Latviešu un somu kultūru krustpunktos

Hivinkē sanatorija, kur 1916.gada aukstajā pavasarī aizritēja Jēkaba Dubura pēdējās dienas Foto: Andris Kļaviņš

Jēkaba Dubura pēdējā mājvietā

Hivinkē (Hyvinkää) ir neliela pilsētiņa Somijas dienvidos (56 km no Helsinkiem) ar pievilcīgu dabu, brīnišķīgu, mūsdienīgu baznīcu,

mākslas centru un dzelzceļa muzeju.
Taču tūristi to apmeklē reti. Situācija var mainīties tad, kad latvieši apzināsies šīs vietas nozīmīgumu mūsu kultūrā, uztvers to kā piemiņas vietu, kur 1916.gada 4.jūnijā (p.v.st.) mūžībā aizgāja viens no izcilākajiem visu laiku latviešu skatuves māksliniekiem Jēkabs Duburs (1866 – 1916.).
Pagājušajā gadā mēs Hivinkē ieradāmies pirmo reizi. To plaši aprakstīja arī vietējais laikraksts. Toreiz braucām ar zināmām bažām – vai somu kolēģa Sepo Vīkari atrastā sanatorija un kapi ir īstie?
Taču, kad ieraudzījām ēku ar visu tornīti un Jēkaba Dubura istabas logu gluži kā mūsu muzejā redzamajās fotogrāfijās, sapratām, ka tiešām atgriežamies pagātnē.
Pirmā pasaules kara gados, kad latvieši dodas bēgļu gaitās, Jēkabs Duburs aizbrauc uz Maskavu, kur 1915./1916.gada sezonā intensīvi strādā latviešu teātrī.
Viņa tēlojums bēgļiem ir savā ziņā simboliska saite ar Latvijas zemi un tautu, jo mākslinieks latviešu apziņā saaudzis ar Rūdolfa Blaumaņa Indrānu tēvu kā šīs lomas pirmais atveidotājs un tradīcijas iedibinātājs.
J.Duburs ir viena no lielākajām autoritātēm sava laika teātrī. Spēlējis operetēs un operās, komēdijās, drāmās un traģēdijās visdažādākā ampluā lomas: naivus jaunekļus, pieredzējušus sirmgalvjus, blēžus, pagasta nabagus un aristokrātus (Icigs Mozus, Krīvs, Langarts, Polonijs, Šeiloks, Mefistofelis, Karalis Līrs, Ābrams, Roplainis, Indrānu tēvs u.c.)

Jēkabs Duburs pārdomās par runas mākslu un kādā mēģinājumā Foto no LAB Misiņa bibliotēkas krājuma un no Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja arhīva

J.Dubura izpildījumā latviešu apziņā ienāk Aspazijas un Raiņa dzeja, V.Plūdoņa “Rekviēms”, E.Dārziņa, J.Vītola un A.Kalniņa solodziesmas. Viņa režijā pirmoreiz uz skatuves parādās A.Brigaderes “Sprīdītis”, R.Blaumaņa “Indrāni” un “Ugunī”.
1909.gadā darbu sāk Latvju dramatiskie kursi, ko tautā bieži dēvē vienkārši par Dubura kursiem.
1916.gada ziemā Jēkabs Duburs spoži nosvin savu 50 gadu jubileju, spēlēdams Langartu Aspazijas lugā “Zaudētās tiesības”. Viņš iepazīstas ar K.Staņislavski, kuru ieinteresē latviešu mākslinieka deklamācijas teorija, J.Duburu aicina iestudēt izrādi Maskavas Dailes teātrī.
Visas šīs lietas traucē viņa veselības stāvoklis, kas strauji pasliktinās. Lēkmjveidīgās galvassāpes, kas J.Duburu moka jau gadiem ilgi, kļūst neciešamas.
Latviešu mākslinieku izstādē Maskavā viņš satiekas ar Elliju Rozentāli. Neskatoties uz traģisko pieredzi ar R.Blaumani, viņa arī J.Duburam iesaka doties nevis uz Davosu, bet uz Somiju, kur būšot jau pavasaris. Hivinkē pirms vairāk nekā desmit gadiem atvērta jauna sanatorija. Tas būšot arī lētāk.
Maskavas latviešu sirsnīgi pavadīts, J.Duburs brauc uz Pēterburgu, kur dažas dienas ciemojas pie J.Vītola. Hivinkē viņš ierodas aprīļa beigās.
Tur ir neparasti auksts – snieg un snieg. Uzsnigušais sniegs ir liels pārsteigums J.Duburam, kurš savu “barona” kažoku atstājis lombardā Rīgā, bet ziemas mēteli Maskavā. Salšana veselības stāvokli tikai pasliktina. Reti uzlabošanās brīži, kad J.Duburs mēģina strādāt pie savas deklamācijas teorijas, mijas ar jaunām sāpju lēkmēm. J.Duburu pārvieto uz citu, sau-laināku istabu, viņu grib sūtīt uz Helsinkiem, lai varētu veikt papildu izmeklēšanu.
Jūnija pirmajās dienās veselība atkal krasi pasliktinās, un 4.jūnijā J.Duburu atrod mirušu. Viņu ir ķērusi trieka.
Mirušo ievieto cinka zārkā, kas līdzīgs laivai, un apglabā kapos turpat pie sanatorijas. Uz bērēm ir atbraukuši tikai divi latvieši – viņa audzēkņi F.Grunte un O.Āriņa. Latvieši noliek skaistu

liliju vainagu, kas ir vienīgais. Kā vēstulē raksta F.Grunte:
“Paglabājām Duburu ļoti skaistā, saulainā dienā. Savādi skanēja somu zvani un somu mācītāja runa. Viss tik klusi, klusi, un mēs divi vien.”

Jēkaba Dubura izvadīšana Lielajos kapos Foto no LAB Misiņa bibliotēkas krājuma

Skatoties fotoattēlā uz dīvaino kapu ar pāris pavadītājiem, gribot negribot jādomā par to, cik vientuļš ir skatuves mākslinieks, kas atrauts no savas tautas un dzimtenes.
Tā paša 1916.gada rudenī notiek J.Dubura pārbedīšana Rīgas Lielajos kapos, kur pulcējas pavadītāju tūkstoši. Daudz ziedu un vainagu.
Bet kapsēta Hivinkē ir arī šodien. Neliela, apkārtējo namu ieskauta. Maz atšķirīga no Latvijas kapsētām.
Arī sanatorija turpina darboties kā ārstniecības iestāde, kas specializējas diagnosticēšanā. Tās pirmais stāvs, kurā mums atļauj ieiet, ir saglabājies nepārbūvēts. To izdaiļo 20.gs. sākumam raksturīgie jūgendiskie rotājumi. Augšējie stāvi iekštelpās ir pārbūvēti. Līdz J.Dubura istabai torņa trešajā stāvā šoreiz vēl netiekam.
Pie ēkas ir plāksnīte, ka šeit 1915.gadā uzturējusies izcilā krievu dzejniece Anna Ahmatova.
Mūsu pienākums ir pielikt plāksnīti Jēkabam Duburam. To atzīst arī mūsu pavadonis somu profesors Sepo Vīkari: “Mēs jūs atbalstīsim. Latvijai tikai jāsaka pirmais vārds.”

Māra Eņģele,

Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja direktora vietniece

Otīlija Āriņa un Fricis Grunte pie sava skolotāja Jēkaba Dubura kapa Foto no Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja arhīva