Asa kā eža kažoks. Diskutabla. Taču nekādā ziņā – ne vienmuļīgi pieglausta vai iemidzinoša. Tāda Juridiskajā koledžā ir nule kā atklātā mākslinieka Jura Dimitera retrospektīvo plakātu izstāde “No Savienības uz Savienību”. Darbu tapšanas laikposms – no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām.
Juridiskās koledžas direktors akadēmiķis Tālavs Jundzis saka tā: “Šajā izstādē mēs ļoti spilgti redzam, ka Latvijas sabiedrībā dominē divas pretējas filozofijas: vieni cilvēki domā, ka viss ir kārtībā, viss ir labi. Nav nekādu problēmu. Un, ja ir, nevajag par tām runāt, vajag samierināties. Zināt, kā tajā dziesmiņā “Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze!”. Zirgi ir nobeigušies, stallis nodedzis, taču – viss kārtībā, viss kārtībā… Bet otra filozofija mūsu sabiedrībā, nenoliedzami, ir tāda: nepaiet garām trūkumiem, nepaiet garām problēmām, parādīt, kritizēt tās un varbūt arī likt sabiedrībai aizdomāties – meklēt izeju no šīm problēmām. Tāda ir Jura Dimitera mākslas sūtība.”
Lūk, “Perestroika” – Mihails Gorbačovs, skatu apvārsnī vērsis (jo komunisms, kā zināms, vienmēr atradās un dažam labam joprojām vēl atrodas pie horizonta), apņēmīgi sper pirmo soli bezdibenī. Turpat līdzās – “Mūsu ceļš”: pelēks pelēns, rožainām austiņām, pa sarkanbaltsarkanu celiņu tipina no vienām lamatiņām uz otrām. Lamatu durtiņas pacēlušas anonīmas rokas. Atliek tikai minēt, kam tās pieder. Pelēn, pelēn, vai tu, pasaules politikas virtuvi jau krietni iepazinis, būsi tik dzīvesgudrs, ka atcerēsies tur bieži valkāto aksiomu – “politikā nav draugu, ir tikai intereses”? “Labāka dzīve – labāki mēsli”: Latvijas maznodrošināto ikdiena – varbūt plašajās “Hoetikas” atkritumu tvertnēs ir patvēries kaut kas, ar ko aizlāpīt izdilušos realitātes caurumus? Un diez vai kādam no nomenklatūras “Kadru rotācijā” esošajiem būs tīkami aplūkot sārto, labi baroto ruksīšu apli – tik blīvu, ka i spraudziņa tukša nepaliek. Vienas cūciņas šņukurs pie priekšā ejošās astes gredzentiņa, aiz viņas – nākamā, nākamā, un tā optimistiskā solī – vesels rukšu ganāmpulks. Tikai – uz kurieni tas iet un kāds labums no šādas “rotēšanas” ir valstij?
Jautājumi, jautājumi, jautājumi. Laikiem un situācijām mainoties, Juris Dimiters tos turpina uzdot jau gadu desmitiem. Jo viņš allaž ir bijis neērts. Toties starptautiski augstu novērtēts. Viņa “Gulbis”, kura graciozais kakls pārtop apetītlīgās desas šķēlītēs, bet acis, šķiet, skatās tev tieši dvēselē, 1982.gadā saņēma galveno prēmiju Kolorādo. Iecerēts kā dabas aizsardzības plakāts, tas kļuva par pasauli šokējošu patērētājsabiedrības simbolu. Daudzi Dimitera darbi glabājas Ķelnē, Kremona fondā, Jaunorleānas Mākslas muzejā un citur. 1987.gadā viņa darbi tika iekļauti pasaules 60 labāko plakātu skatē Parīzē.
Kaut gan mākslinieks žurnālistus joprojām labāk redz ejam, nevis nākam, uz mazu sarunu viņu izdodas izprovocēt.

– Dabas sanitārs – tas būtu tā maigāk. No laika gala manī ir bijis kritiķa gars. Vai nu vecāki ieaudzinājuši, vai tas bija mans vecaistēvs, kurš mīlēja uz visu skatīties skeptiski. Viņš allaž teica – par visu ir jāšaubās, vienmēr trīs reizes nomēri, tad apsver un izdomā. Un tikai tad vari vērt vaļā muti un teikt, kāds ir tavs viedoklis. Tāds nu reiz es esmu radies – tāds, kāds esmu.

– Kāds no gudrajiem reiz teica: veselais saprāts ir sava laika aizspriedumu summa. Kāpēc tad paklausīgi pieņemt visu, ko tev mēģina iebarot?

– Būtībā jau es mēģinu. Tikai – nu nekādi neizdodas. Tagad gan darbs šis pārtapis tikai par hobiju. Jo pieprasījuma nav. Un nevar arī būt. Plakāti ir pret jebkuru represīvu varu un netaisnību. Tāpēc ar tiem maizi nopelnīt nav iespējams.

– Nē, tas ir kā medniekam. Tev ir trenēta acs, un citādi tu nevari. Tikai lodi jau es neraidu – es ar pindzelīti vai datorpelīti. Lai gan domas – tās jā. Bet tās jau rada pati dzīve.