Kad neitralitāte neglāba

Baltijas valstu problēma un Lielbritānija Otrā pasaules kara gados (1939–1945)

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

3.

Turpinājums. Sākums “LV” 13., 20.10.2004.

Attēlā (no kreisās): Lietuvas sūtnis Lielbritānijā B. Balutis, Latvijas sūtnis Lielbritānijā un ārkārtas pilnvaru nesējs K.Zariņš un Igaunijas sūtnis Lielbritānijā A.Torma drīz pēc Otrā pasaules kara. Foto no “Latvieši Lielbritānijā”, Latviešu Nacionālā padome Lielbritānijā – Daugavas Vanagu fonds, 1995

Tirgošanās nāves ēnā

1939.gada 21.septembrī “Catherine” (operācija Catherine” paredzēja nepieļaut Vācijas pilnīgu kontroli Baltijas jūrā un nodrošināt Anglijai stabilu tirdzniecību ar Skandināvijas valstīm – “LV”) vadība tika uzticēta admirālim Boilam. Viņa vadībā sākās kuģu nostiprināšana un pārbūve, lai tie nekristu par vieglu mērķi vācu bumbvedējiem. Bet, tā kā kuģu būvētavas kara apstākļos bija stipri pārslogotas, reāla ekskadras sagatavošana operācijai varēja sākties tikai ar 1940.gada pavasari. Bet arī tad “Catherine” netika uzsākta. Jāatzīmē, ka Baltijas valstu iespējas saņemt palīdzību ar operāciju “Catherine” bija niecīgas. Šajā sakarā var piekrist britu vēsturniekiem Dž.Haidenam un P.Salmonam, ka Lielbritānija nekad nesolīja tiešu militāro atbalstu Baltijas valstīm.
Kaut cik nopietni kara sākuma posmā Lielbritāniju interesēja tirdzniecības sakari ar Baltijas valstīm. Anglija tos vēlējās turpināt iepriekšējo gadu līmenī. Bet tas vairs nebija iespējams, jo Vācija bloķēja Baltijas jūru. Britu valdību arī satrauca tās pretinieka Vācijas aktīvā tirdzniecība ar Baltijas valstīm.
1939.gada 9.septembrī britu sūtnis Baltijas valstīs Č.Orde pēc Lielbritānijas Ārlietu ministrijas priekšlikuma ierosināja Baltijas valstīm kara laika tirdzniecību ar Angliju organizēt caur Zviedriju un Norvēģiju. Anglija piedāvāja Baltijas valstīm savas preces vispirms ar kuģiem nosūtīt uz Zviedrijas ostu Sundsvallu, tālāk pa dzelzceļu tās nogādāt Norvēģijas ostā Tronnheimā, bet no turienes savukārt atkal ar kuģiem vest uz Angliju. Britu sūtnis solīja Baltijas valstīm visu iespējamo atbalstu, lai kara laika stratēģiskās preces nenokļūtu Anglijas pretinieka Vācijas rokās. Britu konsuls T.H.Prestons savos ziņojumos no Kauņas arī rakstīja, ka apstākļu radīšana Latvijas un Lietuvas preču sekmīgai nosūtīšanai uz Angliju būtu liels morāls un materiāls atbalsts šīm valstīm kara laikā. Diemžēl no Anglijas puses šāda atbalsta nebija.
Latvijai kara laika apstākļos bija ļoti nepieciešamas tradicionālās britu eksportpreces – akmeņogles, kokss, nafta, kokvilna. Tomēr tā nespēja organizēt tirdzniecību ar Angliju iepriekšējo gadu līmenī. Nopietnākais šķērslis, kā tika atzīmēts iepriekš, bija Baltijas jūras blokāde. Vācija centās gremdēt vai arī sagūstīt visus Latvijas kuģus, kas ar precēm gāja uz Angliju. Latvijas valdība arī baidījās, ka tirdzniecības sakaru uzturēšana ar Angliju varētu nepatikt Vācijai, kas tos iztulkotu kā neitralitātes politikas pārkāpšanu.
Latvijas lauksaimniecības atašejs Londonā E. Zolmanis ziņoja valdībai, ka Anglija atsakās dot Latvijas kuģiem apsardzi un tādā veidā neveicina abu valstu savstarpējo tirdzniecību. Britu puse arī atteicās palīdzēt risināt tirdzniecības kuģu apdrošināšanas problēmu. Kara laikā tā bija ļoti augsta - pat līdz 200 000 sterliņu mārciņām par kuģi. Līdzās Baltijas jūras blokādei un kuģu gremdēšanai tirdzniecība ar Angliju sadūrās arī ar citām problēmām: neizdevīgām cenām, augstām apdrošināšanas un transporta izmaksām, kā arī bailēm no Vācijas. Tas viss kopā jau dažus mēnešus pēc kara sākuma Anglijas un Baltijas valstu savstarpējo tirdzniecību samazināja līdz minimumam. Situāciju vēl vairāk pasliktināja tas, ka Latvija 1939.gada nogalē pat atteicās sūtīt savu tirdzniecības delegāciju uz Londonu, lai pārrunātu un risinātu radušās problēmas.

