Laba māksla bieži ir šokējoša, tā katrā ziņā liek cilvēkam apstāties, tā kaut uz brīdi maina cilvēka pasaules uztveri un attieksmi pret dzīvi. Laba māksla var būt arī kaitinoša, tā var izraisīt spēcīgu pretreakciju – ne jau visi vēlas paskatīties paši uz sevi no malas. Un mākslai nav obligāti jābūt pārdodamai vai glīti iesaiņotai – tā var būt arī demokrātiska, ikvienam pieejama, izpildīta pavisam vienkāršā tehnikā. Tas viss piemīt labākajiem uzrakstiem un zīmējumiem ielās – ne tikai Rīgā, bet arī citās pilsētās.
Protams, lielākā daļa uzrakstu uz sienām vēl joprojām ir tikai huligānisma izpausme – jēlības, kulta grupu nosaukumi un mēģinājumi iepazīties (vai ļaunprātīgi publiskot kāda paziņas tālruņa numuru). Par tiem labākajā gadījumā var pasmaidīt, piemēram, par uzkrītoši nepareizu gramatiku ne tikai angļu, bet pat krievu valodā, kas rakstītājam droši vien bijusi dzimtā. Reizēm rodas negribēts komisms – kāds uzraksts “Sanita ir idiote” pēc kāda laika (visticamāk, ka pati Sanita) tika papildināts ar pašapsūdzošu piebildi “Tie, kas raksta uz sienām, paši ir idioti”. Gadās arī gribēts komisms. Piemēram, braucot pa Vecmīlgrāvja apvedceļu, uz sētas bija lasāms uzraksts “IVETA ES TEVI MĪLU. IGORS”, kurš tagad ir papildināts un nu izskatās šādi: “IVETA ES TEVI MĪLU. IGORS ARIKS ANDIS JĀNIS”.
Tomēr ir arī uzraksti, kas cenšas sagraut vai vismaz iedragāt mietpilsoniskos stereotipus, kas mūs neizbēgami pārņem pilsētas burzmā. Piemēram, vienkāršs, ar flomāsteru uzrakstīts “TU NEREDZI TO, KĀ PATIESĪBĀ IR” vai “LAIKS NAV NAUDA”. Kādu laiku netālu no Mangaļu stacijas uz tukša afišu staba bija lasāms uzraksts “BRĪVA VIETA MELIEM”. Tagad šim uzrakstam pāri pārlīmēts kārtējais reklāmas plakāts...
Protams, arī pēdējās kategorijas uzrakstus var uzskatīt par vandalismu un sveša īpašuma bojāšanu. Bet, iespējams, tas ir vienīgais ceļš, kādā var sasniegt noguruša, darbos iegrimuša cilvēka apziņu – jo nav nemaz tik daudz ļaužu, kas regulāri atlicinātu laiku labai grāmatai, mākslas izstādei vai – vēl jo mazāk – filozofisku tekstu lasīšanai. Un uzraksts uz sienas ir iedarbīgs ar savu lakonismu un negaidītību. Pati to esmu piedzīvojusi, steidzoties pa Brīvības ielu un kādā brīdī apstājoties netālu no Centrālās bibliotēkas, lai pārlasītu uzrakstu “IELA IR BRĪVĪBAS NAV”. Varbūt neesmu vienīgais cilvēks, kas kaut uz brīdi palēninājis soli, lai pajautātu sev – vai es esmu brīva? Vai arī darbs, draugi un pienākumi mani ir saistījuši tik cieši, ka nav nekādu iespēju veltīt kaut mirkli sev pašai?
Attēli uz ielām būtu pelnījuši atsevišķu rakstu, turklāt nevis no vienkārša garāmgājēja un mākslas baudītāja, bet mākslas zinātnieka rakstu. Jo īpaši tagad, kad hiphopa stilā ieturētos graffiti, kas tomēr ir visai vienveidīgi un (vismaz manā skatījumā) bez nopietni ņemama idejiskā noslogojuma, ir nomainījuši trafaretu tehnikā izpildīti attēli. Ir jūtams, ka māksliniekiem, kas tos veido, ir savdabīgs pasaules redzējums un atbildība par sava darba kvalitāti.
Daži no šiem attēliem ir pārsteidzoši mīļi un aizkustinoši – kas nebūt nesaskan ar stereotipisko “ielu apgleznotāja tēlu”. Iespējams, lasītājs jau ir ievērojis apaļīgo lāčuku ar puķi rokās tunelī, kas ved uz autoostu, vai mīlīgo zaķēnu, kas, sakrustojis kājas, sēž skolas solā. Citi attēli ir humoristiskas parafrāzes par mūsdienu aktualitātēm, piemēram, trafarets ar ekspremjeru Einaru Repši un lidojošo šķīvīti. Bet ir arī attēli, kas asprātīgā formā mēģina pievērsties nopietnākām tēmām – aģitē pret karu vai nacismu, ironizē par patērētāju sabiedrības naudaskāri, par mūsu atkarību no naudas un reklāmas.
Bet, šķiet, vismīļākais uzraksts, ko esmu redzējusi, ir trafaretu tehnikā izpildītais “ПАСМАИДИ”. Nezinu, vai darba mērķis ir tikai likt cilvēkam pasmaidīt – kas notiek gandrīz neizbēgami, ja vien lasītājs nav iesīkstējis drūmiķis. Katrā ziņā šis, manuprāt, ir viens no labākajiem veidiem, kā parādīt, ka latviešu un krievu valodas nav naidīgas un nesavienojamas – uz robežas starp abām kultūrām un atšķirīgajām mentalitātēm var atrast iespēju saprasties, radīt pārsteidzošus, pilnvērtīgus mākslas darbus... vai arī vienkārši ПАСМАИДИИТ.

Ieva Melgalve,