Valsts sekretāru 2004.gada 14.oktobra sanāksmē

Aizsardzības ministrija
– pieteica likumprojektu “Grozījums Obligātā militārā dienesta likumā”.
Lai nodrošinātu Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vienību komplektēšanu ar profesionālā dienesta kareivju amata karavīriem, ņemot vērā plānoto NBS pāreju uz profesionālu militāro dienestu, būtu nepieciešams jau 2004.gadā profesionālajā dienestā uzņemt personas, kuras ir pakļautas iesaukšanai obligātajā aktīvajā militārajā dienestā. Līdz ar to tiktu nodrošināta iespēja profesionālajā dienestā uzņemt personas, kuras vēl nav iesauktas obligātajā militārajā dienestā, bet kuras vēlas iestāties profesionālajā dienestā. Vienlaikus tas nodrošinātu obligātā militārā dienesta iesaukuma plāna izpildi, jo līdz šim no 12 000 iesaucamajiem gadā tiek iesaukti 1000–1200.
Likumprojekts paredz, ka lēmumu neiesaukt obligātajā aktīvajā militārajā dienestā pieņem attiecībā uz personu, kura sasniegusi 19 gadu vecumu un ar kuru noslēgts profesionālā dienesta līgums.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ārlietu, Iekšlietu, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā;
– pieteica likumprojektu “Grozījumi Robežsardzes likumā”.
Valsts robežsardzes darbību šobrīd reglamentē Robežsardzes likums un Ministru kabineta noteikumi “Valsts robežsardzes nolikums”.
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, tiešās pārvaldes iestādes darbību reglamentē Ministru kabineta apstiprināts nolikums. Savukārt likuma 16.panta otrajā daļā noteikts, kas tiek norādīts iestādes nolikumā.
Lai nodrošinātu Valsts robežsardzes darbības regulējuma atbilstību Valsts pārvaldes iekārtas likuma prasībām, ir jāizdara grozījumi Robežsardzes likumā.
Likumprojekts paredz svītrot normas, kas nosaka Valsts robežsardzes struktūru, un normas, kas nosaka Valsts robežsardzes priekšnieka un Valsts robežsardzes struktūrvienību kompetenci.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ārlietu, Bērnu un ģimenes lietu ministrijā, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā, Valsts kancelejā.

Ārlietu ministrija
– pieteica noteikumu projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2002.gada 12.marta noteikumos Nr.111 “Ministru kabineta kārtības rullis””.
Noteikumos “Pagaidu kārtība, kādā tiek koordinēta Latvijas nacionālo pozīciju Eiropas Savienības jautājumos izstrāde, apstiprināšana un pārstāvēšana” ir paredzēts jauns dokumenta veids – Latvijas nacionālā pozīcija Eiropas Savienības jautājumos (nacionālā pozīcija), kas ir Latvijas oficiālā nostāja par Eiropas Savienības tiesību akta projektu vai citu jautājumu, kas iekļauts Eiropadomes, Eiropas Savienības Ministru padomes, kā arī to komiteju vai darba grupu darba kārtībā. Pamatojoties uz minētajiem noteikumiem, ir pieņemta Ministru kabineta instrukcija “Latvijas nacionālo pozīciju Eiropas Savienības jautājumos un ar tām saistīto instrukciju izstrādes kārtība, kā arī informācijas aprites kārtība”.
Līdz ar to nepieciešams nacionālo pozīciju statusu noteikt arī Ministru kabineta kārtības rullī, kas visaptveroši reglamentē Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības jautājumus.
Kārtību, kādā nacionālā pozīcija tiek izstrādāta, apstiprināta un pārstāvēta, noteiks jauni noteikumi “Kārtība, kādā tiek koordinēta Latvijas nacionālo pozīciju Eiropas Savienības jautājumos izstrāde, apstiprināšana un pārstāvēšana”, kas izstrādāti noteikumu “Pagaidu kārtība, kādā tiek koordinēta Latvijas nacionālo pozīciju Eiropas Savienības jautājumos izstrāde, apstiprināšana un pārstāvēšana” vietā. Jaunie noteikumi pēc būtības nemainīs pastāvošo praksi.
Pamatojoties uz to, ka ir izstrādāta jauna kārtība, kādā nacionālā pozīcija tiek izstrādāta, apstiprināta un pārstāvēta, ir izstrādāta arī jauna instrukcija “Latvijas nacionālo pozīciju Eiropas Savienības jautājumos un ar tām saistīto instrukciju izstrādes kārtība, kā arī informācijas aprites kārtība”.
