Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Jebkuras nopietnas valsts bruņoto spēku mugurkauls ir virsnieku korpuss. Tā sagatavotība pirmām kārtām nosaka armijas kaujas spējas. Tā tas bija arī neatkarīgās Latvijas starpkaru periodā un ir tagad, kad mūsu zeme jau kļuvusi par NATO locekli. Gan pirms iestāšanās šajā aliansē, gan pašlaik vairāki simti latviešu virsnieku ir apguvuši vai papildinājuši militārās zinības ne vienā vien ārzemju kara akadēmijā vai citā līdzīga profila mācību iestādē. Šobrīd Vācijā mācās 21 Latvijas Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, Zviedrijā – 12, Dānijā – 10 utt. Latviešu virsnieki un kadeti ir sastopami ASV, Čehijas, Polijas un Lielbritānijas kara akadēmijās un karaskolās.
Viņi ir Latvijas armijas 20. un 30.gadu tradīciju turpinātāji, kad cariskajā Krievijā vai savā valstī iegūto militāro izglītību pilnveidoja un bagātināja, visvairāk Francijā, ap 30 latviešu virsnieku. Pirmais uz Parīzi 1924.gadā devās pulkvedis (vēlāk ģenerālis) Mārtiņš Hartmanis (1882–1941), par kura likteņgaitām stāstīju “Latvijas Vēstneša” lasītājiem 1998.gada 23.aprīļa laidienā. Ar rakstu par viņa sekotāju, arī pulkvedi, pēc tam ģenerāli Aleksandru Kalēju vēlos sākt publikāciju sēriju par tā laika neatkarīgās Latvijas virsniekiem, kuriem bija iespēja un griba mācīties prestižās citvalstu militārajās mācību iestādēs, lai varētu labāk kalpot savai armijai, savai tautai un valstij. Šīs apceres pamatosies uz, cik vien iespējams, jauniem arhīvu un preses materiāliem, kā arī Dr.hist. Ērika Jēkabsona un Dr.hist. Valtera Ščerbinska sastādīto biogrāfisko vārdnīcu “Latvijas armijas augstākie virsnieki” (Rīga, 1998).

