“Bērniņu nodod aizbildnībā, valsts maksā naudu un tālāk par atbalsta sniegšanu, izglītošanu nedomā. Pat vecākiem, kas audzina bērnus, dažkārt nepieciešamas specifiskas zināšanas. Taču aizbildņi ir īpašā statusā, un viņiem zināšanas vajadzīgas vēl vairāk,” uzskata Bērnu un ģimenes lietu ministrijas (BĢLM) Ģimenes lietu departamenta Bērnu ārpusģimenes aprūpes koordinācijas nodaļas konsultante Inga Polāne.
Ministrija 25. septembrī sāka īstenot mācību programmu, lai izglītotu aizbildņus un sniegtu tiem atbalstu. Konsultējoties ar Talsu Sieviešu un bērnu krīžu centra speciālistiem, kas savā rajonā jau sekmīgi īstenojuši līdzīgu projektu, izvēlētas tēmas, ko vajadzētu iekļaut mācību programmā. Kurss ilgst 10 akadēmiskās stundas, un to vada Latvijas Universitātes pasniedzēji. Aizbildņiem ir iespēja uzzināt par jaunumiem likumdošanā, efektīvas saskarsmes priekšnoteikumiem, bērnu psiholoģijas svarīgākajiem aspektiem un medicīnu. Viens seminārs jau noticis Rīgā, cits Rēzeknē, bet turpmākos divus mēnešus paredzēts doties uz citām Latvijas lielākajām pilsētām. 30. oktobrī mācības būs Valmierā, 6. novembrī – Bauskā, 13. novembrī – Jelgavā. 20. novembrī kursu vēlreiz plānots piedāvāt Rīgā dzīvojošajiem aizbildņiem.
Ministrija līdzīgi izglītojusi audžuģimenes. Situācija gan nedaudz atšķiras, jo Ministru kabineta noteikumi paredz, ka audžuģimenēm jau pirms statusa iegūšanas jānoklausās 60 stundu mācību kurss, kur galvenā uzmanība pievērsta problēmām, kas varētu rasties. Šī bērnu aprūpes forma salīdzinājumā ar aizbildnību gan ir mazāk populāra – Latvijā ir tikai 15 audžuģimeņu.

Modina interesi, meklē pieeju

Rīgā uz pirmo nodarbību, lai arī bāriņtiesas un pagasttiesas par to telefoniski informējušas aizbildņus, ieradušies tikai 14 aicinātie. Iespējams tādēļ, ka seminārs noticis sestdienā un daudzus ietekmējusi vajadzība doties ārpus pilsētas apdarīt pēdējos lauku darbus. I. Polāne cer, ka par otro mācību kursu interese būs lielāka.
Kursa nobeigumā katram tā klausītājam bija jāaizpilda anketa ar atsauksmi par mācību norisi. Aizbildņu domas vēl nav apkopotas, taču tiks ņemtas vērā, turpmāk sastādot līdzīgas mācību programmas. Plānots aizbildņus sadalīt, piemēram, pēc viņu aprūpē esošo bērnu vecuma ar tam atbilstošajām īpatnībām. Kāpēc par to nav domāts, jau sastādot programmu? I. Polāne skaidro, ka pašlaik ir citas svarīgākas problēmas. Programma tikšot pakāpeniski uzlabota.
Skaidrojot aizbildņu mazo interesi, Salaspils pilsētas ar lauku teritoriju domes Bāriņtiesas locekle Evita Gaile uzsver pareizas pieejas nepieciešamību. Arī Salaspilī bāriņtiesa sākusi darbu aizbildņu izglītošanā. Tās gan pagaidām ir tikai tikšanās vairākas reizes gadā kopīgos tējas vakaros. “Mums bija svarīgi radīt brīvu gaisotni, lai aizbildņi nejustos kā skolēni, kurus māca. Līdz tam viņi vairāk vēlējās runāt individuāli, bet pēc šādām tikšanās reizēm sāka apzināties, ka daudziem ir līdzīga rakstura problēmas,” pieredzē dalās E. Gaile. Viņa arī stāsta, ka iepriekš rīkoti koncerti un, dodoties individuālajās vizītēs, bāriņtiesas darbinieki vienmēr centušies sarūpēt bērniem kādu dāvaniņu. Kopumā panākts tas, uz ko bāriņtiesa tiekusies: “Iepriekš cilvēki, jautāti par problēmām, vēlējušies, lai viņus liek mierā, bet tagad par to ir gatavi runāt.”

