Ar drošu gribu un apgaismotu skatu
Pauls Dāle 1919.gadā Foto no Māra Dāles arhīva |
Nobeigums. Sākums 15.06.2004.
Poruka ielā Mežaparkā
Kopš 20. gadu vidus Pauls Dāle
dzīvoja Mežaparkā – sākumā kā īrnieks, bet 1929. gada viņš
apmetās paša celtajā mājā, jauniekārtotā ielā, kurai ar viņa
gādību tika dots Jāņa Poruka vārds. Šajā laikā (un bieži ar
profesora ieteikumu) Mežaparkā sāka būvēties universitātes
mācībuspēki, kultūras darbinieki un rakstnieki. Dzīvokļus īrēja
arī no ārzemēm pieaicinātie augstskolas lektori. Pauls Dāle
enerģiski darbojās šīs pilsētas daļas izveidē, kura jau pašā
sākotnē bija iecerēta kā radošam darbam un ģimenes dzīvei īpaši
piemērota vieta. Četrus gadus viņš bija Mežaparka Labierīcības
biedrības priekšsēdētājs, arī Kristus draudzes baznīcas
priekšnieks un organizēja evanģēlisku luteriskās baznīcas celšanu
šajā Rīgas daļā. Arī modernas peldvietas izveidošanu Ķīšezera
krastā. Viņš atrada domubiedrus ne tikai Mežaparka intelektuāļu
aprindās, bet arī vienkāršā darba darītājos. Ģimenē līdz mūsu
dienām saglabājies nostāsts, kā tēvs nesis labot apavus pie
kurpnieka Poruka ielas galā. Tad viņu bez trim četrām stundām
nebijis ko gaidīt. Jo arī kurpnieks bijis liels prātnieks, un
kamēr lāpītas pazoles un piesisti papēži, profesors un
amatmeistars krustu šķērsu izsprieduši Dieva esamības, pasaules
un mūžības jautājumus.
Mežaparkā Pauls Dāle sarakstīja vairākas grāmatas, kurām nozīmīga
vieta latviešu filozofiskās domas un audzināšanas principu
attīstībā. 1928. gadā nāca klajā “Ievads filozofijā”. 1935. –
eseju krājums “Gara problēmas”, bet 1944. – “Vērojumi un pārdomas
par cilvēku un gara kultūru”.
Paula Dāles eseju centrā bija ideja par stipras personības
veidošanu, apzinoties, ka “pasaules un cilvēces gaita ir traģiska
drāma”, kurā Dievs un cilvēks cīnās par gara uzvaru pret
iracionālo un ļauno. “No visām problēmām, visiem noslēpumiem, kas
neliek miera cilvēka prātam un garam, svarīgākā ir cilvēks pats
un viņa likteņi.”
Aktīvais heroiskais optimists
Neatkarīgajā Latvijā augstu novērtēja Paula Dāles darbu gan universitātes veidošanā, gan filozofijas, psiholoģijas un pedagoģijas ideju attīstībā, Eiropas tautu kultūras sakaru attīstībā. 1926. gadā viņu apbalvoja ar IV un 1932. gadā – ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Kad Latvijā nodibinājās Kanta (vēlāk Filozofijas) biedrība un Filozofijas un religijas zinātņu biedrības, viņš ilgu laiku bija to vadītājs, tāpat aktīvi darbojās Latviešu un čehu, Latviešu un zviedru biedrību valdēs, Latviešu izglītības biedrībā un Rīgas Latviešu biedrībā.
Traģiskā drāma
Tad sākās lielo pārbaudījumu
laiks. “Traģiskās drāmas” pirmo cēlienu iezīmēja 1940. gads ar
padomju karaspēja iesoļošanu Latvijā. Jau pirmajos okupācijas
mēnešos tika likvidēta Teoloģijas fakultāte un Filoloģijas un
filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļa. Rektors atbrīvoja
Paulu Dāli no darba gan fakultātē, gan Psiholoģijas institūtā, un
ģimenei ar trim bērniem tiešā nozīmē draudēja bads. Sākoties
fašistiskajai okupācijai, darbs universitātē gan atjaunojās, taču
ne cerības uz normālu, humānisma ideāliem atbilstošu dzīvi. Viens
no pirmajiem dokumentiem, ko nācās iesniegt universitātes
vadībai, bija apliecība, ka ne Dālem, ne viņa dzīvesbiedrei
vecāki savā izcelsmē nav nākuši no ebrejiem…
Kad 1944. gadā daudzi Dāles kolēģi devās uz Rietumiem, profesors
palika dzimtenē. Iespējams, ka meitas Karmenas smagās slimības
dēļ, iespējams tāpēc, ka viņš neko labu negaidīja arī no trimdas.
