103 sveces un trešā gadagrāmata

Šodien, 27. oktobrī, Rīgas Latviešu biedrībā iedegs 103 sveces, ievadot 20. gadsimta slavenākā pilsētas dzejnieka dzimšanas dienas svinības. To viesi varēs iegādāties arī jaunāko “Aleksandra Čaka gadagrāmatu”. Jau trešo.
Aizvien tautā nezūd interese par autoru, kas atklājis visvienkāršāko cilvēces nemirstības formulu: “...tikai tevi es mīlējis esmu”. Un nemazinās arī pētnieku atklāšanas prieks, ceļot dienas gaismā mazzināmus un nezināmus faktus, iepazīstinot ar jauniem pētījumiem un secinājumiem. Tiesa, ne vienmēr tie ir neapstrīdami kā vienreizviens. Taču patiesība jau dzimstot ne vien mīlestībā, bet arī strīdos.
Trešo gadagrāmatu ievada aktiera Imanta Skrastiņa “Domas balsī”, eseja, kas pirms gada izskanēja Aleksandra Čaka balvas pasniegšanas sarīkojumā un aiznākamajā dienā tika publicēta “Latvijas Vēstnesī” (29.10.2003, 20.lpp.). Turpinās Valda Rūmnieka plašā apcere “Aleksandrs Čaks laikmetu maiņās jeb trimdas literatūrkritikas skatījums uz dzejnieku”, to papildina arī Anšlava Eglīša “Atmiņas par Aleksandru Čaku”.
Būtisku atslēgu dzejnieka talanta izpratnei ieraudzījusi Ieva Kalniņa: “Dzejojums “Tētis – karavīrs” parāda vienu absolūti raksturīgu A. Čaka dzejas pazīmi – viņš nespēj rakstīt politiska pasūtījuma darbus. Tas ir, rakstīt viņš var, bet nespēj okupācijas varu pasūtījumus uzrakstīt labi.” Tas gan teikts par nacismu, bet tikpat attiecināms arī uz komunismu. Kā saka – vienas medaļas divas puses. Šīs otras puses nežēlīgās likumsakarības apjaust un atklāt centies Jānis Oga: “Varbūt tas ir dzejnieka azarts, kas liek Čakam pieņemt un sludināt it kā nepieņemamas lietas, tiekšanās uz pašiznīcināšanos. Es gribētu teikt, ka Čaks aizgāja īstajā brīdī.”
Kā arvien, līdzās paša dzejnieka mūža un daiļrades izpētei daudz vietas gadagrāmatā atvēlēts Aleksandra Čaka attiecībām ar draugiem, tuvajiem cilvēkiem un viņu likteņu pavērsieniem. No šāda skatupunkta saistošs ir Jāņa Zālīša pētījums “Divi Aleksandri un Emgra jeb “Taigas teiksma” pret “Debesu dāvanu””, atklājot, ka Mildai Grīnfeldei dzejoļu krājumu veltījis arī Aleksandrs Pelēcis. Sarežģītajās lielu talantu attiecībās iedziļināties un izprast centusies Inta Neiharte rakstā “Aleksandrs Čaks un Jānis Sudrabkalns”. Vairāki autori publicējuši atmiņas un apceres par Emīliju Briežkalni, dzejnieka tēva brālēna meitu. Kā uzsver Andra Konste: “... ja nebūtu Emīlijas fantastiskās uzticības dzejnieka darbam, ilgus gadus glabājot viņa mūža priekšmetiskās relikvijas, nebūtu arī muzeja, vietas, kura šobrīd vienlaikus izplata un centrē Aleksandra Čaka talanta starojumu.”
Jau tradicionāli ar “Čakziņām” literāriem faktiem aizmirstības putekļus lietpratīgi notrauc Ilgonis Bērsons. Piemēram, sniegti jauni pierādījumi, ka viens no Aleksandra Čaka pseidonīmiem ir bijis Čimboraso.
Gadagrāmatā turpināta Raimonda Brieža “Aleksandra Čaka dzejas atskaņu vārdnīca” un Māras Izvestnijas “Aleksandrs Čaks. Bibliogrāfija”, kas šoreiz aptver laiku no 1935. gada līdz 1940. gada jūnijam.
Tāpat kā iepriekšējās, arī šo gadagrāmatu sastādījusi Andra Konste. Mākslinieces Aivas Šteinas iekārtoto sējumu laidusi tautā izdevniecība “Pils” ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.