Valoda un vara: filosofiskais, kultūras un psiholoģiskais aspekts

Maija Kūle, filosofe, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe

Pēc franču strukturālistu domām, valoda ir varas un pakļautības savijums; taču te nav domāts politiskais aspekts, bet gan valodas milzīgā ietekme uz pasaules ainu un identitātes tapšanu.
Mūsu valstī ir izstrādāta bilingvālās izglītības koncepcija, kurai jānoved pie izglītības apgūšanas pamatā valsts valodā. Kāpēc ir tik daudz strīdu par šo koncepciju?
No filosofijas viedokļa skatoties, šis modelis piedāvā iegūt vairāk, redzēt, saprast vairāk, iegūt vēl kādu jaunu pasaules ainu. Principā tas ir pozitīvi vērsts modelis un pilnīgi atbilst mūsdienu civilizācijas attīstības virzienam – iegūt vairāk, saņemt vairāk, t.i., attīstīties. Tas neņem nost, bet dod.
Konceptuālā līmenī grūti iebilst pret principu, kurš dod, nevis atņem (strīdi, protams, politiķu, pedagogu un skolēnu vidū ir par metodēm, līdzekļiem, tempu utt.).
Tātad otras valodas nepieņemšanai ir arī kādi citi iemesli. Man liekas, ka te varbūt slēpjas tas, ka valoda funkcionē kā varas forma, pie tam ar varu nav jāsaprot tikai un vienīgi politiskā vara, bet gan spēks, kas liek raudzīties noteiktā virzienā, kas suģestē un pakļauj... Lietojot jebkuru valodu, notiek šī pakļaušanās, vienalga, vai mēs runājam kā kārklu vācieši vai krūmu angļi.
Daudzi cittautieši līdz ar padomju sistēmas sabrukumu ir zaudējuši savas privilēģijas un ietekmi. Tas nevienam nav noslēpums. Un tagad, neveidojot nekādu citu reālu opozīciju pret valsti, tā vēl veģetē valodas nepieņemšanas līmenī, instinktīvi izjūtot to, ka valodas apgūšana nozīmē jau citu – tolerantu un dialoģisku – attiecību dzimšanu.
Agrāk krievu valodas lietošana visur un vienmēr bija valodas kā varas izpausmes forma (ko panāca ar ideoloģiskiem un citiem piespiešanas līdzekļiem), bet tagad noteikta daļa cittautiešu, kuri nevēlas mācīties latviešu valodu, mēģina saglabāt šo izzudušo varas formu, izmantojot krievu valodu. Taču tam nav nedz pozitīva seguma, nedz ideoloģiska atbalsta. Tāpēc šī spītēšanās ar laiku izzudīs.
Līdz ar to jāatzīst, ka daļai cilvēku nespēja iemācīties valsts valodu nav grūtās galvas, vecuma vai lingvistiskā talanta trūkuma dēļ, bet gan tādēļ, ka instinktīvā līmenī ir saglabājusies nedrošība, savas identitātes neskaidrība, nestabilitāte, kuru mēģina kompensēt ar iluzoru valodas varu vai kā patlaban – ar vardarbības draudiem pretojoties izglītības reformai.
Ē.Fromms atklāj kādu būtisku likumsakarību varas psiholoģiskajā analīzē: alkas pēc vardarbības slēpjas nevis spēkā, bet vājumā. Tieksme pēc varas ir kompensējošs mehānisms, kā noslēpt savu nespēku un kompleksus, tajā izpaužas cilvēka nespēja dzīvot pašam savu pilnvērtīgu dzīvi, veidot savu patību. Tie ir izmisīgi centieni ar varu aizstāt spēku, kura nav.
Vara, pēc Fromma domām, ir uzkundzēšanās kādam citam, bet spēks – savas iekšējās potences realizācija. Kad mēs runājam par bezspēku, tad nedomājam ar to varas trūkumu, bet gan nespēju patstāvīgi realizēt savu dzīvi.