Šobrīd nacionālās pozīcijas Ministru kabinetā tiek apstiprinātas ar Ministru kabineta sēžu protokollēmumiem, ir paredzēts, ka turpmāk tas, līdzīgi kā apstiprinot politikas dokumentus vai informatīvo ziņojumu, tiks darīts ar Ministru kabineta rīkojumiem, jo, lai gan nacionālā pozīcija satur norādījumus noteiktam subjektu lokam (ministram, citam Latvijas pārstāvim Ministru padomē), pozīcijas publiskā pieejamība ikvienam interesentam nodrošina arī sociālo partneru un nevalstisko organizāciju iespējas sekot līdzi ES institūciju darba kārtības aktuāliem jautājumiem un līdz ar to iesaistīties Latvijas viedokļa paušanā par tiem.
Tā kā dokumentu sagatavošana un informācijas aprite Eiropas Savienības Ministru padomē notiek maksimāli operatīvi, sagatavotais grozījumu projekts paredz, ka nacionālās pozīcijas tiek apstiprinātas valdībā bez to iepriekšējas izskatīšanas Valsts sekretāru sanāksmē un Ministru kabineta Komitejā.
Pirms Eiropas Savienības Ministru padomes neformālajām sēdēm gadījumos, kad izskatāmie jautājumi neskar būtiskas Latvijas intereses, Ministru kabinetā tiek iesniegta nevis nacionālā pozīcija, bet informatīvais ziņojums, kurā ietvertas Latvijas pārstāvim saistošas vadlīnijas par sēdes darba kārtības jautājumiem.
Vienlaikus tiek pieteikts noteikumu projekts “Kārtība, kādā tiek koordinēta Latvijas nacionālo pozīciju Eiropas Savienības jautājumos izstrāde, apstiprināšana un pārstāvēšana” un instrukcijas projekts “Latvijas nacionālo pozīciju Eiropas Savienības jautājumos un ar tām saistīto instrukciju izstrādes kārtība, kā arī informācijas aprites kārtība”, kā arī instrukcijas projekts “Grozījumi Ministru kabineta 2002.gada 28.maija instrukcijā Nr.3 “Ministru kabineta kārtības rullī noteikto dokumentu elektroniskās aprites kārtība”“ un rīkojuma projekts “Grozījumi Ministru kabineta 2003.gada 11.jūnija rīkojumā Nr.385 “Par ministriju un citu valsts iestāžu kompetenci Eiropas Savienības jautājumos””.
Projekts nodots saskaņošanai visām ministrijām, Ministru prezidenta biedra birojā, Īpašu uzdevu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā, Eiropas lietu birojā.

Finanšu ministrija
– pieteica likumprojektu “Finanšu konglomerātu likums”, kā arī grozījumus Kredītiestāžu likumā, Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likumā, Finanšu instrumentu tirgus likumā.
Likumprojekta “Finanšu konglomerātu likums” mērķis ir finanšu konglomerātā ietilpstošo regulēto komercsabiedrību klientu interešu aizsardzības un finanšu un kapitāla tirgus stabilitātes veicināšana. Projekts definē finanšu konglomerātus, nosakot pazīmes, kādām jāatbilst komercsabiedrību grupai, lai to uzskatītu par finanšu konglomerātu, nosaka papildu uzraudzības prasības tām kredītiestādēm, apdrošināšanas sabiedrībām un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, kuras ietilpst finanšu konglomerātā un nosaka par papildu uzraudzību atbildīgās institūcijas un šo institūciju tiesības un pienākumus.
Likumprojekts izstrādāts, lai ieviestu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/87/EK (2002.gada 16.decembris) par papildu uzraudzību kredītiestādēm, apdrošināšanas uzņēmumiem un ieguldījumu brokeru sabiedrībām finanšu konglomerātos un par grozījumiem Padomes Direktīvās 73/239/EEK, 79/267/EEK, 92/49/EEK un 93/22EEK, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 98/78/EK un 2000/12/EK un nodrošinātu tādu kredītiestāžu, apdrošināšanas sabiedrību un ieguldījumu brokeru sabiedrību, kuras ietilpst finanšu konglomerātā, klientu interešu aizsardzību, kontrolējot kapitāla pietiekamību un riska darījumu koncentrāciju konglomerāta līmenī, kā arī novērtējot grupā ietilpstošo komercsabiedrību savstarpējos darījumus.
Pieteikti grozījumi Kredītiestāžu likumā, kuros noteiktas pazīmes, kādām jāatbilst komercsabiedrībai, lai to uzskatītu par finanšu iestādi, finanšu pārvaldītājsabiedrību, jaukto pārvaldītājsabiedrību un jaukto finanšu pārvaldītājsabiedrību. Likumprojekts nosaka papildu uzraudzības prasības tām kredītiestādēm, kuras ietilpst finanšu konglomerātā.
