Pašlaik uz zemeslodes dzīvo vairāk nekā seši miljardi cilvēku. No tiem viens miljards saņem 80 procentus no visiem ienākumiem. Pretējā polā cits miljards iztiek ar vienu dolāru dienā un cīnās par fizisko izdzīvošanu. Miljardam cilvēku nav tīra dzeramā ūdens. 100 miljoniem bērnu nav iespēju apmeklēt skolu, gūt viselementārākās zināšanas. 40 miljoni vīriešu un sieviešu trešajā pasaulē ir inficēti ar AIDS bez jebkādām izredzēm saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Daudzas valstis Āfrikā un Āzijā, atsevišķas pat Eiropā plosa iekšējas pretrunas vai arī tās atgūstas no konfliktiem, kuru cēlonis ir trūkums un izmisums.
Pasaules bankas prezidents Džems Volfensons uzskata, ka Afganistānā un Palestīnā, Austrumtimorā un Kosovā ir veicams viens galvenais uzdevums – apkarot nabadzību, nodrošināt attīstību, lai cilvēkiem, kas cīnās par labāku dzīvi, atkal būtu cerība. Ja to kopējiem spēkiem nepanāks, miermīlīga un stabila pasaule būs tikai ilūziju pilns sapnis. Cilvēkam, kuram ir darbs un laba perspektīva, ir mazāk pamata ķerties pie ieroča. To nosaka veselīga loģika. Pasaules banka atzinusi: “Saimniecisko izredžu trūkums, sāncensība par ierobežotiem resursiem un ne tik daudz etniskie, politiskie vai ideoloģiskie pretstati ir pēdējo trīs desmitu gadu vairuma militāro sadursmju cēlonis.” Šāds nozīmīgs secinājums liek nopietni pārdomāt, cik neatliekams ir uzdevums apkarot globālo nabadzību. Tikai tā kļūs iespējams visiem jauniem cilvēkiem pasaulē radīt nosacījumus normālai dzīvei, modināt apziņu, ka viņi nav nepielūdzamā likteņa pabērni.
Demogrāfi precīzi prognozē: nākamajos 32 gados zemeslodes iedzīvotāju skaits palielināsies par 2 miljardiem. Tikai neliela daļa šā pieauguma – ap 50 miljoniem cilvēku – papildinās bagāto industriālo valstu iedzīvotājus. Kas gaida jaunpiedzimušos nākamajos gadu desmitos jaunattīstības valstīs? Tā ir vispārēja jaunatnes likteņu problēma. Jau gandrīz puse pasaules iedzīvotāju ir jaunāki par 25 gadiem, 1,8 miljardi – jaunāki par 15 gadiem. Jaunās paaudzes absolūtais vairākums dzimst nabadzībā bez reālām izredzēm no tās izrauties.
Tradicionālais jautājums – ko darīt? Pasaules bankas prezidents Dž.Volfensons brīdina: “Laiks, kurā mēs šķietami varējām noslēpties bagātību cietoksnī, ir pagājis. Mūsu valstis, bagātas vai trūcīgas, vairs nav atdalītas ar cietokšņu mūriem.” Eiropu, kuru vairs nelutina izaugsmes dāsnie augļi, gaida iedzīvotāju novecošanās un imigrantu plūdi. Vai problēmu spēs atrisināt humānās palīdzības izvēršana? Sniegt humāno palīdzību trūcīgajiem ir cēls, svētīgs pasākums. Tautas gudrība gan sen atzinusi: badacietējam labāk pasniegt nevis cita noķerto zivi, bet makšķeri pašapgādei. Pasaules saimniecības veiksmīgā attīstība sekmēs vispārīgo stabilitāti tikai ar nosacījumu, ka gūtā ienākumu daļa tiks plaši un mērķtiecīgi investēta valstīs, kur ekonomiskā brieduma pakāpe pagaidām ir zema. Tā arvien lielākā skaitā tiks radītas jaunas darba vietas kā nosacījums nabadzības mazināšanai. Ja šajā nozīmīgajā jomā tuvākajos 15 gados tiks panākts vērā ņemams progress, tad, turpinot investēt attīstībā, pēc 30 gadiem ekstrēma nestabilitāte lielā mērā būs pārvarēta, pasaule būs drošāka un stabilāka.

Pēc Pasaules bankas materiāliem