Mūsu sabiedrības attīstības vārdā ir jāpalīdz pārvarēt šo ilūziju, domājot ne tikai par to, kā cittautiešiem palīdzēt iemācīties latviešu valodu, bet arī par to, kā uzlabot psiholoģisko klimatu un pārvarēt aizspriedumus. Tāpēc ir jāstāsta arī par valodas plašākām dimensijām, ne tikai par saziņu un konkurētspēju.
Valoda ir predisponēta uz stereotipiem, jo, kā saka R.Barts, katrā zīmē iekšā guļ briesmonis, ko sauc par stereotipu. Valodā vara un verdzība ir kopā (R.Barts, Lekcija). Spožais apmāns, ko spēj valoda, lai censtos izrauties no varas dimensijas, ir literatūra – neangažēta, “cilvēciska” literatūra.
Es uzskatu par ļoti nozīmīgu, kaut joprojām trauslu, kultūras formu mūsdienu latviešu un krievu dzejas kopesamību, piemēram, Timofejeva daiļradi, Jaunā teātra izrādes, Ainara Mielava uzstāšanos un tamlīdzīgi. Šķiet, ka politiķi Latvijā, kas patiesi tic integrācijas idejai, pārāk daudz ko cenšas risināt ar valodas virspusējo, ideoloģiski klišejiskā slāņa palīdzību un pilnīgi nenovērtē “smalkās matērijas”, iespējas valodu attiecības strukturēt ne tikai kā nacionālo – mazākumtautību valodu attiecības, bet iesaistīt mākslu, atrast intelektuāļus, kas būvē cilvēcības un saprašanās tiltus.
1973.gadā Rolans Barts sarakstīja eseju “Valodu karš”. Valoda – nav runa par kādu nacionālo valodu, bet par principu – ir sadalīts, daudzveidīgs fenomens. Runa ir par valodas plurālistisko iedabu. Valodu karš Barta izpratnē nenozīmē valodas runātāju sadursmi, bet gan sociolektu sadursmi. Valodas pozicionē sevi attiecībā pret varu. Viena veida valodas var saukt par en-krātiskām (kratos – vara), jo tās tiek izstrādātas valstisko, sociālo un ideoloģisko mehānismu ietvaros. Cita veida valodas veidojas kā a-krātiskas valodas, kas vēršas pret pirmajām vai norobežojoties mēģina nostāties ārpus tām. En-krātiskās valodas ir izplūdušas, neprecīzas, it kā pierasti “dabiskas”, jo tās ir masu kultūras valodas – prese, radio, TV, sadzīves valodas, doksa līmenis. Tās ir reizē ļoti pieejamas, sastopamas visur, gan arī triumfējošas, pielīpošas; tādas, kas cenšas iespiesties visur.
A-krātiskās valodas, kas norobežojas no doksa – ikdienišķās apziņas līmeņa, ir paradoksālas un jaunrades pilnas. Tās balstās, kā saka Barts, uz domāšanu, nevis uz ideoloģiju. Lielā mērā tās izstrādā un lieto intelektuāļi, nevis politiķi.
Starp šīm valodu diskursīvajām sistēmām ir spēka attiecības. Pat gramatikā frāzi apraksta ar varas pozīcijām: teikuma priekšmets, izteicējs, papildinātājs utt.
Kas ir stipra sistēma? Tāda, atbild Barts, kas spēj funkcionēt jebkuros apstākļos, saglabājot savu enerģiju par spīti reālo valodas lietotāju niecīgumam (mazskaitlībai). Būt stipram – tas nozīmē pirmām kārtām līdz galam izrunāt savas frāzes ar valodisku precizitāti un skaidri. (Skat. Vitgenšteinu: ko var pateikt, to jāvar pateikt skaidri.)