Pašvaldībām jādomā, kur ņemt naudu

BĢLM šobrīd izstrādā grozījumus likumdošanā, kas paredzētu obligātas aizbildņu mācības. I. Polāne skaidro, ka ministrija viena nespēs pastāvīgi organizēt šīs programmas realizēšanu visā valstī. Latvijā ir aptuveni 10 000 aizbildņu. Acīmredzot par mācību nodrošināšanu būs jādomā pagasttiesām un bāriņtiesām, kuras savukārt ir atkarīgas no pašvaldību finansiālajām iespējām. Uz jautājumu, vai visas municipalitātes varēs atļauties mācību programmas izveidošanu, I. Polāne atbild izvairīgi: “Kad likumā būs šī norma un kad to būs apstiprinājusi Saeima, tad arī tiks izstrādāts mehānisms un ieteikumi, kā to īstenot.”
Viena iespēja ir projekta sagatavošana, meklējot dažādu fondu finansējumu un sadarbojoties ar nevalstiskajām organizācijām. Šādu pieeju jau īstenojis Talsu Sieviešu un bērnu krīžu centrs, kas pirmais Latvijā sāka aizbildņu izglītošanu. Mācību programmas vadītāja Baiba Dūda stāsta, ka projekta īstenošanā iesaistījusies arī pašvaldības bāriņtiesa. Mācības ilgušas deviņus mēnešus – no 2003. gada 1. decembra līdz šā gada 28. augustam. To mērķis – Kurzemē un Zemgalē sekmēt alternatīvas aprūpes formu – audžuģimeņu, adopcijas un aizbildņu ģimeņu – kvalitatīvu pilnveidošanos, nodrošinot bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem iespēju augt labvēlīgā vidē. Krīžu centra speciālisti uzskata, ka alternatīvās aprūpes formas ir jāpopularizē un jāskaidro, jo, piekrītot kļūt par audžuģimeni vai aizbildņiem, ģimenēm nereti trūkst skaidras motivācijas un nav neatrisinātas pašu problēmas. Atsevišķi ģimenes locekļi dažkārt netiek galā ar jaunās situācijas radīto spriedzi, pusaudžu īpatnībām un konfliktsituācijām, kas var būt arī par iemeslu vardarbībai pret jau tā daudz cietušo bērnu. Sliktākajā gadījumā viņam atkal jāatgriežas kādā aprūpes iestādē. Turklāt nekvalitatīva aprūpe bērnam var izraisīt smagas sekas – radīt atkārtotu psiholoģisku traumu.
Tieši šo problēmu risināšanai veltīta uzmanība mācībās, lasot ne tikai atbilstoša satura lekcijas un sniedzot individuālas konsultācijas, bet veidojot arī atbalsta grupas. Darbs sadalīts grupās atkarībā no tā, vai aizbildņi ir vai nav bērna bioloģiskie radinieki. Atsevišķi lekcijas organizētas arī potenciālajiem aizbildņiem. Nobeigumā rīkota nometne – divu dienu ģimeņu atpūtas pasākums, kurā bijusi iespēja piedalīties dažādās sporta aktivitātēs un radošajās darbnīcās.
Izvērtējot paveikto, projekta veidotāji secinājuši, ka ģimenes, kas piedalījušās mācībās, kļūst emocionāli un psiholoģiski stabilākas, prot veiksmīgāk atrisināt konflikta situācijas un galu galā arī tikt skaidrībā ar savām emocijām. Palielinās kopības sajūta un rodas piederība grupai, kuru vieno līdzīgas intereses.

Labākais risinājums bērnam

Amatpersonas atzīst, ka atbalsts nepieciešams abām alternatīvajām aprūpes formām. “Tās gan atšķiras, jo audžuģimene ir īslaicīga aprūpes forma, bet aizbildnība nozīmē ilgstošu aprūpi. Pēdējo parasti izmanto, ja ir skaidri zināms, ka bērns neatgriezīsies savā bioloģiskajā ģimenē, vai ja viņa vecāki ir miruši. Aizbildnībā bērns atrodas līdz 18 gadiem,” stāsta I. Polāne. Aizbildnība Latvijā jau esot sevi pierādījusi kā labu aprūpes formu. To plaši izmantojot gan pagasttiesas, gan bāriņtiesas.
Savukārt B. Dūda skaidro priekšrocības: “Bērnam tiek dota iespēja augt ģimenē, tā apgūstot ģimenei raksturīgus uzvedības modeļus. Saglabājas bērna līdzšinējie un ierastie sociālie kontakti.” Ja neizdodas atrast bērnam audžuģimeni vai aizbildnību, tad vienīgais iespējamais risinājums ir viņa nodošana aprūpes institūcijām. Tas, protams, nav labākais variants, tāpēc jācer, ka pašvaldības spēs atrast finansējumu un īstenot mācību programmu, vienlaikus popularizējot aizbildniecību kā alternatīvu aprūpes formu.

Ieva Treija