Aleksandrs Kalējs

Ģenerālis Aleksandrs Kalējs

Atšķirībā no daudziem citiem saviem latviešu laika biedriem, kuri, ieguvuši pirmo izglītību mājas pusē, tūdaļ devās brīvprātīgi uz armiju vai karaskolu, 1876.gada 26.februārī Alūksnē namsaimnieka ģimenē pasaulē nākušais Aleksandrs Kalējs vispirms pabeidza Pleskavas skolotāju semināru un nostrādāja septiņus gadus par pedagogu Ikšķilē un Bolderājā. Tikai pēc tam viņš mēroja ceļu uz tālo Tiflisas junkurskolu, ko absolvēja 1905.gadā podporučika pakāpē. Sekoja dienests 114.kājnieku pulkā Jelgavā un 15.Tiflisas grenadieru pulkā pie Persijas robežām. Pēc tam vajadzēja štābkapteiņa činā komandēt rotu Pirmā pasaules kara kaujās Austrumprūsijā un Polijā, tikt kontuzētam un nokļūt vācu gūstā. A.Kalējs bija labs karavīrs. Ne jau velti viņu apbalvoja ar Svētā Staņislava un Svētās Annas ordeni.
Atgriezies tēvzemē 1918.gada novembrī un nedaudz atvilcis elpu dzimtajā Alūksnē, jaunais virsnieks devās uz neatkarīgās Latvijas armiju – no 1919.gada maija kapteiņa pakāpē sākot cīnīties Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā. 1920.gada janvārī A.Kalējs jau bija armijas virspavēlnieka štāba operatīvās daļas operatīvās nodaļas priekšnieka v.i., bet tā paša gada martā – 13.Tukuma kājnieku pulka komandieris. Spējīgais virsnieks strauji gāja augšup pa militārās karjera kāpnēm: pulkvežleitnants (1920), pulkvedis (1923) un ģenerālis (1927).
A.Kalējs jau 1914.gadā gribēja iestāties Krievijas Ģenerālštāba akadēmijā, bet to izjauca karš. A.Kalējs pirmo reizi nokļuva Francijā 1922.gadā – viņu nosūtīja uz turieni mācīties vecāko virsnieku kursos. Pēc atgriešanās dzimtenē jauno censoni iecēla par Latvijas armijas vecāko virsnieku kursu priekšnieku, pēc tam – par karaskolas priekšnieku.
Pēc diviem gadiem atkal vajadzēja mērot ceļu uz gallu zemi – šoreiz lai apgūtu zināšanas Francijas Kara akadēmijā. Pēc diploma saņemšanas A.Kalēju jau iecēla par armijas komandiera štāba priekšnieka apmācības daļas priekšnieku, bet 1927.gadā – par armijas komandiera štāba priekšnieku. Tā bija trešā augstākā militārpersona valstī (pēc kara ministra un armijas komandiera).
Latvijas armijā, neraugoties uz pakāpēm un ieņemamajiem amatiem, virsniekus regulāri prasīgi atestēja. A.Kalēja pēdējais arhīvā saglabājies atestācijas dokuments attiecas uz 1932.gadu. To parakstījis armijas komandieris ģen. M.Peniķis. Vērtējums ir gan uzteicošs, gan kritisks. Tas sākas ar vārdiem: “Veselība un garīgās spējas ir labas. Reibinošus dzērienus lieto mazos apmēros, un tas uz dienestu nekādu iespaidu neatstāj. Raksturs pietiekoši stingrs, bet savos lēmumus bieži nenoteikts un savās attiecībās ar padotiem dažreiz pamīksts. Pārvalda teicami franču un vācu valodu, kā arī pietiekošā mērā angļu valodu, bet diemžēl nedod mūsu militārai literatūrai un mūsu armijas apmācībai visu to, ko varētu dot.” Taču secinājums ir visnotaļ pozitīvs: “Ļoti labs, atstājams ieņemamā amatā” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 2645.1., 14.lp.).
Citētais dokuments vēl liecina, ka bez jau minētajiem krievu ordeņiem A.Kalējs bija pagodināts ar 9 ļoti augstām Latvijas un ārzemju atzinības zīmēm. Tas bija Lāčplēša Kara ordenis (par cīņu pret Bermontu), Triju Zvaigžņu ordenis, Francijas Goda leģiona komandiera krusts u.c.
Ieņemot tik augstu amatu valsts militārajā hierarhijā, viņam, turklāt pārvaldot vairākas svešvalodas, uzticēja aizvien atbildīgākus uzdevumus arī Latvijas ārpolitiskajā dzīvē. 1929.gada februārī Latvijas kara ministrs A.Ozols, M.Peniķis un A.Kalējs devās oficiālā vizītē uz Igauniju. A.Kalējs avīzes “Latvijas Kareivja” 1934.gada 3.februāra numurā prasīja Baltijas valstu dzīvības interesēs šo zemju politisku, saimniecisku un militāru savienību. Latvijas un Igaunijas bruņoto spēku vadība nolēma, ka Lietuva arī pieaicināma kopējā aizsardzības aliansē, bet par to bija jāvienojas politiķiem. Kad 1933.gada rudenī radās doma par A.Kalēja kandidatūru Tautu Savienības augstākā komisāra postenim Dancigas brīvpilsētā, Latvijas sūtnis Varšavā O.Grosvalds šo nodomu pārrunāja ar Polijas ministru kabineta šefu, kas paziņoja, ka viņa valstij nebūs iebildumu. Taču nākamajā dienā viņam piezvanīts, ka Ženēvā kāda lielvalsts iebilstot pret latviešu ģenerāļa kandidatūru. Anglija par kandidātu šim postenim bija nolūkojusi kādu Īrijas politiķi. Kā saka, neej ar stipru lauzties...
Bet Aleksandram Kalējam šis atbildīgais amats jau arī nebūtu bijis vajadzīgs, jo viņš 1934.gada 14.februārī 58.dzīves gadā šķīrās no šīs pasaules. Ģenerālis mūža mājas atrada savas Alūksnes pilsētas kapos. Viņš, ieguvis augstāko akadēmisko militāro izglītību, bija godam kalpojis savai Latvijai.

Rihards Treijs,

prof. Dr.habil.hist.