Pieteikti grozījumi Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likumā, kuros noteiktas pazīmes, kādām jāatbilst komercsabiedrībai, lai to uzskatītu par apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrību, daudznozaru apdrošināšanas pārvaldītājsabiedrību un jaukto finanšu pārvaldītājsabiedrību. Likumprojekts nosaka papildu uzraudzības prasības tām apdrošināšanas sabiedrībām, kuras ietilpst finanšu konglomerātā.
Pieteikti grozījumi Finanšu instrumentu tirgus likumā, kuros noteiktas pazīmes, kādām jāatbilst kapitālsabiedrībai, lai to uzskatītu par finanšu iestādi, finanšu pārvaldītājsabiedrību, jaukto pārvaldītājsabiedrību un jaukto finanšu pārvaldītājsabiedrību. Likumprojekts paredz papildu uzraudzības prasības tām ieguldījumu brokeru sabiedrībām, kuras ietilpst finanšu konglomerātā. Likumprojekts precizē Starptautiskās vērtspapīru komisiju organizācijas nosaukumu.
Projekti nodots saskaņošanai Tieslietu, Ārlietu, Ekonomikas, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Satiksmes, Veselības, Vides ministrijā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā.

Tieslietu ministrija
– pieteica likumprojektu “Grozījumi likumā “Par tiesu varu””.
Šobrīd spēkā esošajā likumā “Par tiesu varu” ir daudzas neprecizitātes, vairākas normas ir zaudējušas savu aktualitāti un nedarbojas, tādēļ ir izstrādāts likumprojekts, kurš redakcionāli precizē, svītro liekās un iekļauj likumā normas, kuras praktiski dzīvē tiek īstenotas, bet nav skaidri noregulētas likumā.
Grozījumi likumā paredz izslēgt no likuma lietu izskatīšanas pamatprincipus, kuri ir iekļauti procesuālajos likumos, tādējādi novēršot tiesību normu kolīzijas. Likums tiek papildināts ar normu par izmeklēšanas tiesnešiem, kuri paredzēti Kriminālprocesa likumprojektā. Likumprojektā tiek precizētas rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka un apgabaltiesas priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka funkcijas un kompetence tiesas administrēšanā, kā arī viņu iecelšana amatā.
Tiek precizēta norma par tiesneša amata kandidāta stažēšanās laiku un paredzēts, ka atkārtoti kandidēt uz tiesneša amatu iepriekš kandidējusi persona varēs tikai pēc viena gada.
Likumprojektā tiek precizēts Tiesu administrācijas statuss un funkcijas. No likuma tiek izslēgta nodaļa par tiesu sistēmai piederīgām iestādēm, jo bāriņtiesas, pagasttiesas un dzimtsarakstu nodaļas ir pašvaldību izveidotas iestādes.
No likuma tiek izslēgts 108.pants, jo visas tieslietu ministra funkcijas ir atrunātas citos likuma pantos, līdz ar to šāda norma likumā nav nepieciešama.
Likumprojektā tiek precizēta norma par tiesneša prēmēšanu, kā arī tiek noteiktas tiesnesim paredzētās sociālās garantijas – atvaļinājums bez mēneša amatalgas saglabāšanas un pārcelšanas pabalsts, ja tiesnesis tiek pārcelts darbā uz citu apvidu.
Projekts paredz likumu papildināt ar 23.nodaļu “Tiesu informatīvā sistēma”, kā arī nosaka deleģējumu Ministru kabinetam līdz 2005.gada 1.jūlijam izstrādāt likumprojektu par tiesnešu izdienas pensijām.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Ārlietu, Bērnu un ģimenes lietu, Iekšlietu, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā, Ģenerālprokuratūrā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Valsts kancelejā;
– pieteica koncepcijas projektu “Koncepcija “neatkarīgo”(autonomo) iestāžu statusa noregulēšanai”.
Koncepcija izstrādāta, izpildot ar Ministru prezidenta 2003.gada 24.oktobra rīkojumu Nr.484 “Par darba grupu tiesību aktu projektu izstrādei, kas nepieciešami neatkarīgo iestāžu statusa noteikšanai” doto uzdevumu – izstrādāt un tieslietu ministram iesniegt Ministru kabinetā tiesību aktu projektus, kas nepieciešami neatkarīgo iestāžu statusa noregulēšanai. Koncepciju izstrādājusi darba grupa, kurā piedalījās pārstāvji no Saeimas Juridiskā biroja, Valsts kancelejas, Latvijas Universitātes un Tieslietu ministrijas.
Tradicionāli izpildvara ir organizēta hierarhiski. Latvijā hierarhiskā izpildvaras organizācija ir nostiprināta arī Satversmē. Satversmes 58.pants noteic, ka “Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes”. Arī Valsts pārvaldes iekārtas likums paredz, ka “Valsts pārvalde ir organizēta vienotā hierarhiskā sistēmā. Neviena iestāde vai pārvaldes amatpersona nevar atrasties ārpus šīs sistēmas”. Tātad tādu valsts institūciju kā Centrālās vēlēšanu komisijas, Valsts cilvēktiesību biroja, Latvijas Bankas, Nacionālās radio un televīzijas padomes un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likumos nostiprinātā juridiskā statusa konsitucionalitāte ir apšaubāma.