Latvija izejas meklējumos

Latvija tajā pašā laikā izeju no radušās situācijas meklēja, noslēdzot tirdzniecības līgumus ar Padomju Savienību (1939.gada 18.oktobris) un Vāciju (1939.gada 15.decembris). Vācija sarunu laikā oficiāli pieprasīja Latvijai atteikties no tirdzniecības ar Angliju. Latvija šo prasību noraidīja. Britu lietvedis Kauņā T.H.Prestons 1939.gada 12.decembrī ziņoja Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par līdzīgām Vācijas prasībām Lietuvai.
Lielbritānija 1940. gada sākumā vēl mēģināja glābt brūkošo tirdzniecību ar Baltijas valstīm. Piemēram, Latvijas sūtnis K.Zariņš no Londonas kārtējo reizi informēja savu Ārlietu ministriju par Anglijas valdības aicinājumu pārrunāt abu valstu kara laika ekonomisko attiecību problēmas. Latvijas valdība šoreiz piekrita sūtīt uz Londonu savu delegāciju. Sarunas sākās 26. februārī. No Anglijas puses tika izvirzītas divas labi zināmās prasības: Latvijas eksporta palielināšana uz Angliju, kā arī tirdzniecības sašaurināšana ar Vāciju. Tomēr Anglija neko nevarēja izdarīt abu valstu savstarpējās tirdzniecības aktivizēšanai. Latvijas Ārlietu ministrijas Baltijas nodaļas vadītājs V.Māsēns, novērtējis šīs sarunas, konstatēja, ka Latvija ne uz ko nevarēja cerēt, tā piedalījās tajās, demonstrējot savu labo gribu.

