
Kur Kurzemes spoguļi dzidrinās
Talsu pauguraines ezeri pētnieku mēģenēs
Kalnezera viens krasts |
Un Kalnezera cits krasts |
Ābeļu ezers Autores foto |
Lai videi draudzīga apsaimniekošana
Eiropas Savienības (ES) vides politikā ūdens aizsardzība ir viens
no pirmajiem sektoriem, kur ar direktīvām noteikti kvalitātes normatīvi ūdenim
atkarībā no tā izmantošanas veida. Dabas ūdeņu kvalitātes pasliktināšanās
saistāma pirmām kārtām ar saimniecisko darbību ūdenstilpes sateces baseinā.
Sateces baseinu kompleksas apsaimniekošanas pieeja ir ietverta ES “Ūdeņu
struktūrdirektīvā”. Tās mērķis ir saglabāt un uzlabot ūdens ekosistēmu
stāvokli, veicināt ūdens resursu ilgtspējīgu izmantošanu.
Ūdenstilpju eitrofikācija un ūdens ekosistēmu degradācija ir atzīta par prioritāru
vides problēmu Latvijā.
Eitrofikācija ir apstākļi, kad ūdenstilpē līdz ar biogēno elementu
(slāpekļa, fosfora un citi savienojumi) satura pieaugumu ievērojami palielinās
bioloģisko procesu intensitāte. Tā vispirms vērojama kā aļģu attīstība, organisko
vielu uzkrāšanās un kopumā rada būtisku ūdens kvalitātes pasliktināšanos.
Eitrofikācijā samazinās ūdenstilpju bioloģiskā daudzveidība, bet krasi pieaug
dzīvo organismu kopējā masa ūdenī. Galvenais negatīvais eitrofikācijas efekts ir
ūdenstilpes daudzveidīgās izmantošanas iespēju krasa samazināšanās.
Cilvēku darbības ietekmē ūdeņos nokļūst biogēno elementu, fosfora un slāpekļa
savienojumi. No ūdenī izšķīdušajām barības vielām ir atkarīga ezera augu un
dzīvnieku valsts: jo vairāk neorganisko barības vielu, jo vairāk ezerā augu – gan
aļģu, gan augstāko ūdensaugu. Ar tiem barojas gan sīkbūtnes, gan zivis u.c.
Ūdensaugi aizņem aizvien jaunas platības, katra audze līdz savas sugas maksimālajam
augšanas dziļumam. Līdz ar to zivīm samazinās nepieciešamā dziļuma platība
nārsta vietās, tāpat ļoti biezās audzēs zivis neiet nārstot. Ūdensaugu
sadalīšanās gaitā izveidotās dūņas un augsnes erozija veicina nārsta vietu
aizsērēšanu. Izzūd smilšainās un akmeņainās piekrastes.
Atklātās ūdensteces un ūdenstilpes, tai skaitā ezeri, ir ļoti jutīgi dabas objekti.
Latvijā ir vairāk nekā 3000 ezeru.
Kāpēc aizaug ezeri?
Talsu pauguraines dabas parka ezeri un krastmalas ir teritorijas ar
nozīmīgu estētisko, ekoloģisko un bioloģisko daudzveidību. Cilvēku darbība
veicinājusi ekosistēmas izmaiņas un ezeru aizaugšanu.
Pēdējos trīsdesmit gados ezerus ietekmējošos faktorus Talsu paugurainē var iedalīt
divos posmos.
Pirmais ietver padomju laiku, kad veikta plaša meliorācija, lauku apvienošana, lielu
lopkopības kompleksu celtniecība ūdenstilpju tuvumā. Intensīva saimniekošana,
pārmērīga minerālmēslu lietošana, neattīrītu notekūdeņu un sadzīves ķīmijas
atlieku novadīšana ūdeņos negatīvi ietekmējusi ezerus.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pakāpeniski samazinās saimnieciskā aktivitāte.
Tas veicina ezeru apkārtnes aizaugšanu ar krūmiem, jo pļavas daudzviet netiek ne
noganītas, ne nopļautas, bet augsne un ūdeņi ir bagāti ar barības vielām.
Ezeru ilgtspējīgas funkcionēšanas nodrošināšana ir viens no parka prioritārajiem
uzdevumiem. Ūdeņu ķīmiskās un bioloģiskās kvalitātes izpēte, no vienas puses, un
cilvēku darbības slodzes raksturojums, no otras, ir galvenie faktori, kuru pētīšana
nepieciešama, lai veiktu efektīvu ezeru aizsardzību un apsaimniekošanu.
Saņemot finansējumu no Latvijas Vides aizsardzības fonda un līdzfinansējumu no
ieinteresētajām pašvaldībām un ezeru īpašniekiem, 2003. gadā tika veikta
savdabīgāko Talsu pauguraines dabas parka ezeru un krastmalu vides izpēte. Projekta
izstrādi veica Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes
vides kvalitātes monotoringa laboratorijas laboranti Jānis Šīre, Māra Dzene un LU
Bioloģijas institūta asistente Ilga Kokorīte.
Pētnieki noteica ūdens ķīmisko sastāvu, analizēja fitoplanktonu un zooplanktonu,
noteica ezeru aizaugumu pakāpi ar makrofītiem, kā arī dūņu ķīmisko sastāvu un
smago metālu koncentrāciju tajās.
2003. gadā pētīja sešus no trīspadsmit Talsu pauguraines dabas parka teritorijā
esošiem ezeriem. Pētījuma lauka darbus – paraugu ņemšanu – veica jūlijā.
Izstrādājot projektu, iegūtos pētījuma rezultātus salīdzināja ar Latvijā spēkā
esošajiem normatīvajiem aktiem par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti.
