No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Mācību procesā liela uzmanība tika pievērsta rasu teorijas apguvei un nacionālsociālisma ideju propagandai. Izglītības sistēmā propagandēja nacistisko ideoloģiju. Skolu darba vadlīnijās Ostlandes reihskomisariāts 1942.gadā norādīja, ka iedzimto skolu uzdevums ir sagatavot jauniešus lielvācu vadītajai jaunajai Eiropai.
Kara laikā ļoti cieta izglītības sistēmas materiālā bāze. Daļa skolu tika nodotas vācu armijas vajadzībām, un tur tika ierīkotas lazaretes un kazarmas. Skolā trūka mācību līdzekļu un kurināmā. Izplatīta parādība bija mācības divās maiņās. Kara gados samazinājās skolēnu skaits. 1940./41.mācību gadā skolās mācījās 238 526 skolēni, bet 1942./43.gadā – tikai 207 744. Ģimnāzijas audzēkņu skaits tajā pašā laikā samazinājās no 23 092 līdz 16 812. Daļa audzēkņu tika nodarbināti nocietinājumu būvē, darba dienestā, kā arī mobilizēti vācu armijā.
Bez vācu civilpārvaldes izglītības jautājumu risināšanā bija iesaistīta arī Zemes pašpārvaldes izglītības un kultūras ģenerāldirekcija. Sākumposmā to vadīja Jānis Celms, vēlāk – profesors Mārtiņš Prīmanis. Konkrētais darbs notika galvenokārt divos departamentos. Zinātnisko iestāžu un vispārīgo lietu departamenta pārziņā bija augstākās mācību iestādes, bibliotēkas, muzeji, arhīvi, latviešu valodas krātuve u.c. Skolu departamentam bija pakļautas tautskolas, vidusskolas, arodskolas, kā arī baltkrievu un krievu skolu direkcijas. Pašpārvaldes ģenerāldirekcija bija starpniece starp skolu un vācu iestādēm, cenšoties atbalstīt un aizstāvēt latviešu tautas intereses. Nenoliedzami, tas viss tika darīts vāciešiem pieņemamā formā. 1942.gada martā ģenerāldirekcijas vadītājs Jānis Celms ziņoja vācu iestādēm, ka no skolu programmām izņemti visi boļševiku laikā ieviestie politiskie priekšmeti. Tika sastādīts arī aizliegto grāmatu saraksts un tās izņemtas no apgrozības. Šajā sarakstā iekļāva marksisma–ļeņinisma klasiķu darbus, padomju, angļu, amerikāņu, ebreju literatūru u.c. Universitātes centrālajā bibliotēkā komunistiskā satura literatūrai pieskaitīja 30 000 grāmatas.

Dokumentu pārbaude un cilvēku tvarstīšana Vērmaņdārzā Rīgā 1944.gada augustā. Rīga, 1944.gada jūlija beigas – augusta sākums. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Uzmanību izpelnās Anšlava Eglīša romāns “Homo novus.” Tajā aprakstīta Latvijas Republikas mākslinieku vide labvēlīgos, gaišos toņos. Autors liek tautai atcerēties un apzināties savu vērtību, izdzīvot cauri laikmeta postam un saglabāt sevi nākotnei. Dienas gaismu ierauga arī Erika Ādamsona romāns “Sava ceļa gājējs”. Darba centrālais tēls ir kāds jauneklis, kas godīgi iet savu ceļu dramatiskajā laikmetā. Psiholoģisku darbu “Mīlestības zīmogs” saraksta Knuts Lesiņš. Autors uzsver, ka cilvēks ir mīlams pat tad, ja viņam ir tikai viena laba rakstura īpašība. Latviskuma izjūtu akcentēšanai pievērsusies rakstniece Ilona Leimane. Viņas grāmatā “Vilkaču mantiniece” uzsvērts, ka gaišs, cildens un ētiski tīrs latviskums ir liela vērtība, ko nedrīkst iznīcināt nekādi kari un nekādas varas. Rakstniece aicina apzināties šo latviskumu un pie tā turēties. Sabiedrības uzmanību izpelnās Zentas Mauriņas grāmata “Dzīves vilcienā”. Viņas darba varoņi nepārtraukti saskaras ar kaut ko liktenīgi traģisku, ik uz soļa saņemot likteņa triecienus. Visu Z.Mauriņas romānu pārklāj skumju, sāpju, ciešanu, bezizejas un traģisma elpa. Cita rakstura darbu publicē Elīna Zālīte. Viņa savā romānā “Agrā rūsa” pievērš uzmanību jaunas sievietes liktenim, kura kā grēksūdzē stāsta par savu dzīvi. Galvenā varone Elza ir vienkārša, vitāla, viņas kaislības ir cilvēkam saprotamas. Politiska rakstura darbu “Pieviltie” uzraksta Jānis Sārts. Rakstnieks analizē procesus, kas pirmās padomju okupācijas laikā 1940.–1941.gadā notiek Latvijas laukos. J.Sārts vēršas pret padomju varas atbalstītājiem un kolaboracionistiem. Ebrejus autors uzskata par visa ļaunuma sakni. Antisemītisms parādās arī Teodora Zeltiņa grāmatā “Vētras vanags”. Romāna galvenais varonis Valdis Vārpa nacistu iebrukumu Padomju Savienībā sagaida kā lielus svētkus. Vācu okupācijas laikā tiek publicēti arī Jāņa Veseļa, Aīdas Niedras, Hildas Vīkas u.c. rakstnieku darbi.
