Ozoliņš: Man, biedri, jāsaka, ka nacionālais jautājums Latvijā nepastāv, nekāda nacionālā jautājuma tautā pie mums nav.
Hruščovs: Apgalvojums nepareizs. Ir!
Ozoliņš: Tāds ir atsevišķās grupās, virsotnē. Pie mums vecā inteliģence – mēs ļoti daudz runājam par veco inteliģenci – mācījās šeit un pazīst visus Maskavas un Ļeņingradas zinātniekus.
Hruščovs: Ukraiņi laikam pazīst, bija tāds rakstnieks Hvaļivijs. Tas bija nacionālists, kaut laikam visi ukraiņi zina, ka pēc tautības viņš bija krievs, bet bija ukraiņu nacionālists. Viņu vēlāk nošāva. Viņš kādreiz sarakstīja grāmatiņu, kurā aprakstīja Maskavu. Viņš rakstīja, burtiski, “noplukusī Maskava”, un ka, lūk, Ukrainai jāorientējas ne uz Maskavu, bet uz Rietumiem. Tā ka nacionālais jautājums ir! Tas ir visasākais un dzīvotspējīgākais jautājums.
Ozoliņš: Plašās masās tas nav tādā veidā, kā tas parādījās vadībā. Dažādu tautību cilvēki strādā kopā, un nevar apgalvot, ka rūpnīcās pastāvētu nacionālais jautājums. Tāda nav! Bet, lūk, “augšās”, sevišķi no tās inteliģences, kura izauga Ulmaņa laikā, ir tādas izpausmes. Mēs patiešām izrādījāmies politiski akli un varbūt kaut kādā mērā arī saslimām ar nacionālismu, inficējāmies no šīs inteliģences daļas. To mēs neredzējām, izrādījāmies politiski akli. Es domāju, ka tas tā, jo mēs izskatījām šo jautājumu Birojā un izrādījāmies akli, līdz kamēr pienāca ziņojums. Mēs nesapratām šīs parādības dziļumu.
Es domāju, tā kā mēs jau izskatījām šo jautājumu un vēl izskatīsim to plēnumā,³⁰ mūsu partijas organizācija pratīs tikt galā ar savām kļūdām un nokārtos stāvokli.
Es nedomāju, ka visa partijas organizācija inficēta ar nacionālismu, tā nav; nacionālisms manāms tikai vienā iedzīvotāju daļā, bet vislielākais mūsu vadības trūkums – tā nepamanīja, ka tāda parādība ir, un ar savu klusēšanu to atbalstīja. Te izpaudās mūsu galvenais politiskais aklums, bet šo aklumu mēs varam likvidēt un kļūt redzīgi. Es apliecinu, ka mēs to izdarīsim, stāvokli uzlabosim, bet par savām kļūdām [mums] jāsaņem pēc nopelniem.
Birojā tika izteikts uzskats, ka nepieciešams reorganizēt biroja sastāvu. Par to jāpadomā un jāsaņem jūsu padoms. Bija arī tādi izteikumi, ka Biroja sastāvā vajadzētu nevis 5, bet tikai 3 sekretārus. Es domāju, tas būtu pareizi – vadība būtu koncentrētāka. Otrkārt, pats Birojs ir izaudzis ļoti plašs un faktiski pārvērties par runātavu. Varbūt šajā ziņā vajadzētu veikt pasākumus, lai mūsu Birojs būtu efektīvāks. Varbūt to nevajag realizēt tūlīt, bet ar laiku šādus pasākumus vajag veikt.³¹
Visas pārējās kļūdas, ko mēs pieļāvām, – par kadriem, ideoloģiskajā darbā, rūpniecībā, lauksaimniecībā – tās visas ir labojamas ar vienu noteikumu – ja mēs iedziļināsimies visos jautājumos, kā nākas. Par mani un citiem biedriem jāsaka, ka līdz šim mēs ne vienmēr iedziļinājāmies šajos jautājumos. Kaut vai jautājumā par kadriem: kad apstiprina kadrus, mēs saņemam informāciju, bet, kad noņem, – nesaņemam; pareizi noņem vai ne, – nezinām. Tā nedrīkst. Tāda prakse bija, bet to vajag izlabot.
Par ideoloģiskajiem jautājumiem. Šis iecirknis pie mums faktiski atstāts bez uzmanības, netika vadīts, kā pienākas. Mēs pieņēmām likumu, un neviens nebrauca uz CK apspriest šo likumu. Tas nav pareizi. Atbraucām tikai tad, kad likums bija pieņemts, bet bija jau par vēlu.³²
Tāpat rūpniecības jautājums – te mēs nezinām visu labi. Piemēram, mēs ceļam kuģu remonta rūpnīcu, mums jau ir divas rūpnīcas, bet mēs vēl trešo iesākām, ieguldījām lielu naudu, bet tagad celtniecību apturējām. Tā nedrīkst.
Par lauksaimniecību. Mēs visi zinām un saprotam, ka kukurūza mums ir vajadzīga, bet vai mēs nopietni izturējāmies pret kukurūzu? Tā pie mums iznāk dārga. Ja attieksme būtu nopietna, sāktu saimniekot, kā nākas, tā nebūtu dārga un mums derētu. Bet mēs zinājām tikai vienu – vairāk un vairāk.