Uz varas attiecībām var paraudzīties nevis kā uz pakļaušanas mehānismu, bet kā uz spēka attiecībām. Te attiecības starp valdītāju un padoto var nemitīgi mainīties, jo tās “spēkojas”, bet spēks raksturo iekšējo potenci. Līdz ar to varas jautājums kļūst par cilvēka eksistences daļu – tas darbojas kā mikrovara, tajā skaitā veidojot attiecības starp valodām (ne tikai nacionālo valodu nozīmē). Tās ir arī patlaban Latvijā esošās varas attiecības starp ekonomisko un politisko diskursu un kultūras diskursu (ko nebūt nevajag sadalīt nacionālo valodu attiecībās).
Tas, ko cilvēki pazīst kā patiesu, un tas, kā viņi ietekmē un uzmana cits citu – vara, ko realizē cits pret citu, ir nesaraujami saistīti. Valodas diskurss nes varas attiecības. Subjekts – identitāte – tādējādi tiek atvasināta no valodas un varas.
Vara, kā raksta Fuko, jāuztver kā saprotamības koordināšu sistēma, nevis kaut kas tāds, kas kādam pieder un ko kāds piemēro. Varas koordināšu sistēma nerodas nevienā atsevišķā indivīdā, bet subjekts pozicionē sevi šajā koordināšu sistēmā.
Fuko uzrāda tās ekonomiskās, ideoloģiskās un institucionālās stratēgijas, kas darbojas, lai noteiktu indivīdu identitāti (nevis otrādi), jo viņš uzskata, ka veidus, kas nosaka mūsu diskursīvo praksi, nekad neformulē paši šīs prakses dalībnieki.
Savstarpējās varas attiecības ir spēle, kas rada mainīgas situācijas, kad varas alcējam mēs pretī spēlējam padoto. Tad vara nav nekas cits kā “padoto” pretspēle, kas paši ir akceptējuši šo lomu. Te varas attiecības ir daudzpusējas, un to vektori var mainīties.
“Vara īstenojas caur indivīdu, kuru tā ir radījusi.” Tāpēc indivīda identitātes tapšanas tēma ir jāaplūko kā viņa/as varas – mikrovaras, biovaras, valodas varas –– tapšanas tēma.
Vara ir īpašs indivīdu attiecību veids. Varas atšķirīgā iezīme ir tā, ka daži cilvēki var pilnīgi noteikt citu cilvēku situāciju, bet ne piespiedu vai mokošā veidā. Savažots vai samīdīts cilvēks ir padevīgs spēkam, kas stāv viņam pāri, bet ne varai. Vara realizējas daudz nemanāmāk nekā vardarbīgs spēks.
Laikmeta paradigmas ļauj realizēties noteiktai varas formai, un tā nav jāpanāk ar speciāli organizētu vardarbību, jo darbojas habitus shēmas, citiem vārdiem – dzīves formas, vēl vienkāršāk sakot – darbojas tā, kā ir pierasts. Un šo pieradumu – pasaules ainu – pirmām kārtām nes valoda.
Uzvarēt varu ar kritikas, atmaskošanas palīdzību cer daudzi politiskie vadoņi un sociālie teorētiķi. Taču jautājums ir dziļāks – par kādas noteiktas racionalitātes formas klātbūtni ir runa šajā kritikā? Sabiedrības kādas daļas pretestība indivīdam un viņa interesēm ir bīstamāka nekā indivīdu pretestība kopībai un tās vajadzībām. Fuko atbalsta cilvēka individuālo patstāvību, spēju izvēlēties. Tāpēc viņš apgalvo, ka “nav neviena pārāka un labāk izmantojama pret varu vērsta pretošanās punkta kā tas, kurā pastāv atsauce pašam uz sevi”.
Vara nepamatojas pati uz sevi, jo tā ir attiecības. Attiecības ir plūstošas, mainīgas, atkarīgas no visiem, kas tās veido. Tādēļ vara nav jāuztver kā neglābjams slogs, bet gan kā cilvēka eksistences noteiksme, kura tiek veidota valodā.

Referāts Valsts valodas komisijas rīkotajā starptautiskajā konferencē “Valoda un identitāte” 2004.gada 24.septembrī