Vai Vācijas sociālā valsts aiziet pagātnē?

Georgs Lībermanis, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks

Turpinājums. Sākums “LV”, 09.11.2004.

Minētais Antoni Atkinsons, balstoties uz plašiem empīriskiem pētījumiem, atzina, ka ne tikai aug ienākums no kapitāla, bet arī palielinās darba apmaksa un ienākumu sadalē visai ievērojama ir nodokļu un sociālo transfertu izlīdzinošā loma. Noraidot K.Marksa tēzi, ka “bagātības uzkrāšana vienā polā nozīmējot nabadzības uzkrāšanu pretējā polā”, jāatzīst, ka nav tāda dzelzs likuma, pēc kura līdz ar ekonomikas izaugsmi paplašinātos atvars starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Turklāt pati nabadzība nevis kā atsevišķs fakts, bet kā sociālā realitāte ir relatīvs jēdziens. Tā nabadzība šīsdienas Vācijā nav salīdzināma ar šīs sociālās nelaimes raksturojumu / tādās ES valstīs kā Polijā un Latvijā. Arī vienas valsts ietvaros bezdarbnieka – speciālista ar augstāko izglītību, kas bija spiests atstāt labi apmaksātu darbu, – uztvere par nabadzību, trūkumu būtiski atšķiras no priekšstata par nabadzīgo, trūcīgo dzīvi, kāda ir bezdarbniekam, kurš, līdz tam strādājot, kvalifikācijas trūkuma dēļ saņēma algu iztikas minimuma apmērā vai pat zem tā.

Vienreiz nabadzīgs,  nav vienmēr nabadzīgs

Vācijas saimniecības pētīšanas institūta speciālisti centās noskaidrot, kā gadu gaitā mainījās nabadzīgo iedzīvotāju rīcībā esošais ienākums (2.tabula).
Būtiski ir noskaidrot, kāds ir viena mājsaimniecības locekļa rīcībā esošais vidējais mēneša ienākums nabadzības grupās eirās. Attiecīgie lielumi līdzinās 469 eirām, 676 eirām un 823 eirām. Lasītāju, protams, interesē, kāds šis ienākums būtu latos. Lai to lēstu, jāņem vērā lata svārstīgais apmaiņas kurss pret eiru un cenu atšķirības noteiktam preču grozam. Pēc autora visai nosacītā vērtējuma, vidējais rīcībā esošais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli visnabadzīgākajā desmitdaļā varētu līdzināties ap 134 latiem, pārējās grupās – ap 193 latiem un 235 latiem.
Kā redzams 2.tabulā, ilgākā laika periodā trūcīgāko ienākumi pieaug, bet īsākā – mazinās. Bet tā vēl nav visa patiesība. Visnabadzīgāko desmitdaļā ir 800 000 jauno cilvēku, kas vēl mācās, apgūst arodu vai studē. Ievērojama daļa no viņiem pēc mācību noslēguma normāli strādās un pelnīs, tātad atstās nabadzīgo kārtu.
Bet ceļu uz augšu veic ne tikai jaunā paaudze. 28,8% no tiem, kas 1995.gadā atradās vistrūcīgāko desmitdaļā, atraduši spēku pacelties līdz zemākajai viduskārtai, 14,5% sev izcīnījuši vietu centrā, 1,2% pat spējuši sasniegt augstāko kārtu. Tātad gandrīz puse (45%) zemākās grupas apsekoto izrāvās no relatīvās nabadzības valgiem un pacēlās pa dzīves sociālajām kāpnēm. Vācijas patiesībai atbilst teiciens: “Vienreiz nabadzīgs nav vienmēr nabadzīgs.”
Sociālā tirgus ekonomika nebūt nav paradīzes dārzs, kur visi mūžīgi dzīvo pārpilnībā. Daļa viduskārtas locekļu VFR izjuta konkurences sāpīgos cirtienus. 2004.gada pirmajos sešos mēnešos fiksēti 554 000 bankrotu, par 200 000 vairāk nekā līdzīgajā periodā pirms gada. Raksturīgi, ka laika posmā no 1995. līdz 2003.gadam 43% zemākās viduskārtas (ceturtās desmitdaļas) locekļu saglabāja līdzšinējo ienākumu līmeni, 32% ienākumus palielināja, 29% tos samazināja. Astoņu gadu gaitā šī viduskārta spēja pacelt to rīcībā esošo mēneša ienākumu vidēji par 15% (ievērojot naudas pirktspēju). Vērā ņemams ir arī tas fakts, ka divas trešdaļas Vācijas iedzīvotāju savas vecumdienas pavada viņu īpašumā esošajos dzīvokļos vai savrupmājās.

Ko nozīmē “sociālais taisnīgums”?

