Vēsture ir atstājusi dokumentus, pieminekļus un piemiņas lietas, kas ir mums blakus un var kalpot kā materiāls pagātnes rekonstrukcijai. Tomēr tas viss ir izolēts no ikdienas dzīves ritma un caurmēra pilsoņa apziņā visbiežāk uzpeld tikai kādas ekskursijas laikā. Tas, ka tikai retos gadījumos pastāv dziļu dzimtas sakņu apzināšanās, attīstītas pilsoniskas sabiedrības trūkums, kā arī 20.gadsimta sociālās katastrofas latviešus daudz vairāk nošķīrušas no vēsturiskās atmiņas, nekā tas caurmērā ir Eiropā. To ļoti iespaidojis apstāklis, ka iepriekšējos gadsimtos latviešu tautu veidoja vai vienīgi zemnieku kārta. Zemnieks bija šķirts no izglītības un kultūras vērtību baudīšanas, bet valdošo šķiru vidi, apģērbu, paradumus viņš uztvēra naidīgi, mitoloģizēti, nesaprotot to jēgu un nozīmi. Varu un bagātību pārstāvošie bija svešinieki, galvenokārt vācieši. Muiža, pilsēta, ārējās varas maiņas – tas viss neatspoguļojās zemnieka apziņā un netika identificēts ar sevi. Pagātnes notikumi saplūda vienlaidus slānī, kam trūka hronoloģisku atskaites punktu un kas bija pakļauts tautas teiku principiem. Šāda vēstures izpratne joprojām nereti izpeld mūsdienu latviešu sabiedrības vidē, kurā pārsvaru ņem mītiskais pirmsākums, un gadsimti saplūst vienā plaknē.
Mūsu priekšstati par vēsturiskām parādībām veidojas izglītības un zināšanu uzkrāšanas ceļā. Mēs pieņemam vēsturisku notikumu kā hronikālu zinātnes faktu, kas ir ārpus mūsu pieredzes, bet kam mēs tomēr ticam. Savukārt šo ticamību ļauj stiprināt vēstures materiālās drumslas, kas ir ap mums. No tām redzamākās ir senās celtnes, ko mēs dēvējam par arhitektūras pieminekļiem. Celtnes ir kā gliemežvāki, ko pametušas viņos kādreiz mitušās būtnes. Vēsturiskā arhitektūra ir bezgalīga čaulu virkne, kur Ēģiptes piramīdas ietilpst tādā pašā aizgājības plaknē, kādā atrodas ēkas, kuras cēluši mūsu tēvi. Mūsu dzīves telpa ir piekaisīta ar dažādiem atmiņas slāņiem, kaut gan Latvijā šis materiālās kultūras slānis ir ļoti plāns. Latvijas vēsture ir bijusi īpaši nepateicīga. Zemei pāri gājuši daudzi kari un sociāli satricinājumi. Senā arhitektūra, izņemot baznīcas, 20.gadsimta gaitā ieguvusi jaunu sociālo lomu, kas gandrīz pilnīgi sagrāva senās mākslas nozīmīgāko slāni – piļu, muižu kungu māju un pilsoņu dzīvojamo ēku interjerus un to kultūras vidi. Latvijā nav nevienas pašas ēkas, kas būtu pārmantojusi tās iekšējo saturu un iekārtu no iepriekšējiem gadsimtiem. Eiropā tādu toties ir simtiem tūkstošu. Arī Kurzemes-Zemgales hercogiste, kaut gan veidojusi Latvijas lielas daļas struktūru un kultūrvidi, atstājusi maz materiālo liecību par šo laiku, vēl mazāk par pašiem hercogiem.
Kā krasākais pretstats jāmin Zviedrija, kur karu trūkums un īpaši attīstīta vēsturiskā domāšana saglabājusi ļoti lielu daudzumu no zviedru pagātnes mantojuma. Mazs piemērs – Skuklostera pilī var redzēt ne tikai 24 zili apgleznotus fajansa šķīvjus, ko īpašnieks Karls Gustavs Vrangels bija pasūtījis Holandē, bet arī dokumentus par šo 24 šķīvju pirkumu. Neviens pats šķīvis nav gājis bojā 340 gadu laikā. Salīdzinājumam jāuzsver, ka, runājot par Kurzemi, Latvijā vispār nav saglabājies neviens hercogu šķīvis no visa garā hercogistes pastāvēšanas laika.
