Pagasti, no kuriem bēg. Un kuros patveras

Diemžēl iedzīvotāju skaits visā Latvijā turpina samazināties. No 1995.gada, kad valsts politiskā, ekonomiskā un sociālā struktūra jau visumā bija izveidota, līdz 2003.gadam valsts zaudēja 169 tūkstošus iedzīvotāju jeb 6,8%. Laukos šis skaitlis ir 32 tūkstoši jeb 4,1%.
Iedzīvotāju skaits kādā teritorijā var samazināties divu atšķirīgu procesu rezultātā. Pirmkārt, mirstībai pārsniedzot dzimstību. Šis process raksturo situāciju, teritoriju pievilcību/nepievilcību netieši un ilglaicīgā skatījumā, kas izpaužas iedzīvotāju ticībā nākotnei, pesimisma – optimisma svārstībās. Otrkārt, kā migrācijas procesa saldo, kas teritoriju pievilcību/nepievilcību raksturo tieši – īslaicīgā skatījumā.
Šie procesi jāvērtē atsevišķi, un to darīsim raksta beigās. Sākumā izmantosim kopējos iedzīvotāju izmaiņu rādītājus, kas sintētiski atspoguļo abu procesu kopainu, ir vispārinātāki un kompaktāki.
Kaut gan visumā Latvijas lauki, arī pilsētas, savus iedzīvotājus zaudē, tomēr ir pagasti un pilsētas, kur iedzīvotāju skaits pieaug. Arī šīs “oāzes” pelna analītiķu ievērību. Notiek teritoriju noslāņošanās, vispievilcīgāko un visnepievilcīgāko teritoriju lokā – krasa polarizācija.

