Kad vienoja brīvības cīņu iznākums

Ciešāki draudzīgi sakari starp latviešu un somu tautu izveidojās 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā, kad tās abas cīnījās pret rusifikāciju un nacionālo jūgu. Somi par neatkarīgas valsts nodibināšanu, bet latvieši pagaidām par lozunga “Brīva Latvija brīvā Krievijā” īstenošanu. Piektā gada revolūcijas atplūdu laikā Somija kļuva par sava veida tranzītzemi latviešu cīnītājiem, kuri emigrēja uz Rietumeiropu. Viens otrs revolucionārs nebrauca projām, bet apmetās viesmīlīgajā somu zemē. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Somijā dienēja vēlākais ģenerālis Krišjānis Berķis, ņemot par sievu somieti, bet kara laikā – Dr. Pauls Kalniņš, pēc tam četru Saeimu priekšsēdētājs. 1917.gada sākumā Somijā aizgāja viņsaulē izcilais latviešu gleznotājs Janis Rozentāls, kura dzīvesbiedre arī bija somu dāma. Somu zemē no dzīves šķīrās Rūdolfs Blaumanis un sabiedriskais darbinieks Vilis Olavs, kas visi vēlāk tika guldīti dzimtenes smiltājā.
Pēc lielinieku apvērsuma 1917.gada oktobrī Somijas parlaments 6.decembrī proklamēja valsts neatkarību. Padomju Krievija to atzina. Somu brīvprātīgo vienības ģenerāļa P.Vetsera vadībā Brīvības cīņu laikā sniedza atbalstu igauņiem un latviešiem. Tās 1919.gada janvāra beigās un februāra sākumā piedalījās Valkas atbrīvošanā un pēc savas iniciatīvas atsvabināja Alūksni. Par cīņām Ziemeļvidzemē 11 somu karavīrus un P.Vetseru apbalvoja ar Lāčplēša kara ordeni.
Suverenitāti ieguvusī somu zeme, izpildot Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica lūgumu, jau 1919. gada 26. septembrī atzina de facto kaimiņvalsts Kārļa Ulmaņa pagaidu valdību. Viņu ārlietu ministrs R.Holsti rakstīja savam latviešu kolēģim: “Republikas prezidents, kas vienmēr ir jutis dziļas simpātijas pret Latviju, mani ir pilnvarojis paziņot Jūsu Ekselencei, ka viņam ir tas gods atzīt Latvijas valdību par šīs valsts valdību de facto un ka sūta vislabākos novēlējumus jaunās valsts uzplaukuma un draudzības saišu nostiprināšanai starp abām mūsu valstīm.”
Somija bija otrā valsts pēc Polijas, kura tajā pašā dienā – 1921.gada 26.janvārī, kad Latviju de iure bija atzinusi sabiedroto lielvalstu Augstākā padome Parīzē, pieņēma tādu pašu lēmumu. R.Holsti šajā sakarā korespondēja Z.Meierovicam: “Šodien man ir liels prieks par iespēju darīt zināmu Jūsu Ekselencei, ka Republikas prezidents, ņemot vērā veiksmīgo sadarbību, kas gadu gaitā izveidojusies starp Somiju un Latviju kā Helsingforsā, tā Rīgā, nolēmis atzīt Latviju par brīvu un suverēnu valsti de iure.” Pagāja pieci gadi, un uz Helsinkiem, kurus vairākkārt jau bija apmeklējis Z.Meierovics, posās mūsu zemes pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste.

Vizītes sagatavošana

Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Somijā Dr. Oļģerds Grosvalds 1926.gada 2.martā ziņoja savas valsts pirmajai personai, ka turienes ārlietu ministrs E.Setele informējis viņu: “Somijas valdība ļoti vēloties savstarpēju Latvijas un Somijas Valsts Prezidentu apciemojumu. Ārlietu ministrs mani formāli lūdza nodot šo uzaicinājumu mūsu Valsts Prezidenta kungam, un Valdība Somijā saņemšot mūsu Valsts Prezidentu ļoti sirsnīgi.” Somijas valdība esot uzsvērusi, ka attiecībā uz vizīšu prioritāti noteicošais faktors ir valsts vecums. Somijas valdība esot atzinusi Latviju de iure, un tā pirmā varētu sagaidīt Latvijas valsts vadītāja viesošanos. J.Čakstes ciemošanās ilgtu trīs dienas, no kurām viena būtu domāta kādam izbraukumam zemes iekšienē. Vēstules nobeigumā latviešu diplomāts rakstīja: “No politiskā viedokļa raugoties, jāuzsver, cik liela vēsturiska nozīme būs Jūsu ceļojumam (..). Tiks pastrīpotas kopējās intereses, kas mūs vieno ar Somiju, un tādā mērā tiks veicināta kopējā Baltijas valstu politika” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5969.f., 1.apr., 120.l., 29.lp.)
8.aprīļa vēstulē O.Grosvalds informēja J.Čaksti, ka somu ārlietu ministrs viņam teicis: viņu prezidents un valdība ielūdzot Latvijas valsts galvu ierasties Helsinkos 1926.gada 16.maijā, kad te svin galvaspilsētas atsvabināšanas piemiņas svētkus un notiek lielākā gada militārā parāde. Sūtnis turpināja: “Somijas valdības uzaicinājums liecina par to, ka viņai ir nopietna griba uzlabot šīs [abu valstu] attiecības un ka viņa, nevarēdama tagadējos apstākļos parakstīt savienības līgumu ar Latviju, tomēr vēlas ar šo vizīšu apmaiņu spert draudzības soli pret mums. Es nedomāju, ka šos apciemojumus te uzskatīs tikai kā vienkāršu pieklājības aktu, bet, ka tiem piedos tomēr arī zināmu politisku nozīmi.” (LVVA, min.1., 48.–49.lp.)

