Klasiskās korupcijas līkloči Latvijā

Kad un par ko rodas aizdomas

Korupcijas riski pastāv jebkuras valsts vai pašvaldību amatpersonas varas funkcijās. Vara tiek realizēta caur lēmumu pieņemšanu, kontroli, veicot uzraudzību, sodot, izpildot izziņas funkcijas, slēdzot līgumus vai veicot citas darbības.
Valsts deleģē amatpersonai varas funkcijas, normatīvajos aktos nosakot to vispārīgos pienākumus. Tomēr katrā konkrētajā situācijā pastāv zināma rīcības brīvība, piemēram, izmantot vai neizmantot kādu “robu” likumā. Tādā gadījumā jau runa ir par morāli, kādiem mērķiem dotā vara tiek izmantota – vai visas sabiedrības, valsts interesēs vai arī savtīgos nolūkos, kad, nonākot saskarē ar indivīdu un izmantojot savu dienesta stāvokli, var tikt veiktas koruptīvas darbības.
Kontrolējošo iestāžu, t.sk. KNAB, uzdevums ir analizēt un izvērtēt iespējamos korupcijas riskus. Piemēram, cik amatpersonām ir tiešā saskare ar klientu lēmumu pieņemšanā. “Būtu labi, ja par to būtu pētījumi, kuru Latvijā vēl nav,” secina Ilze Jurča.
KNAB pārstāves, balstoties uz birojā veiktajām pārbaudēm, norāda, ka šobrīd Latvijā tieši pašvaldībās ir ļoti augsts korupcijas risks. “To nodrošina virkne objektīvu apstākļu. Pirmkārt, pašvaldību vēlētajām institūcijām, piemēram, domei un deputātiem, ir piešķirta relatīvi plaša rīcības brīvība rīkoties ar visu pašvaldības mantu, tas var notikt sabiedrībai grūti kontrolējamā veidā. Turklāt ļoti nelielas ir pārraugošās institūcijas – Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas – iespējas kontrolēt pašvaldību darbību,” spriež I.Jurča. Kā vēstī masu saziņas līdzekļi, pašvaldības, īpaši lielās, klaji nosoda šīs ministrijas ierosinājumus par kontroles pastiprināšanu Pašvaldību likumā, veicot grozījumus.

Zeme, privatizācija, atļaujas, licences...

Situācijas, kas pēc teorijas iet kopsolī ar aizdomām par iespējamu korupciju, ir saistītas ar valsts vai pašvaldību mantas, finanšu līdzekļu sadali un pārdali. Latvijā to var attiecināt arī uz privatizācijas procesiem, darījumiem ar zemes īpašumiem, kā arī iepirkumu procedūrām. “Iepirkumiem valsts vai pašvaldību vajadzībām augsts korupcijas risks ir visā pasaulē. Jo lielākas naudas summas ar pieņemamo lēmumu saistītas, jo sarežģītākas shēmas ieinteresētās puses veido un mērķtiecīgāk plāno panākt sev labvēlīgu lēmumu,” atzīst D.Kurpniece.
Otra korupcijas riska joma ir kādu tiesību piešķiršana personai, proti, licenču, atļauju, būvatļauju, procesuālo lietu (piemēram, krimināllietas) ierosināšana vai izbeigšana. Kā noprotams, iesaistītas var būt gan amatpersonas, gan speciālisti, kam dotas tiesības pieņemt jebkura veida lēmumu vai ir tieša saikne ar ieinteresēto indivīdu.
Neliela atkāpe. Jau deviņdesmito gadu otrajā pusē dažādi demokrātijā pieredzējušo kaimiņvalstu eksperti mudināja valsts un pašvaldību iestādēs veidot tā sauktās vienas pieturas aģentūras vai klientu apkalpošanas centrus. Toreiz, skaļi par korupciju pat nerunājot, bija izvirzīti daudz cēlāki mērķi: taupīt personas un darbinieku laiku, mazināt birokrātiju un arī norobežot amatpersonu un indivīda tiešo saskari. Ja šodien saskaitītu, cik vidēja mēroga pilsētu pašvaldības šo sava veida piesardzības soli ir īstenojušas, skaitlis nebūtu liels.
Var jautāt – kāpēc ieteikums nav guvis vispārēju atbalstu? Viens no minējumiem ir šāds. Latvijas sabiedrībā no padomju laikiem saglabājusies pārliecība, ka lietas risināsies vienīgi tad, ja saruna starp lēmēju un lēmuma saņēmēju notikusi aci pret aci. Nav ticības, ka, atdodot iesniegumu sekretārei pakalpojumu sniegšanas centrā, pēc noteikta laika saņems godīgu un abas puses apmierinošu lēmums. Ne viens vien piemērs vidēja mēroga vai mazajā (pašvaldību) dzīvē rāda, ka saruna ar priekšnieku ir pamatnosacījums. Iedzīvotāju pieņemšanas dienās visgarākās rindas ir tieši pie pašvaldības vadītāju kabinetu durvīm. Sadzīvē paši esam šādu sarunu liecinieki par tā saukto blatu pie, runātājaprāt, augsta priekšnieka, un kaut reizi dzīvē reti kuram nebūs bijusi izdevība pazīšanos izmantot pašam.

