
Rīgas galerijā “Smaržo liepas”
Gleznotājs Jānis Kalnmalis izstādes “Smaržo liepas” atklāšanā Rīgas galerijā Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” |
Pats autors gan, žokejcepures ēnā spridzīgās acis paslēpis,
smaida:
“Labi gan – neviens neies prom, būs spiesti apskatīties bildes!”
Taču projām diez vai kāds grasās tik naski doties: te, apsnigušā kokā satupuši,
par gleznotāja 65 nule kā aizvadītajām vasarām prātīgi sarunājas sarkankrūtīši,
te pilnbrieda smagais miers iegulst zaļajā lapotnē, te rēpuļains vītols, kā lūgumu
debesīm sūtīdams, stiepj zarus arvien augstāk un augstāk… Mūžīgā, vienmēr
mainīgā Latvijas daba.
– Nu, raugi, tāpat kā cilvēka dzīve un garastāvoklis – viss mainās. Ja
nepārtraukti būtu priecīgs noskaņojums, tad jau nezinātu, kas ir drūms, kas –
pelēks. Nebūt neesmu tik optimistisks, kā varbūt liekos. Esmu diezgan nervozs un
neiecietīgs. Bet nevienam nav jāzina, kāds es esmu. Ja kaut kas sakrājas, tas aiziet
bildē. Tāpēc jau gleznoju – lai izlādētos. Un, ja tā ieskatās, var jau arī
manās gleznās savu daļu drūmuma atrast. Ziema, teiksim, ne katram patīk – pat
baltākajai sniega kupenai tumsnēja ēna nāk līdzi. Tā ir mūsu bagātība, ka visus
četrus gadalaikus varam izbaudīt, citādi nejustu gradācijas – uzplaukumu, atmodu,
renesansi.
– Teicāt – ainavas gleznoju tāpēc, ka gleznošana ir mans maizesdarbs…
– Raug, kā tie žurnālisti vārdam ķeras klāt! Ainava ir daļa no manis. Visi žanri, kuros strādāju, ir pārstāvēti Liepājas muzejā, un ainava tai izstādē ieņem mazāko vietu – tur tādas lielas bildes, kas pirms gadiem pieciem bija izstādītas šeit, Rīgas galerijā. Pārsvarā ir pilsētu ainavas, figurālas kompozīcijas, akti un portreti. Darbiem ziedots viss mūžs. Neesmu mākslinieks gadījuma pēc – esmu to mācījies, un man uz to jāpastāv.
“Rudā liepa”, “Vārnas liepā”, “Liepa ar putniem” Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” |
Un stāvēt, pastāvēt Jānim Kalnmalim ir mācījuši meistari. Ir bijusi Konrāda
Ubāna un Leo Svempa skola. Ir daudz gūts, pašam rīkojot izstādes ārzemēs,
tādējādi savu varēšanu ar pasaules mākslu salīdzinot. Tuvāki vai tālāki ceļi ik
vasaru zem kājām.
– Es izspiežu visu no glezniecības. Visu, cik man ir iekšā un cik tā man var dod.
Nav viegli pašreiz gleznotājiem, jo viņu mums ir daudz un dažādi, arī virzieni ir
dažādi. Bet es cenšos. Līdz šim tas man ir izdevies.
– Taču arī žanru daudzveidībā laikam ir kas tāds, kas pats uz audekla prasās.
– Man patīk sievietes dabā. Aizputes muzejā izveidota izstāde,
kuras nosaukumā ir vārdi no populārās ziņģes “Tik dēļ jums…”. Tā ir kā
uzruna sievietēm, kas iet šo izstādi aplūkot, – tik dēļ jums tā tapusi. Tajā ir
sieviešu portreti un akti – viss tikai ap un par sievieti.
Bet, ja tu esi gleznotājs, jāprot gleznot visu. Piemēram, man bija tāda “oranžā”
izstāde – “Portrets ar ķirbi”. Un tur – tikai par ķirbjiem. Glezniecība man ir
galvenais, tēma jeb literārā puse ir pakārtota, mazsvarīgāka. Gleznotājam
būtiskākais ir izteikties gleznieciski, un tas, ko glezno – sievieti, kluso dabu,
ainavu vai putniņus –, ir sekundāri. Primārais ir attieksme un spējas – kā tu
kaut ko parādi caur gleznu. Un tikai tad ir redzams, vai tu esi vai neesi.
Un Jānis Kalnmalis ir. Vienalga, līst vai saule spīd.
Jānis Rozenieks