Kādus rādītājus izmantot

Vērtējot, cik pievilcīgs ir pagasts, lai tajā dzīvotu pastāvīgi, nevis to apmeklētu kā tūrists, iedzīvotāju skaita izmaiņas var atspoguļot ar dažādiem statistikas rādītājiem.
Tā kā daudzi pagasti, īpaši valsts nomalēs, pēc iedzīvotāju skaita ir mazi (daži simti cilvēku), iedzīvotāju skaita izmaiņas atsevišķos gados var būt ļoti atšķirīgas. Var notikt pat tā, ka vienā gadā iedzīvotāju skaits ir pieaudzis, bet nākamajā strauji samazinājies.
Tādēļ iepriekšējā analītiskā darba pieredze ir novedusi pie secinājuma, ka “pievilcīgāko” un “nepievilcīgāko” pagastu izdalīšana jāsāk, vērtējot iedzīvotāju skaita izmaiņas ilgākā, pašreiz – piecu gadu periodā.
Lai vērtētu, kā iedzīvotāju skaits mainās dinamikā, izmantojām slīdošos piecu gadu periodus: pēdējos pētījumos 2004.gada sākumā, salīdzinot ar 1999.gada sākumu, un 2002.gada sākumā, salīdzinot ar 1997.gada sākumu.
Kāds ir iedzīvotāju pieaugums (samazinājums) katrā periodā un pagastā, to visvienkāršāk un arī uzskatāmāk būtu parādīt ar tiešo cilvēku skaitu. Taču tādu skaitļu salīdzināšanu padara mazefektīvu pagastu lielums. Piemēram, Jumurdas pagastā Madonas rajonā laikā no 1999. līdz 2004.gadam iedzīvotāju skaits ir svārstījies ap 400. Ja tādā pagastā vienā gadā, piemēram, 2003.gadā, iedzīvotāju skaits samazinās par 30, tas būtu ļoti daudz. Ja tādas pašas izmaiņas notiktu Garkalnes pagastā ar 3–4 tūkstošiem iedzīvotāju, tās būtu jāvērtē kā niecīgas, gadījuma apstākļu izraisītas.
Tādēļ, lai izdalītu pagastus, kuri savus iedzīvotājus zaudē visstraujāk un kuri tos iegūst, jāizmanto kāds relatīvais rādītājs. Mūsu darbā par tādu lietojām iedzīvotāju skaita izmaiņas periodā, attiecinot tās pret skaitu perioda sākumā un izsakot procentos. Algebriskā zīme “mīnus” raksturo iedzīvotāju zudumu, “plus” – pieaugumu.
Pēc šā rādītāja visus pagastus un lauku novadus, kuros nav pilsētu, var sakārtot augošā vai dilstošā secībā. Vēl paliek jautājums, cik no tiem saraksta sākumā un cik beigās uzskatīt par tādiem, kur iedzīvotāju skaits mainās ļoti strauji un tādēļ tiem jāpievērš īpaša uzmanība un jāveic dziļāka analīze. Acīmredzot saraksta sākumā un beigās skaits nebūs vienāds.
Varam izmantot nu jau teritoriālajā statistikā tradicionālo rādītāja standartizāciju (par to visplašāk rakstījām monogrāfijā “Dažādā Latvija”, 2004.g.). Par neraksturīgiem varētu uzskatīt pagastus, kur iedzīvotāju skaita izmaiņu standartizētais rādītājs nesasniedz mīnus 2,5. Tie savus iedzīvotājus zaudē neraksturīgi strauji, un tādu pēc 2004.–1999.gada perioda datiem ir 7. Tāpat tos, kur standartizētais rādītājs pārsniedz 2,5, un tādu pēc šī paša perioda datiem ir 5.
Kad tas noteikts, standartizēto rādītāju robežvērtības var pārvērst atpakaļ sākotnējās, kuras ir uzskatāmākas un saprotamākas.
Iznāk, ka par pagastiem, kuri savus iedzīvotājus zaudē ļoti strauji, jāuzskata tie, kuros iedzīvotāju skaits piecu gadu periodā ir samazinājies par vairāk nekā 16%. Dati par tiem iekļauti 1.tabulā ar izcēlumu. Par pagastiem, kuri iedzīvotājus ļoti strauji piesaista, varētu uzskatīt piecus, kuros iedzīvotāju skaits piecu gadu laikā pieaudzis vairāk nekā par 14% (ar izcēlumu). Pēdējo robežvērtību dažādība (pēc absolūtās vērtības) izskaidrojama ar to, ka iedzīvotāju skaita izmaiņas vidēji visos Latvijas pagastos nav nulle, bet negatīvs skaitlis – 1,798.
Tā kā ir maz pagastu, kur iedzīvotāju skaits ir samazinājies vai pieaudzis tik strauji, šī raksta 1.tabulā ir iekļauti arī daži pagasti, kur pieaugums nav tik straujš, tomēr samērā liels. Pagastu zaudētāju un ieguvēju grupa abos gadījumos ir papildināta līdz 10 pagastiem katrā (bez izcēluma).
Kad pagasti šādi izdalīti, var sākt skaidrot, kas ir iedzīvotāju skaita izmaiņu cēlonis: dzimstības/mirstības vai iebraukušo/izbraukušo saldo.

Zaudētāji

Visstraujāk savus iedzīvotājus zaudējis Kupravas pagasts Balvu rajonā. 2000.–2003.gada periodā 212, kas ir 26,1% no pagasta iedzīvotājiem perioda sākumā. Tātad runa ir par ceturto daļu. Vislielākais samazinājums noticis 2000., 2001., 2003.gadā, bet 2002.gadā tas ir bijis neliels.
Tikai 3–6 iedzīvotājus gadā Kuprava ir zaudējusi, mirstībai pārsniedzot dzimstību, bet lielāko daļu zuduma dod izbraukušo pārsvars pār iebraukušajiem. 2000. un 2001.gadā šis skaitlis attiecīgi bija 64 un 54 iedzīvotāji. 2002.gadā Kupravas iedzīvotāju skaits nedaudz stabilizējās. Mirušo skaits pārsniedz dzimušo skaitu par 3, bet izbraukušo skaits pār iebraukušajiem – par 13, kopējais iedzīvotāju samazinājums – 16. Bet tas ir īslaicīgi. Pēdējā gadā, par kuru veikta analīze, kopējais iedzīvotāju skaits Kupravā atkal bija samazinājies par 69.

