Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Lisabonas Lusiadas universitātē, 2004. gada 15. septembrī:

Godātais rektor Durau! Profesor Mota! Ekselences! Dāmas un kungi!
Es priecājos uzrunāt šeit pulcējušos Lusiadas universitātes izcilo akadēmiķu un studentu kopumu, kas laikā kopš tās dibināšanas pirms astoņpadsmit gadiem ir ieguvusi lielu atzinību.
Kā agrākā Monreālas universitātes psiholoģijas profesore es patiesi priecājos atkal būt šādā iedvesmas pārpilnā akadēmiskā vidē.
Lai gan Latvija un Portugāle atrodas katra savā Eiropas pusē – Latvija ziemeļos un austrumos, bet Portugāle rietumos un dienvidos –, pateicoties vēsturiskajam NATO alianses un Eiropas Savienības paplašināšanās procesam, attiecības starp mūsu valstīm ir ciešākas nekā jebkad agrāk. Palūkojoties atpakaļ vēsturē, mēs atklāsim, ka pirmā rakstiskā liecība par Portugāles un Latvijas savstarpējām attiecībām atrodama 14.gadsimta beigās, kad starp divām jūras ostām – Lisabonu un Rīgu – nodibinājās aktīva tirdzniecība.
Vēlāk 17.gadsimta vidū starp Portugāli un Kurzemes hercogisti Latvijas rietumu daļā tika noslēgts tirdzniecības līgums.
Divus gadus pēc tam, kad Latvija bija deklarējusi savu neatkarību 1918.gadā, Portugāle, nobalsojot par Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā, tādā veidā atbalstīja Latvijas centienus kā jaunai demokrātijai nostiprināt savu vietu brīvo Eiropas nāciju vidū. Pēc tam, Latvijas vēstures tumšākajā posmā, kad Viduseiropas un Austrumeiropas valstis vārga zem komunistu režīma sloga, Portugāle atsacījās oficiāli atzīt triju Baltijas valstu – Latvijas, Igaunijas un Lietuvas – brutālo padomju okupāciju.
Portugāle bija viena no pirmajām valstīm, kas atzina Latvijas neatkarību pēc tās atjaunošanas 1991.gadā, un es esmu ļoti gandarīta, ka pēdējos gados, pateicoties intensīviem tirdzniecības sakariem, kā arī politiskajai sadarbībai, attiecības starp Latviju un Portugāli ir nostiprinājušās. Vēl Latvija ir pateicīga Portugālei par to, ka tā atbalstīja Latvijas ilgi loloto sapni iestāties Eiropas Savienībā un NATO aliansē. Šogad šis sapnis beidzot piepildījās, un latviešiem tas bija iemesls īstām svinībām.
Dāmas un kungi!
Eiropas Savienības un NATO alianses vēsturiskā paplašināšanās uz austrumiem nozīmē vecā laikmeta beigas Eiropas vēsturē un jauna aizsākumu. Tā signalizē beigas atpalikušajai, novecojušajai un zemiskajai koncepcijai par t.s. ietekmes sfērām; koncepcijai, kas atnesa sev līdzi mākslīgo un nepamatoto mūsu kontinenta sadalīšanu divās pretējās ideoloģiskās nometnēs.
NATO un ES paplašināšanās reprezentē beigas tai vēsturiskajai netaisnībai, kas izraisīja Viduseiropas un Austrumeiropas gadu desmitiem ilgu pakļautību.
Tagad, pirmo reizi tās pastāvēšanas vēsturē, Eiropa iet to ceļu, kas novedīs pie vienota kontinenta izveides, tas nenotiks ar spēku un iekarošanu, kā tas bija gadsimtu gaitā, bet pateicoties tās pašas brīvajai gribai.
Pirmoreiz savā attīstības vēsturē Eiropas valstis ir panākušas lielu vienprātību par to, kā ir jāpārvalda valstis, tas ir, pamatojoties uz brīvā tirgus ekonomikas principiem, demokrātiskām politiskām institūcijām, cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu. Pirmoreiz mūsu vēsturē mēs esam likuši pamatu jaunai Eiropas mājai un drošām, pārtikušām un stabilām valstīm, kas beidzot aptvers visu Eiropas kontinentu. Tā ir izdevība, ko nedrīkst palaist garām.
Eiropas integrācija, protams, ir nepārtraukts process, ko nevar pabeigt tikai dažu mēnešu vai gadu laikā. Iespējams, ka Eiropas veidošanas process nekad nebūs pabeigts. Ļoti grūta un svarīga problēma, kas jāatrisina, ir samazināt lielās ekonomiskās atšķirības, kas vēl joprojām pastāv starp ES vecajām un jaunajām dalībvalstīm, un tas ir jāizdara, cik vien ātri iespējams. Tikai tad, kad vairs nebūs atšķirību starp veco un jauno Eiropu, vismaz attiecībā uz ekonomisko attīstību un labklājību, Eiropas Savienības izveidošana būs pilnībā pabeigta.