Jautājumu par pārvaldes iestāžu atrašanos ārpus Ministru kabineta padotības ir aizsākts risināt tiesību zinātnieka Egila Levita izstrādātajā Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepcijā. E.Levits koncepcijā norāda, ka “izņēmuma gadījumos var pastāvēt lietišķa nepieciešamība dažas pārvaldes iestādes izņemt no valdības padotības sistēmas. Šī nepieciešamība atsevišķos gadījumos izņēmuma kārtā var tikt atzīta par prioritāru pār valsts pārvaldes demokrātiskās leģitimitātes principu”.
Mūsdienu tiesību zinātnē šādu izņēmumu nepieciešamību atzīst galvenokārt trijos gadījumos:
1) attiecībā uz institūcijām, kas kontrolē citas pārvaldes iestādes, lai varētu efektīvi veikt šādu kontroli (piemēram, cilvēktiesību aizsardzības institūcijas);
2) institūcijām, kuru kompetencē ir monetārā politika (valsts banka);
3) institūcijas, kas tiek izveidotas pēc sabiedrības grupu reprezentācijas principiem (nevis uz politiskā vairākuma principa pamata) un kuru kompetencē ir noteiktu brīvību aizsardzība un interešu izlīdzināšana (sabiedriskās televīzijas padome, tarifu regulatori).
Darba grupa uzskata, ka Centrālā vēlēšanu komisija, Latvijas Banka, Valsts cilvēktiesību birojs, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Nacionālā radio un televīzijas padome un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija atbilst kādam no minētajiem kritērijiem. Šīm institūcijām to funkciju veikšanai ir svarīgi atrasties ārpus politiskās varas ietekmes sfēras un tātad arī ārpus valdības padotības institucionālās sistēmas. Šo institūciju pastāvēšana ārpus Ministru kabineta padotības sistēmas Latvijā ir pamatota un attaisnojama.
Darba grupa nav identificējusi citas valsts pārvaldes iestādes, kurām jābūt “izņemtām” no padotības Ministru kabinetam sistēmas, un uzskata, ka visām pārējām valsts pārvaldes iestādēm, kuras pašlaik ir izveidotas un pastāv Latvijā, jāatrodas vienotā Ministru kabinetam padotā hierarhiskā sistēmā.
Darba grupa piedāvā risinājumu: lai novērstu situāciju, ka tiek apšaubīts jebkuras “neatkarīgās” (autonomās) institūcijas juridiskais statuss un šo institūciju pieņemto lēmumu un izdoto normatīvo aktu tiesiskums, ir jāgroza Latvijas Republikas Satversmes normas, kā arī nepieciešami grozījumi vairākos citos normatīvajos aktos.
Galvenie normatīvo aktu projektu izstrādes virzieni ir šādi:
1.Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē:
1) papildinot to ar normu par Tiesībsarga institūciju un ar atsevišķu pantu par Latvijas Banku;
2) 58.pantā jāparedz, ka Saeima ar likumu atsevišķās jomās var izveidot iestādes, kuras nav padotas Ministru kabinetam;
2. Grozījumi Valsts pārvaldes iekārtas likumā:
Atbilstoši Satversmes grozījumiem ir jāgroza arī Valsts pārvaldes iekārtas likums, paredzot izņēmumus no likuma 6.panta, kā arī ietverot likumā sīkāku, salīdzinot ar Satversmi, regulējumu par to, kādos gadījumos valsts pārvaldes iestādes var atrasties ārpus Ministru kabineta padotības sistēmas;
3. Likumprojekti par “neatkarīgo” (autonomo) iestāžu tiesībām izdot ārējus normatīvos aktus:
Ja Satversmē tiek paredzētas tiesības ar likumu noteikt “neatkarīgajām” (autonomajām) iestādēm izdot ārējus (vispārsaistošus) normatīvos aktus, papildus būtu jāpieņem likums, kas noteiktu kārtību, kāda šīm iestādēm jāievēro, tos pieņemot, kā arī jāveic grozījumi Administratīvā procesa likumā un likumā “Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību”;
4. Grozījumi likumos, kas regulē “neatkarīgās” (autonomās) iestādes:
1) likums “Par Latvijas Banku”,
2) Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likums,
3) likums “Par Centrālo vēlēšanu komisiju”,
4) likums “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Aizsardzības, Bērnu un ģimenes lietu, Ekonomikas, Iekšlietu, Kultūras, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Satiksmes ministrijā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Valsts kontrolē, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā, Valsts kancelejā.

Valsts kancelejas Komunikācijas departaments