Kur patveras

Ne vienmēr no pagastiem zaudētājiem pārceļas tieši uz pagastiem ieguvējiem. Bieži kā migrācijas starpposmi ir vidēji pievilcīgie pagasti garā pagastu saraksta vidusdaļā, tāpat rajonu pilsētas un mazpilsētas. Statistikas rādītāji gan apkopo procesu galarezultātus, bet neatspoguļo konkrētas migrācijas plūsmas.
2000.–2003. gadu periodā visvairāk iedzīvotāju ir piesaistījis Rīgas rajona Garkalnes pagasts, pavisam 924, kas ir 28% no iedzīvotāju skaita perioda sākumā. Ar šādu iedzīvotāju skaita pieaugumu pagasts ir pavisam neraksturīgs Latvijas pagastu saimē.
Ņemot vērā, ka arī pēc kopējā iedzīvotāju skaita (4280 2004.g. sākumā) Garkalne ir “milzīgs” pagasts, tas tomēr spēj dot patvērumu daudzu mazāk pievilcīgu pagastu iedzīvotājiem.
Iedzīvotāju skaita pieaugumu Garkalne līdz šīm ir sasniegusi, tikai piesaistot iebraucējus. Panākt, lai dzimušo skaits pārsniedz mirušo skaitu, līdz šim nav izdevies. Tomēr, ja pēc četru gadu datiem var spiest par tendencēm, arī šādā skatījumā tās ir iepriecinošas. 2000. gadā Garkalnē nomira 18 cilvēku vairāk nekā piedzima, bet 2001.gadā – tikai pieci, 2002.gadā – viens. Varbūt garkalnieši būs starp pirmajiem, kas parādīs, ka vismaz daļā no Latvijas teritorijām ir iespējams novērst demogrāfisko krīzi jau tuvākajā laikā.
Lai cik tas būtu pārsteidzoši, strauji savu iedzīvotāju skaitu ir palielinājuši arī divi Latgales pagasti: Rēzeknes rajona Ozolaines pagasts un tā paša rajona Ozolmuižas pagasts, sevišķi strauji pirmais. Arī Ozolaines pagasts ir samērā liels – 2004.gada sākumā 1877 iedzīvotāji. To pieaugums 2000.–2003.gados ir stabils 30–50 cilvēki gadā. Demogrāfiskie procesi šeit ir nestabili. 1999. un 2001.gadā dzimstība un mirstība praktiski līdzsvarojās, bet 2000.gadā mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu par 14, bet 2002.gadā jau par 24. Kas noticis? Ko parādīs 2003.gada dati, kuri drīz būs izstrādāti?
Pavisam Latvijas iedzīvotāju skaits laikā no 1999. līdz 2004.gadam ir pieaudzis 133 pagastos jeb 29% no pagastu kopskaita. 26 no tiem atrodas Rīgas reģionā. No visiem 55 Rīgas reģiona pagastiem iedzīvotāju skaitu palielinājuši 47%.

Ar vai bez koncepcijas un plāna

Pēdējā laikā tiek aktualizēts jautājums par teritoriju attīstības koncepciju un plānu izstrādāšanu (skat., piemēram, rakstu “Teritorijas plānojums nav ierēdņu kaprīze” – “LV”, 2004.g. 24.aug., Nr.133 (3081).-B 6.lpp.).
Nav noskaidrots, vai pagastu pievilcība/nepievilcība tieši saistīta ar pagastu vadītāju aktīvu darbību, attīstības mērķtiecīgu plānošanu un virzīšanu. Vai to galvenokārt nodrošina tuvo lielpilsētu “gravitācija”. Taču vismaz netiešai sakarībai vajadzētu būt.
Pagastu attīstības plānošanu galvenokārt veic pašvaldības. Taču zināmā mērā to veicina un rosina arī reģionālās un valsts institūcijas.
Visas teritorijas, arī pagastus, tās nevar aptvert vienlaikus. Ja ir jāizvēlas, ar ko sākt, varbūt būtu lietderīgi sākt tieši ar teritorijām (pagastiem), kuri kaut kādā nozīmē krasi atšķiras no pārējiem. Kur atšķirības ir negatīvas, tur ārējā palīdzība ir nepieciešama visvairāk un visneatliekamāk. Kur pozitīvas, tur meklējama pieredze, ko varētu izpētīt, apkopot, publicēt.

Oļģerts Krastiņš, Dr.habil.oec.,

Valentīna Locāne, ekonomiste
1.tabula

Iedzīvotāju skaita izmaiņas pagastos, kuros tās bijušas vislielākās*

* Izcelti pagasti, kuros izmaiņas pārsniedz rakstā minēto kritēriju

2.tabula

Iedzīvotāju skaita izmaiņas pēc cēloņiem pagastos, kuros tās ir vislielākās