Kā zaļo zeltu liek lietā ziemeļos

Valsts mežu apsaimniekošana Somijā

Latvijas Kokrūpniecības federācijas (LKF) vadība, lai sekmētu informācijas apmaiņu par valsts mežu apsaimniekotājiem dažādās Eiropas Savienības (ES) zemēs, jūlija vidū rīkoja semināru “Valsts mežu apsaimniekošanas attīstība Somijā”. Lektori bija Somijas valsts mežu apsaimniekošanas uzņēmuma “Metshallitus” izpilddirektors Hannu Jokinens un direktors attīstības jautājumos Jusi Kumpula. Somu uzdevums ir apsaimniekot, izmantot un aizsargāt viņiem uzticētās meža zemju platības. Klausītāju pamatsastāvs bija ar LKF saistīto ražotņu pārstāvji. Vēl piedalījās valsts akciju sabiedrības “Latvijas Valsts meži” (LVM) vadības, kā arī ar meža nozari saistīto izglītības iestāžu pārstāvji. Ievadvārdos klausītājus uzrunāja LKF prezidents Juris Biķis un Zemkopības ministrijas (ZM) valsts sekretāra vietnieks mežu jautājumos Arvīds Ozols.

Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Ūdeņu un mežu lielvalsts

Ar saviem 65 procentiem mežu Somija ir pirmā vietā Eiropā (Latvijā ir 45 procenti meža platību). No valsts kopējās teritorijas 338 200 km² ūdeņi aizņem 33 600 km², bet produktīvie meži – 202 500 km².
Valsts uzņēmuma “Metsahallitus” apsaimniekojamā teritorijā ūdeņi aizņem 3,4 miljonus ha, meži – 9 miljonus ha, no tiem 3,4 miljoni ha ir komerciāli apsaimniekojamie meži, 1,4 miljoni ha ir saimnieciski neizmantojami (purvi, kalni), bet pārējā teritorija iekļauta aizsardzības platībās. Valsts meži galvenokārt atrodas ziemeļu daļā, jo dienvidu daļā, kur nodarbojas ar lauksaimniecību, meži pieder privātīpašniekiem. Vidējais krājas pieaugums ziemeļdaļā ir neliels – 2,0 – 2,2 m³/ha, bet dienviddaļā – 5 m³/ha, kas līdzinās attiecīgiem Latvijas rādītājiem. Ikgadējais kopējais krājas pieaugums valsts mežos ir aptuveni 9 miljoni m³, bet vidēji gadā izcērt 4,7 – 4,8 miljonus m³. Izciršanas apjomi nākotnē pieaugs līdz 7 miljoniem m³, jo pašlaik ir daudz vidējā vecuma audžu.
Uzņēmuma gada finanšu apgrozījums ir apmēram 245 miljoni eiro. Peļņa – 70 miljoni eiro, no tās 47 miljonus eiro saņem valsts, bet ap 20 – 22 miljoni eiro paliek “Metsahallitus” rīcībā. Caurmērā 96 procentus ieņēmumu dod koksnes pārdošana.
“Metsahallitus” ir Lauksaimniecības un mežsaimniecības ministrijas, kā arī Vides ministrijas pakļautībā. Uzņēmumu vada valde ar ģenerāldirektoru un direktoru padomi, tajā bez minēto ministriju pārstāvjiem vēl ir arī Finanšu ministrijas pārstāvis. Uzņēmumā izveidota tūrisma biznesa struktūra, tās darbība un finansiālais apgrozījums gadu no gada aug. Vēl ir vairāki apakšuzņēmumi: “Laatimaa” pārziņā ir zemes pārdošana un pirkšana, “Morena” nodarbojas ar smilts un grants ražotņu apsaimniekošanu un pārdošanu, “Foria” ir kopuzņēmums ar Austriju, kā arī citi. Mežsaimnieciskas aktivitātes tiek attīstītas arī ar Igauniju un Krieviju. Ir plānota ekonomiska sadarbība ar Rumāniju, Bulgāriju un Ukrainu.
Saistībā ar vides aizsardzības problēmām, kas īpaši aktualizējās ar ES programmu “Natura – 2000”, uzņēmumam ir jāvada un jāfinansē īpaši aizsargājamo platību pārpirkšana no privātajiem mežu īpašniekiem vai arī to apmaiņa. “Metsahallitus” ir jāfinansē to platību apmežošana, kur meža ieaudzēšana ir jāsāk no jauna.
Nedaudz atkāpjoties no seminārā dzirdētā, dažas pārdomas par stāvokli Latvijā.
Arī pie mums ir uzsākta programma “Natura – 2000”. Daudzas plānotās aizsargājamās platības ir privātīpašnieku mežos, bet kompensācijas iespējas līdz šim ir bijušas tikai teorētiskas. Turklāt Latvijā šobrīd lauksaimniecībai “liekās” platības jau pārsniedz 580 000 ha, un sakarā ar mūsu iestāšanos ES lauksaimniecībai var “kļūt lieki” vēl 500 000 ha. Bet, izanalizējot ES struktūrfondu piedāvāto atbalstu tuvākajiem gadiem, jāsecina, ka var apmežot nepilnus 4500 ha. Vai tas nav nopietns pamats, lai risinājumus meklētu valsts tautsaimniecības stratēģi un meža nozares vadība?