Somijas prezidenta Lauri Kristiana Relandera oficiālā vizīte Latvijā. Somijas prezidents uz karakuģa “Virsaitis” klāja, pa kreisi no viņa – Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Aiz L.Relandera stāv Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Rīga, 1926.gads

J.Čakste savukārt, gatavojoties atbildīgajam braucienam, lūdza Kārlim Zariņam, kas pirms O.Grosvalda bija strādājis par sūtni Somijā no 1921. līdz 1925.gadam, sniegt viņam ziņas par ievērojamākajām somu valsts personībām “sevišķi par tām, kas ir mūsu sirsnīgākie draugi” (LVVA, min.1., 55.lp.). Rīgas pils saimnieks plašu konkrētu atbildi saņēma jau pēc trim dienām – 1926.gada 6.martā. Sūtnis Zviedrijā K.Zariņš informācijas ievadā rakstīja, ka Somijas Valsts prezidents Lauri Kristians Relanders “ir mums ļoti draudzīgi noskaņots. Ja viņš savā draudzībā pret mums neizrāda tik lielu aktivitāti, tad še jāņem vērā tas apstāklis, ka prezidents Relanders negrib aizsteigties priekšā somu sabiedriskajai domai, kura vēl nav nokristalizējusies (..). Tagadējais ministru prezidents Kallio (..) ir vienmēr bijis liels Baltijas valstu draugs, un šo draudzību ne tikai viņš vien, bet visa viņa partija pastāvīgi uzsvēruse”. Sekoja uzņēmējzemes ārlietu ministra, izglītības ministra, vairāku bijušo premjeru, politiķu un profesoru raksturojums. Diplomāts izteica savus apsvērumus par personām, kuras vajadzētu apbalvot ar Triju Zvaigžņu ordeni (J.Čakste arī to bija lūdzis). Viņaprāt, militārpersonas gan vajadzētu apbalvot “tikai tik daudz, cik pēc protokola ir nepieciešams un cik somi domā apbalvot, kad prezidents apciemos mūsu zemi” (LVVA, min.1., 60.–64.lp.).
Brauciena sagatavošanai veltītas vēstules un telegrammas sekoja cita pēc citas. 4.maijā plkst.13.30 Rīgā tika saņemta O.Grosvalda telegramma, kurā viņs jau sīkāk informēja J.Čaksti par gaidāmā notikuma protokolu: “Ierašanās Helsingforsā nolikta uz 15.maiju plkst.12 dienā (..). Ordeņu pasniegšanai jānotiek pirmajā dienā. Manā sarakstā pagaidām pirmās šķiras [ordeņu] – 11, otrās 10, tikpat trešās, ceturtās 15, piektās – 3. Iepazinies ar precedentiem un vietējām parašām, lieku priekšā kā vienīgo Latvijas prezidenta revanšu viņa sarīkotas brokastis sūtniecībā 17.maijā apmēram 25 personām. Somijas prezidents pēc etiķetes viesnīcā nevar iet. Lūdzu telegrafēt eventuālu piekrišanu, tad sākšu gatavoties. Kara orķestra viesošanos somi apsveic ar prieku. Latvijas prezidents ar pavadoņiem dzīvos pilī. (..) Aizbraukšana paredzēta 17.maijā pēcpusdienā” (LVVA, min.1., 54.lp.).
Vēl plašākas ziņas J.Čakste saņēma sūtņa 6.maija personīgā, ļoti konfidenciālā vēstulē: iebraukšana, godasardze, runas, brokastis, apbalvojumi utt., u.tml. Vēstījuma noslēgumā O.Grosvalds informēja: “Šodien tiku pieņemts 1 stundu garā audiencē no Prezidenta Relandera kunga, kurš man atkārtoti izteica savu prieku par Jūsu atbraukšanu un uzsvēra, ka Jūs uzņemšot kā ļoti mīļu viesi (..). Esmu pārliecināts, ka Jūsu braucienam būs liela nozīme un vislabākās sekas. Viņš zīmīgi pastrīpo tagadējo labo politisko saprašanos ar somiem” (LVVA, min.1., 56.–59.lp.).

prof., Dr. habil. hist.

Nobeigums sekos