Par Triju Zvaigžņu ordeni un ordeņiem vispār

Prof. Jānis Stradiņš

Nobeigums. Sākums “LV”, 22.09., 23.09.2004.

Kavaliera krusts aversā

Pirmo reizi par Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanu pēc Latvijas Neatkarības atjaunošanas Deklarācijas pieņemšanas ierunājās 1991.gada janvārī, kad izvirzījās jautājums, kā godināt janvāra barikāžu upurus. Lietuvā pie televīzijas torņa kritušie saņēma atjaunoto Lietuvas karaļa Gedimina ordeni. Atceros, mani uzaicināja toreizējais Latvijas Republikas Augstākās padomes sekretārs Imants Daudišs apspriest, vai līdzīgi nevajadzētu rīkoties arī Latvijā. Uzreiz vienojāmies, ka kritušos varoņus nevar apbalvot ar Lāčplēša Kara ordeni, jo tā nolikumā noteikts, ka šo apbalvojumu var piešķirt vienīgi par militāriem nopelniem, un, saprotams, Latvijā toreiz nebija karastāvokļa un tādu ieviest neviens nevēlējās. Runājām, ka varētu piešķirt Viestura ordeni, taču arī tā nolikuma prasības īsti neatbilda barikāžu laikā kritušo godināšanai, un šis ordenis nebija īpaši populārs. Sarunas gaitā tomēr izkristalizējās doma par labu Viestura ordenim barikādēs bojāgājušajiem, taču vienlaikus tika sastādīts likumprojekts par triju ordeņu, tai skaitā arī Triju Zvaigžņu ordeņa, atjaunošanu. Diemžēl Augstākajā padomē šis ierosinājums toreiz neguva atsaucību, jo uzskatīja, ka Latvijas Republikas apbalvojumus varot atjaunot vienīgi leģitīmi ievēlēta Saeima. Galu galā iedibināja Barikāžu atceres medaļu.
Pie Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanas atgriezās, kā jau sacīts, 1994.gadā, un te nu rosinātājs bija pirmais atjaunotās Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Tieši viņš likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniedza likumprojektu par Triju Zvaigžņu ordeni, ko akceptēja Saeima 1994.gada 20.oktobrī. Tas notika kontekstā ar valsts prezidentūras atjaunošanu, ar Valsts prezidenta pils un tās Triju Zvaigžņu torņa atjaunošanu, būtībā tūdaļ pēc vienošanās par krievu okupācijas karaspēka izvešanu un Latvijas valsts reālas neatkarības nostiprināšanas.
Zināmi impulsi Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanai bija svarīgās valstsvizītes, kas notika arvien pieaugošā skaitā, piemēram, Francijas prezidenta Fransuā Miterāna un zviedru karaļa Kārļa XVI Gustava apbalvošanas nepieciešamība un citi ārpolitiski akti. Domāju, ka sava ietekme bija arī Ēvalda Valtera 100 gadu jubilejai, ko svinēja 1994.gada pavasarī un kad nezināja, kā godam apbalvot šo nopelniem bagāto, leģendāro personību (kurš drīz pēc tam aizgāja mūžībā).
Katrā ziņā Valsts prezidents arī mani aicināja pārrunāt šo ordeņu (kā arī Tēvzemes balvas) atjaunošanas problēmas, notika samērā spraigas diskusijas, arī politiķu aprindās, un rezultātā Gunta Ulmaņa likumdošanas iniciatīvu atbalstīja Saeima, tikai pirmo ordeņa kandidātu izvirzīšanai bija ļoti maz laika, tikai pāris nedēļu, lai apbalvojumus pagūtu saņemt līdz 1994.gada 18.novembrim.
Valsts prezidents uzskatīja, ka pirmajā ordeņu pasniegšanas reizē nevajadzētu apbalvot aktīvus politiķus, ministrus, deputātus, lai vairītos no sabiedrības kritikas vai pat nepatikas pret atjaunoto ordeni. Vajadzētu apbalvot cilvēkus, kas izcēlušies Atmodas un neatkarības atgūšanas laikā, kuriem ir lieli nopelni latviešu kultūrā un kuru kandidatūras neizraisītu domstarpības sabiedrībā. Viņš pieļāva, ka izņēmuma kārtā šoreiz varētu apbalvot arī dažus pēdējo piecu gadu laikā aizsaulē aizgājušos, kā piemērus minot Ēvaldu Valteru, Gunāru Astru, Juri Podnieku. Atjaunotajos ordeņa statūtos bija ierakstīta demokrātiska kandidātu izvirzīšanas kārtība – būtībā savu kandidātu izvirzīt drīkst jebkurš Latvijas Republikas pilsonis (ar piebildi, ka neskata kandidatūras, kur autors lūdz apbalvot sevi pašu). Ordeņa dome tika izveidota 7 cilvēku sastāvā – Valsts prezidents, Ministru prezidents, 5 Valsts prezidenta uzaicinātas personas. Pirmajā Ordeņa domes sastāvā iegāja Guntis Ulmanis, Māris Gailis, Sandra Kalniete, Anda Līce, Pauls Putniņš, Einars Repše, Jānis Stradiņš.