Salīdzināšanai galvenokārt izmantoja rādītājus, kas noteikti karpveidīgo zivju
ūdeņiem.
Kad ziedēšana vieš bažas
Augiem visvairāk nepieciešami trīs elementi: slāpeklis, fosfors,
kālijs. No to proporcijas palielinās vai palēninās augu augšanas intensitāte.
Paaugstinātas biogēno elementu koncentrācijas izraisa ūdeņu aizaugšanu un
“ziedēšanu”, kā arī dažādu sāļu veidā kaitē zivīm.
Fosfors ūdenī nonāk ar komunālajiem ūdeņiem, ar noteci no lauksamniecības zemēm,
no lopkopības novietnēm u.c. Pētītajos Talsu pauguraines ezeros kopējā fosfora
vērtības ezeru ūdenī 0,5 m dziļumā svārstās no 0,144mg/l Lejaslabiņu ezerā līdz
0,228mg/l Kalnezerā. Piegrunts slānī kopējā fosfora vērtības ir robežās no 0,179
mg/l Čumalu ezerā līdz 0,364 mg/l Lejaslabiņu ezerā.
Šīs vērtības pārsniedz Ministru kabineta noteikumos Nr.118 noteikto kopējā fosfora
koncentrāciju mērķlielumu karpveidīgo zivju ūdeņiem (0,100 mg/l). Salīdzinājumā
ar normatīvo mērķlielumu fosfora koncentrāciju ūdenī Talsu pauguraines izpētītajos
ezeros tā ir paaugstināta: Kalnezerā un Kamparezerā – 2,3 reizes vairāk, Ābeļu
ezerā – 2, Sirdsezerā – 1,7, Čumalu – 1,6, Lejaslabiņu – 1,4 reizes vairāk.
Paaugstināta fosfora koncentrācija, it sevišķi Kalnezerā, Kamparezerā un Ābeļu
ezerā, sekmē ezeru straujāku eitrofikāciju.
Kopējā slāpekļa un kopējā fosfora koncentrāciju attiecība ezeru ūdenī 0,5 m
dziļumā ir diapazonā no 17 Kamparezerā līdz 37 Lejaslabiņu ezerā.
Ja ezeros ir ļoti attīstīts fitoplanktons, izdalītā skābekļa daudzums attiecīgajā temperatūrā var pārsniegt normāli ūdenī šķīstošo daudzumu, citiem vārdiem, ūdens var tikt pārsātināts. Piemēram, ja ūdens piesātinātība ar skābekli pārsniedz 250 % jeb 2,5 reizes, tas var kļūt par zivju bojāejas cēloni.
Talsu pauguraines pētītajos ezeros izšķīdušā skābekļa koncentrācijā ir vērojama vertikālā stratifikācija – ūdens augšējā slānī 0,5 m dziļumā tas ir 8,0–10,08 mg/l, savukārt piegrunts slānī skābekļa koncentrācija ir ļoti zema (Sirdsezerā – 0,32, Lejaslabiņu ezerā – 0,48 un Kamparezerā – 0,96 mg/l). Skābekļa zemo koncentrāciju ezera dziļākajos slāņos var skaidrot ar ūdens stratifikāciju vasaras sezonā, ko lielā mērā nosaka ezera īpatnības – ezeri ir dziļi, bet to platība ir samērā maza, tādēļ virsējie ūdens slāņi ar apakšējiem nevar sajaukties. Savukārt augstās izšķīdušā skābekļa vērtības ūdens virsējā slānī var skaidrot ar intensīvajiem fotosintēzes procesiem. Skābekļa izsīkumam ir būtiska ietekme uz visu ezeru: skābekļa trūkums izraisa fosfora atgriešanos no sedimentiem ūdens slānī, kam ir liela nozīme eitrofikācijas paātrināšanā. Tādos ezeros nevar dzīvot to sugu zivis, kam nepieciešams vēss un ar skābekli bagāts ūdens. Bezskābekļa apstākļos veidojas kaitīgi savienojumi, kas nelabvēlīgi ietekmē gan grunti apdzīvojošos organismus, gan zivis.
Dr. oec. Rita Oškalne,
sabiedriskās organizācijas “Talsu pauguraines dabas parka atbalsts” projekta vadītāja
Otra daļa — seko
Katrai ūdenskrātuvei ir savs skaistums. Arī Čumalu ezeram |
Uzziņai
Normālos apstākļos ūdens reakcija pH, kas ieteicama visu sugu
saldūdens zivīm, ir robežās no 6,5 līdz 8,5. Ūdens pH novirzes var izraisīt
dažādu ķīmisko savienojumu īpašību izmaiņas, piemēram, ūdens pH pazemināšanās
var radīt smago metālu atbrīvošanos no nogulumiem un līdz ar to arī koncentrāciju
pieaugumu ūdeņos. Ūdens pH var paaugstināties, ja stipri savairojies fitoplanktons.
Spilgtā saules gaismā “ziedošā” ūdenī reakcija var paaugstināties pat līdz pH
10,6, bet naktī paaugstināta ogļskābes gāzes satura dēļ nokristies līdz pH 5,5.
Abi šie gadījumi zivīm ir ļoti kritiski un var būt par cēloni dažu zivju sugu
bojāejai. Piemēram, asaris iet bojā, ja ūdens reakcija ir pH 9,2, līdaka – ja pH
10,7, līnis un karpa – ja pH 10,8.
Talsu pauguraines ezeru ūdeņiem pH ir neitrāla līdz vāji sārmainai. Dziļākajos
piegrunts slāņos ūdens pH ir nedaudz zemāks (līdz 6,52 Kamparezerā), salīdzinot ar
ūdens slāni 0,5 m dziļumā.