Rafinētas shēmas un korporatīvās saites

Vai par ierosinājumiem, kas šķiet neizdevīgi lēmējiem, bieži tiek pieņemts pozitīvs lēmums? Lēmumu pieņemšanas ceļu reglamentē īpaši normatīvie akti, kas lielākoties vēlētām institūcijām paredz koleģiālu vienošanos balsojot (tādējādi ierobežo rīcības brīvību amatpersonai vienpersoniski izlemt). Dažāda līmeņa amatpersonu skaits valstī ir mērāms tūkstošos. Tomēr sodīto ir salīdzinoši nedaudz. Un, kā norāda KNAB darbinieces, viens no iemesliem, kāpēc tas tā, dokumentācija ir noformēta ideāli.
Ja paraugāmies, piemēram, uz nesen daudziem pilsoņiem aktuālajām privatizācijas procesu darbības shēmām un cenšamies tām izsekot, secinājums ir viens – velns tur kaklu nolauzīs. Vai mainīsies situācija, kas skar projektu sagatavošanu, iesniegšanu un vērtēšanu ES strukturālajiem fondiem, to vērosim tuvākajā laikā. “Procedūru vienkāršība un amatpersonu veikto darbību caurskatāmība ir vieni no korupcijas novēršanas instrumentiem. Maksimāli nodrošināt to ir katras valsts un pašvaldību iestādes spēkos. Lai nepaliktu vieta interpretācijām,” skaidro I.Jurča.
Korupciju veiksmīgi piesegt spēj arī ilgstošu korporatīvo saišu ķēde, kas nelielās apdzīvotās vietās izveidojas starp atbildīgām pašvaldību un kontrolējošo valsts struktūru amatpersonām. Ilze Jurča secina: ja izdodas pieķert vienu no posma locekļiem, pārējie zibenīgi metīsies aizstāvēt un glābt. Iedragāt šāda bruņurupuča bruņas ir diezgan neiespējami.

Kukulis, dāvana vai glābšanas riņķis

Koruptīvās attiecībās veidojas apmēram šāda rīcības shēma. Indivīds, lai panāktu savu mērķi un iegūtu pozitīvu rezultātu, dodas pie amatpersonas X, kas vai nu vilcinās izpildīt lūgumu, vai arī atsakās to darīt. No drošiem avotiem kļūst zināms – lai nokārtotu jautājumu, amatpersonai X tieši vai ar Y starpniecību ir jādod... likumos formulētā “dāvana”. Tas arī tiek darīts, apzinoties, ka apdāvināt svešu cilvēku, lai rezultāts būtu labvēlīgs dāvinātājam, ir nelikumīgi.
Tiesībsargājošas iestādes un aktīvākās sabiedriskās organizācijas pret to savu pilnvaru robežās cīnās. Sabiedrības vājākā daļa par to domā kā par pašsaprotamu lietu. Turklāt bieži korupcija apzināti tiek jaukta ar lobēšanu. Par to spriežam draugu un paziņu lokā, taču atsakāmies runāt publiski.

Ģenerāltīrīšana savās mājās

Pasaulē atzīta prakse ir nepieļaut, ka tiek grauta uzņēmuma reputācija. Lai izvairītos no neslavas, kad tiesību aizsardzības iestāde atklāj amatpersonu noziegumus un par to tiek publiski paziņots, lielās iestādes arī Latvijā (piemēram, VID) veic tā saukto iekšējo kontroli. Tātad pasākumus, kas saistīti ar korupcijas risku novēršanu. Tiek apzinātas jomas, kurās var rasties ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana un izstrādāts plāns korupcijas risku novēršanai. Ir atšķirība, vai trūkumus manā saimniecībā ieraudzīs svešais vai tos pamanīšu pats un novērsīšu, secina I.Jurča. Tomēr vērojami arī pretēji procesi. Piemēram, augsni korupcijai pašvaldībās nemazina fakts, ka pašvaldību darbu reglamentējošais likums vairs neparedz obligātu iekšējās revīzijas institūciju.

Post scriptum

Angļu izcelsmes zinātnieks Roberts Klitgards ir definējis korupcijas formulu. Kad amatpersonām tiek piešķirta pilnīga rīcības brīvība, nav atklātības, bet viss notiek aiz slēgtām durvīm un nav nekādas nepieciešamības atskaitīties par savu rīcību, tad tā ir vislabvēlīgākā augsne korupcijai. Kā atzinām sarunā ar Ilzi Jurču un Diānu Kurpnieci, korupcijas un tās risku samazināšanas priekšnoteikums ir arī valsts un pašvaldību amatpersonu rīcības ētiskums. Valsts nekļūs pārtikusi no zila gaisa. Tās labklājība veidojas no godīgas attieksmes un augstas tiesiskās apziņas. Katram tās strādājošajam iedzīvotājam ir jāmaksā nodokļi valsts makā, turklāt ne kampaņveidīgi, bet sistemātiski.