Attīstība pusotrā gadsimtā

“Metsahallitus” dibināts 1859.gadā. Pirmie valsts meža administrācijas uzdevumi bija medību un darvas tecināšanas uzraudzība. Līdzi tautsaimniecībai attīstījās kokzāģētavu darbība, līdztekus pieauga koksnes vērtība un paplašinājās koksnes tirgus. Koksnes pārdošanā no valsts mežiem ir bijušas vairākas sistēmas, jo to nosaka tirgus un klientu pieprasījumi. Cieņā bija publiskās izsoles, no sākuma tās bija lokālas, pēc tam jau vispārējas. Vispirms mežā pārdeva būvkokus. Ar 1940. gadu sākās koksnes piedāvājumi pie ceļiem un upēm. Līdztekus publiskajām izsolēm bija piedāvājumi, kā arī slēdza līgumus uz 6 mēnešiem. Koksne tika pārdota par labāko cenu. Šāda prakse pastāvēja 20 gadus, t.i., laikā no 1970. līdz 1990. gadam. Šīs sistēmas trūkums – uzņēmums bija orientēts uz ražošanu, nevis uz klienta vēlmēm. Līdz ar to krājās nepārdotā koksne.
1990.gadā “Metsahallitus” pārstrukturējās un uzsāka sarunas tieši ar klientiem, pārejot lielākoties uz ilgtermiņa kontraktiem, lai gan bija klienti, kas nevēlējās slēgt ilgtermiņa līgumus. Uzņēmums pārdeva ne tikai koksni, bet arī piedāvāja piegādes, jo daudziem klientiem nebija sava transporta. Arī uzņēmumam sava transporta nav, bet tiek slēgti līgumi ar transporta līdzekļu īpašniekiem. Pēdējo gadu darbības pieredze liecina, ka lielāku peļņu var gūt, ja koksni piegādā klientam, nevis pārdod mežaudzi.