Pēc kara kādu laiku viņam bija dota iespēja strādāt Filoloģijas
fakultātē, un 1946. gadā Dāle pat ieguva pedagoģijas zinātņu
doktora grādu. Taču drīz vien sākās no Maskavas vadīts uzbrukums
universitātes vecajiem kadriem. Vienu no pirmajiem atlaida Paulu
Dāli. Paskaidrojumos tika rakstīts, ka viņš gan pēdējo trīs gadu
laikā studējis marksismu-ļeņinismu, taču nav spējis “победить в
себе религию” (uzvarēt sevī reliģiju). Ģimene atkal palika bez
ienākumiem, un iztikas līdzekļus ilgu laiku nācās pelnīt ar
tulkojumiem un gadījuma darbiem, līdz ZA Valodas un literatūras
institūtā viņu pieņēma darbā par jaunāko zinātnisko
līdzstrādnieku vārdnīcu sektorā. Bet arī tad Zinātņu akadēmijas
“augstākā vadība” ilgi sprieda, ka Paulam Dālem neesot
valodniekam nepieciešamā zinātniskā grāda...
Viens no staļinisma laika dokumentiem, kas zīmīgi raksturo “vecās
inteliģences” apkarošanas sistēmu, ir Paula Dāles anonīms
raksturojums, kas 1953. gadā nosūtīts uz Maskavas Kultūras
ministriju, jo profesors bija lūdzis atjaunot viņu darbā:
“1919. g., latviešu buržuāzijai “pārdibinot”Latvijas augstskolu,
P. Dāle ir šīs “pārdibināšanas” (t.i., padomju valdības
nodibinātās augstskolas) “tīrītājs”. /../ P.Dāle buržuāziskās
Latvijas laikā rakstījis galīgi reakcionārajos žurnālos (kā
“Burtnieks”) par “dvēseles nemirstību”, metafizisko psiholoģiju,
propagandējis reakcionāros romantiķus un visupirmkārt – reliģisko
tumsonību. P.Dāle ir pats aktīvākais latviešu buržuāzijas
filozofs, kas visur un visādiem līdzekļiem centies pakļaut
zinātni baznīcai. Vācu okupācijas laikā P.Dāle sadarbojās ar
okupantiem pārdevušamies literātiem un zinātniekiem, publicēdams
1943. un 1944. gadā vairākus rakstus par to, ka “katrai
audzināšanas sistēmai jābūt cieši saistītai ar reālā cilvēka
pazīšanu un konsekventu pakļaušanos augstākām vērtībām un ideālām
normām. Tajā jāapvienojas dzīves reālismam ar ideālista ticību”.
Kā karojošais ideālists P. Dāle ir bijis ļoti aktīvs sabiedriskā
laukā – darbojies daudzās jo daudzās buržuāziskās organizācijās
un uzturējis daudzpusīgu sarakstīšanos ar ārzemēm./../” (LVVA,
7424. f., 13. apr., 342.l.)
Institūtā Pauls Dāle nostrādāja līdz 1960. gadam, kad viņu
aizvadīja pensijā. Mūža nogale pagāja ārēji mierīgi, bet sāpīgā
garīgā izolācijā. Smags trieciens bija meitas Ilzes traģiskā
nāve. Māksliniece Karmena vēlāk stāstīja – īpašas slimības tēvam
nebija, tikai vispārējs vājums, kas kļuva grūtāk un grūtāk
panesams. Nomira viņš rīta miegā 1968. gada 22. janvārī. Viņa
vārds vēl arvien bija izsvītrots no Latvijas zinātnes un
kultūrvēstures, un tikai Atmodas laikā (1994. gadā) no jauna nāca
klajā “Vērojumi un pārdomas”.
Mūsu laiks dažādi vērtē un interpretē ticību Dievam, Dieva
izpausmes veidus, esību un neesību. Tiek apstrīdētas senas ētikas
un estētikas kategorijas un radīti jauni aspekti jautājumā par
indivīda un sabiedrības attiecībām, par pilsoņa misiju un
pienākumu sabiedrībā. Skatot cilvēces vēsturi tās traģiskajā
gaitā, daudz ko likuši apsvērt Paula Dāles vārdi viņa “Vērojumos
un pārdomās”: “Tauta, kurā ir pārāk maz cildenu un stipru
personību, var kļūt par tautu bez nākotnes un tikt padota
vislielākām briesmām. Stipras dvēseles ar labo un drošo gribu un
apgaismotu skatu ved augšup katru kopību, kurā tās darbojas, un
laimīga ir tā tauta, kurai nopietnā un liktenīgā brīdī
nepietrūkst šādu dvēseļu, šādu stipru un darbīgu personību.”
Dr. philol. Saulcerīte Viese