Jēgas blāķi un melodijas

Aleksandrs Senkevičs “Mirgojošā tumsa”, R., “Jumava”, 2004

Pēdējos gados latviešu lasītājiem atkal ir iespēja lasīt krievu dzejas latviskojumus – un tas ir ne tikai Latvijas krievu jauno dzejnieku grupas “Orbīta” bilingvālo projektu nopelns, bet arī latviešu dzejnieku un atdzejotāju darba rezultāts. Pērn iznāca Amandas Aizpurietes atdzejotā Annas Ahmatovas darbu izlase, šogad Imants Auziņš sarūpējis krievu mūsdienu dzejnieka un literatūrzinātnieka Aleksandra Senkeviča dzejas izlasi. Veidojas tradīcija krievu dzeju latviešu lasītājam piedāvāt bilingvālos izdevumos (arī šī grāmata to turpina) – lasītājam, kas spēj izsekot oriģinālam un novērtēt tulkojuma kvalitāti, šādas grāmatas nesīs divkāršu prieku. Grāmatu papildina krievu izcelsmes gleznotāja Sergeja Čepika darbu reprodukcijas un atdzejotāja priekšvārds.
A.Senkevičs ir arī pazīstams indologs, mūsdienu Indijas dzejas atdzejotājs un pētnieks, ilggadējs Maskavas M.Gorkija Pasaules literatūras institūta līdzstrādnieks. Lai gan autors dzeju publicē jau kopš 1967. gada, pirmā dzejoļu grāmata viņam iznākusi tikai 1994. gadā. Pašlaik A.Senkeviča kontā ir divas dzejas grāmatas, romāns, kā arī daudzi pētījumi par Indijas kultūras vēsturi.
Arī A.Senkeviča dzejā manāms pamatīgs kultūras slānis, viņa erudīcija un plašās zināšanas, kā redzams, rada vēlmi reflektēt par sev iemīļotām tēmām, un daļa no šīs refleksijas iegūst dzejas veidolu. Viņš tiekas ar franču gleznotāju Matisu Parīzē, pastaigājas ar krievu sudraba laikmeta dzejnieci Zinaīdu Gipiusu (varbūt tomēr būtu bijis labāk sekot ierastajai transkripcijai “Hipiusa”?), citā dzejolī atdarina Mihaila Ļermontova dzeju, vēl citā meditē par “Kāmasūtras” tēmu.
Citi dzejoļi veltīti Krievijas vēsturei, kura, kā zināms, sniedz bagātīgu vielu pārdomām un patētiskiem izsaucieniem – arī šajā grāmatā samanāmi gan impērijas norieta atspulgi, gan nesenā deviņdesmito gadu Krievija. Grāmatu lasot, gribas domāt, ka krievu intelektuālis nemaz nav spējīgs ilgstoši vērot to īstenību, kas valda viņam apkārt, tāpēc drīz vien cenšas pasargāt sevi ar vēstures, kultūras, svešu zemju iespaidu bruņām, izveidot savu vidi, kurā justies daudzmaz ērti, un tikai reizēm atļaujas izbāzt degunu pa durvīm, lai atkal ieraudzītu kārtējo posta un netaisnības ainu, un dažbrīd cerēt, ka mīļotās sievietes iespaidā reiz “no jēgas blāķiem draiska izlauzīsies/ (..) melodija, bezrūpības prieks” (135. lpp).
Dažkārt A.Senkevičs ļaujas ironijai – piemēram, grāmatu atsvaidzina 80. gados sacerēts dzejojums “Parasta biogrāfija” par hindi valodas skolotāju Eipatoriju Tihoniču, kurš, būdams talantīgs levitācijas prasmē, “ar pārsteidzošiem panākumiem demonstrēja/atrakciju “Padomju Jēzus”” (49. lpp).
A.Senkeviča dzejas atdzejotājs veicis smagu darbu – dzejnieks iecienījis stingros ritmos rakstītus dzejoļus, kuros ik rindiņa atskaņota ar kādu citu, un I.Auziņš to respektējis, cenzdamies šai formai rast latvisku ekvivalentu. Rezultātā teksts ir ieguvis daudz ko no I.Auziņa dzejai raksturīgajiem frāzes veidojumiem un atskaņām, tāpēc A.Senkevičs latviski runā ar vieglu I.Auziņa akcentu. Savukārt atdzejotāja un autora sadarbības operativitāte ir neparasta – šajā grāmatā iekļauti arī pāris šā gada aprīlī un maijā sarakstītu dzejoļu, kurus abi dzejnieki pāris mēnešu laikā sarūpējuši mums.
Taču arī paša A.Senkeviča dzejā ir sastopami Latvijas cilvēki un notikumi – viņš atceras kaisles brīžus, kas piedzīvoti Rīgas Jūrmalā kopā ar kādu šmaugu būtni (127. lpp.), Veltai K. veltītā dzejolī (vai tā būtu latviešu dzejniece Velta Kaltiņa?) viņš apraksta kādas viesmīlīgas, jutekliskas namamātes teiksmainas metamorfozes: “ģērbs – līdzīgs hitonam – no pleciem slīga./Ar roku viegli gurnus piesegusi,/tu līdzās stāvēji, tad – zudi klusi.” (193. lpp).
A.Senkeviča grāmata patiks tiem, kas ciena labu, tradicionālu krievu liriku, tās neiztrūkstošo smeldzi un lirismu. Cerēsim, ka krievu dzejas tulkošana turpināsies un latviešu lasītājs iepazīs gan padomju laikā nepilnīgi tulkotos klasiķus, gan jaunākus un radikālākus mūsdienu eksperimentētājus – šķiet, krievu dvēseles atspulgus dzejā mēs vienmēr sapratīsim labi.

Kārlis Vērdiņš,

dzejnieks