Kā padziļināt un apgarot prāta izglītību

Atmiņās dalās Paula Dāles dēls Māris Dāle. Pie galda – sarīkojuma vadītāji Saulcerīte Viese un Edgars Mucenieks Foto: Kārlis Pakārklis

Filozofam un psihologam, Latvijas Universitātes un vairāku zinātnisko iestāžu pamatlicējam Paulam Dālem šajā vasarā apritēja 115.gadskārta. Ar sarunu par izcilo latviešu filozofiskās domas veidotāju un zinātnes organizatoru Rīgas Latviešu biedrības Nacionālās identitātes centrs pagājušajā ceturtdienā sāka jauno priekšlasījumu cēlienu “Ideju vēsture Latvijā”. Centra vadītājs Edgars Mucenieks atgādināja, ka tieši Pauls Dāle kā Rīgas Latviešu biedrības lektors, Kanta biedrības (vēlākās Filozofijas biedrības) un arī Filozofijas un reliģijas zinātņu biedrības priekšnieks iedibināja šo ceturtdienas priekšlasījumu tradīciju, kas tika atjaunota pirms desmit gadiem.
Paula Dāles dzīves gājumu raksturoja Edgars Mucenieks. Par talantīgā zinātnieka līdzdalību Latvijas Universitātes dibināšanā runāja bijušais rektors Juris Zaķis. Rakstot kultūrvēsturisko grāmatu par Mežaparku, Saulcerīte Viese savukārt iepazinusi Paulu Dāli kā patiesu gara aristokrātu un Dāles dzimtu – kā jaunlatviešu aizsāktā kultūras un pašapzināšanās darba turpinātāju.
Sarīkojumu bagātināja Paula Dāles sarakstīto grāmatu, zinātnisko rakstu un fotogrāfiju izstāde. Jau studiju gados viņš publicējis presē vairākus rakstus: “Fridrihs Šlēgelis kā romantisma filozofs” (1911), “J.G.Fihte” (1914) un “Poruks kā domātājs” (1914). Plašākas diskusijas izraisījis viņa apjomā nelielais darbs par ētikas problēmām “Dzīves apnikums un dzīves prieks” (1913), raksts “Eiropas kara filozofija” (1914) un apcere “Domas par reliģiju, mākslu, filozofiju” (1916).
Par Paula Dāles nozīmīgāko darbu filozofijā tiek uzskatīta viņa doktora disertācija “Cilvēka dvēsele un centrālā nervu sistēma. R.Avenāriusa psiholoģiski filozofiskie uzskati un viņu kritika”, kas vācu valodā LU Rakstos publicēta jau 1921.gadā. Pēc tās aizstāvēšanas 1928. gadā viņš ieguva filozofijas doktora grādu un tika ievēlēts par profesoru. Tai pašā gadā sarakstīta mācību grāmatu “Ievads filozofijā”, kas ar savu saturu un struktūru, pēc lietpratēju atzinuma, bija līdzīga tā laika labākajiem Rietumeiropas izdevumiem. Tas bija pirmais sistemātiskais visu filozofisko zināšanu izklāsts latviešu valodā. Rakstot šo grāmatu, viņš veidoja arī latviešu filozofisko terminoloģiju.
Par pašu populārāko Paula Dāles grāmatu kļuva rakstu izlase “Gara problēmas” (1935). Te risināti reliģiskās filozofijas jautājumi un apcerētas rakstnieku romantiķu (J.Poruks, F.Bārda, F.Šlēgelis) pasaules uzskata interpretācijas.
Pēdējā Paula Dāles filozofiskā grāmata “Vērojumi un pārdomas par cilvēku un gara kultūru” tika publicēta 1944.gadā. Tieši pēc piecdesmit gadiem to atkārtotā izdevumā laida klajā autora dēls Māris Dāle. Viņš ir arī grāmatas mākslinieciskā ietērpa veidotājs un savu lolojumu ar dāsnu roku dāvina tēva skolniekiem un domubiedriem.
Māra Dāles atmiņu stāstījums koši ilustrēja Edgara Mucenieka priekšlasījumā skarto tēmu par Paulu Dāli kā priekšzīmīgu tēvu. Viņu ģimenē izauga trīs bērni – Karmena, Ilze un Māris, un vecāki allaž rūpējās ne vien par to, lai viņi būtu paēduši un apģērbušies, bet arī par viņu garīgo labsajūtu un piepildījumu. Māra bērnība iekrita kara gados. Pēc tam nāca padomju laiki, kad Paula Dāles darbs tika pilnīgi izpostīts: Latvijas Universitātē likvidēja viņa izveidoto Filozofijas nodaļu un arī Teoloģijas nodaļu, slēdza Psiholoģijas institūtu un Rīgas Latviešu biedrību. Viņam kā universitātes mācībspēkam padomju funkcionāri lika pārvērtēt savus uzskatus, kas faktiski nozīmēja atteikties no visa, ko viņš agrāk bija rakstījis un domājis. Pauls Dāle no ticības Dievam neatteicās un tika padzīts no augstskolas. Viņam bija liegta arī iespēja publicēties savā specialitātē un tikties ar citu valstu zinātniekiem. Mūža nogali profesors pavadīja trūkumā un garīgā izolācijā.
Tomēr Mārim Dālem kopā ar tēvu pavadītie gadi šķiet gaišuma pilni: “Spilgtā atmiņā palikusi tā laimīgā diena 1944.gada vasarā, kad mēs ar tēvu no mūsu lauku mājas devāmies pirmajā ceļojumā. Ar divriteni. Es sēdēju priekšā uz bomīša. Brīnišķīga sajūta! Atceros, mēs piestājām pie Mazās Juglas. Tur bija tāda svītraina patruļas būda, priekšā stāvēja vācu sargkareivis. Un nekad neredzēta tehnika – starmeši, tādas lielas ausis. Kā tēvs teica – skaņu uztveršanai. Arī piecdesmitajos gados mēs daudz ceļojām ar divriteni. No Mežaparka devāmies cauri tagadējam tā sauktajam kultūras un atpūtas parkam. Dažkārt mēs apstājāmies meža vidū vai uz klaja lauka un skatījāmies, kā tālāk aizvijas ceļš.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv