Mūžīgais un efemērais

Imants Lancmanis, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, LZA Lielās medaļas laureāts

Bīronu nama hercogi un Kurzemes vārds Eiropā

Bīronu dzimta devusi pašu lielāko ieguldījumu Kurzemes, tātad arī Latvijas, vārda nešanā pasaulē. Ernsta Johana Bīrona dēkainais liktenis jau viņa dzīves laikā deva vielu vairākām grāmatām, viņš iegājis Krievijas vēsturē gan ar sliktu, daļēji nepelnītu, slavu. Viņa dēla Pētera neveiksmīgā politika, neprotot atrast līdzsvaru laipošanā starp Krievijas, Polijas un Berlīnes galma interesēm, sekmēja Kurzemes neatkarības zaudēšanu. Politiskā konjunktūra un hercoga rakstura īpašības noveda pie fatālā 1795. gada 18. marta Kurzemes bruņniecības parakstītā dokumenta par pievienošanos Krievijai.
Bīronu galvenais devums Kurzemei un visas Latvijas mākslas vēsturei bija viņu piļu būves. Pirmoreiz kopš gotikas laika, kad Rīgā parādījās vairākas Ziemeļeiropas līmeņa baznīcas, Latvijā atkal ienāca arhitektūra, kas gribēja iet vienā solī ar tā laika Rietumeiropas mākslu un izrauties no vietējā provinciālisma. Ernsta Johana lieluma mānija Latvijai devusi piļu celtnes Jelgavā un Rundālē, kam 18.gadsimtā nav līdzīgu visā Baltijas jūras baseina zemju arhitektūrā.
Hercogs Pēteris veica vienu pašu būvpasākumu, kas ietilpināms 18. gadsimtā valdnieku iecienīto sabiedrisko ēku rindā. Tā bija Academia Petrina, akadēmiska mācību iestāde, ar ko hercogs apliecināja savu vēlmi iekļauties apgaismības laikmeta prasībās.
Bīronu dinastijas hercogi atstājuši vairāk materiālu liecību par savu eksistenci. Viņu portreti atrodas gan Latvijā, gan ārzemēs, un, piemēram, hercogienes Dorotejas daudzie portreti, ko darinājuši vai visi pazīstamākie tālaika mākslinieki, rāda hercogu mākslas ideālu orientēšanos uz moderno un komspolītisko. Hercogs Pēteris pirka to, kas bija modē, viņa līgums ar augsti apmaksāto modes gleznotāju Angeliku Kaufmani, kura viņam katru gadu piegādāja divas gleznas, bija ļoti dārgs izdevumu postenis. Visbiežāk hercogieni tika gleznojis drēzdenietis Antons Grafs, tā laika slavenība, efektīgākais no tiem ir portrets visā augumā, ar sarkanu turbānu un jostu, kas tagad atrodas Nacionālajā muzejā Varšavā un nācis no hercogam Pēterim piederošās Saganas pils.
Valdnieku reprezentācijas portreti vienmēr ir impozanti un rāda attēloto no visizdevīgākās puses, glaimojot un izskaistinot. Dzīves ritumā noveco arī visskaistākie cilvēki. Mēs nekad neuzzināsim, cik skaista patiesībā bija daudzinātā Kurzemes hercogiene Doroteja un viņas meitas, kuras 19. gadsimta sākumā Eiropā sauca par piecām grācijām. Jozefa Grasi gleznotie pieci medaljoni, kuros māti nevar atšķirt no meitām, ir iemiesojums laikmeta skaistuma ideālam, kas aizklāja realitāti. Tomēr hercogienes Dorotejas jaunākajai meitai Dorotejai un viņas māsai Johanai nācās piedzīvot plašu savas atspoguļošanās diapazonu – gan mākslinieku glaimus jaunībā, gan nesaudzīgās fototehnikas dokumentēto novecošanu mūža nogalē.
Hercoga Ernsta Johana Bīrona bagātības kādreiz bija leģendāras. No tām, līdzīgi kā tas ir ar Ketleru laika dārgumiem, konstatējamas vien pa pasauli izkaisītas drumslas. Mantu konfiskācija pēc 1740. gada daļu priekšmetu saglabāja Krievijas caru kolekcijās. Valsts Ermitāžā Sanktpēterburgā joprojām var redzēt daudz sudraba priekšmetu, kas kādreiz piederējuši hercogam Ernstam Johanam, bet viņa sievas Benignas Gotlības Meisenes porcelāna tintnīca glabājas Rijksmuseum Amsterdamā. Polijas karaļa dāvinātās kristāla glāzes ar Polijas un Bīronu dzimtas apvienotu ģerboni atrodas gan Valsts Ermitāžā Sanktpēterburgā, gan kādā privātā kolekcijā Vācijā.