Tā nav vadība. To vajag atklāti atzīt, ka mēs līdz šim tikai pavirši vadījām darbu un neiedziļinājāmies visos jautājumos.
Vai mēs pratīsim izlabot stāvokli? Jā, pratīsim. Ja nepratīsim mēs, jāsameklē cilvēki, kuri izlabos stāvokli.
Hruščovs: Kas vēl vēlas izteikties?
Mikojans: Piekrītam iepriekš teiktajam.
Hruščovs: Es izteicu savu viedokli. Man sākumā bija vēlēšanās veikt organizatorisku iejaukšanos. Es uzskatu, ka to darīt nevajag. Pirmkārt, biedrs Kalnbērziņš ir visvainīgākais. Mēs viņu pazīstam vislabāk, viņš ir absolūti nevainojams komunists, bet varbūt izpaudās gadu skaits, vecuma nozīme. Viņš nav vadības organizējošais serdenis. Šajā jautājumā viņš jūt savu vājumu un par to runā.
Pareizi biedrs Krūmiņš atzīmēja, pat CK sekretārs atzīst, ka ir vecs, aiziet [no darba], un tāpēc nepieciešams sākt atlasīt citu, kas varētu būt sekretārs. Tā ir neatliekama lieta. Es pēc sava rakstura jūtu, ka biedrs Kalnbērziņš nav organizējošais darbinieks, viņam ir “tētiņa” stāvoklis, viņš ir labs cilvēks.
Vadītājam ir jābūt vadītājam, bet biedram Kalnbērziņam ir trūkumi. Es kādreiz izteicu savu personīgo viedokli biedram Kalnbērziņam un uzskatīju, ka varbūt ne pašlaik, bet biedru Kalnbērziņu vajag atbrīvot no sekretāra pienākumiem. Viņam sekretāra darbs neveiksies, jo dzīve tagad prasa citu pieeju. Protams, gadi neļaus biedram Kalnbērziņam izvērsties un parādīt sevi.
Bet mēs uzskatām, ka biedrs Kalnbērziņš ir mūsu atbalsta cienīgs un viņam jāsaglabā savs stāvoklis kompartijas un valsts vadībā. Kādā lomā – par to vajadzēs padomāt, varbūt ne tagad, tagad to darīt nevajag.
Ignatovs: Pareizi.
Hruščovs: Organizatoriskos secinājumus varbūt nevajag izdarīt, vajag saglabāt visu vadību. Lai tie cilvēki, kuri pieļāva kļūdas, piedalās to izlabošanā. Pirmkārt, tie ir jauni ļaudis. Ja mēs viņus tūlīt padzīsim, mēs traumēsim viņus.
Mikojans: Bet, ja nākotnē nelabosies, tad atbrīvot.
Hruščovs: Jā. Šie bija labākie no kadriem, kuri izvirzīti no latviešiem. Es uzskatu, ka tā būs labāk.
Balsis: Pareizi.
Hruščovs: To varētu izmantot aizrobežu ienaidnieki, tāpēc to darīt nevajag. Vajag labot un iesaistīt cittautiešus vadībā.³³ Tad mums vajadzētu nacionāli nodalīties, bet tā nav komunistiskā pieeja. Tas sagrautu savienību un nāktos noslēgties nacionālo republiku robežās. Jābūt komunistiem, un es uzskatu, ka nepieciešams nostiprināt savienību, šo mūsu lielo iekarojumu un mūsu valsts spēku. Tātad cilvēku pārvietošanās (padomju) Savienības robežās būs. Tāpēc nevajag diskreditēt citas tautības.
Redzējumam jābūt ne no nacionālā redzespunkta, bet no komunistiskā redzespunkta. Pieejai jābūt idejiskai un komunistiskai. Ja tie ir labi kadri neatkarīgi no tautības, viņus vajag izmantot. Mācieties no krieviem un ukraiņiem. Ukraiņi par pirmo sekretāru dabūja biedru Kiričenko. Pašlaik viņiem ievēlēts Podgornijs. Visu laiku tur bija vai nu polis, vai krievs, kad es tur strādāju, vai ebrejs, kad tur bija Kaganovičs. Kosiors – polis, es – krievs, bet ukraiņi ar lielu cieņu izturējās kā pret Kaganoviču, tā pret Kosioru. Es negribu tēlot kautrību, bet es jutu lielisku attieksmi pret mani, un es nekad nejutos ukraiņu vidū tā, ka es, lūk, esmu krievs. Un arī tagad braucu uz Ukrainu un jūtu, ka esmu atbraucis savā vidē. Ārzemēs tikšanos reizēs man jautā: bet kas jūs esat – krievs vai ukrainis? Es saku: gan krievs, gan ukrainis. Taču tagad – arī uzbeks, kļuvu arī albānis.³⁴ Pirmām kārtām mēs esam komunisti, un tāpēc mums jābūt savējiem visās tautās, ja tās pieņem komunismu, ja neuzskata, ka tām ar visiem jācīnās, un uzskata, ka pirmām kārtām jācīnās savas tautas iekšienē pret komunisma ienaidniekiem. Tā komunista stāvokli nosaka viņa loma.