Viens no ceļiem, ko var izvēlēties ES kandidātvalstis, lai samazinātu atšķirības starp vecajām un jaunajām valstīm, ir izmantot attīstības modeļus, kas jau ir izrādījušies sekmīgi.
Tās var mācīties gan no esošo ES dalībvalstu sasniegumiem, gan kļūdām, lai pilnībā varētu izmantot Briseles sniegto palīdzību. ES rīcībā esošie mehānismi, kā samazināt reģionālās atšķirības, ir nenoliedzami efektīvi. Tās izlīdzināšanas programmas un attīstības fondi ir devuši pārliecinošus rezultātus un ir lielā mērā sekmējuši dzīves līmeņa paaugstināšanos jaunajās ES dalībvalstīs, tai skaitā Portugālē, Īrijā, Spānijā un Grieķijā.
Latvija kopā ar citām jaunajām NATO un ES dalībvalstīm vēlas dot savu ieguldījumu Eiropas attīstībā. Mēs ceram, ka pienāks diena, kad mūsu valstis spēs sniegt ievērojamu palīdzību citām valstīm un dot ES budžetam vairāk, nekā tas patērē. Mēs vēlamies saglabāt mieru un stabilitāti Eiropā un visā pasaulē.
Eiropas Savienība ir liela dažādu demokrātisku valstu saime, kurā tiek respektētas katras dalībvalsts intereses un kur sadarbības pamatā ir solidaritāte. Šī lielā dažādība, kas reizēm var radīt grūtības vienprātības panākšanā, tomēr ir Eiropas lielākais spēks un vērtība. Tā ir bagātība, kas ir jānovērtē un jāsaudzē.
Dāmas un kungi!
Latvija pilnībā atbalsta ideju, ka ES jāuzņemas lielāka atbildība miera un drošības saglabāšanā visā pasaulē, un uzskata, ka Eiropas jaunā drošības stratēģija ir solis pareizajā virzienā. ES krīzes novēršanas operācijas jau ir parādījušas Eiropas Savienības spējas dot savu ieguldījumu daudzpusīgas drošības paaugstināšanas pasākumos. Tomēr jebkuriem vispusīgiem un nopietniem ES pasākumiem drošības paaugstināšanai Eiropā jābūt saskaņotiem ar tiem, ko veic NATO alianse, lai izvairītos no atkārtošanās un savu iespēju pārsniegšanas.
Neraugoties uz domstarpībām, kādas radās vairāku Eiropas valstu un Amerikas Savienoto Valstu starpā jautājumā par krīzi Irākā un citiem strīdīgiem jautājumiem, mums visiem ir vienas un tās pašas pamatvērtības un ideāli, kas mums jāaizsargā, darbojoties kopīgi. Galu galā, tieši šīs ciešās transatlantiskās partnerattiecības ir palīdzējušas saglabāt mieru un stabilitāti Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām. 25 valstu un vēlāk 27 valstu paplašinātā Eiropas Savienība varēs uzplaukt un attīstīties tikai tad, ja pasaules demokrātiskās valstis būs vienotas savu kopīgo ideālu aizsardzībā.
Jaunās un paplašinātās Eiropas Savienības ārpolitikai jācenšas paaugstināt drošību un jāsekmē uzplaukums reģionos, kas robežojas ar ES. Latvija, Igaunija, Lietuva un Polija tagad ir ES valstis, kuru tiešās kaimiņvalstis ir Ukraina, Baltkrievija un Krievija. Veidojot ES attiecības ar šīm trim valstīm, mums ir jāsniedz iespējami lielāks atbalsts demokrātiskiem reformu procesiem tajās.
Krievijai, piemēram, noteikti nāks par labu stabilu, miermīlīgu un prognozējamu kaimiņvalstu atrašanās pie tās rietumu robežas, tieši tāpat kā tā pēdējās desmitgadēs bijusi ieguvēja no atrašanās blakus Norvēģijai. Mūsu austrumu kaimiņvalstis tikai iegūs no miera un stabilitātes telpas paplašināšanās un no aukstā kara ēras novecojušo aizspriedumu un aizdomu izskaušanas.
Latvija kā Krievijas kaimiņvalsts ir ieinteresēta, lai Krievija attīstītos kā demokrātiska valsts ar funkcionējošu tirgus ekonomiku, kā valsts, kas ir atvērta dialogam ar Rietumiem. Latvija var būt vērtīga partnere šajā dialogā un ir gatava piedalīties tajā jebkurā brīdī.