Par “sociālo taisnīgumu” diskutēts gadu simteņiem. Monopolu šā jēdziena izpratnē sev mēģināja piesavināties marksisms, komunisms, turklāt ne tikai teorijā, bet arī praksē. Kas no tā iznāca, ir labi zināms. Sākumā īstenoja lozungu “laupiet nolaupīto”, tad ekonomiski un fiziski iznīcināja bagātos, turīgos, pārējos centās nolīdzināt nabadzībā. Gan vienā polā trekni dzīvoja augstākā partijas ieceltā nomenklatūra, bet otrā polā sūrā darbā, badā un skrandās vilka dzīvību un masveidā mira gulagā ieslodzīto miljoni. “Sociālais taisnīgums” bija tikai melīgās propagandas pūslis.
Rietumu demokrātijas, balstoties uz tirgus ekonomikas likumsakarībām, uz privātās iniciatīvas principiem, jau daudzus gadu desmitus veido un attīsta sociālo valsti jeb labklājības sabiedrību. “Sociālais taisnīgums” guva jaunu ietērpu: patiesa sociālā drošība bērnu audzināšanas, izglītības, bezdarba, veselības aprūpes, darba nespējīgo un veco cilvēku dzīves jomās. Sekmīgi tiek īstenots viedoklis “jo vairāk turīgo, jo mazāk nabadzīgo”. VFR ir viena no pasaules sociālajām paraugvalstīm, kuras iedzīvotāji cieš no nabadzības krietni mazāk nekā daudzās citās attīstītās zemēs. Eiropas Savienībā ir pat noteikta nabadzības Rubikona: par materiāli nepietiekami nodrošinātiem tiek uzskatīti tie iedzīvotāji, kuru ienākums uz cilvēku ir mazāks nekā puse no šī vidējā rādītāja valstī. Vācijā periodā no 1995. līdz 2001.gadam šo relatīvi nabadzīgo īpatsvars samazinājās no 15% līdz 11% (ES vidēji šis īpatsvars saruka no 17% līdz 15%). Pašlaik no 25 ES dalībvalstīm piecām – Zviedrijai, Dānijai, Luksemburgai, Nīderlandei un Beļģijai – ir mazāks nosacīti nabadzīgo īpatsvars nekā Vācijai.
Diskusija ap “sociālā taisnīguma” principiem ar lielu sparu uzliesmoja Vācijā sakarā ar sociālās aprūpes reformām. Izvirzījās vairāki jautājumi: vai jaunie bezdarba pabalstu piešķiršanas nosacījumi atbilst sociālās valsts pamatnostādnēm.
Pirmkārt, vai sociāli taisnīgs ir likuma pants, kas ilgstošus bezdarbniekus – kvalificēto speciālistu un nekvalificēto darbinieku – pilnībā nolīdzina pabalsta apmēra ziņā?
Otrkārt, vai sociāli pieņemama ir prasība, lai bezdarbnieks neatkarīgi no iepriekšējā darba rakstura un apgūtās specialitātes pieņemtu jebkuru darba piedāvājumu?
Treškārt, vai “sociālajam taisnīgumam” atbilst cits jaunā likuma pants, saskaņā ar kuru bezdarbnieka pabalsts tiks liegts tiem, kam ir ģimenes partneris, kas pelna pietiekami, lai uzturētu ģimenes locekli bezdarbnieku?
Ceturtkārt, vai sociāli pamatota ir prasība, lai bezdarbnieks dzīvotu no uzkrājumiem, kas pārsniedz noteiktu minimumu (13 000 eiras) un pārdotu pārāk lielu namu, dzīvokli vai pārāk dārgu automašīnu, kas neatbilst konkrētiem normatīviem.
Veselības apdrošināšanas jomā principiālu strīdu izraisīja priekšlikums – it visiem neatkarīgi no ienākuma apmēriem veikt vienāda lieluma iemaksas slimokasēs, jo medicīniskā palīdzība tiek sniegta pēc vajadzības bez jebkāda sakara ar ienākumu līmeni.
Lauzt šķēpus, kas ir un kas nav sociāli taisnīgs, var bezgalīgi, jo argumentu par un pret ir atliku likām. Vienu gan var droši apgalvot: VFR sociālie iekarojumi pamatos nav apdraudēti. Pasaules valstu vairākumam vēl krietni jāattīstās, lai vēl tikai nākotnē sasniegtu Vācijas sociālo drošību un sociālā taisnīguma pakāpi. Neonacistu lozungs “Kapitāls gūst, tauta asiņo” ir nekaunīgi meli, domāti neinformēto, lētticīgo pilsoņu balsu vākšanai. Tie veselīgie politiskie spēki, kam demagoģija nav pieņemama, vadās no tā, ka Vācijas ekonomika turpmāk attīstīsies straujāk, bezdarbs mazināsies, iedzīvotāju dzīves līmenis no jauna celsies, sociālā valsts turpinās pastāvēt.

2.tabula

Viena mājsaimniecības locekļa rīcībā esošais vidējais ienākums 2003.g.

(salīdzināmās cenās, procentos)