Ja mēs vērtēsim no šādām pozīcijām, mēs iekarosim uzticību. Kad es strādāju Donbasā,³⁵ mani izsauca uz Ukrainas CK un jautāja, kurp nosūtīt. Kaganovičs paņēma mani uz Kijevu. Bija iemesls. Radās situācija: tur bija apgabala komitejas sekretārs, ar kuru viņam nekas neizdevās. Es toreiz teicu, lai nosūta mani kaut kur, piemēram, uz Lugansku. Kaganovičs lika priekšā: vai negribat Kijevu vai Odesu? Odesā bija neproletāriska organizācija, bet Donbasā, Dņepropetrovskā, Harkovā bija spēcīgs šķiriskais sastāvs. Es saku – iešu uz Kijevu. Es Kijevā nostrādāju divus gadus, pēc tam aizgāju mācīties. Labāku attieksmi pret sevi nevaru vēlēties. Lieliska attieksme bija, jo ukraiņi mani cienīja. Tur bija daudz ebreju. Man bija lieliskas attiecības arī ar viņiem, un arī tagad man ir daudz pazīstamu ebreju.
Tāpēc es uzskatu – lai latvieši paši izlemj! Vēlāk mēs vēl ar jums satiksimies.
Ja man atklāti jāsaka, es teiktu, ka ne tūlīt, bet kaut kad būtu labi nozīmēt biedru Kalnbērziņu varbūt par Augstākās padomes priekšsēdētāju.³⁶ Tagad šo posteni ieņem Ozoliņš, taču vienmēr kadri jāpārvieto tā, lai tas būtu racionālāk un politiski izdevīgāk. Bet par sekretāru jāpadomā. Starp latviešiem ir kadri. Bet ne tagad. Tā ir perspektīva, tikai šo perspektīvu nevajag novilcināt, jo process notiks un tas neveicinās vadības saliedētību. Vien atkal cilās jautājumu: bet kurš?
Man minēja propagandas sekretāru latvieti Pelši. Es personīgi viņu nepazīstu, no vadības es pazīstu tikai trīs latviešus. Ja viņš patiešām ir labs, varbūt varam orientēties uz viņu. Man teica, ka viņš ir neaptraipīts cilvēks, vienmēr ieņēmis principiālu pozīciju. Bet par to jums jāpadomā pašiem.
Es droši apgalvoju, ka biedrs Kalnbērziņš mani pareizi sapratīs un neapvainosies uz mani par patiesību, bet es no apvainošanās nebaidos. Es pret biedru Kalnbērziņu vienmēr izturējos un arī tagad izturos nevainojami. Viņam ir nevis ideoloģiskas kļūdas, bet vecuma, kas gan var pāraugt un kļūt principiāli politiskas. Ja runā atklāti, tad pašlaik Latvijā īsta pirmā sekretāra nav. Biedrs Kalnbērziņš nav sekretārs, viņš neorganizē cilvēkus, turklāt viņš nepretendē uz šo lomu. Dabiski, ka veči vienmēr meklē, kur aiziet, kur ir klusāk, kur ir vieglāk. Bet te mēs paši viņu atbalstījām, ievēlējām, pie tam cienīgi ievēlējām par CK Prezidija locekļa kandidātu. Jūs neapvainojāties uz mani, biedri Kalnbērziņ?
Kalnbērziņš: Nē.
Hruščovs: Protams, iznāk tā – apvainojies vai neapvainojies, bet, ja reiz CK sekretārs tā saka...
Mikojans: Pareizi runā.
Hruščovs: Kad es biju Rīgā, man bija noskaņojums “dragāt”, bet pēc tam atlidoju šurp, padomāju, laiks nogludināja asos iespaidus, parunāju ar biedriem un pēc tam piezvanīju biedram Kalnbērziņam un izteicu viņam savu viedokli. Es arī tagad stāvu tajās pašās pozīcijās: nav vērts kropļot cilvēkus, bet galvenais – apkaunosim paši sevi, ka Latvijā pieļāvām tādu stāvokli. Esmu pārliecināts, ka partijā un tautā absolūtais latviešu vairākums stāv partijas un komunistiskās pozīcijās, viņi cīnīsies par Padomju Savienību, un mums nevajag mākslīgi pasniegt ienaidniekiem dāvanu, lai viņi varētu runāt par kaut kādu krīzi nacionālajā politikā. Tas būtu nepareizi, ar šo mēs tikai radītu sev pašiem mākslīgu krīzi. Mēs visu sagremosim, pārdzīvosim, un sevišķas pūles tam nebūs vajadzīgas.
Bet tagad mēs mazdrusciņ, kā pirtī, izsautējām, ar suku un notīrījām nevajadzīgo saskapstējumu, atvērām poras, lai organisms normāli elpotu. Pareizi?
Balsis: Pareizi...

Publicēšanai sagatavoja