neatzīst I.Maiska izvirzītās prasības. Lords Halifakss paziņoja, ka tā ir tikai padomju sūtņa izklāstītā notikumu versija.
Citāda nostāja bija britu sūtnim Maskavā St.Kripsam. Viņš aizstāvēja domu, ka Anglijas valdībai jāizrāda gatavība atzīt PSRS soļus Baltijas valstīs par likumīgiem, ja Padomju Savienība būtu gatava sadarboties ar Angliju pret Vāciju.
Nevils Čemberlens, Lielbritānijas valdības
vadītājs no 1937. līdz 1940. gadam. |
Uz Anglijas Ārlietu ministriju tika sūtītas arī konkrētu britu firmu pretenzijas par zaudētajiem īpašumiem Baltijas valstīs. Piemēram, 1940.gada 12.augustā Londonā pienāca telegramma, kurā bija informācija par britu zaudējumiem Rīgas kokapstrādes uzņēmumā J.Potempa – 720 000 latu. Savas pretenzijas pieteica arī britu banka Lazard Brothers – 759 000 sterliņu mārciņu, British Shell – 140 000 sterliņu mārciņu.
1940.gada 14.augustā jautājums par britu īpašumu likteni Baltijas valstīs tika apspriests arī Anglijas parlamentā. Ārlietu ministra vietnieks R.Batlers (R.Butler) paskaidroja, ka valdība šajā jautājumā ņems vērā dažādu firmu, banku un privātpersonu pieprasījumus. R.Batlers arī uzsvēra, ka valdības uzmanība ir pietiekama un tā strādā pie britu īpašumu atgūšanas. Jautājums nav bez cerībām, jo apķīlāto un nacionalizēto īpašumu vērtība ir aptuveni vienāda. Ārlietu ministrs lords Halifaks šajā jautājumā aizstāvēja abpusējās kompensācijas principu, proti, abu pušu zaudējumi ir puslīdz vienādi, tāpēc norakstāmi.
Anglijas valdība kara laikā bija rekvizējusi arī vairāk nekā 20 Baltijas valstu kuģus, kas atradās Lielbritānijas ostās. PSRS izvirzīja pretenzijas arī uz šo īpašumu. Anglijas valdība ieņēma nepiekāpīgu pozīciju. Rekvizēto kuģu kopējā tonnāža bija 37 641 tonna. Beidzot skaidrība britu valdības politikā pret Baltijas valstīm 1940.gada vasaras beigās principā izkristalizējās britu valdības politika attiecībā uz Baltijas valstu aneksiju. Lords Halifakss ierosināja turēties pie šādas stratēģijas: atzīt Baltijas valstu aneksiju de facto, bet neatzīt to de iure, kā arī jautājumu par teritoriālo pārmaiņu likumību Austrumeiropā un Baltijas valstīs atstāt izlemšanai pēckara Miera konferencei. Šo britu pieeju 1940.gada 5.septembrī vēlreiz apstiprināja arī premjers V.Čērčils. Uzstādamies parlamenta sēdē, viņš paziņoja, ka Lielbritānija neatzīst par likumīgām kara laikā notikušās teritoriālās pārmaiņas. Jauno robežu likumība Eiropā jāapstiprina starptautiskas vienošanās ceļā.
Britu sūtniecības Baltijas valstīs beidza darboties 1940.gada 5.septembrī. Bet Anglijas valdība gada nogalē nāca pie atziņas, ka Baltijas valstu jautājumā optimālākais ir pieņemt ASV formulu, t.i., neatzīt vardarbīgas pārmaiņas Baltijā. Tomēr jāteic, ka Anglijas pozīcija šajā jautājumā nekad nav bijusi tik stingra kā Amerikas Savienotajām Valstīm. To varēja izskaidrot ar Lielbritānijas sarežģīto situāciju. Tā apskatāmajā laikā ne vien karoja ar Vāciju, bet arī centās nepieļaut PSRS un Vācijas alianses izveidošanos.
Jaunas problēmas Baltijas valstu diplomātiem Londonā radās pēc 1941.gada 22.jūnija, kad Padomju Savienība nonāca karastāvoklī ar Vāciju. Anglija un Padomju Savienība nu kļuva par oficiālām sabiedrotajām. Padomju diplomāti to centās izmantot un atkal aktivizēja jautājumu par Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu, jaunajām robežām, īpašuma attiecību noregulēšanu. Anglijas valdība bija spiesta ieņemt piekāpīgāku pozīciju. To zināmā mērā veicināja arī ārlietu ministra A.Īdena samiernieciskā nostāja. Viņš atklāti pauda uzskatus, ka PSRS kā stabilas britu sabiedrotās piesaistīšana ir svarīgāka par Baltijas valstu problēmu. Tas, kā atzīst britu vēsturnieks Deivids Kērbijs (David Kirby) no Londonas universitātes, nebija labi no morāles viedokļa. Bet karš paliek karš, un katrai valstij šādā situācijā vispirms bija jādomā par savām drošības interesēm.
D.Kērbijs, salīdzinādams ASV un Anglijas nostāju Baltijas jautājumā, rakstīja, ka pirmā savā politikā vairāk vadījās no morāles principiem, savukārt Lielbritānijai bija raksturīgi politiskā aprēķina elementi. To apstiprina arī vairāki britu Ārlietu ministrijas dokumenti, kuru analīze parāda, ka Ārlietu ministrijā zināmu satraukumu izraisījusi ASV Valsts departamenta nostāja Baltijas valstu jautājumā. Tajā tika uzsvērts, ka Latvijas sūtnis Vašingtonā Alfrēds Bīlmanis 1942.gada sākumā iesniedzis lūgumu atļaut arī viņa valstij oficiāli pievienoties Atlantijas hartai, kas vērsta pret Vāciju un tās sabiedrotajiem. ASV Valsts departaments apsprieda šādu iespēju. Savukārt Anglijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta pārstāvis A.Vorners (C.A.Warner), iepazinies ar šo dokumentu, uzrakstīja šādu rezolūciju: “Es ļoti ceru, ka ASV neies tālāk par pašreizējo atbalstu Baltijas valstīm. Valsts departamentam ir zināmas mūsu sarunas ar Maskavu un jebkādi jauni soļi no ASV puses var ļoti apgrūtināt mūsu pozīcijas.”
Eduards Halifakss, Lielbritānijas ārlietu ministrs 30. gadu beigās. No A. Zundas grāmatas “Latvijas – Lielbritānijas attiecības 1930–1940”, Rīga, 1998 |
Drīz vien sekoja arī citi līdzīga rakstura britu valdības soļi. Baltijas sūtniecības Londonā saņēma oficiālas notas, kurās bija uzsvērts, ka baltiešu diplomātiem turpmāk aizliegts izteikties par politiskiem jautājumiem. Nedaudz vēlāk pienāca norādījums, ka ar britu Ārlietu ministriju galvenokārt jākontaktējas tikai vēstuļu formā.
Turpinājums sekos