Hercogs Pēteris bija kaislīgs mākslas kolekcionārs, Rundāles pilī kādreiz atradās Rembranta glezna “Simeons un Anna templī”, kas tagad atrodas Kunsthalle Hamburgā, vai Meinderta Hobemas glezna “Ūdensdzirnavas”, kas tagad apskatāma Drēzdenes gleznu galerijā. Vairums gleznu pēc 1795. gada tika pārvestas uz Saganas pili Silēzijā un pamazām sadalītas starp mantiniekiem, kā arī izpārdotas Parīzē 1899.gadā.
Hercogs Pēteris ar sievu Doroteju šā vārda tiešā nozīmē iegāja Eiropā. Laiks no 1784. līdz 1787.gadam, ko hercoga ģimene pavadīja ārzemēs, ceļojot pa Eiropu, deva neskaitāmus kontaktus, sekmēju lielas mākslas darbu kolekcijas veidošanos, kā arī noveda pie pirmajiem ārzemju piļu pirkumiem. Frīdrihsfeldes pils bija pirmā iegāde un pirmais heroga pavērsiens uz klasicisma pusi. 1785./86. gadā tapa pils svētku zāle, viens no Berlīnes klasicisma agrīnākajiem un slavenākajiem paraugiem.
Frīdrihsfeldes pilij Berlīnes karaliskajā porcelāna manufaktūrā hercogs Pēteris ap 1787. gadu pasūtīja servīzi, kam bija lemts savdabīgs rekords Eiropas porcelāna ražošanā – tā tikusi ražota līdz pat mūsu dienām. Iespējams, ka tieši šī servīze, kas nes nosaukumu Kurland-Dekor, ir bijusi Kurzemes vārdu visneatlaidīgāk pasaulē nesošais sūtnis. 2003.gada beigās sešdaļīgu galda servīzi Berlīnes valdošais birģermeistars K.Vovereits dāvināja Latvijas Valsts prezidentei, kas to savukārt nodeva tālāk Rundāles pils muzejam. Tas bija žests, kas atgādināja par vēsturiskajām saitēm starp Latviju un Vāciju, un servīze pirms vešanas uz Latviju svinīgi tika prezentēta Frīdrihsfeldes pilī, vietā, kur porcelāna trauki ar “Kurzemes dekoru” pirmoreiz pirms gandrīz 220 gadiem tikuši likti uz galda.
Arī šobrīd Frīdrihsfeldes pilī nav aizmirsts Kurzemes hercogu laiks, tur eksponēti divi hercogienes Dorotejas portreti.
Berlīnes porcelāna izstrādājumi vairākkārt saistījušies ar Kurzemi. Tur bija Prūsijas karaļu dāvanas, bet Prūsijas piļu un dārzu fonda krājumos ir atsevišķi priekšmeti no Otrā pasaules kara laikā izlaupītās hercogienes Dorotejas porcelāna ceļojuma servīzes.
1793.gadā hercogs Pēteris nopirka arī Prūsijas princeses Amālijas pili Unter den Linden Nr.7, viņa meita Doroteja pili pārdeva Krievijai, kas tur ierīkoja savu vēstniecību. Otrā pasaules kara laikā sagrautās pils vietā tagad paceļas Krievijas vēstniecības smagnējā ēka.
Vācijā Kurzemes vārdu vēl daudzina Lēbihavā, nelielā apdzīvotā vietā netālu no Jēnas. Kopš 1797.gada tā bija hercogienes Dorotejas personīgā īpašumā, kas Lēbihavā nomira 1821.gadā. Ceļot Lēbihavas pili, atkal veidojās tas sarežģītais māksliniecisko iespaidu un kontaktu tīkls, kas Latviju sasaista ar Eiropu. Hercogienes Dorotejas māsa Elīza fon der Reke bija tuva draudzene Anhaltes-Desavas firstienei Luīzei un bieži uzturējās Desavas firsta jaunceltajā Vērlicas pilī, pirmajā konsekventajā klasicisma celtnē Vācijā. Vērlicas pils prototips ar tās četrkolonnu portiku samazinātā formātā izmantots Lēbihavas pils celtniecībā, kuras mākslinieciskais vadītājs bija Elīzes un Dorotejas brālis grāfs Žanno Mēdems. Šā paša prototipa iespaidā Mēdems 1797.gadā Pēterburgā arhitektam Džakomo Kvarengi bija pasūtījis projektu pils būvei savā Elejas muižā. Ar Mēdema dienestā esošā arhitekta Johana Georga Berlica vieglo roku Kvarengi projekts ar variācijām savukārt tika Kurzemē izmantots gan pašā Elejā, gan Mežotnē un Kazdangā, dodot ierosmi arī daudzām citām Kurzemes muižu ēkām.

Nobeigums sekos

Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcei sagatavotā akadēmiskā lekcija – 24.septembrī, Rundāles pilī saņemot augsto LZA Lielo medaļu.

Vecā Jelgavas pils, skats no austrumu puses. Gravīra, 18.gs. sākums