
Akmeņu augšana un citi noslēpumi
No Jēkaba Zvilnas izstādes plakāta Foto: Evelīna Salceviča |
Latvijas Fotogrāfijas muzeja salonā skatāmi Kanādā dzīvojušā
latvieša (1916.g. Rīgā – 1997.g. Toronto) Jēkaba Zvilnas darbi. Tās pat nav gluži
fotogrāfijas, darbi radīti jauktā, kombinētā tehnikā, izmantojot ģeometrijas un
rasēšanas elementus savienojumā ar mikroskopā skatītu augu un audu sastāvdaļu
fiksējumu, varbūt arī vēl kādus paņēmienus. Rezultāts – melnbalta grafika ar
ornamentālu, dekoratīvu ievirzi. Taču darbiem nenoliedzami piemīt mākslas maģija,
noslēpums un vilinājums, tajos saskatāmas norādes, mājieni par kādām
noslēpumainām norisēm dabā, visumā un vissīkākajā šķiedrā. Izstādes
apmeklētājs vienā un tajā pašā darbā var saskatīt gliemežnīcu vai magones
galviņu, citā – jūras zvaigzni, vēl citā – koka stumbru vai arī sīpola
šķērsgriezumu, pāva astes gredzenus un sniega skulptūras.
Autors visu mūžu ir domājis par dabas norišu, parādību, izpausmju organizētību un
savstarpējo sakarību. Šī interese modusies jau bērnībā Mežotnē ar mātes
stāstītajām pasakām, teikām un leģendām, no kurām kā spilgta metafora palicis
jēdziens “akmeņi aug”. Pētīdams pasaules kultūras mantojumu, autors saskatīja
līdzību, likumsakarību kopību daudzu tautu rakstos, grafiskajās zīmēs un nonāca
pie pārliecības, ka ir “viens visā”, ko nosaka laiks, gravitācija un formu
ģenēzes likumsakarības.
Arī Jēkaba Zvilnas grafiskajos darbos, kuriem piemīt vienojoša organizētība, vibrē
un pulsē dzīvība, liekas, ka veidojas šūnas un to struktūras, kas savienojas
kaleidoskopiskos zīmējumos, liecinot par formu veidošanās iespēju neizsmeļamību.
Evelīna Salceviča