Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Teodors E.N.Andersons

Hermanis G.R.Buks

Vidzemnieks Hermanis Georgs Rūdolfs Buks pasauli sācis skatīt 1896.gada 15.janvārī lauksaimnieka ģimenē Limbažu pagasta Brančos. Pabeidzis vietējo sešklasīgo reālskolu, jauneklis kā savvaļnieks 1915.gada augustā iestājās cariskās Krievijas armijas leibgvardes Preobraženskas pulkā. Vispirms pabeidzis mācību komandu, H.Buks 1916.gada jūnijā absolvēja praporščika pakāpē Vladimira karaskolu Petrogradā. Karavīra gaitas bija jāuzsāk 19. Sibīrijas strēlnieku pulkā, iekams jaunais virsnieks 1916.gada decembrī tika pārcelts uz visu latviešu karotāju gribēto vietu – savu strēlnieku daļām. Podporučiks, pēc tam poručiks H.Buks nokļuva 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā. Viņš bija Ziemassvētku kauju dalībnieku vidū, drosmīgs karavīrs, par ko liecina apbalvošana ar Sv.Staņislava un Sv.Annas ordeni.
Bija pagājis tieši mēnesis kopš neatkarīgās Latvijas nodibināšanas, kad, būdams īsts savas zemes patriots, H.Buks brīvprātīgi iestājās topošās nacionālās armijas virsnieku rezerves rotā. Cīnoties Kalpaka bataljona rindās, viņu 1919.gada 29.janvārī kaujā pie Skrundas smagi ievainoja krūtīs. Pavadījis mēnesi slimnīcā Liepājā, H.Buks atkal stājās ierindā, lai piedalītos jaunu frontes spēku formēšanā, kas notika šajā pilsētā, un turpinātu to Rīgā pēc pilsētas atbrīvošanas 1919.gada maijā. Par kapteini paaugstinātajam H.Bukam šajā laikā uzticēja arvien atbildīgākus pienākumus, sākot ar bataljona komandiera posteni 2.Ventspils kājnieku pulkā un 9.Rēzeknes kājnieku pulkā. Kaujās ar bermontiešiem, sturmējot Bolderājas kāpas, viņu no jauna ievainoja – šoreiz kājā. Atkal kāds laiks bija jāpavada hospitālī. Taču jaunā valsts neaizmirsa savus aizstāvjus – 1920.gada novembrī H.Buku paaugstināja par pulkvežleitnantu (24 gadu vecumā!), bet pēc gada apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni. Vēlāk viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī vairākus augstus ārzemju apbalvojumus.
H.Buks 20.gadu sākumā komandēja eskadronu un bija jātnieku pulka komandiera palīgs. Taču nacionālajā armijā ar krievu karaskolā sasteigti iegūtajām zināšanām nepietika, bija jāmācās tālāk. Ne velti Polijas armijas galvenā štāba priekšnieks ģen. J.Hallers 1924.gada 19.decembrī rakstīja Latvijas armijas komandierim ģen. P.Radziņam: “Es ar prieku pieņemu Jūsu priekšlikumu atļaut pulkvedim–leitnantam Bukam apmeklēt kursus kavalērijas skolā Grudzindzā (Graudencā).” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 3602.f., 1.apr., 157.l., 2.lp.)
Kā liecina atzīmju tabula, latviešu virsnieks nebija slinkojis. Citādi diezin vai viņu 1929.gadā sūtītu mācīties uz Polijas Augstāko kavalērijas skolu, lai 1931.gada augustā to sekmīgi absolvētu, kā arī saņemtu draudzīgās valsts ordeni “Polonia Restituta”.
