Ārzemju presē

Krievu “RiaNovosti” raksta: Krievijas Valsts domes Starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačevs otrdien pēc tikšanās ar EDSO komisāru minoritāšu jautājumos Rolfu Ekeusu teicis, ka krievvalodīgo iedzīvotāju stāvoklis Igaunijā un Latvijā pasliktinājies pēc šo valstu iestāšanās ES, pastiprinājušās negatīvas tendences. “Attiecības starp kopienām neveicina nacisma heroizēšana un komunisma tēmas reanimācija. Šīs parādības nedara godu šīm valstīm,” uzskata Kosačevs. “Šādas tendences radikalizē mazākumtautības.” Tikšanās laikā apspriesti arī jautājumi par mazākumtautībām Balkānos un Piedņestrā, Gruzijas un Abhāzijas konflikta zonā.

•

Zviedru “Aftonbladet” publicēts raksts “Barrozu ir šķērslis ES attīstībai”. Laikrakstā pausts, ka tik vērienīgu projektu kā ES nedrīkst vadīt Žozē Manuels Barrozu, kurš ir kliba pīle jau pirms valdīšanas.

•

Vācu “Tagesspiegel“ rakstā “Vienoti bailēs un cerībās” vēsta, ka Džordža V. Buša uzvara vēlēšanās vēl vairāk padziļinājusi domstarpības starp ASV un sabiedrotajiem. Kā šādos apstākļos atrast kopīgo? Vai unilaterālisms arī turpmāk Amerikā būs valsts filozofija? Iespējams ir viss. Arī sadarbības uzlabošana. Lai realizētu Eiropas intereses, jāmēģina izprast Dž. Buša veiksmīgās stratēģijas pamatus. Amerikāņu ilgas pēc drošības un reliģiozitāti daudzi eiropieši interpretē kā tieksmi pārvaldīt pasauli, taču Dž. Buša vēlētāju lielākajai daļai prātā bija pavisam kas cits. Šķiet, amerikāņi ilgojas pēc aktīvas aizsardzības, ko atbalstītu morālās vērtības, kas viņiem varētu sniegt atbalstu juceklīgajā pasaulē. Vai eiropieši vēlas ko citu? Vai Eiropas politiķi rīkojās citādi, kad vērsās pret karu un unilaterālismu? Eiropas politiķi savā veidā atspoguļoja tās pašas vajadzības, kādas Amerikā aizstāv Dž. Bušs. Mērķi ir līdzīgi, tikai metodes citas, vēsta izdevums.

•

Šveices “Neue Zürcher Zeitung” raksta, ka Dž. Bušs vēlēšanās piedzīvoja triumfu un nostiprināja republikāņu varas bāzi. Taču arī šādās spēcīgās pozīcijās viņš būs atkarīgs no demokrātiem – ja Dž. Bušs kaut ko gribēs panākt iekšpolitikā, viņam būs jācenšas panākt arī republikāņu atbalstu, jo tie nekādā gadījumā automātiski neatbalstīs prezidenta izvēlēto kursu. Dž. Buša plāni nav revolucionāri, taču viņš arī turpmāk ietekmēs ārpolitiku. Prezidents nekad nav apsvēris amerikāņu vienību strauju izvešanu no Irākas un to arī nedarīs. Pēc palestīniešu vadītāja Jasira Arafāta nāves viņš varētu pieprasīt, lai Izraēla un palestīnieši atsāktu sarunas, kurām tagad varētu būt lielākas izredzes uz panākumiem. Parīzei un Berlīnei arī turpmāk būs grūtības ar Vašingtonu, galvenokārt tāpēc, ka globālās varas atšķirības eiropiešiem būs vēl nelabvēlīgākas. Tā ka Dž. Bušam, kuram vairs nebūs jādomā par nākamajām vēlēšanām, būs citas prioritātes, nevis pretimnākšanas izrādīšana Vācijai un Francijai, kurām nav gandrīz nekā ko viņam piedāvāt. Eiropa kopumā kļūs arvien atkarīgāka no amerikāņiem, nevis otrādi.

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas materiāliem