Latvijā visos iepriekšējos gadsimtos ir vērojams vēsturiskās domāšanas trūkums un vāji attīstīta pietāte pret senatnes pieminekļiem. Ne tikai Livonijas un Ziemeļu karš ir atbildīgs par lielajiem robiem mūsu kultūras mantojumā. Praktiskas dabas apsvērumi un vienaldzība pret senatnes pieminekļiem regulāri noveda pie seno celtņu iznīcināšanas, iekārtas priekšmetu likvidēšanas un nomaiņas ar jaunām un modernām lietām, pie mākslas darbu iznīcināšanas. Johans Kristofs Broce ar savu senatnes mīlestību bija izņēmums, dzīves ikdiena rādīja tieši pretējo. Piemēram, nav atrodama otra valsts Eiropā, kur gandrīz nekas nebūtu palicis pāri no vietējās gotikas glezniecības un tik ļoti maz – no tēlniecības.
Tikai 19.gadsimta otrā puse vācbaltu vidē nesa interesi par vietējo vēsturi, kuras pētniecība sasniedza ļoti augstu līmeni. Tomēr tā vairāk bija vispārējā vēsture, politika un saimniecība, turpretī pieminekļu jomā netika izdarīts daudz. Vērtēti tika gandrīz vienīgi viduslaiki.
Līdz ar to muzejs ir galvenā vieta, kur var materializēties mūsu priekšstati par vēsturi un veidoties mūsu ticība tās patiesīgumam. Mēs vēlamies ne tikai uzzināt faktus, bet arī pieskarties vēstures maģijai, vienalga, vai kāpjam senlatviešu pilskalnā, apmeklējam Turaidas pilsdrupas, apskatām Rīgas Domu vai braucam uz Rundāles pili. Ja nepalīdz iztēle, vērojot senu priekšmetu, kas nonācis līdz mums ar laika zoba pēdām un izolēts no sava laika vides, talkā nāk grāmatas, bet filmām ir dota iespēja mūsu priekšā uzburt vairāk vai mazāk ticamu vēstures ainu, kurā kustas cilvēki un vēsturiskā vide savienojas ar tērpiem, interjeriem, sadzīves priekšmetiem, ar visu to no mums atsvešināto domāšanas un dzīves veidu, kas iezīmē katru no aizgājušajiem vēstures etapiem. Gan jāsaka, ka filmās šī vēsturiskā vide visbiežāk ir aptuvens uzvedums, kiča līmeņa izklaides darbs.
Ceļojums pa svešām zemēm parasti ir ceļojums cauri vēsturei, ko meklējam pagātnes materiālajos lieciniekos. Galvenie tūristu objekti bez dabas skaistumiem ir un paliek senas pilsētas, baznīcas, pilis, vēsture un senā māksla muzejos.
Kurzemes hercogiste nav izņēmums. Arī mēs dzīvojam starp vēstures faktiem, leģendām, mūs ietver vesela vēsturisko tēlu sistēma. Hercogs Jēkabs un Ernsts Johans Bīrons ir divas Kurzemes vēstures superzvaigznes. Taču Kurzemes hercogi ir pats efemērākais vēsturiskās piemiņas gadījums Eiropā, jo tik maz palicis no šiem senajiem valdniekiem. Paradoksālā veidā toties saglabājušies viņi paši, proti, viņu mirstīgās atliekas, kas pēc daudzkārtējiem postījumiem joprojām atdusas hercogu kapenēs Jelgavas pilī.
No Ketleru dinastijas laika nav saglabājusies neviena pati neskarta hercogu rezidence. Bauskas pils restaurācijas un rekonstrukcijas pasākums šādā nozīmē ir sevišķi svarīgs. Tā ir vienīgā iespēja Latvijā radīt Ketleru laika samērā viengabalainu 16.gadsimta beigu un 17.gadsimta hercogu vidi, pat ja tā lielā mērā būs jaunradījums. To grūti saprast daudziem ārzemju pieminekļu aizsardzības speciālistiem, kuri nāk ar doktrināriem paziņojumiem par šādu rekonstrukciju nepieļaujamību. Tā ir nostādne, kas nāk no autentisko pieminekļu pārpilnības zemēm un nav piemērojama izpostītajai Latvijai. Otra Ketleru laika būve, kam var piedēvēt rezidences raksturu, ir hercogienei Luizei Šarlotei piederējusī Bramberģes muižas ēka, kas šobrīd ir pamesta un nolaista.

Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcei sagatavotā akadēmiskā lekcija – šodien, 24.septembrī, Rundāles pilī saņemot augsto LZA Lielo medaļu.