Izmanto arī cirsmu atliekas

Tirgū pārsvarā dominē privātajos mežos iegūtā koksne, tā ir 70 procenti. “Metsahallitus” tirgū piedalās ar 6 – 8 procentiem koksnes no kopējā tās daudzuma. Galvenās koku sugas uzņēmuma mežā ir priede, lapegle un bērzs. Ciršanai ieplānotais apjoms dots desmit gadu periodam. Ja desmit gadu periodā ir atļauts izcirst 47 miljonus m³, tad gadā izcērtamajam apjomam obligāti ir jābūt 4,7 miljoniem m³. Apjomus var variēt atkarībā no tirgus pieprasījuma vai citiem apstākļiem, bet kopējo 10 gadu apjomu pārsniegt nedrīkst. Pēc pieciem gadiem ir kontrole un datu aktualizēšana.
Somijas meži ir sertificēti saskaņā ar PEFC standartu.
Koksnes klientus dala četrās kategorijās:
• stratēģiskie, kas slēdz kontraktus uz trīs līdz pieciem gadiem un divreiz gadā tos pārskata;
• standarta klienti, kas līgumus slēdz uz sešiem mēnešiem ar fiksētām cenām;
• klienti, kas pērk zāģmateriālus kokzāģētavās;
• vietējie realizētāji.
Līgumu slēdzot, lemj par apmaksas veidiem. Ir priekšapmaksa un pēcapmaksa, pēdējā iespēja ar bankas garantiju vai kādu citu drošības līdzekli.
No iegūtās koksnes ap 40–45 procenti ir lietkoksne. To pēc kvalitātes klasificē četrās kategorijās, bet var būt arī specifiskas klientu prasības, kas tiek respektētas. Pētījumus par koksnes kvalitāti veic arī Somijas Meža pētniecības institūts. Kokzāģētavas galvenokārt interesē koksnes daudzums, bet kvalitātes pārbaudes notiek ar nejauši izvēlētiem paraugiem. Pārējā koksne lielākoties ir papīrmalka, ko nopērk lielās kompānijas, kas nodarbojas ar celulozes ražošanu.
Ja līdz 100 km attālumam atrodas termoelektrostacija, cirsmu atliekas tiek izmantotas kā enerģētiskā koksne. Ja attālums pārsniedz l00 km, cirsmu atliekas paliek mežā.
Latvijā pat tiešā Rīgas tuvumā zarus un citas cirsmu atliekas no meža neviens vairs laukā nevāc. Vai tas liecinātu, ka mūsu valsts tautsaimniecības attīstība jau pārsniegusi Somijas līmeni?

Koksnes sagatavošana un transports

Darbi ir mehanizēti. Kokus cērt ar hārvesteriem pēc sortimentu metodes. Pievešana līdz ceļiem notiek ar forvarderiem. Tur kokmateriāli tiek uzkrauti uz autotransporta platformām. Darbus veic privātie kontraktori, kuriem pieder tehnika. Kontraktoriem var piederēt, sākot ar dažām tehnikas vienībām un beidzot ar palielu parku. Pavisam “Metsahallitus” apkalpo aptuveni 150 hārvesteri, 150 forvarderi un ap 110 autotransporta vienību. Visa strādājošā tehnika, kā arī koksnes piegādes vietas un uzņēmuma struktūrvienības ir datorizētas un nodrošinātas ar supersakariem. Protams, šāda tehnika ir dārga, bet tikai tad, ja tā nestrādā. Visa šī sistēma nodrošina operatīvu darbību un precīzas koksnes piegādes. Piegādēs ir atļautas nesaistes četru procentu robežās, bet parasti tās nepārsniedz vienu procentu.

Pārdomas un secinājumi

Seminārā samērā plaša meža nozares pārstāvniecība guva informāciju, kas līdz šim ne visiem bija pieejama. Līdz šim akciju sabiedrība “Latvijas Valsts meži” par Somijas meža nozari vairāk izplatīja to informāciju, ko sniedza Somijas kompānija “Metsaliitto” ar a/s “Baltic Pulp” palīdzību.
Tomēr daudzos jautājumos ir būtiskas atšķirības starp “Metsaliitto” un “Metsahallitus” sniegto informāciju.
Izrādās, ka, piemēram, par garantētām piegādēm kaut kādām kompānijām nevar būt ne runas – visu nosaka tirgus. Otrkārt – somu uzņēmums vairāk domā, kā ieinteresēt klientus pārdot koksni, bet “Latvijas Valsts mežiem” tiek aizrādīts par monopolstāvokļa radīšanas mēģinājumiem mūsu koksnes tirgū.

Dr.silv. Gunārs Ģērķis