Patiesība un fantāzija romānā par vēsturi

Latviešu mūsdienu romānu kontekstā Roalda Dobrovenska grāmata ir unikāla jau ar vērienīgo apjomu, spēlējošo vēstījumu un gudri izmeklēto struktūru, kurā savienoti vācu, krievu, latviešu un poļu vēsturnieku dokumenti, vēstules un dienasgrāmatas ar autora fantāzijā radītām vieglprātīgām un amizantām epizodēm no dāņu prinča Magnus (1540–1583), 16.gadsimta karaļu, karalieņu un citu augstmaņu dzīvēm. Turklāt romāns strukturēts tā, lai paralēli vēsturi veidojošiem notikumiem 16.gadsimtā stāstītu arī par 20.gadsimtu, pievienojot gan nodaļu kopsavilkumus, gan amizantas skices ar nosaukumu “Sarunas bez aplinkiem”.
Latviešu kultūras kontekstā grāmata ir unikāla, jo tās autors izvēlējies izstāstīt daudziem nezināmu vēsturi. Tapis romāns par Livonijas karali Magnu, kas Livonijas konfederācijas sabrukuma un Livonijas kara (1558–1583) laikā vēlējās izveidot savu valsti tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā. Piedevām tas nav tikai vēsturisks un biogrāfisks romāns, kur daudziem lasītājiem tiek sniegta iespēja izzināt savu pagātni un tagadni (līdzīgi kā autora iepriekšējais romāns “Rainis un viņa brāļi” (1999) līdzēja ieraudzīt Raini viņa neirozēs, varenībā un attiecībās ar cilvēkiem un laiku), bet arī romāns par mūžsenām tēmām, nākotni un pašu Roaldu Dobrovenski. Ne velti rakstnieks grāmatu velta savai mātei Natālijai Sergejevnai Magnus un sievai Veltai Kaltiņai. Kā atzinis rakstnieks – bez Veltas Kaltiņas viņš rakstīt un dzīvot nespēj. Savukārt rakstnieka mātes un romāna galvenā varoņa Magnus vārdu sakritība nav nejauša, jo Roalda Dobrovenska vectēvs Sergejs Magnus atstājis nostāstu, ka dāņu princis Magnus ir dzimtas saknes daļa. Nenoliedzami šī leģenda, kuru rakstnieks izstāsta arī romānā, mudinājusi interesēties par dāņu princi Magnu un romānu uzrakstīt.
Grāmatā tiek pārstāstīti daudzi vēsturiski notikumi par Livonijas karu – periodu, kas noteicis Eiropas, Baltijas reģiona un Krievijas likteni. Varētu jautāt – kas gan tur unikāls? Pētī papīrus un tik raksti vēsturi! Atlasi vajadzīgo un tik līmē kopā, jo vēsture neizbēgami a priori ir ideoloģiski atlasīts un ar noteiktu mērķi virknēts un organizēts naratīvs; savukārt naratīvs jau pēc definīcijas ir atlase, atlase, atlase, lai no vēstures mēslaines strukturētu un posmotu vēstījuma salmu. Taču lasītājiem ir paveicies – romāna autors ir rakstnieks, nevis vēsturnieks. Un tāds rakstnieks, kurš ciena vēsturi, kurš spēj būt ironisks un filozofisks, spēj izvairīties no retorikas, kurš nemitīgi uzrunā savas grāmatas lasītāju, kontrolē sevi, pat aizrāda un biksta sevi. Līdz ar to grāmatā rodams izsvērts skatījums uz Dānijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Baltijas un Krievijas vēsturi, piedevām tādu vēsturi, kas daudziem no mums vēl joprojām nav zināma, jo nemitīgi bijusi pakļauta dažnedažādām ideoloģijām.
Tāpēc daudziem lasītājiem Roalda Dobrovenska grāmatā aprakstītā vēsture būs jaunatklājums, arī veids, kā var pasniegt vēsturi. Protams, vēsturiskā romānā nevar iztikt bez gadu skaitļiem, radu rakstiem, notikumu aprakstiem, taču tie ir pakļauti autora vēstījumam. Tāpēc nav lieku gadu skaitļu, radu rakstu, notikumu aprakstu. Autors piedāvā lasītājam līdzdarboties. Lūdzu! Iztēlojies, kāds varētu izskatīties apģērbs vai kādu ēdienu labpatikās māgā nogremdēt 16.gadsimtā. Un vēl – princis Magnus vispirms ir cilvēks. Viņš bērnībā čurā gultā, viņš masturbē. Arī pārējās personas ir cilvēki, citi sirsnīgāki, citi nežēlīgāki.
Tieši šī izejas pozīcija vai attieksme un sabalansēts laika, notikumu un cilvēka vēstures apraksts rada uzticību talantīgam rakstniekam un viņa romānam, kas radījis vēsturi par likumsakarībām un nejaušībām, mīlestību un naidu, drosmi un nodevību 16.gadsimta otrajā pusē un paralēlēs arīdzan 20.gadsimtā.