Okupācijas laikā tika izdots vairāk nekā 30 latviešu dzejnieku grāmatu. Iznāca klasiķu Jāņa Akuratera, Jāņa Poruka, Kārļa Skalbes, Friča Bārdas u.c. darbi. Tika publicēti arī padomju varas laikā deportēto un mirušo dzejnieku krājumi. 1942. un 1943.gadā iznāca Leonīda Breikša grāmata “Dziesmas zemei un debesīm”, Ata Ķeniņa izlase “Ceļi un likteņi” u.c. Īpašu vērību izpelnījās Veronikas Strēlertes sastādītā dzejas antoloģija, kurā bija ietverti vairāk nekā 50 latviešu dzejnieku darbi. Okupācijas sākumposmā dzejnieku vidū valdīja eiforija par vācu režīmu, viņi uzskatīja, ka tas dos Latvijai neatkarību. Jaunās realitātes tika apjaustas drīz, un literātiem kļuva skaidrs, ka arī vācu okupācija ir traģiska latviešu tautas un kultūras attīstībai. Kopš 1943.gada vācu režīms sāka atļaut nacionālpatriotiskas lirikas publicēšanu, lai veicinātu latviešu karavīru cīņas sparu austrumu frontē.

Latvijas iedzīvotāji dodas bēgļu gaitās. Rīga, 1944.gada augusts. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Okupācijas periodā publicēto grāmatu klāstā būtiska vieta bija latviešu daiļliteratūrai, bet tika izdoti arī tulkojumi. Galvenokārt tā bija vācu literatūra. Iznāca Viļa Cedriņa atdzejotie Johana Volfganga Gētes darbi. Fricis Dziesma pievērsās Rainera Marijas Rilkes daiļrades latviskošanai. Jānis Jaunsudrabiņš tulkoja Konrāda Ferdinanda Meijera darbus. Tika izdoti arī vācbaltiešu autoru Oskara Grosberga, Manfrēda Kībnera darbu tulkojumi. Rūdolfs Egle izveidoja krājumu “Vācu noveles meistari”. Lai gan jāsaskaras ar okupācijas laika grūtībām un pastiprinātu pievēršanos vācu literatūras popularizēšanai, latviešu literātiem izdevās izvairīties no atklātas klanīšanās politiskajai konjunktūrai.
Tūlīt pēc vācu spēku ienākšanas Rīgā 1941.gada 29.jūlijā sezonu atklāja Dailes teātris, kura vadītājs bija izcilais režisors Eduards Smiļģis. 1941.gada decembrī darbību sāka Tautas teātris. Nacionālā teātra telpas kādu laiku bija okupējis vācu “Soldaten Theater” teātris. Pēc telpu atbrīvošanas 1942.gada janvārī te darbu sāka Rīgas Dramatiskais teātris, kas strādāja uz Nacionālā teātra trupas bāzes. Teātra direktors bija Jānis Zariņš.
Teātri bija skatītāju pārpildīti. Dailes teātrī katru izrādi apmeklēja ap 700 skatītāju. Teātros bija interesants repertuārs. Lielākoties tika iestudēta latviešu un citu tautu klasika. Dailes teātrī 1941./1942.gada sezonā visvairāk rādīja latviešu dramaturgu darbus. Spilgtākās izrādes bija A.Brigaderes “Maija un Paija”, R.Blaumaņa “Trīnes grēki”, M.Zīverta “Minhauzena precības”, J. Raiņa “Mīla stiprāka par nāvi” u.c.