Baltijas valstu attīstība britu stratēģijā

1939.gada nogalē Lielbritānija diezgan vienaldzīgi uzņēma Padomju Savienības militāri politisko un saimniecisko nostiprināšanos Baltijas valstīs. Anglija uzskatīja, ka tas galvenokārt ir neizdevīgi tās pretiniecei Vācijai. Britu ārpolitikas mērķis bija nepieļaut Vācijas un PSRS tālāko tuvināšanos, nepasliktināt PSRS un Anglijas attiecības. Notikumu attīstība Baltijas valstīs, kas tika pakļautas PSRS spiedienam, iekļāvās britu stratēģijā. To apstiprināja V.Čērčila izteikumi britu laikrakstā “The Times”, paziņojot, ka PSRS ietekmes pieaugums Baltijas valstīs nostiprina tās fronti pret Vāciju, tuvina abu valstu konfrontāciju. V.Čērčils uzskatīja, ka tieši PSRS jābūt noteicošajam spēkam Baltijas jūras austrumu krastā, un priecājās, ka Latvija, Lietuva un Igaunija ir iekļautas Padomju Savienības, nevis Vācijas ietekmes sfērā. Anglijas interesēs nebija iebilst pret padomju kara bāzēm Baltijas valstīs. V.Čērčils uzskatīja, ka šīs bāzes kalpos tikai cīņai pret Vāciju un tāpēc nedrīkst izraisīt Anglijas neapmierinātību. Krievu flote Baltijas jūrā neapdraud Anglijas stratēģiskās intereses, vienīgi Vācijas klātbūtne tur ir bīstama, jo tā ir Anglijas pretiniece.
Kā redzams, kara laika sarežģītajā situācijā Lielbritānija vairāk domāja nevis par to, cik likumīgi bija Padomju Savienības soļi Baltijas valstīs no starptautisko tiesību viedokļa, bet gan par to, kā sev piesaistīt kā sabiedroto PSRS. Tādējādi tā cerēja kaut nedaudz uzlabot savas pozīcijas attiecībās ar Vāciju. 1939.gada beigās un 1940.gada sākumā ilūzijas par kaut kādu britu militāru atbalstu Baltijas valstīm bija jāatmet.
To apstiprināja Lielbritānijas sūtņa Rīgā Č. Ordes 1940.gada 1.janvāra ziņojums ārlietu ministram lordam Halifaksam. Tajā viņš norādīja, ka Latvijā ar bažām vēro Londonas pēdējā laika politiku attiecībā pret Baltijas valstīm. Šo valstu sabiedrība ir stipri nobažījusies par Rietumu demokrātisko valstu gatavību lēti pārdot to neatkarību. Novērtējis PSRS kara bāzu izvietošanu Baltijas valstīs, Č.Orde konstatēja, ka tā ir prelūdija Baltijas valstu neatkarības pilnīgai iznīcināšanai.

Nāves spriedums Baltijas valstu suverenitātei

Parakstot bāžu līgumus, Baltijas valstis faktiski parakstīja nāves spriedumu savai suverenitātei. Jaunās situācijas īpatnība ir tā, ka Baltijas valstis faktiski pārvērtušās par Padomju Savienības protektorātu.
Č.Orde bija pārliecināts, ka Padomju Savienība atļaus saglabāt Baltijas valstīm savu valodas un kultūras autonomiju. Britu sūtnis ziņojumā arī atzina, ka Rietumu demokrātiskās valstis nevarēja veikt kaut cik jūtamu pretdarbību PSRS akcijām Baltijā. Austrumeiropas un Baltijas likteņi tika izlemti PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanās rezultātā. Baltijas valstīm, pēc Č.Ordes domām, tagad bija pamats nožēlot savu absolūtās neitralitātes politiku, pie kuras tās strikti pieturējās 1939.gada vasarā triju lielvalstu sarunu laikā Maskavā. Tad tās atteicās no Lielbritānijas, Francijas un PSRS piedāvātajām garantijām. Līdz ar to Anglijai it kā nebija juridiska pamata iejaukties Baltijas valstu problēmās.
1940.gada janvāra beigās Latvijas sūtnim Londonā K.Zariņam bija garāka saruna ar britu Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta direktoru Lourensu Koljēru. Savā pārskatā par šīs sarunas rezultātiem L.Koljērs rakstīja, ka, iespējams, jau tuvākajā nākotnē Anglijas valdībai būs jāizskata jautājums par Padomju Savienības politiku Baltijā. PSRS akciju Baltijas valstīs atzīšana vai neatzīšana no Anglijas puses lielākoties būs atkarīga no tā, vai Padomju Savienība atbalstīs britu impēriju tās konfliktā ar Vāciju. L.Koljērs uzskatīja, ka tas principā būtu amorāls darījums no Anglijas puses, bet to diemžēl diktējot reālā situācija.
Britu lietvedis Tallinā V.Galliens 1940.gada 17.februāra ziņojumā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai arī atzīmēja Baltijas valstu specifisko situāciju. Viņš uzskatīja, ka Latvija, Lietuva un Igaunija pēc PSRS un Vācijas vienošanās ir nonākušas pilnīgā starptautiskā izolācijā. Ja Krievija vai Vācija vēlas, tās var jebkurā laikā pilnīgi pakļaut šīs valstis. Tā kā Krievija un Vācija ir Baltijas valstu sensenie ienaidnieki, tad tikai viņu sakāve var nodrošināt šo valstu neatkarības atjaunošanu un pastāvēšanu.

Turpinājums sekos