Domas izšuvumi mašīnrakstā

Tradicionālais un laikmetīgais Eiropas tekstilmākslā

Kadi Pajupū (Igaunija), 2004

Šodien, 10.augustā, Valsts mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” atklāj 2. Eiropas tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāli “Tradicionālais un laikmetīgais”. Tā ilgs līdz 19.septembrim. Izstādi veido ne tikai Eiropas (Latvijas, Lietuvas, Vācijas, Lielbritānijas, Slovēnijas, Rumānijas, Serbijas un Melnkalnes) mākslinieku darinājumi, bet arī Japānas, Ķīnas un ASV autoru skatījums. Kopumā triennālē iekļauti 20 valstu 84 mākslinieku darbi, kurus no 257 pretendentiem izvēlējās starptautiska žūrija.
Pirmā Eiropas izstāde “Tradicionālais un laikmetīgais” notika 2001.gadā, kad varēja aplūkot tekstilmākslu Eiropas lietišķās mākslas kontekstā un vērot, cik atšķirīgas vai radniecīgas ir šā mākslas veida izpausmes citu Eiropas tautu kultūrās.
Šāgada izstādē ir gan mazo formu darbi, gan objekti un instalācijas, kā arī iespēja iepazīt plašu tehniku spektru – gobelēnu, izšuvumu, auduma apgleznojumu, apdruku, tamborējumu, datorizdruku, fotogrāfiju un dubultaudumu.
Aplūkojot izstādi, pozitīvi vērtēju tradicionālo priekšstatu laušanu par to, kas ir tekstilmākslas materiāls. Jau pirmajā Eiropas tekstilmākslas un šķiedras mākslas izstādē mākslinieki apliecināja, ka pat čūskas āda (Pētera Sidara “Serpentes”), koks (Lijas Egles “Melnie koki”) un fotogrāfija (Mari Hāvelas “Pagrieziena punkts”) ir materiāls, ko izmanto tekstilmāksla. Izstādē pamanāms tādu “netekstilisku” materiālu kā, piemēram, matu (Danutes Valentaites “Frizūras”), polietilēna, plastmasas (Danuta Haremska “Teritorija”) un citu izmantojums, kas pierāda, ka tekstilmāksla ir krietni vien attīstījusies un piedāvā jaunas mākslinieciskās tendences.
Tradicionālais tekstilmākslas pasniegšanas veids tiek kombinēts ar citiem mākslas žanriem, piemēram, glezniecību vai tēlniecību, tādējādi nojaucot robežas starp tiem, kas, manuprāt, sagādā grūtības uzlūkot tekstilmākslu tikai kā dekoratīvi lietišķās mākslas veidu. Iespējams, šo tendenci raksturo dominējošā stilistiskā virziena – konceptuālisma – klātbūtne, kura uzplaukums izpaudās jau iepriekšējā izstādē. Rodas iespaids, ka tekstilmāksliniekam ir svarīgi būt modernam sava laika attēlotājam abstraktā vai absurdā formā, atsakoties no tradicionālā arī idejiskajā ziņā.
Izstāde izraisa pārdomas par to, vai laikmetīgais nav tradicionālā noliegums, kā arī – kas tos savstarpēji vieno un kas šķir. Secināju, ka atšķirība meklējama materiāla izvēlē, kā arī formas un idejas pasniegšanā. Piemēram, ja tradicionāli tekstilijās izmanto dažāda materiāla diegu, tad laikmetīgajai tekstilmākslai ir būtiski līdz šim neierastāki materiāli – papīrs, stieple, fotogrāfija, kā arī datortehnikas piedāvātās iespējas.

Ilona Kivijervi (Somija) “Realitātes”, 2003; Pēteris Sidars (Latvija) “Pavasari gaidot” Foto no 2. Eiropas tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāles kataloga

Mans priekšstats par tekstilmākslu kā dekoratīvi lietišķās mākslas veidu ir saistīts ar klasiķa Jūlija Madernieka un Rūdolfa Heimrāta daiļradi, kurā izpaužas tekstilmākslas funkcionālā un praktiskā lietojamība. Manuprāt, tradicionālā garā austo un izšūto dvielīšu vai sedziņu priekšrocība ir lietderīgums, turpretī laikmetīgie darbi nereti ir veids, kā piepildīt telpu ar dīvainiem veidojumiem, kuru ideju bieži vien izprot tikai tās radītājs.
Patīkams pārsteigums ir darbi, kuros organiski apvienojas tradicionālais un mūsdienīgais stils. Tie darināti no tradicionāliem materiāliem, bet novatorisms rodams idejā un tās pasniegšanas veidā. Lielbritānijas mākslinieces Džeinas Bī darbs “Izrotātais troļļa mētelītis” ir interesants ar to, ka māksliniece uzšuvusi maza “formāta” mīlīgu mētelīti, kas paredzēts mītiskajam tēlam, tādā veidā atdzīvinot mītu – padarot to iespējamu. Ļoti veiksmīga šķiet somu mākslinieces Ilonas Kivijervi vilnas džemperstatuja “Realitātes”, kas ataino cilvēka iekšējo pasauli ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē. Par izstādes atklājumiem, manuprāt, uzskatāmas divas lietuviešu mākslinieces – Inga Likšaite ar darbu “Dubultportrets” (uz melna auduma ar baltu diegu mašīnrakstā izšūtas cilvēku sejas) un Laima Oržekauskiene ar darbu “Sievietes – Danute, Līna, Violeta, Kristīne” (izšuvums ar dabiskiem sieviešu matiem, kas atgādina akta gleznojumu). Šajos darbos iezīmējas tekstilmākslas iespējas – precīzi matemātiski aprēķinātu darbu radīšana un gleznieciskas manieres attīstīšana.
Par citiem laikmetīgajiem darbiem izstādē jāsaka, ka ne visi pārliecina – it kā mākslinieks ir centies kaut ko pateikt, taču darbam trūkst kvalitātes. Piemēram, Baibas Osītes “Tas, kurš nāk” un Kadi Pajupū “Dūjas atgriešanās”, manuprāt, ir papīra lapiņu secīgs savārstījums, kuram ar darbam doto nosaukumu nav nekāda sakara. Uzskatu, mākslas darbam nevajadzētu izraisīt situāciju, kad apmeklētājs paziņo, ka arī viņš savā skolā rīkos izstādi ar līdzīgiem darbiem, jo tādus štancēt prot ikviens.
Secinu, ka izstādes rīkotāji vairāk akcentē laikmetīgo, otrā plānā atstājot tradicionālo. Šī tendence raksturo arī iepriekšējo Eiropas tekstilmākslas un šķiedras mākslas izstādi, tomēr līdz šim abi virzieni ir spējuši daudzmaz pilntiesīgi pastāvēt līdzās. Iespējams, tagad mākslas cienītāji tiek gatavoti jaunai tekstilmākslas ērai, kurā dominē citas mākslinieciskās izpausmes. Cerams, ka laikmetīgais un tradicionālais tomēr spēs sadzīvot arī turpmāk, nenovedot mūs pie pilnīgas mākslas veidu saplūsmes un absurdām izpausmēm.

Raivis Spalvēns

Lappusi sagatavojusi
Ieva Jaunupe