H.Buks, jau 1927.gada 18.novembrī paaugstināts par pulkvedi (31 gada vecumā!), strauji virzījās augšup pa militārās karjeras kāpnēm. Astoņus mēnešus mācījies kara akadēmiskajos kursos, viņš, lai iegūtu pulka komandēšanas cenzu, 1935.–1936.gadā bija 12. Bauskas kājnieku pulka komandiera v.i., no 1938.gada – armijas jātnieku inspektora vietas izpildītājs. H.Buku 1939.gada 17.jūnijā 43 gadu vecumā paaugstināja par ģenerāli un iecēla par armijas štāba priekšnieka palīgu, bet tā paša gada 9.novembrī – par Kurzemes divīzijas komandieri.
Jaunais ģenerālis bija viens no talantīgākajiem Latvijas bruņoto spēku augstākajiem virsniekiem. Par to liecina arī viņa teicamais atestācijas vērtējums, kuru 1939.gada 27.jūnijā bija parakstījis Zemgales divīzijas komandieris ģen. Ž.Bahs. Šajā dokumentā lasāms: “Vesels. Spējīgs pildīt dienesta pienākumus kā miera, tā arī kara laikā. Garīgi attīstīts ļoti labi. Morāliski nevainojams, straujš, bet atklāts un vaļsirdīgs. Alkoholiskos dzērienus nelieto. Nodarbošanās ārpus dienesta nav. Mīl studēt kara literatūru.
Dienesta pienākumus pārzin ļoti labi un izpilda tos pēc labākās sirdsapziņas. Savās prasībās neatlaidīgs. Rūpīgs un gādīgs par sava pulka labierīcību izveidošanu. Ļoti mīl jāšanas mākslu un šinī ziņā uzstāda augstas prasības, kas ne visiem padotiem ir pa spēkam.
Karavīru dzīvi un vajadzības pārzin ļoti labi. Enerģisks. Pulka apmācību nostādījis ļoti labi. Teorētiskus jautājumus izšķir lietišķi un tādā garā arī ved virsnieku apmācības pulkā.
Valsts intereses ievēro un aizstāv. Savu tiesību robežās ļoti patstāvīgs, ar lielu pašierosmi un atbildības drosmi.
Ļoti labs. Izbīdāms uz divīzijas komandiera amatu.” (LVVA, 5601.f., 1.apr., 1039.l., 33.lp.)
Armijas štāba priekšnieks ģen. M.Hartmanis atsauksmi akceptēja 1939.gada 11.decembrī, armijas komandieris ģen. K.Berķis – 19.decembrī. Pēdējā rezolūcijā bija teikts: “Ļoti labs. Atstājams līdzšinējā amatā.”
Pēc Latvijas okupācijas H.Buku ar Valsts prezidenta v.i. A.Kirhenšteina 1940.gada 2.augusta pavēli pārvietoja uz armijas štābu un iecēla par sevišķu uzdevumu virsnieku pie armijas komandiera ģen. R.Kļaviņa. Ko H.Buks īsti darīja šajā amatā, nav zināms. Taču ir zināmi divi pēdējie ieraksti viņa dienesta gaitas sarakstā:
1940.gada 21.oktobrī – “Ar Latvijas tautas armijas likvidācijas komisijas pilnvarotā 1940.g. 21.okt. 6.pav. piemērotu amatu trūkuma dēļ Sarkanajā armijā (?! – R.T.) atvaļināts no kara dienesta.”
1940.gada 13.decembrī – “Svītrots no Latvijas taut. (tā tekstā – R.T.) arm. karavīru sarakstiem.” (LVVA, min.l., 52.lp.)
H.Buks dzīvoja mierīgi Rīgā un savā mājā Lēdurgā, kamēr pienāca liktenīgais 1941.gada 14.jūnijs un arī viņam vajadzēja doties Golgātas ceļā uz austrumiem. Latviešu ģenerālis Hermanis Georgs Rūdolfs Buks mira tikai 46 gadu vecumā 1942.gada 18.augustā izmeklēšanas laikā Butirku cietumā Maskavā.

Apliecinājums Polijas Augstākās kavalērijas skolas absolvēšanai