No pierakstiem vecās dienasgrāmatās redzu, ka pirmajā domes sēdē nolēma sekot pirmskara tradīcijai – aizsaulē aizgājušos ar ordeni neapbalvot. Galvenais arguments bija, ka ordeni būtu pelnījuši pārāk daudzi 1940.–1994.gadu nopelniem bagāti Latvijas cilvēki, varoņi, represētie (tika minēti arī Leonīds Breikšs, Konstantīns Čakste, Jūlijs Auškāps, Ita Kozakēviča, kardināls Vaivads), bet morālu apsvērumu dēļ grūtāk un aizvainojošāk noraidīt mirušu nekā dzīvu.
Neraugoties uz īso izvirzīšanas laiku, pieteikumu bija daudz, mazāk gan no ārzemju latviešiem. 1994.gadā tīri tehnisku apstākļu dēļ varēja piešķirt tikai IV un V šķiras TZO (zvaigznes nebija iespējams izkalt). Izvēle bija pārdomāta un rūpīga. Nosaukšu pirmos 19 TZO saņēmēju uzvārdus 1994.gada 12.novembrī (domes lēmuma izsludināšanas datums); dzejnieki Vizma Belševica, Andrejs Eglītis, Broņislava Mārtuževa, rakstnieki un žurnālisti Melānija Vanaga, Marina Kosteņecka, Aleksandrs Pelēcis, Voldemārs Ancītis, diriģenti Leonīds Vīgners un Haralds Mednis, mākslas zinātnieks Imants Lancmanis, mākslinieks Indulis Ranka, aktieri Harijs Liepiņš un Eduards Pāvuls, mācītājs Juris Rubenis, cilvēktiesību aizstāve Lidija Doroņina–Lasmane, pedagogs Jānis Mencis, kultūras darbinieki Adīna Ķirškalne no Madonas un Jānis Elksnis no Rēzeknes, Dānijas Kultūras institūta vadītāja Rike Helmsa.
Atceros šo pirmo svinīgo ordeņa pasniegšanu Nacionālajā teātrī valsts svētku aktā, ļoti gaišo gaisotni pieņemšanā Kultūras ministrijas ēkā. Sabiedrības reakcija bija labvēlīga, būtībā pēc pirmās pasniegšanas reizes nebija lielākas kritikas, ko nevarētu sacīt par nākamajām reizēm.
Taču šajā apskatā neskaršu tālāko notikumu attīstību ar un ap Triju Zvaigžņu ordeni, – gribu tikai atgādināt divas brīnišķās grāmatas “Triju Zvaigžņu ordeņa gaismā”, ko izdevis “Latvijas Vēstnesis” Oskara Gerta un Ainas Rozenieces redakcijā (1998), kur apcerētas ziņas par TZO līdz 1998.gadam. Tur ievietota arī mūsu faleroloģes Dr. Kristīnes Ducmanes vēsturiskā apcere. No sirds atbalstu ģen. V. Kukaiņa ierosinājumu izdot grāmatai turpinājumu.
Taču mēs esam nākuši kopā runāt par Triju Zvaigžņu ordeni, atcerēties tā iedibinātāju Jāni Čaksti viņa 145. dzimšanas dienā, atcerēties gan Čakstes gadus Latvijas vēsturē, gan Ulmaņa laikus, gan arī “otros Ulmaņa laikus”, nepiemirstot Gunta Ulmaņa nopelnus ordeņa atjaunošanā. Viss kopā tas ir bijis “Latvijas laiks”, Latvijas Republikas pastāvēšanas, funkcionēšanas laiks ar tās veiksmēm, pacēlumiem, arī neatrisinātajām problēmām.
Triju Zvaigžņu ordeņa brālība (kaut tai nav pievienojušies visi ordeņa saņēmēji) pati par sevi arī ir sava veida ordenis šī termina sākotnējā, viduslaiku izpratnē. Mūs vieno ne tikai ordeņa godazīme, bet arī kopēja apziņa – kalpot Latvijai, celt to saulītē citu valstu saimē, vairot tās slavu un labklājību. Darām to katrs pēc savas izpratnes, savām spējām, savās darbības jomās, vai tā būtu tautsaimniecība, kultūra, izglītība, zinātne, sports, vai tā būtu politika, sabiedriska darbošanās. Domāju, ka katrs var sev iekšēji pasacīt, ka ir darbojies ne jau ordeņa dēļ vai vismaz ne galvenokārt ordeņa dēļ, bet lietas dēļ. Un, ja lieta ir kaut mazliet pavirzīta, tad arī ordeņa vai tā godazīmes atzinība nav nepelnīta un nav arī netīkama.
Katram no mums ik dienas jābūt gataviem aizstāvēt brīvību, demokrātiju, iestāties par īstu patriotismu, vienotību, ticību Latvijai – tāda ir ordeņa piešķiršanas un nešanas misija demokrātiskā sabiedrībā.